294. Kādus sakramentus Kristus ir iestādījis?


Par skaidrību un mērenību pret rijību un dzērumu

“Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un modri Dievu lūgt. Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu. Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen! ” [1.Pēt.4:7-11]

Šī [pirmās Pētera] vēstules daļa ir pamudinājums uz labu uzvedību. Tiem, kuri ir kristieši, ir par to jārūpējas pateicībā par žēlastību un glābšanu un jāuzvedas atturīgi, savaldīgi un saprātīgi, tā ka netiek turpināta cūciskā dzīve, kas turpinās izvirtušajā pasaulē. Jo šī vēstule ir rakstīta grieķiem, kuri bija lieli dzīrotāji. Rijība tajos apvidos bija tikpat izplatīta kā tagad Vācijā.

Kur lai atrod sprediķus, kuri varētu atturēt vāciešus no tempšanas, es nudien nezinu. Mēs tikpat labi varētu vispār klusēt. Kristus saka, ka pēdējā diena, kas tuvojas, cilvēkiem uzbruks pēkšņi un sagrābs viņus (Lk.21:35) un Pāvils saka to pašu 1.Tes.5:2, un tāpat arī pravieši. Itāļi mūs sauc par rijīgajiem, žūpojošajiem vāciešiem un cūkām, jo viņi paši dzīvo pienācīgi un nedzer līdz dzērumam. Tāpat arī spāņi ir brīvi no šī netikuma. Starp turkiem valda uzskats, ka vīrietim piedzerties ir pats ļaunākais grēks. Viņi ir tik atturīgi, ka vispār nedzer neko reibinošu. Tieši tādēļ viņi var karot un uzvarēt. Kamēr mēs, nodzērušies rukši, guļam, viņi ir nomodā un varam domāt savu stratēģiju, uzbrukt un uzvarēt. Kad mums pienāk laiks sagatavoties un aizstāvēties, mēs piedzeramies. Tā ir kļuvusi tik izplatīta parādība, ka no tās vairs nav nekāda glābiņa. Tā ir kļuvusi par vispārēju paražu.

Vispirms tie bija tikai zemnieki, kuri dzēra pāri mēram, tad šī sērga pārmetās uz pilsētniekiem. Manā laikā starp dižciltīgajiem tas tika uzskatīts par lielu kaunu, bet tagad viņi ir pat ļaunāki par zemniekiem un pilsētniekiem. Tagad pat dižākie un labākie sāk krist, nudien, arī prinči, un starp pašiem spējīgākajiem tas ir kļuvis par dižciltīgu un karalisku tikumu. Tagad sāk [dzert] desmitgadīgi pienapuikas un studenti, un viņi grauj sevi pašā plaukumā; kad labībai vajadzētu augt un plaukt, to notriec vētra. Mēs sprediķojam, bet kas to apturēs? Tie, kam to vajadzētu apturēt, paši to dara, bet prinči pat vēl vairāk. Tādēļ Vācija ir cūku un izvirtušu ļaužu zeme, kas grauj savu ķermeni un dzīvi. Ja jūs to grasītos uzzīmēt, jums nāktos zīmēt cūku.

Kāda skaidrības dzirksts varētu saglabāties starp bērniem, jaunavām un sievietēm, bet, palūkojoties zem virskārtas, arī starp viņiem var atrast cūkas. Taču vēl druska pienācības ir atlikusi, jo joprojām tiek sacīts, ka sievietei piedzerties ir īpaši apkaunojoši. Turkiem ir šī mācība, kas ir laba lieta, un arī itāļiem. Arī mūsu vidū to uzskata par vislielāko negodu. Bet, ja tas nepiedien bērniem un jaunām sievietēm, tā ka mēs sakām, ka tādi ir jāsamīda, tad cik daudz vairāk tas nepiederas precētām sievietēm un sevišķi vīriešiem, kuriem vajadzētu būt gudrākiem un tikumīgākiem, jo sieviete ir vājākais trauks [1.Pēt.3:7] un vīrietim ir vairāk spēka un prāta? Tādēļ viņiem tas ir jādara vēl mazāk par sievietēm, un tādēļ, saskaņā ar saprātu, dzert pāri mēram vīriešiem ir daudz apkaunojošāka lieta nekā sievietēm. Sievietes aizstāvībai varētu sacīt, ka viņa ir muļķāka un viņai nav tik stiprs ķermenis, un tādēļ dzeramais viņu iespaido ātrāk. Bet to nevar sacīt par vīrieti, kas ir stiprāks par sievieti.

