94. Kāds sods skar sestā baušļa pārkāpējus?


Par laulības kārtu un par priesteru laulību

KAS IR LAULĪBAS KĀRTA?

Tā ir laba, svēta kārta, kuru Dievs pats ir iedibinājis paradīzē un pēc cilvēka krišanas, arī pēc grēku plūdiem, un arī Jaunajā Derībā Viņš ir apstiprinājis, ka vīrs un sieva pēc Dieva iestādījuma tiek likumīgi un nešķirami savienoti kopdzīvei laulībā, lai tādējādi tiktu vairota cilvēku cilts un novērsta netiklība, un vienam pret otru viņiem ir jāizrāda mīlestība, draudzība, kalpošana un palīdzība, kā tas Mājas tāfelē [Haustafel][1] (Ef.5, Kol.3, 1.Pēt.2) abiem – vīram un sievai – tiek norādīts.

VAI LAULĪBA ARĪ DIEVA PRIEKŠĀ IR ŠĶĪSTA, SVĒTA?

Jebkuru citu vīrieša un sievietes miesīgu savienošanos ārpus laulības Dievs ir bargi un nopietni aizliedzis, un tas ir grēks, kuru Dievs sodīs šajā dzīvē un mūžībā (Gal. 5, Ebr. 13). Šādu kopdzīvi Viņš ir atļāvis tikai laulībā, tādēļ laulība nav nešķīsta. Dievs to ir svētījis, lai Viņa priekšā starp ticīgajiem tā būtu godājama, šķīsta, svēta, tīra kārta (šādi Svētie Raksti vērtē laulību [Ebr. 13, 1. Tes. 4, 1. Tim. 2, Tit. 2]), kurā dievbijīgi kristieši dzīvo ar labu sirdsapziņu, piesauc Dievu, kalpo Viņam un var tikt pestīti (1. Tim. 2, 1. Kor. 7, 1. Pēt. 2). Tādēļ laulībai ir jāsākas un jāturpinās dievbijībā un patiesā Dieva pielūgšanā.

VAI TAD VISIEM CILVĒKIEM, LAI VIŅI TIKTU PESTĪTIIR NEPIECIEŠMS STĀTIES LAULĪBĀ?

Nē. Kristus (Mt. 19) min dažus izņēmums: pirmkārt, tie, kas pēc savas dabas vai kā citādi nav derīgi laulībai; otrkārt, tie, kam Dievs ir dāvājis spēju atturēties un šķīsti un tikumīgi dzīvot jaunavu vai atraitņu kārtā. Tiem Pāvils dod padomu tā arī palikt, jo šādā vientulības kārtā ir mazāk sirdēstu un viņi bez daudziem ārējiem kavēkļiem var kalpot Dievam un būt svēti miesā un garā (1.Kor. 7). Bet, ja arī viņi grib precēties, tad, saka Pāvils, tie to var darīt bez grēka. Bet tiem, kam šādu dāvanu nav, Pāvils saka, ka laulības kārta ir un pavēlēta, lai novērstu netiklību; un ir labāk doties laulībā nekā kaist kārībā.

VAI IR PAREIZI, JA KĀDS, KURAM NAV ŠO DĀVANU, ATMET LAULĪBU UN DOD BEZLAULĪBAS [CELIBĀTA] ZVĒRESTU?

Raksti saka: Tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt. Bet kārdināt Dievu nozīmē negribēt lietot tos līdzekļus, kurus Dievs ir devis un paredzējis, lai mūs no kaut kā pasargātu, tādus kā laulības kārtu – nešķīstības novēršanai. Kristus saka, ka visiem dots – dzīvot šķīsti ārpus laulības; to arī nespēj neviens, kam tas nav dots (Mt. 19). Un Pāvils (1. Tim. 4) saka, ka aizliegums stāties laulībā, kā tas aiz svētuma maskas slēpjas pāvestiešu vota jeb [celibāta] solījumā, ir velna mācība.

VAI MĀCĪTĀJA AUGSTAIS UN SVĒTAIS AMATS PIEĻAUJ TO, KA KĀDAM PRIESTERIM IR SIEVA?

Jā, jo sievas ir bijušas ne tikai priesteriem Vecajā Derībā. Pāvils raksta, ka Jaunajā Derībā par bīskapu un vecajo jātiek izvēlētam tam, kurš ir nepeļams vienas sievas vīrs utt. (1. Tim. 3, Tit. 1).

BET DAŽI SAKA, KA PĀVILS ESOT JĀSAPROT ALEGORISKI, KA BĪSKAPAM JĀBŪT TIKAI VIENAI BAZNĪCAI, VAI ARĪ, KA PAR BĪSKAPU VAR IZVĒLĒT TIKAI TO, KURAM IR BIJUSI (NEVIS PAŠLAIK IR) SIEVA.

Pāvils pats sevi paskaidro, ka viņš ar vienas sievas vīru saprot tādu, kuram ir bērni; kuram ir sava saimniecība ar sievu un bērniem. Tā arī dažiem no apustuļiem ir bijušas sievas ne vien iepriekš, bet viņi tās ir ņēmuši līdzi, ceļodami savā sludinātāja amatā (1. Kor. 9.). To pierāda arī Ignācijs [Teofors] un [Romas] Klēments. Jo Pāvils nesaka: kurš ir bijis, bet gan: kurš ir vienas sievas vīrs. Citādi varētu arī tālāk lasīt: kurš ir bijis sātīgs, izveicīgs mācīšanā, bet nu tāds vairs nav.

