102. Ko Dievs aizliedz ar septīto bausli?


Pārdomas par vēsturi

Romiešu rakstniekam Ciceronam pieder kāds būtisks izteikums:

“Nezināt to, kas notika pirms tavas dzimšanas” nozīmē “nekad nekļūt pieaugušam”.

Mēs varētu iet pat tālāk un teikt, ka tāpat kā atmiņu zaudējis indivīds ir psihisks slimnieks, kuram vajadzīga medicīniskā palīdzība, tā arī sabiedrība, kas zaudējusi vēsturisko atmiņu ir slima.

Pārdomas par vēsturi

Diemžēl šis secinājums lielā mērā attiecas tieši uz divdesmitā gadsimta ļaudīm, kas dažādu moderno filozofisko novirzienu ietekmē aizvien vairāk un vairāk zaudē vēsturisko domāšanu.

Tādēļ ikviena vēsturnieka uzdevums ir atkal un atkal no jauna atgādināt, ka dzīvi iesākt no nulles punkta nav iespējams. Mēs piedzimstam, uzaugam, mācāmies un dzīvojam pasaulē, kas ir pastāvējusi jau sen pirms mums, un šī pagātne nenovēršami ietekmē mūsu uzskatus un visu ko mēs darām. Tai ir sava kārtība un likumsakarības, kuras mums jāmācās atklāt un saprast. Nezināt savu pagātni, nezināt vēsturi nozīmē ne tikai nepazīt sevi, bet arī atrasties pagātnes gūstā. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no tā, ir studēt vēsturi, uzzinot, kādēļ mēs domājam un rīkojamies tieši tā, kā mēs to darām, un kādas ir iespējamās korekcijas. Studēt vēsturi tātad nozīmē ne tikai atpazīt savas saknes, bet iepazīt arī pašam sevi un, protams, citus, jo vēsture ir stāsts par cilvēkiem kas viņi ir bijuši, kā rīkojušies laika gājumā un kādu iespaidu atstājuši uz mums.

Pievēršoties Kristietības tēmai, tūlīt ir jāsaka, ka kristietība, pretstatā daudzām citām, ir vēsturiska reliģija, kas iesākās līdz ar cilvēka radīšanu, grēkā krišanu un Dieva apsolījumu glābt cilvēci no velna varas. Tātad kristietība ir tik pat veca kā pasaule. Kristīgās vēsts centrālā tēma ir mūžībā dzimušā Dieva Dēla miesā nākšana, kas notiek noteiktā, Dieva sagatavotā vēstures punktā. Dieva Dēla Jēzus Kristus dzimšana, dzīve, nāve un augšāmcelšanās nav leģendas vai teiksmaini mīti, bet vēsturiski notikumi.

Jūdu gaidītais Mesija piedzimst Betlēmē apmēram 7. gadā pr. Kr., dzīvo un uzaug Palestīnā Jūdu pilsētā Nācaretē un mirst Poncija Pilāta valdīšanas laikā. Tieši šā iemesla dēļ, lai uzsvērtu, Jēzus vēsturiskumu, senajās kristiešu ticības apliecībās minēts Poncija Pilāta vārds. (Jāpiebilst, ka Kristus dzimšanas gads (kas pieņemts arī par mūsu ēras t.i., gadu skaitīšanas sākumu), ir aprēķināts kļūdaini.)

Ja kristietība ir vēsturiska reliģija, tad mēs varam teikt, ka visa vēsture ir Dieva vēsture un tā ir nevis nejaušu apstākļu sakritības radītu notikumu virkne, bet tai piemīt Dieva radīta mērķtiecīga virzība pretī noteiktam mērķim. Šā iemesla dēļ jūdi un kristieši pretstatā grieķu un citām orienta kultūrām, kas laiku saprata kā ciklisku apļveida kustību, uzsvēra lineāru laika virzību.

