356. Kad mēs esam patiesi sagatavojušies un cienīgi piedalīties Svētajā Vakarēdienā?


Par Svēto Trīsvienību

Veroties no kalnu augstumiem dziļā aizā, sirdi parasti sažņaudz dīvainas izjūtas. Dziļums mūs fascinē, reibina un draud ieraut sevī. Dziļumam piemīt neizskaidrojams spēks, mēs nespējam to aptvert, tas biedē mūs, bet tikpat stipri arī pievelk. Dziļums var būt ļauns un nāvi nesošs, un Bībele patiešām runā par sātana dziļumiem. Tomēr apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem izmato arī vārdu “dziļums”, lai aprakstītu Dieva zināšanas un gudrību. Raugoties dziļā aizā vai jūras ūdeņos, cilvēka acs nespēj saskatīt dibenu. Vēl vairāk tā tas ir, raugoties Dieva zināšanu un gudrības dziļumos. Apustulis Pāvils, par to domādams, nespēj slēpt savu izbrīnu – Dieva zināšanas un gudrība ir patiesi bezgalīgas! Tām nav sākuma un gala, nedz arī kādu citu robežu. Cilvēka prāts apmulst šīs bezgalības priekšā, tas nespēj to saprast un aptvert, tomēr spēj apbrīnot un pielūgt.


Šī patiesība radusi atbalsi arī senajā kristiešu ticības apliecinājumā – Atanasija ticības apliecībā: “Mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā.” Ar šo formulējumu Atanasija ticības apliecības autori, Augustīna skolnieki, uzsvērti norādīja, ka pareizai attieksmei pret Dievu ir raksturīga nevis abstrakta prātošana, bet gan pielūgsme. Tomēr baznīctēvi arī skaidri apzinājās, ka Dievs jāpielūdz pareizi, kā to māca pirmais un otrais bauslis. Tādēļ Atanasija ticības apliecība sākas ar svinīgu brīdinājumu: “Ikvienam, kas vēlas tapt pestīts, vairāk par visu ir nepieciešams turēties pie kristīgas ticības. Ja kāds to nepatur tīru un neizkropļotu, tas, bez šaubām, ies mūžīgā pazušanā. Tātad šī ir kristīga ticība, ka mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā, nesajaucot personas un nesadalot būtību”.

PLURĀLISTISKOS UZSKATOS BALSTĪTIEM IEBILDUMIEM NAV VIETAS

Mūsu dienās gan bieži dzirdami pilnīgi pretēji apgalvojumi, proti, ka nav būtiski kādā veidā katrs cilvēks Dievu pielūdz. Tūdaļ jāsaka, ka šis viedoklis nav nedz pareizs, nedz jauns. Jau tajā laikā, kad Romas impērijā kristietība no vajātas reliģijas ieguva oficiālu statusu, Romas senāts vērsās pie imperatoriem ar lūgumu atstāt katram izvēles brīvību – pieņemt kristietību vai palikt pie saviem senču dieviem. Orators Simahs citu argumentu starpā izteica šādas domas: Dievs ir bezgalīgs un neizmērojams, tāds, kura būtība nav pilnībā izprotama. Tādēļ būtu taisnīgi ļaut Viņu pielūgt dažādos veidos, kā katrs cilvēks Viņu saprot un uztver. Bīskaps Eisebijs raksta, ka imperators Maksimīns ir ņēmis vērā šo ieteikumu un izdevis pavēli, ka ikviens cilvēks var izvēlēties veidu, kā pielūgt Dievu. Protams, no mūsdienu perspektīvas raugoties, šāda toleranta laicīgās varas attieksme pret reliģiju ir visnotaļ apsveicama, taču tas nenozīmē, ka Simaha argumenti bija pareizi. Apustulis Pāvils nepārprotami apgalvo, ka pagāni “upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1.Kor. 10:20). Tātad Atanasija ticības apliecība pareizi atspoguļo Svēto Rakstu mācību, ka nav vienalga, kādā veidā Dievu piesauc un godina. Cilvēka prātam šajā jautājumā jāpiekāpjas atklāsmes priekšā, jo ar savu prātu mēs nespējam atšķirt Dievu no velna un, kā to bieži mēdza norādīt Luters, parasti tieši velnu prāts uzskata par Dievu. Tādēļ Svētie Raksti mudina kristiešus novilkt skaidru līniju starp kristiešiem, kas godā un pielūdz patieso Dievu, un tiem, kas, to apzinādamies vai neapzinādamies, pielūdz un godā elkus vai pašu velnu. Protams, ka mūsu sentimentālajā, vienaldzīgajā un plurālistiski skeptiskajā laikmetā šādas skaidras līnijas novilkšana šķiet nesaprotama un rada pat naidīgu reakciju. Tādēļ Bībeles patiesībai uzticīgo kristiešu uzdevums ir jo īpaši skaidri iezīmēt šo līniju, kas nošķir Dievu no velna, patiesību no meliem, gaismu no tumsas un dzīvību no nāves. Apustulis Pāvils to dara, veltīdams savu pielūgsmi vienīgi patiesajam Dievam un Kungam, par kuru kā vienīgo viņš saka: “Viņam lai gods mūžīgi! Āmen. (Rom. 11:36)

