139. Kā mēs varam zināt, ka neesam darījuši šo sevišķo grēku pret Svēto Garu?


Par spīti sajūtām

Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, ..kļūdami stipri ticībā, kurā esat mācīti! (Kol.2:6-7)

Mums jānovērš uzmanība un vienkārši jāsatver Dieva vārds – vispirms jāuzklausa, tad jāieraksta sirdī un cieši pie tā jāturas pat tad, ja šķiet, ka mūsu grēki nekur nav pazuduši, tā ka mēs tos ik brīdi sajūtam. Man nav jāievēro šādas sajūtas, bet jābūt stingri pārliecinātam, ka nāve, grēks un elle ir uzvarēti pat tad, ja jūtu, ka tie vēl arvien man uzbrūk.

Jo, ja grēka sajūta mūsos vēl paliek, tas notiek tikai tādēļ, lai mudinātu mūs turēties pie ticības un darītu šo ticību stipru. Tādējādi mēs, pretēji visām sajūtām, uzņemtu Vārdu, cieši saistīdami savu sirdi un sirdsapziņu pie Kristus.

Ticība nav cilvēku maldi un sapņi, kurus daži uzskata par ticību. Ticība ir dzīva, bezbailīga paļāvība uz Dieva žēlastību – tik droša, ka ticīgais tās dēļ gatavs kaut tūkstošreiz mirt. Turklāt šāda paļāvība un Dieva žēlastības atziņa dara cilvēku priecīgu, līgsmu un labprātīgu pret Dieva un visu radību – to Svētais Gars paveic ticībā.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz