308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?


Par ticību

KAS TAD IR TĀDA TICĪBA, KURA, KĀ VĒSTA RAKSTI, DARA TAISNU?

Vienkāršiem ļaudīm to var vienkārši izskaidrot: mums ir jātic vārdam, kuru mums ir devis un atklājis Dievs. Bet ticībai, kura attaisno, ir īpatns, īpašs objectum, kuru tā meklē visos Rakstos, kuru tā satver, kuru tā uzlūko, pie kura tā turas, proti, Kristus – mūsu Starpnieks un Pestītājs un žēlastības apsolījums Kristus dēļ (Rom. 3, un 4, Gal. 3). Bet pie šī objectum ticība turas tādā veidā, ka, pirmkārt, no Dieva vārda atzīst Kristus personu, amatu, nopelnu un labos darbus un žēlastības apsolījumu Kristus dēļ, un ka ticība to visu uzskata par patiesu, drošu un noteiktu (Ef. 1, un 4, Kol. 2). Otrkārt, ticība to visu satver nevis kā vienkāršu, patiesu stāstu, bet ticība iekļauj īpaši tevi, tavu personu līdzi kopējā apsolījumā, lai tu Kristu un visus Viņa labos darbus, kurus Tēvs tev rāda, sniedz un dod vārdā un sakramentos, ar sirsnīgām alkām, paļāvību un uzticību satvertu un pieņemtu savai personai un tā turētos pie Viņa, lai tu savu uzticību un paļāvību (lai gan tas bieži notiek smagos kārdinājumos un lielā vājumā) balstītu uz to, ka Dievs Kristus dēļ piedod tev tavus grēkus, pieņem tevi žēlastībā un padara tevi par savu bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku (Jņ. 1 un 3, Rom. 1, 3, 4, 5, 8, 10, 1. Tim. 1, Mt. 9, Lk. 7).


JA NU KĀDS PĀRDROŠAIS EPIKŪRIETS BEZ NOŽĒLAS, APZINĀTI PALIEK GRĒKOS UN IEDOMĀJAS, KA DIEVS TOMĒR BŪS VIŅAM ŽĒLĪGS UN DOS MŪŽĪGO DZĪVĪBU: VAI TĀ IR ĪSTENA TICĪBA, KAS DARA SVĒTLAIMĪGU?

Nē, jo ticība nav tādas iedomas, ka mūsu Kungam Dievam ir vienalga, vai kāds paliek grēkos vai arī atturas no tiem, vai viņš grēkus nožēlo vai arī tos mīl. Ticība arī nemeklē Kristū to, lai tā brīvi un droši, bez kādām bailēm varētu palikt grēkos un tos turpināt, kā iepriekš saskaņā ar Rakstiem ir ticis norādīts par atgriešanos. Bet īstenu ticību pazīst un ievēro pēc tā, ka sirds atzīst savus grēkus, bīstas Dieva dusmu, kuras ir nopelnītas ar grēkiem un tādēļ sirdij grēki nevis ir tuvi, bet gan tā bīstas no grēkiem un bažījas, lai netiktu pazudināta. Ja, šādi atgriežoties, sirds lūkojas pēc Kristus, lūdz, lūdzas, cer un paļaujas, ka Dievs Kristus dēļ būs žēlīgs utt., tad tā ir īstena pazīme patiesai ticībai, kas dara svētlaimīgu (Jes. 61, 66, Mt. 9).

BET KO TAD, JA KĀDS PLĀTĀS AR TICĪBU, BET NICINA VĀRDU UN SAKRAMENTUS?

Te atkal ir kļūda – tam, kurš grib satvert Kristu, ir jāzina, kur Viņu meklēt un atrast. Tāpat arī, ja ticībai kā mūsu rokai ir kaut kas jāsaņem no Dieva, tad tai tas nav jāķer no gaisa, bet to jāmeklē un jāsaņem no Dieva rokas, ar kuru Viņš mums sniedz un piedāvā savu pārpilnību, jo šajā lietā Dievs grib ar mums darboties caur Evaņģēlija vārdu un sakramentiem (Rom. 10, Tit. 3).

VAI CILVĒKS AR PAŠA SPĒKIEM UN IESPĒJĀM VAR PATS NONĀKT PIE ŠĀDAS TICĪBAS?