Vienā tās pusē atrodas patiesais Trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Šajā pusē ir arī visas Viņa varenās īpašības, spēks un darbi, ko Viņš veicis. Šajā pusē ir grēku piedošana un līdz ar to arī glābiņš no Dieva dusmām, nāves, elles un velna. Šajā pusē ir visi labie Dieva eņģeļi, Svētā Kristus baznīca, miers, prieks un droša nākotnes cerība. Šajā robežšķirtnes pusē ir arī Dieva tiesas spriedums, ko Viņš pasludinājis pret visiem tiem, kas noliedz Viņa vārdu, Viņa sūtīto Dēlu un Viņa izcīnīto pestīšanu.

Šajā pusē, skaidri iezīmējot robežšķirtni, atrodas trīs diženās ekumeniskās ticības apliecības. Tā ir Apustuļu jeb mūsu Kristības apliecība, kas arvien ir kalpojusi baznīcā kā īss patiesā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara apliecinājums; tā ir Nīkajas ticības apliecība, kurā baznīctēvi aizstāvēja un apliecināja patieso Bībeles mācību par Kristus dievišķumu; tā ir Atanasija ticības apliecība, kurā skaidri un nepārprotami tika apliecināta Dieva vienība un trīsvienība. Šajā pusē ir arī Augsburgas ticības apliecība, kas aizstāvēja un apliecināja Bībeles mācību par cilvēka pestīšanu Jēzū Kristū tikai no Dieva žēlastības un vienīgi caur ticību. Šajā pusē ir mūsu mīļais Katehisms, kurā baznīcas doktors Mārtiņš Luters ir vienkāršos vārdos skaidri izklāstījis Kristīgo mācību, kas jāzina katram, kas vēlas tapt pestīts. Šajā pusē atrodas ikviens patiess dievkalpojums, kas sākas, noris un beidzas ar Trīsvienīgā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdu. Tā ir robežšķirtne, kuru iezīmē patiesā Dieva piesaukšana un Viņa dotās svētības vārdi. Tā ir lūgšana Mūsu Tēvs, katrs sprediķis un dziesma, kur patiesais Dievs tiek slavēts un apliecināts. Tā ir kristīga cilvēka dzīve, kas tiek dzīvota Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību.

Par šo patieso Dievu liecina visi kristiešu Svētie Raksti jeb Bībele. Vienīgi Viņam pienākas Dieva slava un gods. Ikvienam cilvēkam, kas dzīvo uz šīs zemes vajadzētu pazīt šo patieso Dievu, uzticēties, paklausīt un apliecināt ticību Viņam – Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, jo cita Dieva nav.