Šī rīšana un tempšana pārpludina mūs kā jūra, un tā tiek nosodīta gan starp spāņiem, gan itāļiem, gan angļiem. Mēs esam izsmiekls visām citām valstīm, kuras raugās uz mums kā uz netīrām cūkām. Un ne tikai uz vienkāršiem ļaudīm, bet arī uz dižciltīgajiem un prinčiem, kuri [dzertā], it kā tas būtu patiesais iemesls, kāpēc viņi nēsā ģērboni. Mums tas nebūtu jāaizliedz; ir pilnīgi pieņemama maza pacilātība, kad cilvēks ieņem glāzi vai divas pēc smaga darba vai juzdamies slikti. To var saukt par jautrību. Bet sēdēt dienu un nakti, gāžot iekšā un atkal gāžot ārā, ir cūciska darīšana. Tas nav cilvēka, kur nu vēl kristieša cienīgs dzīves veids, bet cūcīga dzīve.

Ko nu mēs darīsim? Laicīgā vara to neaizliedz, prinči šīs lietas labā nedara neko un pilsētu pārvaldnieki vispār neko nedara, tikai piemiedz acis uz to un paši ar to nodarbojas. Mēs sludinām un Svētie Raksti mūs māca citādi, bet jūs gribat izvairīties no tā, kas ir mācīts. Ēšana un dzeršana nav aizliegta, katra barība ir brīva lieta, arī vienkārša iedzeršana savam priekam. Ja jūs tā nevēlaties uzvesties, ja jūs grasāties iet pāri mēram un būt īstas cūkas, un rīt alu un vīnu, tad, ja to nevar apturēt tie, kas valda, jums ir jāzina, ka jūs nevarat tikt izglābti. Jo Dievs debesu valstībā neielaidīs tādus cūciskus dzērājus [sal. ar Gal.5:19-21]. Nav nekāds brīnums, ka jūs visi esat nabagi. Cik daudz naudas varētu ietaupīt![1] Pirms divdesmit gadiem starp prinčiem tas tika uzskatīts par apkaunojošu netikumu. Ja mēs neuzmanīsimies, tad tas drīz kļūs par vispārēju jaunavu un sieviešu [netikumu]. Tādēļ mani patiešām šausmina Kunga sacītais par rijību: “Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma, un dzīves rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk” (Lk.21:34).

Klausieties Dieva Vārdu, kas saka, “esiet saprātīgi un skaidrā prātā”, lai tas jums nebūtu velti teikts. Jūs nedrīkstat būt cūkas; tas nepiederas kristiešiem. Tāpat arī 1.Kor.6:9-10 saka: nedz dzērājs, nedz maukotājs, nedz laulības pārkāpējs nevar tikt izglābts. Nedomā, ka tu esi izglābts, ja tu dienu un nakti esi pietempies kā cūka. Tas ir liels grēks, un katram ir jāzina, ka tā ir tik liela negantība, ka tā padara tevi vainīgu un izslēdz no mūžīgās dzīvības. Katram ir jāzina, ka tāds grēks ir pretējs viņa kristībai un traucē viņa ticībai un glābšanai.

Tādēļ, ja tu gribi būt kristietis, raugies, ka esi savaldīgs. Ja negribi tikt izglābts, tad turpini tādā garā un zodz, laupi, krāpies cik ilgi vien vari, bet bīsties no meistara Hansa[2] un tiesnešiem. Bet ja gribi tikt izglābts, tad uzklausi šo: tieši tāpat kā laulības pārkāpšana un elkdievība noslēdz debesis, tā arī rijība. Jo Kristus saka ļoti skaidri: Uzmanieties, “ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma, un dzīves rūpēm, ka šī diena jums pēkšņi neuzbrūk” [Lk.21:34] “kā zibens, kas izšaujas no rīta un atspīd līdz vakara pusei” [Mt.24:27]. Tādēļ esiet nomodā un skaidrā prātā. Tas ir pasludināts mums, kuri grib būt kristieši.