Nē, jo ticība nav kura katra dāvana (2. Tes. 3), bet gan Dieva dāvana (Fil. 1), tā nav no mums (Ef. 2). Jo mēs pēc savas dabas esam ģeķi un sirdī kūtri uz ticību, (Lk. 24). Bet Dievam ir jāatver, jāapgaismo mūsu sirdi un prātu un tad tajā jāiededz ticība (Lk. 24, Ap. d. 16, 2. Kor. 4, Ef. 1). Jo tas, ka mēs ticam, nenotiek no mūsu spēkiem, bet pēc Viņa varenā spēka darbības (Ef. 1).

VAI TAD CILVĒKA PRĀTS, SIRDS UN GRIBA TICĪBAS UZDEVUMA DARBĪBĀ NEDARA UN NEVEIC PILNĪGI NEKO?

Cilvēka dabiskais prāts, sirds un griba, ja tie nav Svētā Gara apgaismoti, nekādi nevar palīdzēt un līdzdarboties īstenai ticībai (1. Kor. 2, 2. Kor. 4, 5. Moz. 29), jā, tie ir ticībai tieši pretī (Lk. 24, 1. Kor. 2, 2. Kor. 4), un tos ir jāsagūsta (2. Kor 10). Un tomēr ticībai ir jābūt gaismai un rosmei cilvēka prātā, sirdī un gribā, caur ko viņš satver žēlastības apsolījumu un attiecina to uz sevi. Bet to viņš nespēj paveikt pats no sevis, nedz arī saviem spēkiem, bet gan tā ir īpaša Dieva dāvana, ar kuru Viņš caur sava Gara spēku darbojas cilvēka prātā, sirdī un gribā.

KĀ DIEVS GRIB ROSINĀT UN AIZDEGT MŪSOS TICĪBU?

Ne tā, lai mēs sēdētu kaktā un gaidītu uz īpašu apskaidrību bez vārda un sakramentu starpniecības, Dievs ticības rosināšanai ir iedibinājis īpašu līdzekli, kuram jābūt Svētā Gara amatam un instrumentam, proti, vārda sludināšanu, uzklausīšanu un pārdomas par vārdu (Rom. 10, 2. Kor. 3, Ps. 119). Jo caur to Dievs grib darboties un būt spēcīgs cilvēkā, apskaidrot prātu, atvērt sirdi, lai tā Svētais Gars mūsos rosinātu un iedegtu ticību (Lk. 24, Ap. d. 16, 2. Kor. 3, Fil. 2, 1. Kor. 3, Jņ. 1).

TĀ KĀ TICĪBA IR TIK VĒRTĪGA DIEVA DĀVANA UN TIK KRIETNS TIKUMS, VAI TAD TICĪBA LĪDZ AR TO ATTAISNO?

Nē, jo ticība Dieva priekšā nenes jeb nenoliek nekādus darbus un tikumus lai iegūtu attaisnošanu (Rom. 4). Tā atzīst savu vājumu un nepilnību (Mk. 9, Lk. 17), bet attaisnošanai ticība nes un noliek Dieva priekšā Kristu ar Viņa nopelnu un Dieva žēlastību Kristū bez mūsu darbu un nopelnu līdzdalības (Rom. 3, 4, 10). Tādā veidā un tāpēc ticība attaisno, jo tā satver un turas pie Kristus, kurš ir mūsu Salīdzināšana un Taisnība.

KĀPĒC TAD RAKSTI PIEDĒVĒ TICĪBAI ATTAISNOŠANU?

Pirmkārt, lai parādītu, ka mūsu attaisnošana mums nav jābalsta uz mums pašiem vai mūsu darbiem, bet gan, ka mēs tiekam attaisnoti bez nopelna un mūsu darbu līdzdalības, vienīgi žēlastībā un tikai Kristus dēļ, caur ticību, tā lai apsolījums ir drošs, jo to Pāvils dēvē par attaisnošanu ticībā (Rom. 4, un 10).

Otrkārt, tāpēc ka apsolījumam jātiek pielietotam un pieņemtam, lai mēs varētu būt droši par to, kā, kad un caur ko tas tiks attiecināts uz mums, lai tas ir mūsu un mēs priecīgi varētu ar to sevi mierināt, proti, tas notiek caur ticību (Rom. 5, Ef. 3).

