67. Kad mēs turam savus vecākus mīļus un dārgus?


Par sludināšanu un Baznīcas dzīvi

Ja lasām kādu sprediķi, kurš ir sludināts tajā laika, kad Baznīca bija visspēcīgākā, proti, spējīga izturēt ķeceru uzbrukumus, kad Baznīcas spēks visuzskatāmāk izpaudās caur lajiem, kuri bija uzticīgi Vārdam, labvēlīgi uzņēma sludināšanu un sargāja ticību, un kad Baznīca, veiksmīgi izplatīdama Evaņģēliju, bija dzīvības pilna, tad tajā laikā mēs atrodam sprediķus, kuri pārsvarā skar doktrinālus jautājumus.


Tomēr, ja mēs apskatām Baznīcu laikā, kad tā ir bijusi novājināta, t.i., visvairāk bijusi pakļauta maldu mācību ietekmei, nav augusi un tās laji un garīdznieki staigājuši herētiķu pavadā, tad mēs atrodam arī sprediķus, kuri pamatā bija vienkārši, subjektīvi un galvenokārt domāti pielietošanai “ikdienas situācijās”. (Tas, protams, nenozīmē, ka sprediķim nevajadzētu runāt par ikdienas situācijām. Tomēr tas nav pirmais -un galvenais laba sprediķa priekšnosacījums.)

Lasot dažādos Baznīcas vēstures periodos sarakstītus sprediķus, esmu izdarījis sekojošus novērojumus, kuri apstiprina iepriekšminētās tēzes.

Pirmsreformācijas periodā, apmēram 400 vai 500 gadus pirms Lutera laika, baznīcas dievbijība pamatā balstījās uz homilijām (sprediķiem), kurās tika runāts par kristīgu dzīves veidu, Baznīcas svētajiem un vispārējiem morāles jautājumiem. Tomēr Reformācijas periodā bija vērojama atgriešanās pie doktrinālās sludināšanas. Sprediķi bija dziļi un pamatīgi, un tie nebija pakārtoti rūpēm par formu, tehniku un praktisko pielietojumu. Tieši šādi sprediķi tika rakstīti ortodoksajā luteriskajā baznīcā XVI, XVII un XVIII gadsimtā. interesanti atzīmēt, ka Mārtiņa Lutera sprediķi, kuri bija uzsvērti vienkārši, sarakstīti ikdienas valodā un papildināti ar ilustrācijām, noteikti neatbilstu mūsdienu uzskatam par vienkāršo un ikdienišķo.

Tas bija arī J. S. Baha laiks. Būdams dziļi dievbijīgs un pazemīgs, viņš bija arī labs teologs, lai gan viņam nebija teoloģiskas izglītības. Un tomēr kantātes, kuras viņš rakstīja izpildīšanai ikdienas un svētdienas dievkalpojumos, kurus apmeklēja vienkāršā tauta, bija ārkārtīgi dziļas. Mūzikai viņš pieskaņoja arī savu dzeju, kas bija radusies dziļu pārdomu rezultātā. Tādējādi viņš nokļuva līdz pat dziļākajiem ticības noslēpumiem.

Ļaudis, kuri Lutera un Baha laikā apmeklēja baznīcas luteriskajās zemēs, nebija universitāšu tie nebija augsti izglītoti. Reformācijas laikā liela tautas daļa. bija neizglītota. Un arī luterānisma ziedu laikā ļaudis pamatā ieguva tādu izglītību, kas bija tikai lasītprasmes līmenī. Bet tomēr tautai piemita neremdināmas slāpes pēc Svēto Rakstu patiesības. Plašu atsaucību guva arī pazīstamākie Lutera un .citu teologu darbi.

XVIII un XIX gadsimtā Baznīca kļuva par piētisma sākuma aculiecinieki. Piētisms bija ideja vai domāšanas veids, kurš iesākās ar dievbijīgu, kristīgu dzīvi, bet vēlāk izgāja ārpus tās robežām. Tā uzmanība bija koncentrēta uz subjektīvo ticību (ticību katra indivīda sirdī, personiskām izjūtām un emocijām), kristīgo pieredzi un uz tādām lietām, kā konkrētais atgriešanas moments vai pārdzīvojums. Šī aizraušanās ar pārdzīvojumiem un kristīgu dzīvesveidu, pretstatot tos objektīvajai ticībai (ticībai, uz ko tic – “…ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūd.3), atvēra ceļu racionālisma laikmetam Baznīcā. Laikā, kad sprediķos galvenokārt tika iztirzāts kristīgs dzīvesveids, nevis Svēto Rakstu mācība, tauta vairs nespēja atbildēt uz ticības jautājumiem (1.Pēt.3:15), pamatojoties uz Svēto Rakstu zināšanu bāzes un to mācības, bet bija spējīga vienīgi sacīt: “Es domāju” vai “Man tā šķiet”. No šādas nenoteiktības bija tikai viens solis līdz visa pārdabiskā noliegšanai.