Jums, vecāki, ir jāraugās, lai jūsu bērni nesāk pārāk agri krist šajā netikumā. Prāts, kuru Dievs dod prinčiem un dižciltīgajiem kā instrumentu, ar kuru valdīt, netiks ar to galā; tas velk cilvēku zemē; tas ir cūka. Prāts var atrunāt žūpu no viņa dzeršanas ne vairāk kā slepkavu, laulības pārkāpēju, maukotāju vai augļotāju. Tādēļ jūs neaizkustinās argumenti, ka pārliecīga dzeršana novājina jūsu ķermeni, apēd naudu un mantas, un liek itāļiem, turkiem un angļiem mūs izsmiet. Bet tam jūs vajadzētu aizkustināt, ka Dievs to aizliedz, draudot ar nolādētību un debesu valstības zaudēšanu. Valdītājs nevar sodīt rīmu, un tā visa pasaule ir sapīta šīs dzīves rūpēs [Lk.8:14; 12:34] vienkārši tāpēc, ka to neviens nesoda. Īstenībā, to pat slavē. Ļaudis saka, ka to nevar saukt par grēku, jo tas netiek sodīts. Viņi saka, ka tas ir kas līdzīgs alkatībai, augļošanai[3] utt. Labs ir, turpiniet un dzerieties pilni kā cūkas, neviens jūs nesodīs. Ja es nebūtu tik slims, es gribētu uzrakstīt traktātu par to, taču, iespējams, tas arī šādā veidā dažus cilvēkus iekustinās.[4]

Mums ir jāpateicas Dievam par mūsu apdāvināšanu ar ēdamo un dzeramo, par mūsu atbrīvošanu no pāvesta varas un par mūsu pabarošanu ar ēdamo un dzeramo. Ja tu esi noguris un nomākts, iedzer kādu glāzi, bet tas nenozīmē, ka jākļūst par cūku un vairs nav jādara nekas cits, kā vien jārij un jātempj. Tagad pat evaņģēliskajās pilsētās ir kļuvis par paradumu iekārtot dzertuves[5]; svētulis ieiet iekšā, samaksā grasi un dzer visu dienu. Un valdība neko šajā lietā nedara. Šie krogi, protams, ir nepieciešams, pat dievbijīgs paradums.[6] Viņi labāk varēja uzbūvēt naudas mainītāju veikalus. Tikai tāpēc, ka prinči un tiesneši neapsūdz un nesoda šos netikumus, mēs tomēr neaizmirsīsim izpildīt savu pienākumu un atgādināsim katram viņa pienākumu. Ja mēs saprotam to, kaste notiek, tad mēs zinām, ka šādus cilvēkus ir jāizslēdz no līdzdalības visos sakramentos un jāpadara tas visiem zināms tieši tāpat, kā mēs to darītu slepkavas gadījumā. Jums ir jābūt atturīgiem un skaidrā prātā. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam būt piedzērušies, lai gan drīkstam sevi iepriecināt.

Tālāk piektajā nodaļā Pēteris pasaka iemeslu, kāpēc mums ir nepieciešams būt skaidrā. Kāpēc? Lai mēs būtu spējīgi lūgt Dievu, un tas ir nepieciešams, jo mums ir pretinieks, sātans, “kurš ložņā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko tas varētu aprīt” [1.Pēt.5:8]. Viņš meklē, bet kā viņš to dara? Viņš līdzinās vilkam, kas ielenc ganāmpulku. Citiem vārdiem, Pēteris saka: tāpēc ka jūs esat ļaudis, kas ir aicināti amatā, kurā jums ir jāsargās pret grēku, pret sātanu un pret viņa sūtņiem, kuri meklē mūsu dvēseles vēl alkatīgāk nekā vilks jērus, jums ir sevi jāaizsargā ar Vārdu un ar lūgšanu ne tikai jūsu pašu dēļ, bet visas pasaules dēļ. Jūs esat priesteri utt.[7] Bet, kad cilvēks ir piedzēries, viņa prāts ir apglabāts, viņa mēle un visi viņa locekļi nav spējīgi uz lūgšanu; viņš ir piemeties cūka un sātans viņu ir aprijis. Tad sātans pārņem viņa locekļus.

Pirmie kristieši lūgšanu ņēma gandrīz vai pārāk nopietni. Pēc apustuļu laika bīskapi ar lielu uzcītību iedibināja rīta un vakara lūgšanas, kuras tiek sauktas par matutīnēm un komplīnēm. Viņi ievēroja šo paradumu tik rūpīgi un stingri, daži no viņiem ar tādu piepūli, kā saka Augustīns, ka viņi [lūgšanas dēļ] neēda trīs vai četras dienas. Viņi pārspīlēja, tomēr viņi nāca uz lūgšanu rītos un vakaros. Vēlāk gan šo paradumu sāka ļaunprātīgi izmantot, proti, vēlāk nāca mūki, kuri nelūdza, bet tikai bubināja lūgšanas. Bet mēs esam iedibinājuši skolas, lai rītos un vakaros varētu tikt noturētas rīta un vakara lūgšanas. Tas ir mūsu pienākums.

