358. Vai ticībā vēl vājš kristietis var piedalīties Vakarēdienā?


Par Marijas slavas dziesmu Dievam

“Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.” (Lk.1:46–55)

Par Marijas slavas dziesmu Dievam


Lai pareizi izskaidrotu šo svēto slavas dziesmu, jāņem vērā tas, ka augsti slavētā jaunava runā no savas pieredzes, būdama Svētā Gara apgaismota un mācīta. Jo neviens nevar pareizi saprast Dievu un Viņa Vārdu, ja nav saņēmis šo izpratni tieši no Svētā Gara, bet, saņemot izpratni no Svētā Gara, nevar notikt citādi, kā vien tā, ka cilvēks to arī sajūt, pārbauda un pieredz. Un tieši šajā pieredzē Svētais Gars māca viņu kā savā skolā – ār-pus tās netiek mācīts nekas cits, kā vien izlikšanās, tukši vārdi un ārišķīgas lietas. Tā nu svētajai jaunavai, kas pati ir pieredzējusi, ka Dievs viņā paveic tik lielas lietas, kaut arī viņa ir bijusi tik necila, neievērota, nabadzīga un nicināta, Svētais Gars ir mācījis šo gudrību un prasmi, proti, ka Dievs ir tāds Kungs, kas paaugstina zemos, bet pazemo tos, kas bijuši augstos troņos, īsi sakot, lauž to, kas ir bijis uzcelts, un ceļ to, kas bijis salauzts.

Jau pasaules un visas radības pirmsākumos Dievs visu radīja no nekā (tādēļ jau Viņš tiek saukts par Radītāju un Visuvareno), un šis veids, kādā Viņš dara Savus darbus, paliek nemainīgs. Visi Viņa darbi ir un līdz pat pasaules galam arī būs tādi, ka Viņš no tā, kas nav nekas vai kas ir pavisam ne-cils, nicināts, nožēlojams un nedzīvs, rada kaut ko brīnišķīgu, godājamu, svētīgu un dzīvības pilnu. Un pretēji – kas ir kaut kas dārgs, godājams, svētīts un dzīvības pilns, Viņš to padara par neko, bezvērtīgu, nicinātu, satriektu un mirstošu. Neviena radīta būtne nespēj darīt šādus darbus, neviens cits nespēj radīt kaut ko no nekā, kā to dara Dievs, kura acis raugās tikai dziļumos, nevis augstumos, kā Daniels (3:55) saka: “Tu sēdi pāri ķerubiem un uzlūko dziļumus.”. Psalmā (138:6) sacīts: “Dievs ir Visaugstākais un raugās lejup uz zemajiem, un augstos Viņš pazīst no Tāpat arī (Ps.113:5-6): “Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi!” Tā kā Dievs ir visaugstākais un neviena augstāka par Viņu nav, neviens nevar raudzīties uz Viņu no augšas, nedz arī būt Viņam līdzās, bet ikvienam gribot vai ne-gribot jābūt zemākam par Viņu. Un, jo zemāk un dziļāk kāds atrodas, jo labāk Dievs, dziļumos raudzīdamies, to redz.

Taču pasaule un cilvēku acis ir nesaprātīgas. Redzēdamas tikai to, kas ir augstāks, tās grib paaugstināties, kā (Sal.pam.30:13) sacīts: “Ir tādi, kas savas acis augstu ceļ un pašapzinīgi cilā savus acu plakstiņus.” Katru dienu pieredzam, ka ikviens tiecas tikai uz augšu – tiecas pēc goda, varas, bagātības, prasmēm, labas dzīves, pēc visa, kas ir dižens un augsts. Un, kur vien ir šādi ļaudis, tur ikviens viņiem labprāt seko, skrien un kalpo, ikviens grib būt līdzdalīgs viņu varenībā. Ne velti Raksti tikai nedaudzus no valdniekiem raksturo kā dievbijīgus vīrus. Turpretī neviens negrib raudzīties dziļumos, kur ir nabadzība, kauns, trūkums, posts un bailes. No tādām lietām ikviens cenšas novērst savu skatienu. No šādiem zemas kārtas ļaudīm ikviens bēg, novēršas un izvairās. Neviens pat nedomā viņiem palīdzēt, būt līdzās un censties darīt tā, lai viņi kaut kas būtu, – tiem jāpaliek dziļumos, zemā un nicinātā kārtā. Cilvēku vidū nav tāda radītāja, kas gribētu un spētu radīt kaut ko no nekā – lai gan apustulis Pāvils (Rom.12:16) māca un saka: Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem [neesiet pašgudri]!” Tā nu vienīgi Dievam paliek šāds gods, proti, ka Viņš raugās dziļumos, tur, kur ir posts un nelaimes, un ir tuvu visiem tiem, kuri ir dziļumos, kā arī apustulis Pēteris saka (1.Pēt 5:5): “..Jo Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem piešķir žēlastību.” Šis ir tas pamats, no kura plūst mīlestība un Dieva slavēšana, jo neviens nevar slavēt Dievu, ja vispirms nemīl Viņu. Neviens nevar Dievu mīlēt, ja nav labi iepazinis Viņa mīlestību un laipnību, bet cilvēks Viņu iepazīst ne citādi, kā ar Viņa darbu, kurus mūsos ir darījis, kurus esam sajutuši un pieredzējuši, starpniecību. Ikviens, kas Dievu iepazīst, ir iepazinis Viņu kā tādu, kas raugās dziļumos, palīdz nabadzīgajiem, nicinātajiem, nožēlojamajiem, pamestajiem, posta nomāktajiem, tiem, kuri nav gluži nekas. Tādiem ļaudīm Dievs kļūst mīļš, viņu sirdis ir prieka pārpilnas, tās gavilē un lēkā no liela prieka par to, ko ir saņēmušas no Dieva. Tas ir Svētais Gars, kas viņu pieredzē vienā mirklī ir iemācījis tiem šādu pārpārēm bagātīgu prasmi, mīlestību un labprātību pret Dievu.

