166. Kā Dievs dod mums pārtiku un citu šai dzīvei nepieciešamo?


Par pēdējās svaidīšanas sakramentu

Pie šīs paražas – slimnieku svaidīšanas, mūsu teologi pielikuši divus papildinājumus, kas ir viņu cienīgi. Pirmkārt, ka viņi to sauc par sakramentu, otrkārt, viņi to sauc par “pēdējo”, un tagad tam jābūt pēdējās svaidīšanas sakramentam, kuru nevar sniegt nevienam citam, kā tikai tam, kas guļ uz nāves gultas. Varbūt [tā kā viņi ir asprātīgi dialektiķi] viņi to nosaukuši par pēdējo svaidīšanu, ņemot vērā Kristības pirmo iesvaidīšanu un sekojošos divus sakramentus ¨ konfirmāciju un ordināciju. Bet te viņiem ir kaut kas, ar ko viņi man var iebilst – pēc apustuļa Jēkaba liecības šeit esot apsolījums un zīme, ar kuriem, kā jau agrāk esmu teicis, tiek iestādīts sakraments. Jo Jēk.5:14-15: ir teikts “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga vārdā. Un ticīgo lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots”. Redzi, viņi saka, grēku piedošanas apsolījums un eļļas zīme.

Bet es saku, ja kaut kur muļķības ir sarunātas, tad tas visvairāk ir tieši te. Un es te negribu pieminēt to, ko daudzi uzskata par ticamu, ­ ka šī vēstule nebūtu apustuļa Jēkaba rakstīta un būtu arī apustuļa gara necienīga, lai gan pēc tradīcijas iemantojusi atzinību ­ vienalga, no kurienes būtu cēlusies. Taču, ja arī tā nāktu no apustuļa Jēkaba, es tomēr gribētu teikt, ka apustuļiem neklājas patvaļīgi iestādīt sakramentu, tas ir – dot Dieva apsolījumus ar sagudrotu zīmi. Jo sakramenta iestādīšana piederas vienīgi Kristum. Kā Pāvils [1.Kor.11:23] saka, ka viņš no Tā Kunga saņēmis Vakarēdiena sakramentu un ir sūtīts nevis kristīt, bet gan sludināt Evaņģēliju [1.Kor.1:17]. Bet Evaņģēlijā gan nekur nevar izlasīt par šo pēdējās svaidīšanas sakramentu. Taču atstāsim šo jautājumu un aplūkosim pašus apustuļa ­ vai kāda cita, kas šo vēstuli sacerējis ­ vārdus, un tūlīt ieraudzīsim, ka tie, kas sakramentus ir savairojuši, it neko nav pamanījuši.

Pirmkārt – ja viņi domā, ka tas patiesi tā ir, un ka tas, ko apustulis saka, ir jāievēro, ar kādām tiesībām tad viņi to sagroza un pretojas tam? Kādēļ viņi to pārvērš par pēdējo un kādu īpašu svaidīšanu, lai gan apustulis gribējis, lai tā būtu vispārēja? Jo apustulis nav gribējis, lai tā būtu pēdējā un tikai mirējiem dodama, jo viņš saka pilnīgi skaidri:” Ja kāds starp jums ir nevesels”. Viņš nesaka – ja kāds mirst. Šeit es arī neņemu vērā, ko apgalvo Dionīsija “Baznīcas hierarhija.” Apustuļa vārdi ir pilnīgi skaidri, uz tiem balstās viņš un tāpat arī šie, un tomēr tiem neseko, no kā kļūst redzams, ka viņi ne pēc kādiem Rakstiem, bet gan pēc pašu iegribas, no aplam saprastiem apustuļa vārdiem ir iestādījuši sakramentu un pēdējo svaidīšanu, kaitējot citiem slimajiem, kuriem viņi patvarīgi atņēmuši svaidīšanas labdarību, kuru apustulis ir novēlējis.

Bet vēl vairāk – apsolījums ļoti noteikti saka: ” Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels” utt. Redzi, apustulis pavēl, ka jāsvaida un jālūdz tādēļ, lai slimais tiktu piecelts un izveseļots, tas ir – lai viņš nenomirtu, un ka šāda svaidīšana nav pēdējā. To šodien pierāda arī lūgšanas, kuras skaita pie svaidīšanas, ­ tajās tiek lūgts, lai slimais izveseļotos. Šie turpretī saka, ka svaidīšana jādod mirstošajiem, tas ir – ka tie netiek piecelti un neizveseļojas. Ja šī lieta nebūtu tik nopietna, kas gan tad spētu novaldīt smieklus par tik skaistiem, veikliem un zinošiem apustuļu vārdu komentāriem? Vai gan šeit skaidri neizpaužas viņu sofistiskā muļķība, kura, tāpat kā šeit, arī daudzās citās vietās apstiprina to, ko Raksti noliedz, un atkal noliedz to, ko Raksti apliecina? Jā, vai mums nav mūsu augsti izglītotiem meistariem jāpateicas? Tātad esmu pareizi teicis, ka nekur viņi nav muļķīgāk izteikušies kā šajā vietā.