Dievs, atšķirībā no turkiem, neaizliedz jums dzert. Viņš atļauj dzert alu un vīnu. Viņš to nepadara par likumu. Bet nepadari sevi tāpēc par cūku, paliec par cilvēku. Ja tu esi cilvēks, saglabā savu pašsavaldību. Neskatoties uz to, ka mums nav Dieva pavēles šajā lietā, mums tomēr vajadzētu būt apkaunotiem, ka citas tautas mūs izsmej. Ja tu gribi būt kristietis, nespried tādā veidā: neviens man nepārmet, tādēļ arī Dievs man nepārmet. Tā tas ir bijis no Noāsa laikiem [1.Moz.9:21]. Un tāpat tas bija ar sodomiešiem, kuri gribēja izvarot eņģeļus; viņi bija tik ļoti piedzērušies, ka nevarēja vairs atrast durvis [1.Moz.19:11]. Sodoma un Gomora iznīka dzēruma plūdu dēļ; šis netikums tika sodīts. Dievs nepieļauj tādu viņa radījumu [t.i., ēdamā un dzeramā] sajaukšanu un aplamu lietošanu.

Prāts pieļaus noteiktu pacilātību, bet tai ir jābūt mērenai, ne piedauzīgai. Šeit skaidrība nozīmē ne tikai atturēšanos no dzēruma, bet arī mērenību visās lietās, pienācīgumu apģērbā, rotās, stājā, gaitā un uzvedībā visās dzīves jomās.

Ja tu esi bijis cūka, tad pārtrauc tāds būt. Augustīns sacīja: es pazinu daudzus žūpas, kuri pārtrauca žūpot. Bet jūs šodien esat tādi paši kā vakar, un jūs turpināt domāt, ka tas nav nekāds grēks.

“Skaidrā prātā” nozīmē, ka mums jābūt modriem un jūtīgiem, lai mūs varētu apgaismot Dieva Vārds un lai mēs nebūtu piedzērušies cūkas. Lai mēs varētu būt gatavi lūgšanai. “Saprātīgi” nozīmē, ka mēs nedrīkstam pārslogot ķermeni, un tas attiecas uz pārmērībām žestos, apģērbā, rotājumos un visu citu veidu greznību, uz to, kādu mēs sastopam kristībās un sieviešu baznīcu apmeklējumos. Šajās lietās nav nekādas mērenības. Kad ir kādas precības vai dejas, jums vienmēr ir jāslīgst pārmērībās. Ziemassvētki un Vasarsvētki nenozīmē neko citu, kā tikai alu. Kristieši nedrīkst valkāties apkārt tik izpušķoti, ka ar grūtībām var pateikt, vai tu skaties uz cilvēku vai dzīvnieku. Kristiešiem ir jākalpo par piemēru. Mūs vāciešus šis netikums ir īpaši pārņēmis. Itāļi un turki atturībā ir daudzkārt pārāki par mums. Turkam vajadzētu kaunēties no mums un viņam vajadzētu sacīt: viņi nepārēdas, nepārdzeras un nepārspīlē ar apģērbu. Bet patiesībā viss ir gluži otrādi – viņi sniedz mums piemēru tam, kā ģērbties, ēst utt. Viņiem, protams, arī ir savi īpaši netikumi, un viņi patiešām ir nožēlojami, bet šajā lietā viņi ir daudz mērenāki par mums. Mēs esam zemes un debesu kauns; mēs kaitējam miesai un prātam.