Taču Dievs mums visiem ir licis izciest nāvi, tāpat arī. devis Saviem mīļajiem bērniem, kristiešiem, Kristus krustu ar ne-skaitāmām ciešanām un nelaimēm. Jā, reizēm Viņš mums ļauj arī krist grēkā, lai tā Viņam arvien nāktos daudz un bieži rau-dzīties dziļumos, daudziem palīdzēt, parādot Sevi kā. īstu Radītāju, darot Sevi mums pazīstamu, mīļu un slavējamu. Diemžēl pasaule nemitīgi Dievam pretojas ar savām augstprātīgajām acīm, cenzdamās likt šķēršļus Viņa skatienam, darbiem, palīdzībai, mīlestībai un slavai, laupīdama Viņam šo godu, turklāt atņemdama pati sev prieku, mīlestību pret Dievu un pestīšanu.

Arī Savu vienīgo, mīļo Dēlu Kristu Dievs ir iemetis pašos posta un nelaimju dziļumos, pie Viņa lieliski parādīdams Savu skatienu, darbu, palīdzību, dabu, padomu un gribu, proti, uz ko tas viss ir vērsts. Tādēļ arī Kristus, to visu pieredzējis, mūžīgi paliek pilns atziņas, mīlestības un slavēšanas pret Dievu, – kā psalmā (21:7) teikts: “Tu liec viņam prieku sajust Tava vaiga priekšā”, proti, viņš Tevi redz un atzīst. Par to arī (Ps.44:9) sacīts, ka visi svētie debesīs nedarīs neko citu, kā vien slavēs Dievu par to, ka Viņš tos uzlūkojis, kad viņi bija dziļumos, jau tur darīdams Sevi tiem pazīstamu, mīļu un slavējamu.

Tā šeit runā arī trauslā Kristus māte, ar savas pieredzes piemēru mums mācīdama un sacīdama vārdus, lai zinām, kā Dievu atzīt, mīlēt un slavēt. Tā kā viņa šeit ar priecīgu, gavilējošu garu lepojas un slavē Dievu par to, ka Dievs viņu ir uzlūkojis, kaut arī viņa bijusi zemas kārtas un neievērojama, mums nākas ticēt, ka Marijas vecāki ir bijuši nabadzīgi, necili un neievēroti ļaudis.

To varam iedomāties un iztēloties savu acu priekšā vienkāršo ļaužu dēļ. Nav šaubu, ka Jeruzālemes augstāko priesteru un padomnieku meitas ir bijušas bagātas, skaistas, jaunas, izglīto-tas un audzinātas visos godājamos tikumos, tā ka ir baudījušas visas tautas cieņu (kā tagad kungu, firstu un bagātu ļaužu meitas), un tādas jaunavas ir bijušas atrodamas arī daudzās citās pilsētās. Arī Nacaretē, Marijas dzimtajā pilsētā, kur viņa ir bijusi nevis valdnieku vai pārvaldnieku, bet parasta, nabadzīga pilsētnieka meita, ko neviens nav turējis lielā godā, nedz īpaši ievērojis. Viņa līdz ar kaimiņu meitenēm ir rūpējusies par lopiem un māju un, neapšaubāmi, nav bijusi nekas vairāk, kā tagad ir nabadzīga istabmeita, kas dara visus darbus, kādus viņai mājās liek padarīt. Arī Jesaja (11:1) pravieto, sacīdams: “Nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase kuplos no viņa saknes! Dusēs pār viņu Kunga Gars..” Šis celms un sakne ir Isaja jeb Dāvida dzimums, īpaši jaunava Marija. Zars un atvase ir Kristus. Tā nu, cik neticami ir tas, ka no sausa, satrunējuša celma un saknes riešas jauna atvase, kas uzzied un nes augļus, tāpat bija gluži neticami, ka jaunava Marija varētu kļūt par Dieva Dēla māti.

Es domāju, ka viņa tiek saukta par sakni un celmu ne tikai tādēļ, ka pārdabiskā veidā, ar neievainotu jaunavību ir kļuvusi māte – gluži tāpat par kaut ko pārdabisku var uzskatīt to, ka atvase aug no sausa celma -, bet arī tādēļ, ka ķēniņa celms un Dāvida dzimums zaļoja un ziedēja lielā godā, bagātībā, varenībā un veiksmē Dāvida un Salamana laikos, pasaules priekšā būdams kaut kas īpašs un ievērojams, taču tad, kad bija jānāk Kristum, priesteri bija piesavinājušies šo godu, valdīdami paši. Dāvida dzimumu tie bija padarījuši nabagu un nicinātu, tā ka tas bija kļuvis līdzīgs nedzīvam celmam, no kura šķietami vairs nebija sagaidāms ķēniņš, kas nāktu augstā godā. Un tieši tad, kad Dāvida dzimums bija visvairāk noniecināts, nāk Kristus. Viņš piedzimst necilai, nabadzīgai meitenei, izaug gluži kā zars un atvase no tādas personas, kura netika uzskatīta par cienīgu būt priesteru Annas vai Kajafas meitu kalpone. Tā Dievs ar Savu skatienu un darbiem raugās dziļumos; turpretī cilvēku skatieni un darbi arvien ir vērsti augšup. Tāds ir šī slavinājuma iemesls; nu klausīsimies to vārdu pa vārdam.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.