Tātad kristietībai piemīt unikāla spēja vērot pasaules notikumus un izdarīt secinājumus visa vēstures gājuma un pat mūžības kontekstā, jo kristīgās baznīcas vēsture iesākas ar Jēzus Kristus nākšanu un beidzas ar Viņa otro atnākšanu. Tajā pašā laikā, runājot par vēsturi vispār, mums jāatceras, ka Dieva darbība pasaulē ir drīzāk slepena nekā atklāta. Dieva neredzamā roka gan nosaka vēstures likteņus, taču ne vienmēr mēs to varam redzēt un saprast.

Tādēļ nākas izdarīt diezgan paradoksālu apgalvojumu, ka kristieši reizē zina un tajā pašā laikā nezin vēstures notikumu patieso jēgu. Mēs zinām stāsta sākumu, zinām arī beigas, zinām un izprotam daudz ko no tā kas notiek pa vidu, tomēr pilnīga vēstures izpratne mums ir liegta. Apustuļa Pāvila vārdiem izsakoties, mēs pagaidām vēl visu redzam mīklaini un neskaidri kā spogulī. Tikai mūžībā, raugoties ar apskaidrotām acīm, mēs redzēsim un izpratīsim lietu vēsturisko norisi visā pilnībā. Taču tas, ka vēsturiskās zināšanas ir ierobežotas, nenozīmē to, ka mums būtu jāpārtrauc vēstures pētniecība. Patiesībā vēstures izzināšanā kristieši arvien būs parādnieki pārējai pasaulei, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka atšķirībā no sekulārajiem vēsturniekiem, kristiešiem ir vairāk iespēju dziļāk un pareizāk izprast un skaidrot vēstures faktus.

Vēsture nekad nav tikai faktu apkopojums vien. Fakti nekad nerunā paši par sevi, un ja nebūtu stāstītāja, tad vēsture klusētu, pareizāk sakot, mums vispār nebūtu vēstures. Vēsture ir tur, kur vēsturiskie fakti tiek skaidroti, atklājot dažādajos notikumos iesaistīto cilvēku rīcību vēsturiskajā kontekstā un atklājot šīs rīcības patieso motivāciju.

Tādējādi vēsturei arvien piemīt zināms subjektīvisms, tajā pašā laikā ir jāatceras, ka patiesa vēsture nekad nav ideoloģiska. Būt patiesam vēsturniekam nozīmē nevis meklēt saviem uzskatiem atbilstošus vēstures faktus, bet censties saprast un skaidrot tos, pieļaujot, ka jauni fakti un patiesāka to izpratne, varētu arī mainīt mūsu uzskatus vismaz vienā vai otrā jautājumā.

Studējot vēsturi, ikviens mēs pārliecināmies, ka “mūsu puse” dažreiz rīkojas nepareizi, bet “pretējā puse” pareizi. Arī kristiešu rīcība mūs dažkārt sarūgtina, bet pagānu vai ķeceru godprātība un varonīgums izraisa apbrīnu. Vesture ir vēsture, un mums tā jāpieņem, kāda tā ir, cenšoties to pareizi saprast. Taču šeit ir jāpiebilst, ka no savām ideoloģijām un vēsturiskajiem maldiem cilvēki atsakās nelabprāt.

Mums jāpiekrīt Ronaldam Vellsam, ka laiks, kad ideoloģijas tiek pāvērtētas arvien ir krīžu, nevis uzplaukuma laiks. Savus uzskatus mēs parasti nemainām saulainā vasaras dienā pastaigājoties gar pludmali vai kalniem, bet gan drīzāk pie smagi slima tuvinieka gultas slimnīcā vai pie sava drauga kapa. Un tāpat kā tas notiek mūsu personiskajās dzīvēs, tāpat tas notiek arī visā sabiedrībā kopumā ideoloģijas parasti tiek pārvērtētas nevis miera un labklājibas, bet gan kara, ekonomisko krīžu, epidēmiju un bada laikā. Šādos vēstures brīžos, izrādījies, ka kristietībai ir daudz vairāk ko teikt un piedāvāt pasaulei nekā citām reliģijām, filozofiskām sistēmām vai sekulārām teorijām.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.