Tālāk, ja šī svaidīšana ir sakraments, tad, bez šaubām [tā viņi saka], tam jābūt iedarbīgai zīmei, kas ir nozīmīga un kas dod apsolījumu. Tā apsola slimniekam veselību un atkopšanos, kā skaidri skan vārdi:” Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels”. Bet kurš gan neredz, ka apustuļa Jēkaba apsolījums tikai retam līdz, jā, pat nevienam tas nepiepildās? Jo starp tūkstošiem tikai reti kāds izveseļojas; un neviens netic, ka tas noticis ar sakramenta spēku, bet gan – ar dabas palīdzību vai zālēm. Jo viņi pieraksta sakramentam tieši pretējo. Ko gan mēs lai sakām? Vai nu apustulis šajā apsolījumā melo, vai arī svaidīšana nav nekāds sakraments, jo sakramenta apsolījums ir pilnīgi drošs, bet šis pa lielākai daļai kļūdās. Jā, lai mēs tomēr atzītu šo teologu gudrību uz zucītību, viņi grib, lai šī svaidīšana būtu pēdējā, lai apsolījuma vispār nebūtu, tas ir – lai sakraments nebūtu sakraments. Jo, ja šī svaidīšana ir pēdējā, tad tā neizveseļo, bet gan atkāpjas slimības priekšā; bet, ja tā izveseļo, tad tā nevar būt pēdējā. Tātad no šo meistaru izskaidrojuma jāsecina, ka Jēkabs pats sev runā pretī un, kaut arī nav sakramentu iedibinājis, tomēr ir sakramentu iedibinājis, jo viņi grib, lai svaidīšana būtu pēdējā, lai slimais no tās nekļūtu vesels, kā to noteicis Sv. Jēkabs. Ja šīs nav muļķības, tad es gribu jautāt – kas tad ir muļķības?

Uz viņiem attiecināmi Pāvila vārdi 1.Tim.1:7: “Gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo”. Tādā veidā viņi visu lasa un tā viņi tam seko. Ar līdzīgu paviršību viņi arī slepeno grēksūdzi ir ņēmuši no apustuļu vārdiem, kas saka: “Izsūdziet cits citam savus grēkus” [Jēk.5:16]. Bet viņi neievēro to, ko apustulis pavēl – ka jāsauc baznīcas vecākie un jālūdz par slimo. Tagad atsūta kādu nabaga garīdznieciņu, kaut arī apustulis grib, lai viņu daudz būtu klāt ­ ne jau svaidīšanas, bet lūgšanas dēļ. Tādēļ jau viņš arī saka: Ticīgo lūgšana izglābs slimo” utt. . lai gan es īsti nezinu, vai viņš domājis priesterus, jo viņš saka prezbiteri, tas ir, vecākie. Jo vecākais var nebūt priesteris vai baznīcas kalpotājs. Tādēļ tev varētu likties, ka apustulis grib, lai vecākie un cienījamākie no baznīcas apmeklētu slimo, lai, darot žēlsirdības darbu un lūdzot ticībā, viņu darītu veselu. Kaut gan nevar noliegt, ka senlaikos baznīcas vadīja vecajie, bez īpašas norīkošanas un iesvētīšanas, jo sava vecuma un lielās pieredzes dēļ viņi tika tam izraudzīti.

Es domāju, ka šī kārtība ir tā pati, par kuru rakstīts Mk.6:13: “.. un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus”, proti, ka tā ir agrīnās baznīcas ieraža, kas iedarbojās kā brīnuma zīme uz sirdzējiem, bet kas tagad pilnīgi izzudusi. Kā arī Marks pēdējās nodaļās par Kristu saka, ka Viņš ticīgos apveltījis ar spējām, lai viņi čūskas aizdzītu un uzliktu savas rokas slimajiem utt. Es brīnos, ka viņi arī no šiem vārdiem nav izveidojuši sakramentus, jo tiem taču ir līdzīgs iespaids un apsolījums kā Sv. Jēkaba vārdos. Tādēļ šī pēdējā, tas ir, šī sagudrotā svaidīšana nav nekāds sakraments, bet gan Sv. Jēkaba padoms, kuru pieņemt var katrs un kurš nācis no Marka evaņģēlija 6. nodaļas, kā jau esmu teicis. Jo es neticu, ka šis padoms dots visiem slimajiem ­ tāpēc, ka slimība ir baznīcai gods un nāve mūsu ieguvums, ­ bet gan tikai tiem, kuri savu slimību panes ar nepacietību un neticēdami un kurus Dievs tādēļ ir pametis, lai tad pie viņiem brīnuma zīmes un ticības ietekme kļūtu jo brīnišķīgāk saredzamas.

