237. Kādēļ es apliecinu: "Es ticu uz grēku piedošanu"?


Par ticības apliecību un ticību

Dažādām pasaules reliģijām ir savi svētie raksti, savs dzīves un pielūgsmes veids, sava izpratne par morāli un tikumību, taču tām nav izveidotas ticības apliecības, pie kurām kā pie normas būtu jāpieturas ortodoksijai. Vienīgi Kristīgā ticība ir izveidojusi savas ticības un dzīves normas, kuras tā izteic ticības apliecībās. Un vienīgi Kristīgā ticība pazīst jēdzienu ortodoksija – pareizi ticīgie pretstatā heterodoksijai – citādi ticošajiem. Iesākumā gan ticības apliecības netika radītas ortodoksijas pārbaudei, bet tās bija īsi ticības kopsavilkumi, kurus izmantoja katehūmenu sagatavošanai kristībām. Lai gan ticības apliecības nedaudz atšķīrās pēc satura, visām tām kopēja bija trīsdaļīgā uzbūves struktūra – par Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tas norāda, ka Apustuļu ticības apliecības tapšana ir saistīta ar Kristus pavēli kristīt un mācīt visas tautas (Mt.28:19–20). Tātad jau apustuļu laikā izveidojās kristības apliecība, kura bija īss kristīgās mācības kopsavilkums. Šādā vai nedaudz variētā veidā ikvienam kristāmajam vajadzēja apliecināt savu ticību Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.


Tas bija priekšnoteikums uzņemšanai kristīgās baznīcas kopībā jeb sadraudzībā. Ticības apliecību rašanos labi raksturo baznīctēva Jeruzālemes Kirila izteikums: “Tā kā ne visi var lasīt Rakstus, citi izglītības trūkuma, citi laika trūkuma dēļ,.. mēs dažās rindās savelkam kopā visu ticības mācību. Tā ir jāiemācās no galvas, jāciena un jāsargā, jo tā nav kāds cilvēku kopsavilkums, bet sastāv no vissvarīgākajiem jautājumiem, kas ņemti no Svētajiem Rakstiem.” Taču šie izvilkumi no Rakstiem nebija sistemātiskas dabas, bet veidojās kā atbildes uz tiem jautājumiem, kurus kā izaicinājumu meta apkārtējā pasaule. Ticības apliecību tapšana lielā mērā bija arī saistīta ar tā saukto ticības normu jeb ticības likumu, kuru bieži min baznīcas tēvi. Šī norma vai likums palīdzēja kristiešiem kā autoritatīvs avots cīņā pret ķeceriem. Šāds normatīvs tika uzskatīts par apustulisku un kalpoja kā palīglīdzeklis Svēto Rakstu skaidrošanā, īpaši kad radās domstarpības par interpretācijas pareizību.

Runājot par ticības apliecināšanu vispār, ir skaidrs, ka pats Kristus vēlas, lai Viņa baznīca apliecinātu savu ticību. Mateja evaņģēlijā (16:13–17) Kristus vaicā mācekļiem: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Kad mācekļi ir atstāstījuši tos viedokļus, kādi par Jēzu bija izplatīti, Viņš tiem vaicā: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Un Pēteris atbild visu apustuļu vārdā: “Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” Interesanta ir Jēzus atbilde: “Miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” Ticības apliecība tātad nav cilvēka intelekta sasniegums, bet tā nāk no paša Dieva. Tā nav cilvēku, bet Dieva mācība, jo ir ņemta no Dieva vārdiem. Ticības apliecināšanai vai neapliecināšanai ir arī nozīmīgas konsekvences. Kristus saka, ka ikvienu, kas Viņu apliecinās cilvēku priekšā, Viņš apliecinās arī Sava Debesu Tēva priekšā. Savukārt to, kas Viņu aizliegs cilvēku priekšā, arī Viņš aizliegs Sava Tēva priekšā (Mt.10:32–33).

Visvecākais pazīstamais Apustuļu ticības apliecības variants tika lietots Romā jau 2. gs. sākumā. Taču pilnīgs šīs apliecības teksts ir atrodams tikai 337. vai 338. gadā, kad Ankīras bīskaps Marcels Romas bīskapam Jūlijam adresētajā vēstulē kā savas ortodoksijas pierādījumu citēja Apustuļu ticības tekstu. Pašreiz lietotais Apustuļu ticības apliecības variants pirmoreiz ir atrodams Arlas Cēzarija ap 500. gadu sarakstītajā sprediķī.

Mārtiņš Luters Apustuļu ticības apliecību sauca par visjaukāko no visām, jo tā īsi, pareizi un izcilā veidā apkopo visus ticības artikulus. Luters saka, ka kristīgās mācības pirmā daļa – Desmit baušļi – māca, kas mums jādara un ko mēs nedrīkstam darīt. Bet, tā kā Dieva prasības ir daudzkārt augstākas par mūsu iespējām, tad baušļu daļai seko ticība, lai mēs zinātu, no kurienes rast spēku. Saīsinot Ticības apliecību, Luters to ietver šādā formulā: “Es ticu uz Dievu Tēvu, kas mani radījis; es ticu uz Dievu Dēlu, kas mani pestījis; es ticu uz Svēto Garu, kas dara mani svētu.” Uz Apustuļu ticības apliecību ar pilnām tiesībām var arī attiecināt Jūdas vēstules apzīmējumu – ticība, “kas svētiem reiz uzticēta” (Jūd.3).