VAI ARĪ TAS IR PAREIZI TEIKTS, KA MĒS TIEKAM ATTAISNOTI TIKAI CAUR TICĪBU?

Jā, jo Raksti pie artikula par attaisnošanu lieto un īpaši pievieno īpašus vārdus, un visus īpašus vārdus, kurus lieto Raksti, tādus kā: “žēlastībā” (Rom. 3, Ef. 2), “pēc sava nodoma un žēlastības” (2. Tim. 1, Tit. 3), “bez nopelna” (Rom. 3), “nevis uz mums un mūsu darbiem” (Rom. 3), “neatkarīgi no bauslības” (Rom. 3 un 4),- tie visi tiek brīnišķīgi, vienkārši un skaidri apvienoti un izskaidroti formulējumā, kuru ir lietojuši gandrīz vai visi Tēvi: “Sola fide justificamur, tikai caur ticību mēs tiekam attaisnoti.”

JA PĀVILS BAUSLĪBAS DARBUS IZSLĒDZ NO ATTAISNOŠANAS, VAI VIŅŠ AR TO DOMĀ TIKAI LEVĪTU CEREMONIJAS VAI DARBUS, KURI NOTIEK BEZ GARA UN TICĪBAS?

Pāvils runā par visu bauslību, īpaši par dekaloga darbiem (Rom. 3, 7, Gal. 3), un ietver tur arī ticīgo darbus, kā tas ir skaidrs no Rom. 4, 1. Kor. 4. utt.

VAI TĀDA TICĪBA, KURĀ NAV ATGRIEŠANĀS, LABU NODOMU UN TIEM SEKOJOŠU LABU DARBU, DARA TAISNU?

Nē, jo tur, kur nav atgriešanās, bet paliek ļauns nodoms palikt grēkos, tur nevar būt arī īstenas ticības, un, ja ticība nedarbojas caur mīlestību un paliek bez labajiem darbiem, tad tā ir izdomāta, mirusi ticība (1. Tim. 1, Jēk. 2, 1. Tim. 5, 2. Pēt. 1).

KĀDAS LIETAS TAD IZSLĒDZ ĪPAŠUS VĀRDUS?

Pirmkārt, ka ne atgriešanās, ne labi nodomi, nedz arī tikumi un labie darbi nav nopelns vai iemesls mūsu attaisnošanai vai salīdzināšanai, bet nopelns pieder Kristum un iemesls ir vienīgi Dieva žēlastība Kristus dēļ.

Otrkārt, mēs to satveram, attiecinām, pieņemam un saņemam nevis caur kādu darbu, bet tikai caur ticību, ko šim nolūkam Dievs kā līdzekli ir iedibinājis.

Treškārt, ka mūsu attaisnošana nebalstās uz mūsu atjaunošanos, svētumu, tikumību vai labajiem darbiem, bet tikai uz žēlastīgu mūsu grēku piedošanu Kristus dēļ, ko mēs saņemam vienīgi ticībā (Rom. 4). Jo mūsu labie darbi attaisnošanas jomā, artikulā vai darbībā neko nedod, bet te valda vienīgi Kristus, vienīgi ticība, vienīgi grēku piedošana. Tādējādi patiesa, dzīva ticība nav bez labiem darbiem, tomēr tā attaisno bez darbiem.

VAI ATTAISNOŠANAS ARTIKULU VAR MĀCĪT ARĪ BEZ ĪPAŠIEM VĀRDIEM?

Kad Pāvils pamato mācību un apstrīd viltus skolotājus, viņš vienmēr lieto īpašus vārdus, un ar to parāda, ka attaisnošanas artikulu nevar paturēt tīru, ja atmet un atstāj malā īpašus vārdus. Lai nu Kristum un Dieva žēlastībai tiktu dots pienācīgais gods, lai sirdsapziņai būtu pastāvīgs mierinājums, lai paliktu skaidra atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju, un lūgšana atrastu drošu ceļu pie Dieva- šo iemeslu dēļ attaisnošanas artikulā vajag lietot un paturēt īpašus vārdus.

