131. Kāds tad īsti ir Dieva bauslības mērķis un uzdevums?


Pārdomas par Sola Scriptura

Saskaņā ar mūsu baznīcas oficiālo mācību Bībele visā tās kopumā un atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds. Mūsu luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā neko, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā, nedrīkst ieviest kā nepieciešamu ticībai un dzīvei.

pārdomas par Sola Scriptura

Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu autoritāti, bet tās abas ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu šādu uzdevumu (Ps. 119:105; Mt. 5:18; Jņ. 10:35; 2. Tim. 3:15–17). [1]

Protams, Bībeles burtam un garam uzticīgie luterāņi apzinās, ka modernā Rakstu kritika ir metusi nopietnu izaicinājumu luteriskās baznīcas ticības apliecībās izteiktajai uzticības pilnajai attieksmei pret Rakstiem un akadēmiskajās aprindās vēl aizvien nereti izskan apgalvojumi, ka protestantiskajā teoloģijā vairs nav iespējams saglabāt reformācijas laikā formulēto un akceptēto teoloģijas materiālo principu Sola Scriptura (Vienīgi Raksti).

Tāpat tie apzinās arī to, ka Romas katoļu baznīcā, kurā Svētie Raksti tiek uzskatīti par vienu no trim galvenajiem ticības un mācības avotiem (iespējams, ka daudzu katoļu apziņā – pats galvenais avots) līdzās tradīcijai un pāvesta ex cathedra autoritātei, Rakstu autoritāte pēc Vatikāna II koncila ir būtiski iedragāta un ticis pavērts ceļš oficiālam Rakstu kritikas apstiprinājumam.

Vatikāna II koncila formulējums De Revelatio 3:11 skan: “Ir jātop atzītam, ka Rakstu grāmatas māca droši, uzticami un bez kļūdām to patiesību, ko Dievs ir vēlējies izteikt Svētajos Rakstos mūsu pestīšanas labad.”[2] Šis formulējums Romas katoļu teoloģijai raksturīgajā piesardzīgajā un diplomātiski akurātajā valodā signalizē par vismaz divām lietām:

  1. Dievs nav Svētajos Rakstos ielicis visu patiesību, kas nepieciešama mūsu pestīšanai, bet tikai to, ko ir vēlējies ielikt, tā atstājot pārējo pestījošās patiesības daļu pāvesta, Svētās tradīcijas un, iespējams, arī citu atklāsmes avotu ziņā;
  2. Svēto Rakstu vēstījuma uzticamība aprobežojas ar pestīšanas jautājumiem – ticību un morāli; pārējās vēstījuma daļas tādējādi būtu jāvērtē kritiski, jo tur atspoguļojas nepilnīgi vai pat tendenciozi Bībeles grāmatu autoru priekšstati par vēsturi un dabu, kā arī norisēm vai notikumiem, kas saistīti ar šīm jomām.[3]

Pēdējo domu ir nepieciešams komentēt īpaši: tā kā Svētie Raksti veido vienotu un organiski saistītu vēstījumu, tad praksē nav iespējams novilkt nekādu konsekventu robežu starp tām Svēto Rakstu daļām, kuras vēsta par pestīšanu, un tām, kuras skar faktus, kas ietiecas citās jomās. Kā gan varētu nošķirt Genesis vai Exodus aprakstos ģeogrāfiskos, vēsturiskos, dabaszinātniskos, kulturoloģiskos un soterioloģiskos tekstus, vai – kā nospraust šo pašu robežu Jēzus dzīves aprakstiem evaņģēlijos? Bībeles tekstos aprakstītie notikumi, kas attiecas uz kultūras, ģeogrāfijas, vēstures vai dabaszinātņu jomās, reizē taču ir arī teoloģiski un soterioloģiski notikumi, kas veido vienotu vēstījumu un galarezultātā kalpo vienam mērķim.

Protams, šādā situācijā īpaši aktuāls kļūst jautājums: vai kļūdaini saprastos vai pat nebijušu notikumu fiktīvos aprakstos var pamatot kādu adekvātu un drošu atziņu – vienalga, vai tā būtu dabaszinātniska, kulturoloģiska, politiska, vēsturiska vai teoloģiska?

