267. Kādēļ Jēzus māca mūs saukt Dievu par "Tēvu"?


Par Vakarēdienu un Kristus miesas ēšanu un asiņu dzeršanu

“”Kas cienīgi bauda tādu Vakarēdienu?” Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraša, bet īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Turpretī, kas šiem vārdiem netic vai šaubās, tas ir necienīgs un nav labi sataisījies, jo vārdi “par jums” prasa ticīgas sirdis.”

par Vakarēdienu un Kristus miesas ēšanu un asiņu dzeršanu

Strīdu par Vakarēdienu un Kristus miesas ēšanu un asiņu dzeršanu ir izraisījis pats Kungs. Tas pavada kristīgo draudzi kopš tās aizsākumiem. Tā kā tas atbilst Rakstiem, tad vispirms būtu jāieklausās tajos: “Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties: “Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs Mani ir sūtījis, un Es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas Mani ēd, caur Mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To Viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. Daudzi Viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ. Viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur Viņš bijis iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas Viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ Es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi Viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar Viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jņ.6:52-69).

Arī nodalīšanās Vakarēdienā atbilst Rakstiem: “Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sapulcēs parasti jūsu vidū notiek šķelšanās, un daļēji es tam arī ticu. Dažādiem virzieniem vajag jau arī būt jūsu vidū, tai starp jums varētu atklāties pārbaudītākie.” (1.Kor.11:18-19) Pret to dziļi un sāpīgi iebilst cilvēka izjūtas, kas ilgojas pēc miera un vienotības baznīcās un cilvēkos, kas mums diemžēl netiek apsolīts Dieva vārdā un kas, kā tas secināms pēc pieredzes, nav arī iespējams. Nodalīšanās piederas pie vārdu un sakramenta iedarbības, un tas sākas katrā kristietī ar Kristību – starp veco Ādamu grēka miesā un jauno cilvēku pēc Dieva Gara.

Neatlaidība, pat ietiepība, ar kādu Luters ir cīnījies par Jēzus Kristus miesas un asinu reālo klātesamību altāra sakramentā, šodien pat luterāņiem gandrīz nav saprotama. Tas tā ir galvenokārt arī tāpēc, ka iestādījuma vārdi sakramentā netiek uzskatīti par Kunga vārdiem, bet gan par draudžu veidojumu, kas radies pēc Lieldienām, un tā tas plašā mērā notiek. Bet ar to tiek atcelts ne tikai Luteram svarīgais atzinums, bet arī baznīcas konsenss. Sakramenta darbība tad nebalstās vairs uz to, ko saka un dara Kristus, bet gan uz cilvēku priekšstatiem un vēlmēm kā, piemēram, kopības piedzīvojumu, mierinājumu un tamlīdzīgi. Tas ietekmē šīs Kunga maltītes veidu, kura tad no maltītes, ko iestādījis pats Kungs un kurā Viņš ar savu miesu un asinīm ir klātesošs, pārtop par draudzes sarīkojumu, kas grib sevi izpaust un gūt mierinājumu.

Bieži sastopamā garīgās realitātes nezināšana ir iemesls daudziem nepareiziem Vakarēdiena izdalīšanas un saņemšanas gadījumiem, galvenokārt tad, ja netiek ņemti vērā sakramenta sniegšanas un saņemšanas pielaides nosacījumi. Tas īpaši būtu jāpārbauda saistībā ar iesvētāmo mācībām un iesvētībām, kur sagatavošana pielaidei pie Vakarēdiena un tai nepieciešamās ticības zināšanas ir izšķiroši svarīgas.

Sakramenta būtība un iedarbība rodama vienīgi Kunga vārdos, kuri ne vien kaut ko nozīmē, bet arī kaut ko paveic. Luters savā apjomīgajā rakstā “Apliecinājums par Kristus Vakarēdienu” runā par iedarbīgiem vārdiem un vārdiem, kas atkārtojami, bet darbību neizraisa, tukšiem vārdiem; atkārtojami vārdi, spēka vārdi.

Ticība cieši saistīta ar vārdiem, kuriem tā uzticas un kuri to arī balsta. Bet Kristus vārdi, nevis mūsu domāšana sniedz vārdu izpratni. Šeit gari šķiras kā toreiz, tā tagad.

Mārburgas reliģiskajās diskusijās ir cīnījies par Jēzus Kristus miesas un asiņu 1529. gadā neizdevās panākt vienošanos reālo klātesamību altāra sakramentā, šodien starp luterāņiem un reformētajiem. Taču sarunas noslēdzās ar ietikumu:

“.. ja arī mēs neesam panākuši saprašanos un vienprātību Vakarēdiena vārdu izpratnē, abām pusēm tomēr vajadzētu attiekties vienai pret otru kristīgā mīlestībā un lūgt Dievu, Visvareno, lai Viņš caur savu Garu apliecina mums īsteno izpratni.”

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.