BET ĻAUDIS TO IZMANTO NEĢĒLĪGI, IT KĀ DRĪKSTĒTU NEDARĪT PILNĪGI NEKĀ LABA

No tā labi var un vajag izsargāties visos sprediķos un mācībās tādā veidā, kā to ir darījuši apustuļi, proti, ka, pirmkārt, pamatīgi, skaidri un saprotami parāda, kā jātiek saprastiem īpašus vārdus – kā jau nupat tika parādīts.

Otrkārt, ļaudis ir centīgi jāskubina, lai viņi paši sevi pārbauda (2. Kor. 13), lai viņiem nav aplamas iedomas un izdomāta, mirusi ticība (2. Kor. 13, 1. Tim. 1, Jēk. 2). Bet pārbaude ir tāda: kur nav atgriešanās, bet ļauns nodoms, tur nav īstenas ticības, kura darbojas caur mīlestību, vai arī, kur neseko labi darbi, tur ir mirusi ticība. Bet ticība attaisno ne tāpēc, ka tā darbojas caur mīlestību vai rada labus darbu, bet tikai tāpēc, ka tā satver Kristu ar Viņa nopelnu Evaņģēlija apsolījumā. Kad tas saprotami tiek skaidrots un atšķirts, tad tam, kurš to neģēlīgi izmanto, jau ir savs spriedums (Rom. 3), proti, ka viņa pazudināšana ir pilnīgi taisnīga. Bet šīs nelietīgās izmantošanas dēļ nav jānoklusē vai jāsagroza tīrā mācība.

VAI MĒS TIEKAM ATTAISNOTI CAUR TICĪBU TIKAI MŪSU ATGRIEŠANĀS SĀKUMĀ, TĀTAD, PĒC PIRMĀS ATGRIEŠANĀS MĒS ESAM TAISNI NE VIEN CAUR TICĪBU, BET VIENLAIKUS CAUR TICĪBU UN LABAJIEM DARBIEM, UN VAI TAD MŪSU ATTAISNOŠANA PASTĀV NE VIEN ŽĒLASTĪGĀ GRĒKU PIEDOŠANĀ, BET TAI PAT LAIKĀ ARĪ SALĪDZINĀŠANĀ, SVĒTDARĪŠANĀ UN ATJAUNOŠANĀ?

Gan sākumā, gan vidū, gan beigās attaisno tikai ticība vienīgi Dieva žēlastībā Kristus dēļ. Arī Pāvils (Rom. 4) ņem par piemēru Ābrahāmu nevis tad, kad viņš tika atgriezts pirmo reizi (1. Moz. 12), bet (1. Moz. 15), kad viņš dažus gadus bija kalpojis Dievam jaunajā paklausībā (Ebr. 11). Pāvils uzdod jautājumu par Ābrahāma attaisnošanu, par to, kur un uz ko balstās viņa attaisnošana Dieva priekšā tad, kad viņam ir ne vien ticība, bet arī daudz labu darbu, kad viņš ir ne vien izlīgumā [ar Dievu], bet arī atjaunots. Bet Pāvils runā īsi un skaidri, ka arī tad Ābrahāms ir taisns Dieva priekšā vienīgi žēlastībā, tikai caur ticību, bez savu darbu palīdzības un ka viņa attaisnošana un svētlaimība balstās nevis uz viņa atjaunošanu, bet tikai uz žēlastīgu salīdzināšanu jeb grēku piedošanu. Vēstulē romiešiem (Rom. 4, un 5) viņš jauki savieno kopā sākumu, vidu un beigas. Pirmkārt, ticot uz Kristu mums ir pieeja Dieva žēlastībai. Otrkārt, tādējādi mēs atrodamies žēlastībā. Treškārt, pateicoties ticībai mēs lepojamies ar nākamo godību; tas ir, ja mēs gribam sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem, tad mēs negribam atrasties mūsu taisnībā, kura ir no bauslības, bet gan tajā taisnībā, kura caur ticību iet pie Kristus (Fil. 3). Tādējādi Pāvils negrib atjaunošanos, svētdarīšanu un labos darbus iepīt vai iemaisīt attaisnošanas darbības jomā vai mācības artikulā ne sākumā, ne vidū, ne beigās, bet šajā artikulā ir jāvalda tikai Dieva žēlastībai, tikai Kristum un tikai caur ticību.