Ja attiecībā uz dabaszinātnēm un vēsturi pētnieki cenšas konsekventi izvairīties no šādas nostājas[4], tad attiecībā uz teoloģiju šajā sakarā tiek sniegtas atšķirīgas atbildes. Vieni uz šo jautājumu atbild apstiprinoši: “jā”, citi – noliedzoši: “nē”.

Ja uz šo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde – proti, ja kļūdaini saprastos notikumos vai fiktīvos notikumu aprakstos var pamatot adekvātu un drošu teoloģisku atziņu –, tad teoloģija savā veidā tiek pielīdzināta literatūras kritikas jomai. Šādā gadījumā teoloģija aiziet ceļu, kas rezultātā aizvien vairāk padara kristietību no vēsturiskas jeb konkrētos fiziski garīgos notikumos pamatotas “liecinieku” reliģijas[5] par nevēsturisku jeb mītu reliģiju, kura savos tekstos mēģina izteikt kādas tīri spirituālas idejas vai kādu transcendentālu realitāti, ko cilvēks var uztvert vienīgi ar mīta starpniecību[6].

Šī ir mūsdienās bieži sastopama pieeja, ko varētu nosaukt par postkriticisko pieeju teoloģijā, kas atšķirībā no klasiskās augstās kritikas pieejas[7] pat nemēģina konsekventi novilkt striktas robežas starp faktu un hipotētisko mītu jeb fikciju Bībeles vēstījumā, bet skata vienīgi tās tekstu un pamatā darbojas ar tā interpretāciju.[8]

Protams, teologam, kas bez atrunām pieņem Svēto Rakstu dievišķo izcelsmi un normējošo autoritāti visās mācības un dzīves jomās, šāda postmoderna attieksme pret Rakstiem pirmajā pietuvinājumā varētu šķist daudz pieņemamāka nekā klasiskā augstās kritikas pieeja.[9] Šādas postmodernas postkriticiskas pieejas pārstāvji ar it kā daudz lielāku pietāti izturas pret Bībeles tekstu un tajā ietvertās vēsts integritāti. Taču tajā pašā laikā šāda pieeja radikāli noārda kristīgai baznīcai vitāli nozīmīgu izpratni par Svētajiem Rakstiem kā reālu vēsturisku notikumu inspirētu aprakstu un kā šo vēsturisko, fizikāli garīgo notikumu jeb faktu adekvātu, Dieva iedvesmotu interpretāciju. Dīvainā kārtā sanāk tā, ka tieši akadēmiskā un ideoloģiskā strupceļā iekļuvusī klasiskā augstās kritikas metode ir tuvāka kristietības vēsturiskajai izpratnei nekā mitoloģizētājs postkriticisms.

Konsekvents Bībeles kriticisma pārstāvis, kādu nemaz nav bijis tik daudz, un pilnīgai Bībeles inspirācijai uzticīgs teologs visticamāk būs vienisprātis par šādu tēzi: kļūdaini saprastu notikumu interpretācijās vai fiktīvos notikumu aprakstos nevar pamatot adekvātu un drošu teoloģisku atziņu, jo šādi radušos tekstus nevar uzskatīt par Dievatklāsmi šī vārda striktajā nozīmē. Protams, konsekvents vēsturiskā kriticisma skolas pārstāvis uzskatīs, ka Bībeles teksts šo patiesības testu neiztur, bet pilnīgai Bībeles inspirācijai uzticīgs teologs būs pārliecināts, ka iztur.

Luteriskajām ticības apliecībām uzticīga teoloģija aizstāv arī Bībeles dievišķo inspirāciju un nemaldīgumu. Luteriskās ticības tēvi to ir pieņēmuši kā pašsaprotamu un savās ticības apliecībās nav daudz darbojušies ar šī jautājuma problematizēšanu un detalizētu izskatīšanu. Taču šādai pieejai par pamatu nebija kāda nevainīga vienkāršība vai akadēmisks naivums.