“Pāri visām lietām”. Šie vārdi paši par sevi varētu būt pamats sprediķim. Jūs esat aicināti mīlēt cits citu. Šodien ļaudis – zemnieki, pilsētnieki un dižciltīgie – turpina dzīvot naidā un skaudībā, tā ka neviens otram neiedos pat gabalu maizes. Viņi darīs jebkādu nelietību tik ilgi, kamēr viņi var noliegt, ka ir to darījuši. Ja jūs gribat tikt izglābti, jums jāiegūst sarkanas drānas, kuras ir šeit aprakstītas. Jums jāapvelk savs amata tērps. Jūs esat balti kā sniegs [Jes.1:18], tīri no visiem grēkiem. Bet jums tagad jāapvelk šis sarkanais tērps un krāsa, un jāatceras tuvākā mīlestība. Vēl vairāk ņ tai ir jābūt dedzīgai mīlestībai, ne bālai mīlestībai, ne mīlestībai, kura ir viegli izaicināma uz atriebību [1.Kor13:5]. Tai ir jābūt košai krāsai, tumšsarkanai mīlestībai, kura spēj ne tikai darīt labu savam tuvākajam, bet ir spējīga panest jebkuru ļaunprātību no tuvākā puses [1.Kor.13:4,7]. Jo šādā veidā grēki tiek apklāti, pat milzums grēku, pat grēku grēda, jūra vai mežs. Kā tas var notikt? Tas nenozīmē manu grēku tādā veidā, kā to skaidro pāvests, proti, kad vien es mīlu Dievu un savu tuvāko, mani grēki tiek izdzēsti.[8] Nē. Tā ir cita mīlestība, proti, Kristus mīlestība, kas ir apklājusi manus grēkus, kā Pēteris saka otrajā nodaļā: Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie krusta un izdzēsa tos pilnībā [1.Pēt.2:24]. Tas ir sacīts par jūsu grēkiem, par grēkiem, kurus jūs darat pret mani un es – pret jums.

Kristietībā nedrīkst notikt, ka viens cilvēks ievaino otru, gluži tāpat kā ķermeņa locekļi – zobi, mēle, acis, kāju un roku pirksti – skar cits citu, neievainojot viens otru. Tiesa, protams, ka arī kristiešu vidū dzīve nenotiek bez savstarpējiem aizvainojumiem. Jums tikai jāuzmet acis vīram un sievai ģimenē. Dažkārt tiek izteikts vārds vai tiek izdarīts kaut kas tāds, kas sadusmo vīru vai sievu. Kad tas tiek darīts tuvākajam, tad tiek izdarītas tādas lietas, kas dara ļaudis niknus un cilvēka radinieki nāk, meklēdami atriebību, un nav apmierināti tikmēr, kamēr aizvainojums netiek desmitkārt atmaksāts. Tātad jums ir jābūt stiprai mīlestībai, kura vislabāk spēj apklāt grēkus.

Pārdomājiet arī Salamana sacīto: “naids izraisa strīdus, bet mīlestība apklāj visus pārkāpumus” [Sal.pam.10:12]. Tā jums ir jāattiecas pret savu tuvāko. Ja jūs tā nedarīsiet, Viņš atņems savu apsegu. Tieši to grib pateikt Pāvils, kad viņš saka: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs izpildīsiet Kristus likumu” [Gal.6:2]. Vienmēr ir smagi, ja tuvākajam ir kašķīga sieva. Bet Svētais Gars ir svētījis jūs caur ticību un devis jums mīlestību, lai jūs varētu samierināties ar citiem. Kristus ir nesis jūsu grēkus, lai jūs varētu pacietīgi panest citu cilvēku grēkus.

Tāpat arī pasaulīgās lietās. Cits ar citu par kaut ko rīvējas. Arī šeit tu nedrīksti kļūt dusmīgs un gatavs ievainot. Drīzāk esi priecīgs, ka kādam pieder tas pats, kas tev, un neesi skaudīgs. Ja kāds runā pret tevi, tu saki: lai Dievs viņam piedod. Ja tu esi kristietis, tavs tuvākais tevi nesadusmos tik ļoti, lai tu viņu ievainotu. Ja tu tomēr kļūsti nikns, tad te nav nekādas mīlestības.

Saimniekam ir jāsoda un viņš nedrīkst paciest ļaunumu. Bet viņš nedrīkst būt naidīgs un atriebīgs, lai viņš ar to nesamaitātu cilvēku. Tēvs nesoda savu dēlu, lai padarītu viņu spītīgu un sagrautu viņa ķermeni un dvēseli, bet lai novērstu viņa netikumu. Viņš gribu viņu šķīstīt un noslaucīt viņa vainas. Viņš nīst nevis cilvēku, bet netikumu. Tā ir dusmīga mīlestība, kura ir laipna un laba pret cilvēku, taču nepieņem ļauno viņā. Tāpat arī sieviete necietīs, ka viņas bērnam ir netīrs deguns, bet noslaucīs to, taču viņa to nedara, lai bērnu ievainotu. Tiesnešiem, skolotājiem un vecākiem ir jāsoda, bet šiem sodiem ir jābūt tēvišķiem un laipniem.