KĀDĒĻ TAD VAJAG ATJAUNOŠANU VAI SVĒTĪŠANU UN LABOS DARBUS (KURI TAČU ARĪ IR DIEVA DĀVANAS, KĀ SAKA LUTERS) IZSLĒGT NO ATTAISNOŠANAS JOMAS?

Tāpēc, ka atjaunošanās šajā dzīvē tiek tikai aizsākta un nav pilnīga (2. Kor. 4) un labie darbi šajā dzīvē grēku dēļ nav ne pilnīgi, ne šķīsti (Rom. 7, Jes. 64). Lai attaisnošanas, svētlaimes un mūžīgās dzīvības apsolījums varētu būt ciešs un noteikts un Kristum tiktu dots pienācīgs gods, mūsu attaisnošanai ir jābalstās tikai uz tīru žēlastību, tikai Kristus dēļ, tikai caur ticību gan sākumā, gan vidū, gan beigās (Rom. 4).

VAI TAM, KURŠ ŽĒLASTĪBĀ, KRISTUS DĒĻ, CAUR TICĪBU IR ATTAISNOTS, IR NEPIECIEŠAMS VĒL KAS CITS VAI KAS VAIRĀK, LAI VIŅŠ TIKTU PESTĪTS?

Pāvils (Rom. 4) saka: Nē! Jo ir viens veids un viens ceļš uz attaisnošanu un pestīšanu: kā mēs tiekam attaisnoti, tā mēs tiekam arī pestīti. Jā, kad mums ir ticības taisnība, tad līdz ar to mums ir dievbērnība, pestīšana un mūžīgās dzīvības mantojums. Kā mēs tiekam attaisnoti tikai caur ticību, žēlastībā, Kristus dēļ, tieši tā mēs tiekam arī pestīti caur ticību, no tīras žēlastības, tikai Kristus dēļ, bez mūsu darbiem, kā to Pāvils pierāda no varenā pamata (Rom. 4): lai ne vien taisnības, bet arī svētlaimības apsolījums būtu drošs. Ir nepatiesi, kad māca, ka attaisnošanai nepieciešami mūsu labie darbi, un, ka neviens nevar kļūt taisns bez saviem labajiem darbiem,- tāpat ir aplami tas, kad saka, ka mūsu pestīšanai ir nepieciešami mūsu labie darbi un neviens nekļūs svētlaimīgs bez saviem labajiem darbiem. Jo lai gan īstena ticība nevar un tai nav jābūt bez labajiem darbiem, tomēr labie darbi nepieder pie attaisnošanas un pestīšanas jomas jeb artikula; jo Raksti katrā ziņā īpašus vārdus attiecina tikpat labi un stingri kā uz attaisnošanas tā arī uz pestīšanas artikulu (Rom. 4, un 11, Ef. 2, 2. Tim. 1, Tit. 3, u.c.). Šī iemesla dēļ Luters minētos izteikumus ir publiski noraidījis un izslēdzis no Baznīcas mācības.

AR KO ATŠĶIRAS PĀVESTIEŠU UN EVAŅĢĒLISKĀ MĀCĪBA PAR ATTAISNOŠANU UN PESTĪŠANU?

Pāvestieši pamatojas uz to, ka cilvēks šajā dzīvē var piepildīt bauslību. Un tādēļ daži māca, ka cilvēks ar saviem darbiem var nopelnīt attaisnošanu un pestīšanu pie Dieva. Citi, kuri neuzdrīkstas rīkoties tik rupji, māca, ka to mums katrā ziņā ir nopelnījis Kristus, bet, ja mēs gribam to iegūt, tad mums vajag piedevām gan ticību, gan labos darbus, lai taisnība tiek attiecināta uz mums caur tiem abiem vienlaicīgi. Trešie teic, ka mūsu attaisnošanai ir jābalstās ne vien uz žēlastīgu salīdzināšanu, bet tai pat laikā arī uz mūsu atjaunošanos un svētdarīšanu.