“Es ticu.” Šie vārdi mūsdienu cilvēkam varētu arī šķist savādi. Vēl pavisam nesen, modernisma laikos, ticību mēdza uzskatīt par naivu, cilvēces attīstības pirmsākumos radušos izziņas veidu. Valdīja tīri dogmatiska pārliecība, ka dabas parādības un citas senatnē nesaprotamās lietas cilvēki vienkārši esot centušies izskaidrot ar Dieva vai viņam līdzīgu būtņu palīdzību. Tādējādi līdz ar modernās zinātnes un progresīvu izziņas metožu attīstību, ticībai vajadzētu izzust. Taču laika gājumā kristīgā ticība nav iznīkusi. Turklāt daudzi dažādi labi izglītoti cilvēki, to vidū zinātnieki, ir bijuši un ir pārliecināti kristieši.

Patiesībā ticība ir saistīta nevis ar zināšanu trūkumu, bet tā ir vienīgais veids, kā cilvēks var saņemt uzticamas zināšanas par Dievu. Tādējādi ticības saturu mēs varētu definēt kā no autoritātes iegūtas zināšanas. Citiem vārdiem, ticība rodas, sakņojas un savu spēku gūst no Dieva vārda. Ticību mēdz iedalīt divās daļās. Pirmā ir ticības saturs jeb tas, kam mēs ticam. Otrā ir pati ticība, kas tic. Šī ticība nekad nav tikai objektīva, bezkaislīga faktu zināšana par Dievu, bet tā ir aktīva uzticība, kas cilvēku sasaista ar to, kam viņš uzticas.

Ticība bieži vien ir pretrunā ar mūsu dzīves pieredzi, loģiskiem spriedumiem un jūtām. Tā pārsniedz šo redzamo, taustāmo, sajūtamo un pārdomājamo pasauli, taču tā vienīgā mūs ved pie Dieva. “Ticīga cilvēka ticība ir balstīta vienīgi Jēzū. Nedz panākumi, nedz neveiksmes nespēj sniegt pietiekamu pierādījumu tam, ka mūsu attiecības ar Dievu ir pareizas. Paļaušanās uz mūsu pašu pieredzi, var novest mūs pie vilšanās, bet ne Dieva apsolījumi. Ticība nebalstās mūsu pieredzē, arī ne pati sevī, bet tikai Kristū, Viņa apsolījumā – būt mūsu vienīgajam Kungam,” raksta R. Kolbs. Un šīs atziņas apstiprina paša Kristus vārdi: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jņ.14:6) Tātad Kristieša zināšanas par Dievu nebalstās ne filozofiskās spekulācijās, ne empīriskajā pieredzē, bet autoritatīvā paša Dieva atklāsmē, kurš “vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1).

Kristieši neapgalvo, ka viņi ir redzējuši Dievu. Tieši tāpēc, ka viņi nav Dievu redzējuši, tie runā par ticību. Tam, ko var redzēt, vairs nav jātic, tādēļ kristieši, ņemot vērā Jēzus vārdus “svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic”, atbild dievišķajai atklāsmei, apliecinot ticību mūžīgam, visvarenam, visuresošam, visuzinātājam un mīlošam garam, kuru sauc par Dievu. Pati ticība, kas tic, nav cilvēka intelekta sasniegums, bet tā ir Dieva dota spēja paļauties uz neredzamām lietām, kā mēs to lasām Vēstulē ebrejiem: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām, kas neredzamas.” (Ebr.11:1) Tātad ticība ir paļaušanās uz to, ka Dieva atklātais ticības saturs, kas atrodams Svētajos Rakstos, ir patiess. Turklāt tā nav tikai akla paļāvība, bet tā ietver arī pārliecināšanos par Dieva apsolījumu patiesumu. Varētu teikt, ka tā ir paļāvība, ka Dievs piepildīs to, ko Viņš ir teicis. Ticība tātad pamatojas Dieva vārdā, un to rada Kristus Evaņģēlija sludināšana un sakramentu saņemšana. Kristiešu lūgšanas, darbi un dzīve izriet no ticības. “Bet bez ticības nevar Dievam patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir.” (Ebr.11:6)

Visas zināšanas par Dievu ir ticības zināšanas pat tad, ja tās iegūtas no vispārējās Dieva atklāsmes dabā. Taču vienmēr ir jāapzinās, ka dabiskā dievatziņa ir nepietiekama, lai cilvēks iegūtu pestījošu ticību. Tas ir tādēļ, ka dabiskā Dieva atklāsme ir balstīta bauslībā, un līdz ar to ne tikai nepilnīga, bet arī veicina paštaisnības darbus. Turpretī glābjošā ticība nāk tikai no Evaņģēlija, kas ir dots ar atklāsmi. Šā iemesla dēļ glābjoša ticība ir saņemama tikai no Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem vai vēl precīzāk – no Jēzus Kristus. Raugoties dabā vai bauslībā, Dievs ir redzams no mugurpuses. Tas ir Dievs, kas uzgriezis cilvēkam muguru, bet Jēzū Kristū mums ir pievērsts Dieva vaigs, un Viņā mēs redzam žēlastības un patiesības Dievu tādu, kādu Viņš grib, lai cilvēki to redzētu. Šīm zināšanām jeb Dieva skatījumam piemīt arī racionāli un empīriski elementi, taču tās vispirms ir ticības zināšanas, kas iegūtas no autoritatīvas Dieva atklāsmes.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.