Tādēļ pretējā robežšķirtnes pusē būtu veltīgi meklēt patieso Dievu, jo šajā pusē ir tikai un vienīgi dažādi cilvēku izdomāti elki un neīsti, sveši, viltus dievi, īsi sakot, vispār nav nekāda dieva. Šajā pusē nav sastopams neviens patiess kristietis. Šajā pusē nav arī glābiņa no nāves, jo nav Dieva Jēra, kas ir upurējis Sevi par pasaules grēkiem un izlējis Savas cilvēku vainu izpērkošās asinis pie Golgātas krusta. Šajā pusē valda velns un tumsības spēki. Tur ir Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītais pūķis, zvērs, viltus pravietis un lielā netikle. Tur ir Bābele un antikrista valdīšana. Pāri šai pusei guļas Dieva dusmu lāsts un mūžīga pazušana. Lai ko cilvēki domātu, lai cik gudri tie ietērptu savas domas vārdos, tie nespēj atcelt Dieva dusmu lāstu un atbrīvoties no velna varas. Nepareizajā, ļaunajā pusē valda vienīgi tumsa un pazušana.

Šajā pusē, neraugoties uz saviem neskaitāmajiem elkiem, atrodas visi pagāni un neskaitāmas pasaules reliģijas, kuras visas nav iespējams nosaukt vārdā, bet kurām raksturīga ir Svētās Trīsvienības noliegšana. Šajā robežšķirtnes pusē ir atrodami neskaitāmi kulti un sektas, kas neturas pie kristīgās patiesības. Šajā pusē atrodas visi agnostiķi, ateisti un neticīgie, te ir visi skeptiķi un evolūcijas mācības piekritēji; te ir visi cilvēciskā humānisma un labestības sludinātāji, kas noliedz Dievu un Viņa mācību.

Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka mums pret šiem citādi ticošajiem vai domājošajiem vajadzētu izturēties varmācīgi, slikti vai aizkaroši, kaut kādā veidā ierobežot viņu pilsonisko brīvību. Tomēr mums ir jāapzinās, ka viņi visi vai nu noliedz patieso Dievu pilnīgi, vai arī ar vārdu Dievs saprot nevis Kristus baznīcu, bet pavisam ko citu. Arī ar vārdu ticība viņi nesaprot to pašu uzticības pilno paļāvību uz Dieva žēlsirdību Kristū, bet viņiem ticība drīzāk saistās ar bailēm no Dieva, par ko Jēkabs saka – arī ļaunie gari tic un dreb (Jēk.2:19). Tāpēc, pat runādami par Dievu, viņi To tomēr nepazīst; stāstīdami par gaismu, tie patiesībā dzīvo tumsā; ilgodamies pēc dzīvības un debesīm, tie ir ceļā uz nāvi un pazušanu ellē. Tas ir nožēlojami, sāpīgi un skumji!

Pārdomājot to visu, kristiešiem nākas vienīgi patiekties Dieva lielajai žēlsirdībai, ka Viņš mums dāvājis patiesības gaismu un mēs neesam tajā pusē, kur esam pelnījuši atrasties savas grēcīgās dabas dēļ. Mums no sirds jāpateicas Dievam par Viņa Vārda gaismu un jālūdz, lai tā apspīd arī visus neticīgos.

MĀCĪBA PAR SVĒTO TRĪSVIENĪBU – NE CILVĒKU RADĪTA, BET DIEVA DOTA

Savā laikā lielu popularitāti iemantoja 19. gs. vācu filozofa Ludviga Feierbaha doma, ka Dievs ir paša cilvēka augstāko ilgu un vēlmju projekcija. Arī mūsdienās daudzi ir pārliecināti, ka tas ir bijis pats cilvēks, kas pats savā iztēlē radījis vispilnīgāko būtni, kādu vien spējis iedomāties, un nosaucis to par Dievu. Domās pārskatot iespējamos pasaules uzskatus, šķiet, ka L. Feierbaham daļēji būs bijusi taisnība. Lūk, daži iespējamie veidi, kā cilvēki izprot esamību.

