296. Kas ir iestādījis Svēto kristību?


Pareizā atbilde par Cilvēka Dēlu

“Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” – Šim Jēzus jautājumam, ar kuru Viņš vēršas pie Saviem mācekļiem, ir līdzība ar demoskopiju, kuras mērķis ir izdibināt ļaužu domas.

Pareizā atbilde par Cilvēka Dēlu


Mācekļu iegūtās atbildes atspoguļo to, kas izzināms no Jēzus vārdiem un darbiem un tiek uzņemts pazīstamajās ļaužu reliģiskajās tradīcijās un viņu cerībās. Jēzu identificē ar Jāni Kristītāju, kura saviļņojošais sprediķis par grēku nožēlu un atgriešanos ar kristību grēku piedošanai ir palicis ļaužu atmiņā tāpat kā viņa skandalozā nāve, kad viņu nonāvē Hērods. Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem vieni gaida, bet citi no tās bīstas (Mt.14:1-13).

Elija ar savu ietekmi vēsturē laikam gan ir pats ietekmīgākais pravieša tēls. Viņa vienatnē veiktā cīņa pret pareizā dievkalpojuma izstumšanu, kad ķēniņiene Izebele, kāda feniķiešu ķēniņa meita, piespiedu kārtā ieviesa Baala un Astartes dabas un auglības kultus, viņa protests pret to, ka ķēniņš nelietīgi izmanto savu varu, nonāvējot Nabotu un piesavinoties tā vīna kalnu, kā arī tā brīnumdarbi (1.Ķēn.17-2.Ķēn.2) tautas atmiņā palikuši tāpat kā pravieša Maleahijas pasludinātā Tā atkalatnākšana, Kurš pacēlies debesīs un nāks “iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena” (Mal.3:23; sal. Sīr.48:1-12).

Jeremija, kurš, starp citu, nav pieminēts Mk.8:28 un Lk.9:19 paralēlvietās, pēc 2.Mak.2:1-8 pieder pie tiem, kas gaida beigu laiku …”līdz Dievs atkal sapulcinās savu tautu un būs tai žēlīgs” (2.Mak.2:7). Šie tautā dzirdamie Jēzus personas skaidrojumi nebūt nav grābti no gaisa; tie ir mesiānisku apsolījumu un cerību pārcēlumi, kas attiecas uz atgriešanos un pakļaušanos Dieva likumam, uz Dieva un Viņa tautas sadraudzības atjaunošanu un tādējādi uz izglābšanu. Šīm tautas atbildēm ir īpaša vērtība arī tādēļ, ka šeit runa nekādā ziņā nav par kaut kādām gadījuma rakstura asociācijām vai kaut kā iedomāta projicēšanu, kas var rasties, novēršot noteiktas nebūšanas un apmierinot zināmas vajadzības, bet gan tās skaidri un noteikti vērstas uz to apsolījumu piepildījumu, ko satur Dieva vārds. Tautas uzskati ir gan konstatējami, bet tie jautājumā, par kuru šeit ir runa, nav ne atziņas pamats, ne izšķirīgu lēmumu mēraukla.

“Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” – Tā Kungs jautā saviem mācekļiem. Pēteris atbild visu uzrunāto vārdā: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Paralēlajos tekstos atbilde ir saturā līdzīga: “Tu esi Kristus” (Mk.8:29); “Tu esi Dieva Kristus” (Lk.9:20); “Tu esi Dieva Svētais” (Jņ.6:69).

Tīri ārēji šī atbilde satur tos pašus identifikācijas elementus no reliģiskajām tradīcijām (Ps.2:7) ar mesiāniskas cerības piepildījumu. Ārēja atšķirība pastāv apliecinājuma tiešās uzrunas formā – “Tu esi…” Bet visu izšķirošo iekšējo atšķirību atklāj Jēzus pats: “Svētīgs tu esi Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.”

