305. Kā kristība var atbrīvot no sātana?


Par nebrīvo gribu

“Svētais Gars nav nekāds skeptiķis, Viņš mūsu sirdīs nav ierakstījis nedz šaubas, nedz arī kādus subjektīvus uzskatus, bet gan saistošus izteikumus, kas ir drošāki un nesatricināmāki nekā pati dzīve un visa pieredze.”

par nebrīvo gribu

“Apustulis Pāvils saka: ‘:.ar muti liecina, tai gūtu pestīšanu.” (Rom.10:10) Un Kristus: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā.” (Mt.10:32) Nekas kristiešos nav pazīstamāks un netiek vairāk svinēts kā drošā apliecība. Bet, ja tu šīs drošās apliecības tēzes atceļ, tad tu ar to esi atcēlis visu kristietību.”

Lielais strīds starp Luteru un Roterdamas Erasmu par brīvo gribu līdz pat mūsdienām ir pareizas teoloģijas izpratnes pārbaudes akmens. Vēl vairāk- tas ir stipras ticības pārbaudes akmens, kurš nepastāv no jautājumiem un iespējām, bet kuru radījis Svētais Gars un kuru balsta vārds un sakramenti (2.Kor.12:1-3).

Erasms, izglītotais humānists, kura sirdij baznīcas reforma bija ļoti tuva, – lai Bībeli atkal noliktu centrā, viņš bija izdevis Jaunās Derības tekstu grieķu valodā, bet pēc tam Luters Jauno Derību pārtulkoja vācu valodā. Erasma mērķis bija zināma kristīgā filozofija, kas izpaustos pēc Rakstiem veidots dzīvesveids visām kārtām, no firstiem līdz zemniekiem. Lai to īstenotu, bija jāpazīst Svētie Raksti un to mācība jāievieš dzīvesveidā, tādējādi īstenojot un demonstrējot priekšzīmīgu kristīgu morāli.

Luters savā 1518.gada Heidelbergas disputā bija izvirzījis tēzi:

“Brīvā griba pēc grēkā krišanas ir lieta, kam ir vienīgi nosaukums, bet nav satura, un, ja cilvēks dara to, kas mīt viņā, tad viņš izdara nāves grēku.”

Tas, ka cilvēks pakļauts grēka varai, ir stāvoklis, no kura viņš pats atbrīvoties nespēj, arī tad, ja mēs visi gribam tīk to labo, kas līdzinās tam, ka mums visiem neizbēgama ir nāve, lai kā mēs arī vēlētos no tās izbēgt.

Šī tēze piederēja pie pāvesta Leona X nosodītajām tēzēm Lutera rakstos, kuras lielākoties bija vērstas uz jautājumu, kas cilvēkam jādara un ko tas var izdarīt, lai kļūtu pestīts, t. i., lai viņš tiktu izglābts gaidāmajā tiesa un iemantotu mūžīgo dzīvību.

Nav grūti pamanīt, ka apgalvojumam, ka cilvēks šeit vispār neko nespēj izdarīt, var būt tīri praktiskas sekas attiecībā uz dzīvesveidu. Tas var rosināt vienaldzību un patvaļu; tas katrā ziņa var arī apdraudēt baznīcai svarīgas funkcijas, tādas kā grēkatlaidas, labdarību, ziedojumus, no kā atkarīgas baznīcas finanses. Kam gan vajadzīga baznīca, ja tiekšanās pēc labā un paklausība Dieva baušļiem un baznīcas kārtībai un rīkojumiem galu galā tik un tā nav izšķiroši pestīšanai un tādēļ ir bezjēdzīgi.”.. tad jau tik ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst.” (1.Kor.15:32; Jes.22:13) Šajos iebildumos runa pamatā ir par baznīcas ārējo varu, ciktāl tā organizatoriski un morāliski kalpo sabiedriskajai iekārtai un līdz ar to tātad arī valstij. Šie iebildumi nav jauni, tie pavada visu baznīcas vēsturi no tās aizsākumiem līdz pat mūsdienām, un tie mūsu prātam ir visnotaļ izprotami,

Lutera rakstus caurvij līdzīgi asi izteikumi kā, piemēram:

“Brīvajai gribai ārpus žēlastības nav savu taisnošanas spēju, tā neizbēgami pakļauta grēkam.”