Lai gan ateisti noliedz Dieva esamību un ir pārliecināti, ka visa pamatā ir mūžīgi pastāvoša matērija, tomēr, piedēvējot tai iedomātu mūžīgumu, tie patiesībā pielīdzina pašu matēriju Dievam. Tādējādi ateisms un materiālisms stipri atgādina panteismu – uzskatu, ka Dievs ir viss universs. Panteisma piekritēji noliedz, ka ārpus universa būtu tā radītājs. Pēc viņu domām Dievs ir universs un universs ir Dievs. Nedaudz atšķirīgi no panteistiem ir panenteisti, kas māca, ka Dievs ir klātesošs universā līdzīgi kā cilvēka prāts tā ķermenī. Lai gan universs esot Dieva ķermenis, tomēr Dievs kā mūžīgs un bezgalīgs potenciāls kaut kādā mērā atrodoties arī pāri par fizisko universu. Savukārt politeisti uzskata, ka universā ir daudz dažādu dievu, kas tajā aktīvi darbojas. Tie noliedz vienas visvarenas dievišķas būtnes esamību. Mēs varētu vēl atsevišķi izdalīt deistus, kas māca, ka Dievs ir ārpus universa un ka nav atrodams tajā. Dievs esot radījis universu, kas tagad darbojoties pēc Viņa iedibinātiem likumiem. Pats Dievs pasaules notikumos vairs neiejaucoties. Ateistu, panteistu, politeistu un deistu priekšstati par Dievu galvenokārt ir atvasināti no dabas pasaules novērojumiem. Visbeidzot jūdi un musulmaņi ir pārliecināti, ka eksistē viens bezgalīgs, mūžīgs un visspēcīgs Dievs, kas darbojas gan universā, gan ārpus tā. Šis Dievs ir radījis universu un to uztur. Pie secinājuma par šāda Dieva esamību arī var nonākt no dabas vērojumiem un saprāta slēdzieniem.

Citādi tas ir ar kristiešu Dievu. Uz šo Dievu ir grūti attiecināt L. Feierbaha projekcijas teoriju, jo kristieši māca, ka viņu Dievs ir Trīsvienīgs. Ja nu tiktu jautāts – no kurienes viņi ir ņēmuši šādu ideju par Dievu kā Trīsvienību? – tad atbilde būtu – vienīgi no atklāsmes! Nedz dabā, nedz cilvēkā pašā nav nekā tāda, kas īsti atbilstu kristiešu mācībai par Dieva Trīsvienību. Ja tīri teorētiski pieņemam, ka kristieši kaut kādā veidā arī būtu šādu mācību izgudrojuši paši, tad viņiem to noteikti vajadzēja steigšus mainīt, jo šī ārkārtīgi neparastā Dieva izpratne tiem jau pavisam drīz radīja lielas grūtības, kas apdraudēja pašu kristīgās baznīcas pastāvēšanu. Tikai 6. gadsimtā sāka pierimt vairākus gadsimtus ilgušie ar Trīsvienības mācību saistītie teoloģiskie strīdi. Šajā laikā baznīctēva Augustīna mācekļi formulēja iepriekš minēto ticības apliecību, ko par godu Aleksandrijas patriarham Atanasijam tie nosauca par Atanasija ticības apliecību. Atanasijs visu savu dzīvi bija veltījis cīņai pret Trīsvienības mācības pretiniekiem. Šajā Atanasija ticības apliecībā tika formulēta kristīgā ticība Dieva Trīsvienībai un Kristus personai. Baznīcas tēvu pārliecība bija, ka Trīsvienības mācību cilvēkiem Svētajos Rakstos ir atklājis pats Dievs. Mācība par Trīsvienīgo Dievu nav patapināma nedz no cilvēciskās pieredzes, nedz dabas pasaules. Tā nāk no Dieva pašatklāsmes Svētajos Rakstos.

DIEVS IR PERSONA

Jāatzīst, ka Svētās Trīsvienības mācība tiešām ir ārkārtīgi neparasta un par Dieva būtību cilvēks spēj pasacīt ārkārtīgi maz. Tomēr tik daudz, cik Dievs pats to ir atklājis Svētajos Rakstos, ir jāzina katram kristietim.