Un to Jēkabs ir smalkjūtīgi un it centīgi paredzējis, dodams izveseļošanās apsolījumu, un grēku piedošanu piedēvēdams nevis svaidīšanai, bet gan lūgšanai ticībā. Jo tieši tā viņš saka:” Un ticīgo lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, tie viņam tiks piedoti”. Jo sakraments nepieprasa lūgšanu vai kalpotāja ticību, jo arī bezdievis kristī un svētī bez lūgšanas, bet tas balstās vienīgi uz Dieva apsolījumu un iestādījumu un paīēr ticību no tā, kas sakramentu saņem. Bet kur gan mūsu šodienas pēdējo svaidīšanu ceremonijās ir lūgšana ticībā? Kas gan tik lielā ticībā lūdz par kādu sirdzēju, nešaubīdamies, ka viņš izveseļosies? Jo Jēkabs te apraksta tieši tādu lūgšanu, par kuru viņš jau sākumā ir teicis [1:6]: “Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies ..”. Un Kristus saka [Mrk.11:24]: “.. visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”.

Nav nekādu šaubu, ­ ja mūsu laikos notiktu vēl tādas lūgšanas par sirdzēju, proti, no vecākajiem, cienījamākajiem un svētākajiem vīriem, tad caur pilnīgu ticību izveseļotos tik daudzi, cik vien mēs gribētu. Jo ko gan nespēj ticība? Bet mēs pametam ticību [kuru visvairāk pieprasa šie apustuļa Jēkaba vārdi] un ar vārdu “vecākie” saprotam visu parasto priesteru varzu, lai gan vecajiem vajadzētu būt vecākajiem un savā ticībā izcilākajiem vīriem. Pie tam vēl mēs no ikdienišķas jeb brīvprātīgas svaidīšanas iztaisām pēdējo un tā ne tikai nepanākam atveseļošanos, kuru apsolījis apustulis, bet iznīcinām to, panākdami pilnīgi pretēju iespaidu. Un ne mazāk vēl lepojamies, ka mūsu sakraments, jā, mūsu sagudrojums varētu tikt pamatots un pierādīts ar apustuļa vārdiem, kas taču visspēcīgi runā tam pretī. Ak, vai, teologiem!

Bet tādēļ es nenoraidu šo mūsu sakramentu par pēdējo svaidīšanu. Turpretī to, ka tas būtu tas pats, ko apraksta apustulis Jēkabs, es noliedzu pilnībā, jo ne tā forma, ne ieraža, ne spēks, ne nolūks neatbilst mūsējam. Tomēr mēs gribam to pieskaitīt sakramentiem, kurus esam iestādījuši, jo tajā ir svētīšana un sāls un ūdens slacīšana. Jo mēs nevaram noliegt, ka “svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana”, kā mūs māca apustulis Pāvils [1.Tim.4:5]. Un tādā veidā mēs nenoliedzam, ka caur pēdējo svaidīšanu tiem tiek dots miers un grēku piedošana; bet ne tādēļ, ka tā būtu Dieva iestādīts sakraments, bet tādēļ, ka tas, kas to saņem, tic, ka tas viņam notiks. Jo saņēmēja ticība nemaldās, kaut arī baznīcas kalps tik ļoti maldās. Jo, ja kāds pa jokam kristī vai atlaiž grēkus jeb arī neatlaiž [cik tas attiecas uz kalpotāju], tomēr viņš atlaiž un krista patiesībā un īsteni, ja kristāmais vai grēksūdzētājs tam tic. Vēl daudz vairāk sirdzējam mieru dod tas, kas dod pēdējo svaidīšanu, kaut arī patiesībā viņš tam nedod mieru, ja skatās no kalpošanas viedokļa ­ jo te nav sakramenta; jo iesvaidītais ticībā saņem arī to, ko devējs vai nu nav varējis dot, vai nav gribējis dot. Jo iesvaidītajam pietiek ar to, ja viņš dzird vārdu un tic. Jo to, kam mēs ticam, mēs arī patiesi saņemsim, vienalga, vai kalpotājs rīkojas vai nerīkojas, liekuļo vai spēlē. Jo Kristus vārdi paliek spēkā: “Tas visu spēj, kas tic” [Mrk.9:23], ¨ vai nu: “Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis”[Mt.8:13]. Bet mūsu sofisti šajos sakramentos nesaka neko par ticību, bet gan par visu varu cenšas rotaļāties ar šo sakramentu spēku. Jo viņi visu laiku māca, bet nekad nenonāk līdz patiesības atziņai.