Sākot jau ar agrīno reformācijas laiku luteriskie teologi bija iesaistīti izvērstā polemikā par Svētajiem Rakstiem un to autoritāti. Šī polemika notika galvenokārt divos virzienos: 1) reformācijas laika spirituālisti jeb, kā viņus tolaik sauca, entuziasti līdzīgi saviem mūsdienu pēctečiem nošķīra “īsto”, “iekšējo” Dieva vārdu no Svēto Rakstu vārdiem jeb, kā viņi to sauca, “burta”; 2) tālaika Romas teologi, tāpat kā mūsdienu “kvazikonservatīvie” teologi, dažādos veidos paaugstināja baznīcas autoritāti uz Svēto Rakstu autoritātes rēķina.

Šeit mēs nevaram apskatīt šo polemiku sīkāk, atzīmēsim tikai, ka šajā cīņā par Svēto Rakstu augstāko autoritāti reformācijas laikā baznīcā tika rūpīgi apskatīti jautājumi, kas saistīti ar inspirāciju, Svēto Rakstu teksta izveidošanos un kanonu.[10] Katrā ziņā jau tolaik tā bija cīņa starp baznīcu, kas vēlējās palikt pakļauta Rakstu autoritātei, un baznīcu, kas dažādu iemeslu dēļ vēlējās raisīties vaļā no šīs pakļautības.

Kas ļāva tālaika luteriskajai baznīcai ar neievainotu sirdsapziņu palikt pie senbaznīcas skaidrā un vienkāršā skatījuma uz Rakstiem un to absolūto autoritāti? Mūsu luteriskās baznīcas tēviem viņu ārkārtīgi dziļajās un rūpīgajās Rakstu studijās tāpat kā mums nācās sastapties ar grūti saprotamajām un it kā acīmredzami pretrunīgajām Bībeles teksta vietām un dažādiem teksta variantiem. Turklāt tālaika teologiem daudz tuvāka un saprotamāka nekā mums bija Bībeles tekstu tālāka nodošana pārrakstot – visas iespējamās pārrakstīšanas neprecizitātes, atšķirības, emendācijas, jo iespiedmašīna bija izgudrota tikai nesen, tekstu pārrakstīšana ar roku visiem vēl bija labā atmiņā un darbs ar tekstiem, kas bija pārrakstīti ar roku, bija šo ļaužu ikdiena. Tomēr tas neiedragāja viņu uzticību tekstam.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.1 (2008)]


[1] “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mērauk­la, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz ma­niem ceļiem.” (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8)

Bet pārējie senāko un jaunāko laiku mācītāju raksti, lai arī kas tos būtu sarakstījis, nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem Svētajiem Rakstiem; bet gan visi šie raksti ir pakārtojami Svētajiem Rakstiem, un tie nav jāņem vērā citādi kā vien kā liecības, kas norāda uz to, kādā veidā un kurās vietās pēcapustuļu laikā ir tikusi patiesi saglabāta praviešu un apustuļu mācība.” (Konkordijas Formula, Epitome, Par vispārējo izpratni, likumu un normu, 1, 2)

“Pirmkārt, mēs pieņemam un apliecinām Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Rakstus kā skaidru, šķīstu Israēla avotu, kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesāja­mi visi skolotāji un visas mācības.” (Konkodijas Formula. Pamatdeklarācija. Par vispārējo izpratni.. etc., 3)

[2] “The books of Scripture must be acknowledged as teaching firmly, faithfully, and without error that truth which God wanted to put into the sacred writings for the sake of our salvation” (De Rev. 3:11).

“Since the early 1960s a number of scholars, including Roman Catholics and evangelical Protestants, have begun to argue that the Bible is infallible for matters of faith and practice. It is not, however, infallible for matters that touch on science and history. The final version of the statement on Scripture [Dei Verbum] drawn up by Vatican II especially limits the Bible’s inerrancy to “salvation” truths. (Walter M. Abbott, ed., The Documents of Vatican II (New York: Guild Press, 1966), p. 119, n. 31. In a first draft schema drawn up for Vatican II, a full-orbed doctrine of biblical inerrancy was initially proposed: “By the ancient and constant faith of the Church we are taught that it is absolutely wrong to concede that a sacred writer has erred, since divine inspiration by its very nature excludes and rejects every error in every field, religious or profane. This necessarily follows because God, the supreme truth, can be the author of no error whatever.” This statement was rejected by Vatican II even though it reflected the earlier position of the Roman Catholic Church quite accurately.” (John D. Woodbridge, Recent Interpretations of Biblical Authority Part 3: Does the Bible Teach Science?, BSac—V142 #567—Jul 85—195.)