Pēc sacītā šī Kristus apliecināšana nav vienkārši tradīciju pārcelšana, pastāvošo ilgu piepildījuma cerības izpausme vai atbilde uz saviļņojošiem jautājumiem, lai arī pēc ārējā izskata tas tā visnotaļ varētu arī būt. Tomēr Jēzus vārdi liek atzīt, ka Pētera apliecinājuma gadījumā lieta grozās nevis uz cilvēku secinājumiem, bet gan ap Dieva atklāsmi. Atziņa, kas ved pie Kristus apliecināšanas, ir paša Dieva dota (sal. Mt.11:27; Jņ.1:13). Ne “miesa un asinis” to izzina pašas no sevis, bet gan Dievs ir tas, kas dara to zināmu, un tādēļ apliecinājums, ka “Jēzus ir Kungs” (1.Kor.12:1-3), reizē ir arī Svētā Gara dāvana un zīme. Bet apliecinātājam der ņemt vērā: es nonāku pie atziņas ne saviem paša spēkiem, bet gan tāpēc, ka Dievs pats atklāj Sevi Kristū un Kristū Dievs atklāj mani. Uz šo atziņas pamatu atkal un atkal norādīts Jaunajā Derībā (sal., piem., 1.Kor.1:18-30; 8:2-3; Gal.4:9; Fil.3:12; Ap.d.16:14).

Kādas tam ir sekas Jēzus mācekļiem, to tagad divējādā ziņā atklāj Kungs.

Vispirms Pēteris ar šo savu apliecinājumu kļūst – kā vārdu spēli izmantojot viņa personvārda nozīmi grieķu valodā (Πέτρος – πέτρα) – par klinti, uz kuras pēc apsolījuma Kungs grib celt savu draudzi, “un elles vārtiem to nebūs uzvarēt”. Tam pievienojas “debesu valstības atslēgu” pilnvara, ar kuru šeit zemes virsū Jēzus Kristus vārdā var piedot vai paturēt grēkus, kam tad jāpaliek spēkā arī debesīs Dieva tiesas priekšā.

Otrkārt, sekojošā perikope ar Pētera satraukumā pausto reakciju norāda uz pirmo ciešanu pieteikumu – “Lai Dievs pasargā Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mt.16:22) – kā arī uz to, ka šis apliecinātāja apliecinājums tiek pakļauts pārbaudījumiem, cīnoties Dievam ar Sātanu un pastāvot konfliktam starp dievišķīgo un cilvēcisko domās un sapratnē. Tas ir noliegšanas aizsākums. Bet tieši Pētera piemērs tad rāda, kā apliecinātāja apliecinājums nepastāv pārbaudījumā un, otrādi, kā Jēzus, kurš tiek atzīts par Dieva Dēlu, to, kas izšķirošajā stundā Viņu ir nodevis, ved atpakaļ un no jauna uztic tam uzdevumus (Jņ.21:15-19).

Stāsts par “grimstošo Pēteri” (Mt.14:28-33) šo iekšējo norisi – atgriešanos kā vešanu atpakaļ, ko veic Jēzus Kristus vārdi – uzskatāmi parāda arī ārēji, iepretim dabas spēkiem. Pēteris, kurš paļaujas uz Kunga pavēlošo vārdu un izkāpj no laivas un sāk iet pa viļņiem, sāk grimt tajā brīdī, kad viņš zaudē uzticēšanos Kunga vārdiem, tāpēc ka viņa skatu piesaista vētra un viņu pārņem izbailes: “Kungs, palīdzi man!” – tā šajā brīdī ir apliecināšana un lūgšana reizē. Bet Kunga darbība, kad Viņš satver slīkstošo un izvelk no ūdens, atklāj Dieva Dēla varu pār dabas spēkiem. Mazticība uzskata dabu stiprāku par Kungu; bet arī šīs šaubas atspēko pats Kungs.

Tā Dievs ir “Tēvs debesīs”, kas rada ticību uz Kristu, “dzīvā Dieva Dēlu”; Kristus pats ir tas, kas šo ticību nes cauri pārbaudījumiem.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.