Tomēr bija derīgi, ka viņi šo svaidīšanu padarīja par pēdējo, jo tā ar savu labo ietekmi bijusi vismazāk pakļauta visu apsmieklam, tirānijai un alkatībai, jo tikai mirējiem atstāta šī vienīgā žēlsirdība, ka viņi var tikt brīvi svaidīti, ja arī nav izsūdzējuši grēkus, ne arī saņēmuši Svēto Vakarēdienu. Jo, ja šī svaidīšana būtu palikusi ikdienas lietojumā, it īpaši, ja tā arī būtu slimos izdziedinājusi, kaut grēkus tā nebūtu piedevusi: ak, mīļais, cik daudz vietu pasaulē šodien piederētu pāvestiem, kas kļuvuši tik lieli ķeizari un firsti ar vienu grēku nožēlas, atslēgām un ordinācijas sakramentu? Bet laimīgā kārtā tagad ir tā, ka, gluži tāpat kā viņi neievēro lūgšanu ticībā, viņi arī nevienu sirdzēju neizdziedina, un no vecas paražas viņi sacerējuši jaunu sakramentu.

Tik daudz par šiem četriem sakramentiem šoreiz būtu pietiekami pateikts, kas, kā man zināms, nepatiks tiem, kuri domā, ka sakramentu skaits un to pielietojums nebūtu ņemams pēc Svētajiem Rakstiem, bet gan no Romas svētā Krēsla; it kā Romas Krēsls šos sakramentus būtu devis, nevis saņēmis no universitāšu augstajām skolām, kurām, bez šaubām, Romas Krēsls ir pateicību parādā par visu, kas tam ir. Jo tik liela pāvesta tirānija nespētu pastāvēt, ja nebūtu saņēmusi tik lielu palīdzību no augstajām skolām; jo starp daudzām slavenām bīskapijām gandrīz nav bijusi neviena cita, kurai būtu bijis tik maz mācītu bīskapu [kā romiešiem]. Jo līdz šim viņi citus pārspējuši vienīgi ar vardarbību, apmānīšanu un māņticībām, jo tie, kas pirms tūkstots gadiem šajā krēslā sēdējuši, no tiem, kas pašreiz ir saradušies, atšķiras tik ļoti, ka jāsaka: vai nu vecie, vai tagadējie nav Romas bīskapi.

Ir arī vēl daži citi, kurus varētu pieskaitīt sakramentiem, proti, viss, uz ko attiecināms Dieva apsolījums, kā, piemēram – lūgšana, vārds un krusts. Jo Kristus daudzās vietās lūdzējiem ir solījis uzklausīšanu, ­ sevišķi Lk.11:1 un turpmāk, kur Viņš mūs ar daudzām līdzībām mudina uz lūgšanu, ­ kas nāk no vārda [28.p.] “.. svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā”. Bet kas gan varētu saskaitīt, cik bieži viņš noskumušajiem, pacietīgajiem un pazemīgajiem apsolījis palīdzību un pagodinājumu? Jā, kurš var visus Dieva apsolījumus saskaitīt? Jo Viņš taču Rakstos nedara neko citu, kā vien mudina mūs uz ticību ­ dažkārt ar pavēlēm un draudiem mūs piespiež, dažkārt ar apsolījumiem un mierinājumiem laipnīgi pie sevis aicina. Jo tiešām viss, kas rakstīts, ir vai nu baušļi, vai apsolījumi; baušļi dara augstprātīgos pazemīgus ar savām prasībām, bet apsolījumi ceļ augšup pazemīgos ar savu piedošanu.