[3] Uzreiz pēc Vaticanum II šī pieeja pilnīgi atklāti tiek pausta daudzos Romas baznīcas teologu tekstos. Piemēram, var citēt populāro Romas katoļu baznīcas izdoto Hieronīma komentāru: “To illustrate, the first creation story in Gn may be said to have as its message that all the order and goodness in heaven and earth come from God. In order to communicate this message, the sacred writer used statements embodying his own view of the physical world—e.g., his statement on the existence of the firmament. These instrumental statements are not true, but they do enable the writer to communicate God’s true message to the salvation community. Likewise, the contradictory details in the account of Noah’s flood are on the order of instrumental statements and do not disturb the delivery of the salvific message of the justice and the mercy of God. The same thing may be said of many historical statements in the Bible that do not agree with what we know from other sources.” (The Jerome Biblical Commentary, Genesis, 85.)

[4] Lai gan praksē nav iespējams pilnīgi izvairīties no pārpratumiem vai pat mitoloģijas arī šajās it kā eksaktajās jomās, tomēr parasti tikai radikālās totalitārās ideoloģijās pārpratumi un mīti ir tikuši uzturēti apzināti un mērķtiecīgi.

[5] Lk. 1:1–2; Jņ. 19:34; 21:24; 2. Pēt. 1:16–19; 1. Jņ. 1:1u.trpm.

[6]Pašu Bībeles tekstu autoru pieeja gan tiek pieteikta kā pilnīgi atšķirīga: Οὐ γὰρ σεσοφισμένοις μύθοις ἐξακολουθήσαντες ἐγνωρίσαμεν ὑμῖν τὴν τοῦ κυρίου ἡμῶν Ἰησοῦ Χριστοῦ δύναμιν καὶ παρουσίαν ἀλλ᾽ ἐπόπται γενηθέντες τῆς ἐκείνου μεγαλειότητος. (2. Pēt. 1:16; sk. arī 1. Tim. 1:4, 4:7; 2. Tim. 4:4; Tit. 1:14) Šie teksti uzskatāmi parāda skaidru šīs dilemmas apzināšanos jau apustuliskajā laikmetā un jebkāda kompromisa neiespējamību starp klasiskās kristietības vēsturisko epistemoloģiju un citu reliģiju vidū izplatīto mitoloģisko reliģijas epistemoloģiju Kristietība ir inkarnatīva, un arī tās teksti ir inkarnatīvi, – tā vēstī pasaulei dievišķo realitāti inkarnatīvi, nevis spekulatīvi mitoloģiski.

[7] Augstās kritikas pieeja apšaubīja Bībeles tekstos aprakstīto faktu uzticamību un mēģināja restaurēt šos faktus ar savām specifiskajām metodēm, izdarot atbilstošus teoloģiskus secinājumus.

[8] Šāda pieeja kļuvusi populāra lielākajā daļā tā saukto liberālo baznīcu un skolu; pie klasiskās augstās kritikas metodes un intences “noskaidrot, kā tas bija patiesībā” un “kas to ir uzrakstījis” daudzmaz turas, kā šķiet, vienīgi Vācijā.

[9] Šajā sakarā atceros kādu notikumu no savām studijām Teoloģijas fakultātē. Kāds emigrācijas baznīcas teologs savā lekcijā ar lielu entuziasmu un uzsvaru vairākkārtīgi atkārtoja apmēram šādu frāzi: “Mums, kristiešiem, ir šāds kods: Kristus ir augšāmcēlies! Šāda ticība ir baznīcas pamats, un nemaz nav tik svarīgi, vai Kristus augšāmcelšanās ir notikusi vai ne, galvenais, ka mūsu sirdī ir šāda ticība: Kristus ir augšāmcēlies!” Viņam droši vien šķita, ka šādi viņš ir veiksmīgi atradis miera izlīgumu starp Kristus augšāmcelšanās vēsturiskā fakta noliegumu un baznīcas ticības kontinuitāti.

[10] Šķiet, labākais piemērs tam ir Mārtiņa Hemnica Examen concilii Tridendini.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.