110. Kā mums pienākas runāt par savu tuvāko?


Par Mārtiņa Lutera Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojumu

“Vēstule galatiešiem ir mana vēstulīte, ar kuru esmu salaulājies, tā ir mana Kate fon Bora.”

Tik mīļi Luters runā par Vēstuli galatiešiem, par kuru pirmoreiz viņš noturēja priekšlasījumus 1516.– 1517. gadā un otro reizi – no 1531. gada 2. jūlija līdz 12. decembrim.

Par Mārtiņa Lutera Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojumu


No Lutera skolnieku Vitenbergas mācītāja un profesora Kaspara Krucigera un Vitenbergas mācītāja Georga Rorera pierakstiem tapa šis otrais jeb “Lielais galatiešu priekšlasījums”, kas pirmoreiz tika publicēts Vitenbergā 1535. gadā, tad 1538. gadā Elzasā, Hagenavā Georga Rorera redakcijā latīņu valodā kā “Komentārs Sv. Pāvila Vēstulei galatiešiem, sakopots pēc Dr. Mārtiņa Lutera lekcijām”. Vācu tulkojumu sagatavoja Justs Menijs, Erfurtes mācītājs, Eizenahas superintendants un Toma baznīcas mācītājs Leipcigā. Šis darbs 1539. gadā tika publicēts “Lutera darbu” Vitenbergas izdevuma pirmajā sējumā. Gan latīņu, gan arī vācu teksts tika daudzreiz pārdrukāts un plaši izplatīts. Šis komentārs latviešu valodā ir tulkots no vācu teksta, kas atrodams Dr. Mārtiņa Lutera Kopoto rakstu 9. sējumā.

Lutera akadēmisko lekciju lasītāji noteikti pamanīs, ka stila un satura ziņā šīs lekcijas nemaz neatšķiras no Lutera sprediķiem. Tās būs saprotamas ne tikai teologiem, bet arī lajiem. Gan sprediķos, gan arī lekcijās lasītājs tiek tieši uzrunāts, tāpat kā klausītājs. Tam ir dziļāks pamatojums: Luters šādi runā, ievērodams to, ka Svēto Rakstu vārdā pats Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī darbojas viņā – tas notiek ticībā un ar ticību. Dieva vārds Svētajos Rakstos ir nevis kāds teksts, kas saglabājies no senākiem laikiem, bet pavisam tieša Dieva uzruna – Bauslībā un Evaņģēlijā, tiesā un žēlastībā. Šī norise, šis Dieva darbs ir ne tikai aprakstāms, bet tas notiek ar sludinātāja starpniecību klausītāju un lasītāju sirdīs. Te jautājums par izpratni un piekrišanu parāda Dieva darbību un reizē ir jautājums par paklausību un nepaklausību, iespējams, arī par nocietināšanos un noliegumu.

Vislabāk to varētu ilustrēt ar dažiem citātiem.

  1. Ticība ir kopība ar Dievu Jēzū Kristū.

    “Tādēļ kristīgā ticība nav tikai īpašība vai tukša čaumala, kura var būt atrodama arī tādā sirdī, kurā mīt nāves grēks, līdz mīlestība nāk un dāvā sirdij dzīvību, bet īsta ticība ir droša sirds paļāvība, ar kuru tiek satverts Kristus. Kristus ir objekts, kuram pievēršas ticība, jā, nevis tikai objekts, bet – es sacītu – Kristus pats ir klātesošs ticībā”.

    Latīņu valodā – “In ipsa fide Christus adest”. Šie vārdi ir arī Rīgas Lutera akadēmijas moto.

  2. Nevis cilvēka prāts atzīst Dievu, bet vienīgi ticība.

    “Tādas lietas dara nevis prāts, bet ticība. Ticība ir, ja tā var sacīt, dievišķības radītāja – nevis attiecībā uz paša Dieva būtību, bet mūsos. Bez ticības Dievs mūsos pazaudē Savu godu, gudrību, taisnību, patiesību, žēlsirdību, īsi sakot, tur, kur nav ticības, nepaliek nekas no Dieva godības un dievišķības. Dievs no cilvēka arī neprasa neko vairāk, kā tikai – lai tas dotu Viņam godu, proti, uzskatītu Viņu nevis par elku, bet par īsto Dievu, kas par mums rūpējas, apžēlojas, kas mūs sargā utt. Ja tas Viņam tiek dots, tad Viņa dievišķība paliek neskarta – Viņam ir viss, ko vien ticīga sirds spēj dot. Tādēļ tam, kurš spēj dot Dievam šādu godu, ir augstākā gudrība, taisnība, dievkalpošana un Dieva tīkamākais upuris. No sacītā varam saprast, cik liela taisnība ir ticība un cik liels grēks ir neticība”.

  3. Cilvēku taisnība kalpo, lai savaldītu ļaunumu šajā pasaulē. Dieva jeb ticības taisnība, kas satver Jēzu Kristu, dara grēciniekus par taisnajiem.

    “Ir ļoti derīgi to zināt, jo tas palīdz gūt mierinājumu sirdsapziņai, un tāpat arī mācīties skaidri atšķirt ticības taisnību no miesīgās jeb pilsoniskās taisnības. Pāvils sniedz mācību garīgā un teoloģiskā, nevis laicīgā, pasaulīgā veidā”.

  4. Mācības un dzīves skaidra izšķiršana ir tikpat svarīga kā Dieva darbu un cilvēka darbu, debesu un zemes izšķiršana. Ticība Jēzum Kristum ir kaut kas pilnīgi cits, nevis vienkārši morāle.

    “Tā nu mācība un dzīve nemaz nav salīdzināmas savā starpā. Viens vienīgs vissīkākais mācības burts ir svarīgāks par debesīm un zemi, tādēļ mēs necietīsim, ka mācība tiktu aizskarta kaut vissīkākajā lietā. Dzīves maldos mēs varam pievērt acis uz daudzām lietām, jo arī mēs paši ik dienu kļūdāmies savā izturēšanās veidā, tāpat arī visiem svētajiem viņu dzīvēs ir bijuši savi trūkumi, un viņi to ir nopietni apliecinājuši Mūsu Tēvs lūgšanas un ticības apliecības vārdos. Savukārt mūsu mācība ar Dieva žēlastību ir tīra. Visus ticības artikulus mēs esam stingri pamatojuši Svētajos Rakstos. Tos gan velns labprāt sagrozītu un aptraipītu. Tādēļ viņš ar šo šķietami labo pamatojumu par mīlestību un baznīcas vienotību, kas nedrīkstot tikt izpostīta, atkal un atkal mums uzbrūk”.

  5. Sekošana Jēzum Kristum nes sev līdzi apsolījumu – tai ir apsolīti nevis panākumi, bet gan vajāšanas.

    ““Krusta piedauzība” var tikt saprasta gan aktīvā, gan pasīvā nozīmē. Krusts arvien seko Vārda mācībai – kā sacīts Ps. 116:10: “Ticību es esmu turējis, kaut arī es sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts.”” Kristiešu krusts ir vajāšanas – viņi cieš kaunu un neviens tiem neparāda līdzcietību, tādēļ tas ir ļoti piedauzīgi. Kristieši cieš, itin kā viņi būtu paši nelabojamākie ļaundari – un arī pravietis Jesaja (Jes. 53:12b) par Kristu ir pravietojis: “Viņš.. tika pieskaitīts ļaundariem””.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.