Turpretī Evaņģēlijs māca, ka svētie šajā dzīvē nespēj piepildīt bauslību (Ps. 31, 143, Jes. 64, Rom. 7), un tādēļ attaisnošana un pestīšana ir nevis mūsu, bet Kristus nopelns (Rom. 3, 4, 11). Dieva žēlastība un Dieva dāvana (Rom. 6), un līdzeklis, caur kuru mēs to saņemam, ir vienīgi ticība (Rom. 3, 4), pestīšana un attaisnošana nebalstās uz mūsu atjaunošanos, tikumiem un labajiem darbiem, bet gan tikai uz žēlastīgu salīdzināšanu caur Kristu (Rom. 4), kā tas viss Rakstos ir norādīts.

KAS ATTIECAS UZ MĀCĪBU PAR TICĪBU – KĀDA ŠEIT IR ATŠĶIRĪBA STARP PĀVESTIEŠU UN EVAŅĢĒLISKO MĀCĪBU?

Pāvestieši māca, ka ticība ir tikai vēstures [pestīšanas notikumu] zināšana un vispārēja piekrišana, ka patiess ir tas, kas rakstīts Dieva vārdā un, ka tāda ticība attaisno, ja tai blakus ir daudz un pietiekami labu, vērtīgu darbu. Bet, tā kā neviens nezina, vai viņam ir un kad viņam ir tik daudz labu darbu, cik ir pietiekami, tad pāvestieši māca, ka ticīgs cilvēks varētu visu labo gaidīt un cerēt no Dieva,- bet viņš to nevar droši zināt, tāpēc viņam visu laiku jābūt šaubās, vai viņam patiešām un noteikti ir žēlastīgs Dievs, grēku piedošana un vai viņš ir mūžīgās dzīvības mantinieks.

Turpretī Evaņģēlijs māca, ka ticībai bez vispārējas piekrišanas ir arī amats, veids un īpatnība, ka tā satver Kristu un kopīgo Evaņģēlija apsolījumu par Dieva žēlastību attiecina uz ikvienu ticīgo atsevišķi, un, ka ticība attaisnošanu nebalsta uz mīlestību, vai uz labajiem darbiem, caur kuriem tā darbojas, bet gan tikai uz Kristu, kuru tā satver vārdā un sakramentos. Un, tā kā Dieva apsolījums Kristū ir drošs – Jā un Āmen (2, Kor. 1),- tad ticībai nav jāuzlūko savs vājums un nepilnība un tā jāpaliek izmisumā, bet tai ir jāuzlūko Kristus un apsolītā žēlastība Kristū un cieši jātic, ka tai ir žēlīgs Dievs un grēku piedošana.

BET DAŽAM LABAM IR APLAMA, MALDĪGA TICĪBA, DAŽAM IR PRETĪGĀS EPIKŪRIEŠU IEDOMAS UN TOMĒR CIEŠA PĀRLIECĪBA.

Mēs nerunājam par ķecerīgu ticību, kura ir ārpus un pret Rakstiem,- jo tāda, bez šaubām, nedara svētlaimīgu. Mēs nerunājam arī par epikūriskām iedomām un apzinātu, ietiepīgu nevēlēšanos atgriezties, jo šeit ir Dieva spriedums – kas to dara, tam nav daļas pie Dieva valstības. Bet mēs runājam par patiesu ticību, kas dara svētu, tādu, kāda ir aprakstīta iepriekš, tai nav vis jāšaubās, bet droši jāuzticas, ka notiks pēc Dieva vārda.

KĀDS TAD TICĪBAI IR PAMATS UN IEMESLS SAVAI DROŠAJAI PAĻĀVĪBAI?

Pirmkārt, žēlastības apsolījums ir noteikts un drošs visiem, kuriem tas tiek caur ticību pielīdzināts (Rom. 4), un tas ir apstiprināts ar dievišķu zvērestu, lai mums, kam tas ir patvērums, pie kā mēs turamies, būtu stiprs, drošs mierinājums (Ebr. 6).

Otrkārt, ticības īstenā daba un īpatnība ir nevis šaubīties, bet būt drošam un paļauties (Ef. 3, Ebr. 3, 10, 11, 1. Jņ. 3 un 5, Rom. 4, 5, un 8, 1. Pēt. 1).