Salamans sacīja: “Uzticami ir drauga sitieni; bagātīgi ir ienaidnieka skūpsti” [Sal.pam.27:6]. Kad ienaidnieks ar jums runā laipni, tā nav laipnība, bet ļaunums, kas ir izmucis, lai iznīcinātu jūs jūsu grēkos. O, viņš saka, tev labi izdodas, turpini vien! Bet draugs gribēs tevi ievainot. Tā ir rīkste, bet tā nāk no drauga sirds.

Līdz šim Pēteris ir runājis par pacietību un par tuvākā panešanu. Tagad viņš turpina runāt par katru, kas saņem dāvanu. ["Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi Dieva dažādās žēlastības namdari" (1.Pēt.4:10)]. Ja tu runā, dari to kā tāds, kas runā Dieva Vārdu. Ja tev ir pienākums, pildi to kā tāds, kas zin, ka tas pieder Dievam. Nav cēlāka darba kā būt par vecāku, sludinātāju vai tiesnesi. Ja tu esi vīrs, sludinātājs vai tiesnesis, proties nesacīt: Ak, ja es būtu tas puisis, viņam ir tik liela sudraba ķēde.[9] Vairāk raugies uz stāvokli, kurā tu pats esi aicināts. Ja tu esi sludinātājs, vīrs vai tiesnesis, tad tu savu darāmo nedari kā cilvēku darbu. Te Pēteris ir pienaglojis pāvesta rokas piekrusta, tā ka man nevajag neko citu sludināt, kā vien Dieva Vārdu. Sludinātājs māca draudzi un vecāki māca savus bērnus. Viņi vada ģimeni godīgā rīcībā un pavēl to, kas ir Dieva pavēle. Skolotājs nesaka: Pārkāp laulību utt., bet drīzāk: Neievaino mani, nedz kādu citu, lai visas lietas tiktu vadītas kā Dievam piederošas. Tāpat arī tiesneši nepavēl zagšanu, bet to kas ir derīgs pilsētai un vispārējai labklājībai. Tādējādi mēs varam droši zināt, ka tas ir dievišķs darbs un šis ir Dieva Vārds. Un nevienam nevajag uzņemties kaut ko darīt, kamēr viņš droši nevar pateikt: šeit ir Dieva Vārds. Kalpam ir jādomā šādi: es nepaklausu cilvēkam, bet Dievam. Ne jau vecākus godina viņu bērni, bet Dievu, Kristu. Tāpat, ja jūs niciniet vecākus, tiesnešus, sludināšanu, jūs patiesībā niciniet Dievu. Pāvests sludināja pretējo. Viņš sludināja, ka bērniem ir jāatstāj vecāku māja un jādodas klosterī. Vīri pat pameta savas sievas. Arī anabapatisti sludina kaut ko citu un jaunu. Kad vien jūs dzirdat mani, jūs nedzirdat mani, bet Kristu. Es neatdodu jums manu kristību, manu miesu un asinis. Es neatbrīvoju jūs. Bet lai tas, kuram ir kāds pienākums, to pilda tā, ka viņš ir drošs, ka tas nāk no Dieva un lai viņš visu dara saskaņā ar Dieva Vārdu, bet ne saskaņā ar mūsu brīvo gribu. Daudz kas ir par to jāsprediķo, lai apturētu sātana ieviestās ļaunprātības. Kad viss, kas tiek sacīts un darīts, tiek sacīts un darīts saskaņā ar Dieva Vārdu, tad Kristus un Dieva godība tiks celta mūžu mūžos.


[1] – Proti, ja tiktu apturēta pārmērīga dzeršana.

[2] – Lutera laikā pazīstams laupītājs, kas tika pakārts.

[3] – Luters sprediķoja par augļošanu iepriekšējā mēnesī:1539. gada 13.aprīlī.

[4] – Tas netieši norāda, ka šī sprediķa vēlāko publicēšanu izraisīja paša Lutera ieteikums.

[5] – Luters sevišķi atsaucas uz Torgavas (Torgau) pilsētu.

[6] – Ironija.

[7] – Tādēļ jums ir jālūdz Dievs; sal. ar: 1.Pēt.2:5, 9. Šis un nākamais teikums pieļauj arī citas interpretācijas.

[8] – Štolca versijā lasāms: “Taču ne tā, kā pāvests izskaidro mūsu grēkus, ka mana mīlestība ir šis apsegs; drīzāk mūsu grēku ar savu nāvi izdzēsa Kristus”.

[9] – Kakla rota, dažkārt no zelta, amata un varas zīme.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.