Svētajos Rakstos Dievs ir atklājies kā persona. Lai gan daudzi reliģiski noskaņoti mūsdienu cilvēki par Dievu mēdz domāt un runāt kā par kādu bezpersonisku spēku, tomēr pats Dievs sevi atklāj kā personu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” (2.Moz. 3:14) Protams, ar savu prātu mēs nespējam aptvert un izprast šādas Personas būtību tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šāds mēģinājums tālu pārsniegtu mūsu saprāta iespējas. Šāds mēģinājums, kā to savā zīmīgajā sapnī ieraudzīja Augustīns, līdzinātos mēģinājumam ar plaukstām izsmelt jūru. Tomēr kaut arī mūsu prāts šādu personu nespēj nedz aptvert, nedz iedomāties, Dievs tomēr atklājas tieši kā persona. Turklāt pats par sevi saprotams, ka Dievs nav persona tādēļ, ka cilvēki būtu Viņu radījuši pēc savas līdzības, kā to uzskatīja L. Feierbahs. Tieši otrādi, cilvēki ir personas tādēļ, ka Dievs tos radījis pēc Sava tēla un līdzības (1.Moz. 1:27). Kristiešu Dievs tātad ir dzīva personīga, bezgalīga, garīga būtība, kas ir bijusi ir un būs un kam blakus nav un nevar būt cita Dieva. Šādai Dieva izpratnei nav pieņemama nedzīva, mākslīgi konstruēta dieva ideja jeb tā saucamais filozofu dievs.

Iespējams tādēļ, ka Dieva būtība pārsniedz cilvēka saprāta iespējas, biežāk vēlāko laiku teoloģijā ir ticis runāts par Dieva atribūtiem jeb īpašībām. Arī luteriskās ortodoksijas tēvi runā par Dieva vienotību, par Dievu kā garu, par Dieva viengabalainību, majestātiskumu, bezgalību, mūžīgumu, neaptveramību, labestību, svētumu, žēlsirdību, žēlastību, taisnīgumu. Tiek runāts arī par Dieva gribu, nemainīgumu, uzticamību, visvarenību, nemirstību un viszinību. Tomēr, runājot par Dieva īpašībām, mēs, paši to negribot, no žēlastības pilnā Evaņģēlija Dieva nokļūstam pie bargā bauslības Dieva. Tādēļ labāk būtu runāt par atklāto un apslēpto Dievu. Apslēptais Dievs un Viņa griba cilvēkam nav izzināmi. Savukārt atklātais Dievs mums ir atklājies Kristū, un tādējādi Trīsvienības mācība ir jāapskata Kristū sniegtās atklāsmes gaismā.

VIENS DIEVS – TRĪS PERSONAS

Dievs kristiešu vidū tiek apliecināts kā viens vienīgs. Šī mācība par vienu Dievu ir labi zināma, to māca pirmais bauslis, un tai piekrīt arī musulmaņi un jūdi. Grūtības cilvēka prātam rodas līdz ar atziņu, ka šis vienīgais Dievs ir pareizi jāpielūdz Trīsvienībā. Dievs ir gars, un Viņš patiešām nesastāv no daļām, bet ir viens un nedalāms. Tā ir Dieva būtība. Gan Tēvam, gan Dēlam, gan Svētajam Garam ir šī viena dievišķā būtība. Kristīgā baznīca to apliecina Nīkajas ticības apliecībā, sakot, ka Kristus ir “ar Tēvu vienāds būtībā”.

Lai gan Svētie Raksti māca, ka Dievs ir Tēvs, tomēr tie nepārprotami māca arī, ka Dēls un Svētais Gars ir Dievs. Tā Vēstulē korintiešiem vārds “Kungs” tiek attiecināts arī uz Jēzu (1.Kor. 12:3). Tātad Jēzus tika saukts tajā pašā vārdā – Kungs, kas pēc jūdu paraduma aizstāja Dieva vārdu – “Jahve”. Arī apustulis Toms sauc Jēzu par Dievu un Kungu, un Jānis sava evaņģēlija pašā iesākumā apliecina, ka – “Vārds bija Dievs”. Arī jūdu augstie priesteri Jēzus izteikumus par Sevi saprata – Viņš ir zaimotājs, jo sauc Sevi par Dievu (Mt. 26: 64–65).