Bet mēs redzējām, ka patiesībā tikai tos sauc par sakramentiem, kuri ir apsolīti līdz ar tiem pievienotām zīmēm. Pārējie ir tikai apsolījumi, jo tiem nav pievienotas zīmes. No tā izriet, ka mēs ļoti noteikti un asi gribam runāt par to, ka Dieva baznīcā ir tikai divi sakramenti ¨ Kristība un Vakarēdiens, jo mēs tikai šajos divos redzam Dieva iestādītu zīmi un grēku piedošanas apsolījumu. Jo grēku nožēlošanas sakramentā, kuru esmu pievienojis šiem diviem, trūkst redzamas un Dieva iestādītas zīmes; un es esmu teicis, ka tas nav nekas cits kā vien ceļš un atgriešanās Kristībā. Arī skolas skolotāji nevar teikt, ka viņu apraksts attiecināms arī uz grēksūdzi, jo viņi paši sakramentam pieraksta kādu saredzamu zīmi, kas lietai, kuru tā neredzemā veidā rada, piedotu ar izjūtām uztveramu formu. Bet tādas zīmes grēksūdzei vai absolūcijai nav. Tādēļ viņi ir spiesti paši sava apraksta dēļ vai nu teikt, ka grēksūdze nav sakraments, tātad samazināt sakramentu skaitu, vai arī dot kādu citu sakramentu aprakstu.

Bet Kristība, kurai mēs pielīdzinām visu dzīvi, būs pietiekama visiem sakramentiem, kurus mums mūsu dzīvē būtu jāpielieto. Bet Vakarēdiens ir patiesi sakraments mirējiem un aizgājējiem, jo tajā mēs pasludinām Kristus aiziešanu no šīs pasaules, lai Viņam sekotu un šos divus sakramentus sadalītu tā, ka Kristību pielīdzinātu sākumam un visas dzīves gājumam un Vakarēdienu beigām un nāvei. Un kristietim šajā dzīvē jāpielieto abi ­ tik ilgi, kamēr viņš pilnībā kristīts un stiprināts aiziet no šīs pasaules, piedzimis jaunai mūžīgai dzīvošanai, kur viņš ar Kristu ēdīs sava Tēva valstībā, kā Viņš to savā Vakarēdienā apsolījis, sacīdams:” Patiesi es jums saku, ka es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” [Mrk.14:25]; tātad ir skaidri redzams, ka Kristus iedibinājis Vakarēdiena sakramentu, lai saņemtu mūžīgo dzīvošanu. Jo tad, kad būs piepildīta abu sakramentu būtība, beigsies Kristība un Vakarēdiens.

Šeit es arī gribu beigt prologu, kuru es ar prieku nododu visiem dievbijīgajiem kristiešiem, kuri vēlas gūt pareizo izpratni par Rakstiem un pareizu sakramentu pielietojumu. Jo tā nav maza dāvana, “lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis”, kā teikts 1.Kor.2:12, un kā šīs dāvanas pielietot. Ja esam bruņojušies ar tādu gara izpratni, mēs nemaldīsimies un nepakļausimies tiem, kas ir citādās domās. Ja mūsu teologi šīs divas lietas mums nekur nav norādījuši, bet gan tīšām tās aptumšojuši, tad es, ja arī neesmu tās norādījis, tomēr esmu rīkojies tā, lai tās neaptumšotu, un esmu citus rosinājis uz labākām domām. Tāds nu bija mans nodoms ­ izklāstīt šīs divas lietas, jo ne visi mēs varam visu. Bet bezdievīgajiem un tiem, kas mums dievišķās lietās ar ietiepīgu tirāniju grib uzspiest savus maldus, es šo te pārliecināti un droši lieku pretī un vispār neņemu vērā viņu tumsonīgās dusmas; lai gan novēlu viņiem labāku saprašanu un viņu pūles nenonievāju, taču vēlos viņus nošķirt no patiesajiem, krietnajiem kristiešiem.

Es arī dzirdu, ka atkal pret mani ir sagatavotas bullas, un atskanējuši pāvesta lāsti, lai mani piespiestu uz atsaukumu, vai arī mani izsludinās par ķeceri. Ja tas ir tiesa, tad es vēlos, lai šī grāmatiņa būtu kāda daļa no mana nākamā atsaukuma, lai viņi nevarētu sūdzēties, ka viņu tirānija veltīgi sacēlusies. Pārējo daļu es ar Kristus palīdzību drīzumā gribu izdot tādā veidā, kādu Romas Krēsls vēl nav ne redzējis, ne dzirdējis, un ar to savu paklausību pietiekami apliecināšu, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, āmen.

Ko tu, Hērod, ienaidniek,
Tik ļoti bīsties Tā Kunga Kristus dzimšanas,
Viņš nemeklē laicīgas ķēniņvalstis,
Viņš nes mums savu debesvalsti.

« Baznīca Bābeles gūstā | Par ordināciju »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.