Tas arī piepildījās racionālismā, noliedzot visu pārdabisko, nemaldīgo atklāsmi, un absolūtās patiesības ideju kā tādu. No pirmā acu uzmetiena var šķist dīvaini, ka piētisms (kurš parasti vismaz sākotnēji aizstāvēja Rakstu inspirētības mācību) varētu novest pie racionālisma un neticības. Bet tieši tā tas arī notika. Parasti attīstība no piētisma uz racionālismu noritēja apmēram šādi, lai arī ne vienmēr tieši šajā secībā:

  • neapmierinātība ar to, ka sludināšanā galvenā vērība tiek pievērsta doktrināliem jautājumiem;
  • pastiprināts uzsvars uz kristīgo dzīvesveidu un pārdzīvojumiem;
  • aizraušanās ar subjektīvo ticību (ticību konkrēta indivīda sirdī, jo svēta dzīve ir dievbijīgas ticības rezultāts);
  • aizraušanās ar pārdzīvojumiem, kuri noveduši pie ticības (tā kā tas šķita esam vienīgais drošais līdzeklis, lai pārliecinātos, ka kādam vispār ir ticība – doktrinālā bāze tika atmesta);
  • Bauslības lomas pārspīlēšana;
  • nespēja izšķirt Bauslību un Evaņģēliju (padarot Evaņģēliju par Bauslību vai otrādi);
  • liberālisms vai racionālisms absolūtas patiesības un atklāsmes noliegšana.

Interesanti atzīmēt, ka piētismam un racionālismam ir sekojošas kopīgas pazīmes: abi uzsver subjektīvās ticības (sirds ticības) pārākumu pār objektīvo ticību (patiesības kopumu, kurš atklāts Rakstos, kam tiek ticēts); abi uzsver kristiešu aktivitāti (salīdziniet tipisku metodistu attieksmi: “nedzert, :nesmēķēt, nespēlēt kārtis, neapmeklēt kino, nelietot kosmētiku, nedejot utt.” ar ārkārtīgi aktīvo mūsdienu liberālo kristietību); abi uzsver personīgo viedokļu un uzskatu svarīgumu.

Uzdrošināšos apgalvot, ka tā visa sākums meklējams doktrinālās sludināšanas noniecināšanā, jo tā ir sludināšana, kura nebaidās aplūkot dzīves un ticības sarežģītos jautājumus, un kuras pamatā ir tiekšanās sagatavot draudzi kristīgās ticības saglabāšanai šajā dažādu ideju, viltus filozofiju un no tām izrietošo morālo problēmu pārpildītajā pasaulē. Tā ir tāda sludināšana, kurā tiek apcerēti un pārdomāti dievišķie noslēpumi, kas atklājas Svētajos Rakstos. Tie nav izprotami (“pārsniedz visu saprašanu”), bet tiem ir jātic vienkāršā ticībā. “Vienkārša ticība” šeit attiecas nevis uz to, kam tiek ticēts, jo tas ir dievišķs noslēpums, bet gan uz pašu ticību.

Es uzskatu, ka tieši to ir uzsvēris Pāvils, rakstīdams: “Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu .sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess’, kas svēts, kas .taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba. slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Un ko jūs esat mācījušies un saņēmuši, un dzirdējuši, un redzējuši pie manis, to darait. Un miera Dievs būs ar jums” (Fil.4:7-9).

Es domāju, ka mūsu vācu un skandināvu izcelsmes baznīcu piemērs uzskatāmi apliecina tās tēzes, kuras es izvirzīju šī raksta sākumā. Izsakoties īsumā: baznīcas, no kurām ir nākuši mūsu cilvēki, ir .balstījušās uz labu, doktrinālu sludināšanu, kas nav bijusi vienkāršota vai vienkārša. Lai to izprastu, ir bijis jāpiedomā. Sekla un pavirša sludināšana, kas arī laiku pa laikam ir bijusi modē, šos ļaudis nu ir novedusi līdz garīgai nāvei vai pasivitātei.

Lasot sprediķus vai kādu citu garīgu literatūru, kas XIX gadsimtā nākusi no norvēģu, kādas citas skandināvu vai vācu baznīcas, lie1u iespaidu atstāj to patiesais dziļums. Tie ir izaicinoši un liek mums domāt, lai tos saprastu. Taču tie nebija teikti intelektuālajai sabiedrības daļai, bet gan ļaudīm ar vidusmēra inteliģences līmeni un vidēju, vai pat zemāku par vidējo, izglītības līmeni.

Doktrinālā sludināšana, kura ir mūsu mantojums, nav tikai vēsturiski interesants vingrinājums. Tā ir mūsu baznīcas dzīvā asins, kas saglabājusi mums skaidru un nesagrozītu Evaņģēliju.

Kāds tad ir cēlonis doktrinālās sludināšanas noniecināšanai un ar to saistītajām problēmām? Tas noteikti ir sarežģīts jautājums, bet es ticu, ka Sekojošie faktori atspoguļos vismaz daļu no patiesā iemesla.