Tāpat kā Tēvu un Dēlu arī Svēto Garu Raksti sauc par Dievu (1.Kor. 3:16). Meli pret Svēto Garu tiek saprasti kā meli pret Dievu (Ap.d. 5:3–4), un Svētajam Garam tiek piedēvētas dievišķas īpašības, piemēram, viszinība 1.Kor. 2:10; visspēcība – 1.Kor. 12:11; 1.Moz. 1:2 mēs lasām, ka Svētais Gars piedalās radīšanas darbā. Īpaši skaidri Dieva Trīsvienība atklājas Jēzus Kristībā, kur Tēvs runā no debesīm, Dēls stāv Jordānas krastos un Gars kā balodis nolaižas uz Viņa. Arī Jēzus pavēle kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā skaidri norāda uz Dieva Trīsvienību (Mt. 28:19).

Tādējādi Svētie Raksti māca, ka Dievam ir viena būtība un trīs personas, bet tomēr Dievs ir viens vienīgs. Racionālais cilvēka prāts, meklējot izskaidrojumu tam, kā tas var būt, jau senbaznīcas laikā izvirzīja domu, ka Dievs dažreiz atklājas kā Tēvs, citreiz kā Dēls un citreiz atkal kā Svētais Gars. Tomēr šāds uzskats tika noraidīts kā maldu mācība. Baznīcas tēvi to nosodīja kā nebiblisku un nosauca par modālismu. Viņu spriedums ir pamatots, jo, piemēram, Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus saka: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu.” Tātad Jēzus par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu vienlaicīgi runā kā par trim atšķirīgām personām. Tādēļ Atanasija ticības apliecība brīdina, ka šīs trīs dievišķās personas nedrīkst tikt sajauktas, paskaidrojot, ka “viena ir Tēva, otra Dēla un trešā Svētā Gara persona”. Tiek arī uzsvērts, ka “tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tāpat kristīgā reliģija aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem”. Šādi atkal tiek uzsvērts fakts, ka Dievs, kas pielūdzams Trīsvienībā, ir viens vienīgs. Šajā “Trīsvienībā neviens nav bijis ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks, bet visas trīs personas ir vienādi mūžīgas un vienlīdzīgas”.

Tātad varam sacīt, – ka Dievs ir viens Kungs, ka Viņš ir trīs personas, ka šīs trīs personas Dievībā ir atšķiramas viena no otras, taču tās ir un paliks neatdalāmas. Šī mācība palīdz kristiešiem iedziļināties lielajā noslēpumā, ka Jēzus no Nācaretes bija cilvēka miesā nācis Dievs un ka Svētais Gars, kas mājo mūsos, ir patiess Dievs. Tātad Svētās Trīsvienības mācība ir evaņģēliska, uzsverot, ka visa dievišķā godība, pats Trīsvienīgais Dievs iesaistās mūsu pestīšanas darbā. Ikviens, kas noliedz, ka Kristus ir Dievs, noliedz arī pestīšanu, jo tikai Dievs spēj izciest elles mokas pie krusta, samaksājot par cilvēku grēkiem. Tikai Dievs ir bezgrēcīgs un bezvainīgs un var glābt grēcinieku, jo visiem citiem pašiem ir vajadzīgs Pestītājs. Ja Svētais Gars nebūtu Dievs, tad Viņš nevarētu sniegt visus Kristus pestīšanas augļus – grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, ko Viņš dod ar Dieva vārdu un sakramentiem. Ikviens, kas netic Trīsvienības mācībai, nav uzskatāms par kristieti un nevar tikt glābts. Savukārt ikvienam ticīgajam mācība par Svēto Trīsvienību nes mierinājumu un prieku, jo tā atklāj Dieva mīlestību pret nabaga grēciniekiem.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.