Treškārt, paļāvība var būt jo drošāka un noteiktāka, ja ticības taisnību Dievs ir apzīmogojis ar sakramentiem (Rom. 4, 1. Pēt. 3), un Svēto Garu ticīgo sirdīs (2. Kor. 1, Ef. 1 un 4).

Ceturtkārt, Rakstos ticīgie nav šaubījušies, bet gan stingri ticējuši (Rom. 4 un 8, Mt. 9, Lk. 7).

Piektkārt, šaubas Rakstos tiek atklāti nosodītas (Mt. 6, 14, Mk. 11, Rom. 4, Jēk. 1).

Sestkārt, mācība par šādām šaubām ir seni, nolādēti farizeju maldi (Mt. 9, Lk. 7).

TOMĒR PRET DAUDZIEM IZTEIKUMIEM VAR IEBILST AR RAKSTU VĀRDIEM, KURI ĻAUJ DOMĀT, KA TAJOS TIEK APSTIPRINĀTA ATJAUNOŠANĀS UN LABO DARBU TAISNĪBA

Visi šie izteikumi var tikt brīnišķīgi un pamatīgi izskaidroti, un iebildumi var tikt atrisināti, kad šīs atšķirības pareizi lieto un saskaņo. Jo, pirmkārt, daži izteikumi runā par nopelnu un par mūsu attaisnošanas iemesliem, kas ir Kristus paklausība un Dieva žēlastība; tāpat arī, kā šāda attaisnošana tiek attiecināta, satverta un pieņemta, proti, – caur ticību, un tā balstās uz žēlastīgu salīdzināšanu un piedošanu Kristus dēļ. Par šiem izteikumiem ir runāts iepriekš.

Otrkārt, daži izteikumi runā par bauslības taisnību šādi: kurš to piepildītu, tas caur to kļūtu attaisnots un svētlaimīgs (Rom. 2 un 10, Mt. 19, Lk. 10).

Treškārt, daži izteikumi apraksta to īpašības, kuri caur ticību ir attaisnoti, proti, ka viņi nes labus augļus (1. Jņ. 1, 2, 3,4, 5, 2. Pēt. 1, Ef. 4, Rom. 12).

Ceturtkārt, daži izteikumi apraksta ārējās pazīmes, proti, – mīlestību un labos darbus, pēc kuriem var pazīt īstenu, patiesu ticību un tos, kuri patiesi ir attaisnoti ticībā, un atšķirt no tādiem, kuriem ir aplamas iedomas par ticību un taisnību. Par to runā visa Jāņa [1.] vēstule, tāpat arī Jēkaba un Pētera vēstules. Pie tā pieder izteikumi no Mt. 5, 20, 24, 25, Jņ. 6, Rom., Gal. 6, Ps. 15, u.c.

Piektkārt, daži izteikumi runā par to, kā Dievs grib šajā un mūžīgajā dzīvē arī par labajiem darbiem atlīdzināt tiem, kuriem vienīgi žēlastībā, Kristus dēļ caur ticību ir taisnība, mūžīgā dzīvība un pestīšana (Mt. 5, 19, 2. Kor. 5, 2. Tim. 4).

Sestkārt, daži teicieni patiesībā runā nevis par vainas un soda atlaišanu (kas notiek žēlastībā, Kristus dēļ, caur ticību), bet šie izteikumi runā par to, ka Dievs Kristus dēļ grib žēlīgi samazināt laicīgo sodu tiem, kuri uzrāda patiesu, nopietnu labošanos (Dan. 4, Tob. 4, Ps. 41).

Visbeidzot, dažos Rakstu izteikumos tiek apvienots atgriešanās pasludinājums un apsolījums, ka Dievs grib būt žēlīgs un piedos grēkus tiem, kuri patiesi atgriežas (Mt. 7, Jes. 1). Bet kāpēc Dievs ir žēlīgs un piedod grēkus, kā tiek attiecināti apsolījumi (proti, caur ticību, Kristus dēļ) – tam ir jātiek ņemtam un skaidrotam no Evaņģēlija.

Un šajā jautājumā superitendentiem eksāmenā mācītājiem dažos izteicienos vajag arī oponēt un uzklausīt, kā viņi tos prot izskaidrot un atrisināt.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.