Pēdējos divdesmit- trīsdesmit gados gan laji, gan mācītāji vidusskolās un universitātēs studējoši runas mākslu, pievēršot lielu uzmanību runas tehnikai, motivācijai un manipulatīvajai retorikai. Taču gan runas mākslā, gan retorikā galvenais, tā .pat kā citās lietās, ir patiesība. “Zināšanu trūkums ir bīstams.” Un zināmā mērā mēs no tā ciešam, jo izklaidējošā un politiskā žanra runas kultūra mūsdienās tiek izmantota baznīcas sludināšanu.

Mums nākas ciest arī no “anti-intelektuālisma” gan laju, gan garīdznieku vidū. Agrāk ši atšķirība nebija tik spilgti izteikta. Garīdzniecība bija augsti apmācīta un izglītota, un tauta raudzījās uz to kā uz tādu, ar kuras palīdzību var iegūt dziļāku izpratni par Dieva Vārdu. (Arī šī “raudzīšanās”, protams, mēdza nest negatīvus augļus gadījumos, kad mācītājs tika nostādīts uz pjedestāla un laji vairs vispār sevi nenodarbināja ar teoloģiskām pārdomām, visbiežāk vienkārši sava kūtruma pēc. Taču šī veida domāšana jeb “nedomāšana” nebija tik izplatīta, kā to reizēm iedomājas, lai arī tā mēdza radīt zināmas problēmas.)

Tomēr šodien iedalījums “mācītājos” un “nemācītājos” vai “intelektuāļos” un “vienkāršajos cilvēkos” ir kļuvis daudz spilgtāk izteikts un neveselīgāks. Vienkāršākās laika kavēšanas formas – televīzija, mākslas filmas, bet jo īpaši specializētās izglītības programmas, kuras palīdz apgūt kādas specifiskas profesijas vai funkcijas – izskaudušas no mūsu kultūras patiesu mīlestību uz mācīšanos un atklājumiem. Mūsdienu profesionālis (par kādu, man šķiet, vairums no mums sevi kādā nozarē uzskata) jeb ko, kas sniedzas ārpus viņa – sfēras, uzlūko kā tādu, ko viņš tik un tā nesapratīs.

Rolands Dills, Mūrhedas Valsts Universitātes prezidents, savā runā, ko viņš teica Betānijas luterāņu koledžas mācību spēkiem, sacīja: “Mēs dzīvojam masu kultūras apstākļos. Mūsu izpriecas ir vienkāršas nesagādā īpaši lielu baudu. Un tas noved ne tikai pie garīgas nabadzības, bet arī pie samaitātības. Aiz tā visa slēpjas netikumība. Un tas nav adekvāts cilvēces atspoguļojums (ne pirms, ne pēc atgriešanās).”

Es arī uzdrošinos apgalvot, ka patreizējā tiekšanās uz vienkāršību un bailes no sarežģītības patiesībā ir apslēpta fatālisma izpausme. Pieņēmums, ka Raksti ir jāpadara saprotami un pieejami vidusmēra līmenim, ir tik pat lielā mērā atbilstošs racionālismam, kā pilnīga visa pārdabiskā noliegšana. Jebkurā gadījumā prasība pēc vienkāršības ietver sevī potenciālu, kurš var novest līdz klajam racionālismam.

Jāpiebilst, ka Svētajos Rakstos pastāv zināma spriedze – nevis pretruna, bet spriedze -kura aicina atrast kopsaucēju starp 1) vispārējo priesterību, kurā Vārda sludināšana koncentrēta individuālu kristiešu tiesībās un privilēģijās, neatkarīgi no viņu intelektuālo vai teoloģisko zināšanu līmeņa, un 2) aicināto garīdzniecību, kura nāk no vispārējās priesterības un nevar pastāvēt bez tās, bet kura tomēr ir saņēmusi Dieva pavēli un kura ir atbildīga par “ganāmpulka pabarošanu” (Ap.d.20:28 un Rom.10:17); kuri ir saņēmuši no Kristus lielus apsolījumus (Lk.10:16); kuriem jātiek cienītiem un godātiem (Ebr.13:17); kuriem ir uzticēts sludināt Dievā Vārdu, ticības noslēpumus un nesagrozītu mācību (1.Tim.4:1-15, 1.Tim.6:11-16, 2.Tim.1:11-12, 2:14-21, 4:1-5; Tit.3 utt.); kuri savā ziņā ir tautas garīgā sirdsapziņa (Atkl.2 un 3) un kuriem Dieva priekšā ir atbildība par to, ko viņi sludina (1.Kor.4:6).

Ja Baznīca izdzīvos, tad nevis tādēļ, ka tā ir patīkama cilvēkiem, bet gan tādēļ, ka tā ir patīkama Dievam. Kad apustulis Pāvils citu lietu starpā tika vajāts arī par savu izturēšanos (1.Kor.1:10-17), savu nedaiļrunīgo sludināšanu (1.Kor.2:1), un par savu rakstu dziļumu (2.Kor.10:10), viņš beigās varēja aizstāvēties vienīgi tā: “Jo ne tas ir derīgs, kas pats sevi uzteic, bet tas, ko uzteic tas Kungs.” (2.Kor.4:1); “Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā” (1.Kor.2:7); “Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat, vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats savs tiesnesis… Mans tiesnesis ir tas Kungs” (1.Kor.4:3-4).



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.