“Cilvēka griba bez apžēlošanas nav brīva, tā kalpo grēkam, visnotaļ ne nelabprāt.”

“Brīvā griba ir vieni vienīgi meli.”

Strīds par šo tematu visos laikos un, zināms, tāpat arī katrā cilvēkā noved pie psiholoģiskiem apsvērumiem jautājumā par un pret. Bet Luteram un Erasmam domstarpības pastāvīgi norisinājās par vienas vai otras tēzes pierādījumu Rakstos, un Erasms šeit, kā arī bieži citos jautājumos pārstāv samiernieciskus uzskatus: cilvēks nevar un nedrīkst pētīt Dieva noslēpumus. Tā kā Rakstos sastopami pretrunīgi uzskati, tad par tiem arī nevajadzētu izvirzīt nekādus noteiktus apgalvojumus. Būtu jāpakļaujas baznīcas mācības autoritātēm; tas tad arī būtu uzskats Bet tieši to Luters enerģiski noraida, norādot, ka nav par to, ka cilvēkam būtu jāizšķiras par Dievu, bet gan Dievs izšķiras par sava Dēla atdošanu par cilvēku. Viņš to formulē šādi:

“Tādēļ kristietim īpašā veidā jāzina – un tas ir nepieciešams pestīšanai -, ka Dievs ne gadījuma pēc iepriekš zina, bet gan ka ar savu negrozāmo un mūžīgo, nekļūdīgo gribu Viņš visas lietas paredz un izlemj, un īsteno.”

Šo teikumu īsti izprast var tikai tad, ja ņem vērā tā daudzos pamatojumus Rakstos, piemēram: “Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ, ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu. Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, Viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un par kuriem Viņš jau iepriekš ir noteicis, tos Viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina. Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis Viņu par mums visiem, līdz ar Viņu mums nedāvās arī visas lietas?” (Rom.8:27-32)

Mūsu saprātam šis formulējums vai nu nozīmē fatālismu, kas liek pakļauties liktenim, kismetam, kā to māca islāms, vai arī cilvēks nokļūst augstprātīgos vai arī izmisīgos spaidos, mēģinot saviem spēkiem uzturēt pasauli un atjaunot paradīzi zemes virsū.

Bet šeit tad Luters nedod mieru ar savu neatlaidīgo jautājumu: kāpēc tad Kristus dzimis cilvēks, nomiris pie krusta un uzkāpis debesīs? Erasmam viņš pārmet, ka tas Kristus personu un Viņa darbu atstāj pilnīgi novārtā. Kristietības būtība tad nomāc skatu uz Kristus personu un Viņa veikumu, ko atkal un atkal varam sastapt kristietībā, ja tiek saprasta kā sabiedriski politisks uzdevums.

Taču šajā vietā gari šķiras, kā toreiz, tā tagad. Šeit runa galu galā ir par to, vai Dievs ar savu vārdu darbojas mūsos, cilvēkos, vai arī mēs, cilvēki, Dieva vārdu pielāgojam saviem priekšstatiem un vēlmēm. Taču tas nav teoloģisko virzienu jautājums; drīzāk runa ir par neatceļamo pretrunu – vai kristīgā ticība ir mācība par labu dzīvesveidu un labklājību, vai arī tās būtība ir vēstījums par to, ka ar. Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos cilvēki tiek atsvabināti no samaitājošajām varām, no grēka, nāves un velna, un tiek vesti atpakaļ sadraudzībā ar Dievu. Šeit izšķiras tas, vai cilvēks ir kristietis, kurš paļāvībā uz Kristus personu, Viņa vārdiem un darbiem tic un dzīvo, vai arī viņš ir kristīgs tikai vārda pēc, pārstāvot kristīgās vērtības un tradīcijas.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.