KALPOŠANA IR TIK SVĒTS, AUGSTS AMATS, BET LAULĪBA IR MIESĪGA.

Tā ir velnišķīga zaimošana, ka daži pāvesti nav bijušies nepareizi skaidrot laulību, pieminot Pāvila vārdus: kuri ir miesā, tie nevar patikt Dievam; tāpat arī: ja jūs pēc miesas dzīvojat, jums būs jāmirst. Laulība ir Dieva kārtība, kuru Viņš ir svētījis ar savu svētību un darījis svētu ar savu vārdu (1. Moz. 1 un 9). Tādēļ Kristus saka: Dievs ir savienojis vīru un sievu laulībā (Mt. 19), un Pāvils saka: kurš apņem sievu, tas negrēko (1. Kor. 7). Arī laulāto kopdzīvē ir svētdarīšana, gods un šķīstība (1. Tim. 2, 1.Tes. 4, Tit. 2). Pēteris (1. Pēt. 2.) tās sievas kuras ir paklausīgas saviem vīriem, sauc par svētām. Un Ebr. 13: Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neaptraipīta. Jā, arī ticīgas sievas kopdzīve laulībā ar neticīgu vīru ir svēta (1. Kor. 7). Tādēļ aizliegums stāties laulībā ir velna mācība (1. Tim. 2). Inde Canon IV Concilii Gangrensis pie sancit: Si quis judicet esse discedendum a presbytero marito, quasi non oporteat eo ministrante participare oblatione, anathema sit.[2]

BET PĀVILS TOMĒR SAKA: CILVĒKAM IR LABI SIEVIETI NEAIZSKART [1.KOR.7:1]; TĀPAT: NEPRECĒTAIS RŪPĒJAS PAR TĀ KUNGA LIETĀM [1.KOR.7:32].; VAI TĀDĒĻ IR LABĀK NESTĀTIES LAULĪBĀ?

Pāvils saprotami skaidro, kā viņš to domā: nevis, ka precēties būtu kas ļauns vai ka tas būtu grēks, bet gan – tas [palikt neprecētiem] būtu cilvēkiem labi tagadējo bēdu dēļ. Jo laulātos skar daudz miesas bēdu, viņi bieži tiek kavēti tā Kunga lietās, tā ka šo iemeslu dēļ tam, kurš ir mācītāja amatā, būtu labāk, ka viņš varētu palikt neprecējies. Bet Pāvils saka: to es saku jums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest cilpu; katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda, un pēc šīm dāvanām ikvienam ir jāizvēlas, kas viņam varētu būt labāk – precēties vai palikt neprecētam. Un kas dodas laulībā, tas negrēko un var labi pildīt bīskapa amatu (1. Kor. 7, 1. Tim. 3, Tit. 2). Laulības kopdzīve un mājturība tiem, kuri ir dievbijīgi un uzticami, netraucē arī tajās lietās, kas piederas pie baznīcas kalpošanas, kā to apliecina tik daudzie patriarhu, praviešu, priestera Cakarijas, apustuļu, bīskapu un martīru piemēri. Bet Pāvils grib tādu bīskapu, kas labi valda savu namu (1. Tim. 3). Bet 1. Kor. 7. viņš runā par to, kas parasti notiek, kad laulātie nelīdzinās dievbijīgiem un uzticamiem kristiešiem.

VAI TAD NEVIENS NEVAR BŪT MĀCĪTĀJS, JA VIŅAM NAV SIEVAS?

Kam ir dots palikt neprecētam, tas, tā arī palikdams, dara labi un bez parastajām grūtībām var rūpēties par mācītāja amatu, it īpaši vajāšanu laikā (1. Kor. 7.). Tādēļ, lai ikviens lūdzoties cenšas, pūlas un pats sevi pārbauda, vai viņš spēj palikt neprecējies. Jo Kristus uzteic to cilvēku labprātīgo šķīstību [celibātu, bezlaulību], kas paši sevi padarījuši par bezdzimuma cilvēkiem Debesu valstības dēļ (Mt. 19). Pie tā Viņš tam piebilst, ka tas nevar tikt panākts tikai ar lūgšanu un uzcītību; Viņš saka: Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tikai tie, kam tas ir dots. Kas to spēj saprast, lai saprot. Kuram ir dotas Dieva dāvanas, tas lieto tās Debesu valstības aicinājumā. Bet kuram šo dāvanu nav, tam Pāvils saka: Netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva; tāpat arī: Ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā. Jo labāk doties laulībā nekā kaist kārībā. Un, kas dodas laulībā, tas negrēko, bet itin labi var būt par bīskapu (1. Kor. 7, Tit. 2).


[1] – Lutera Mazā Katehisma pielikumā.
[2] – Tādēļ Gangras koncila IV Kanons nosaka labi un pareizi: kurš spriež, ka būtu jāvairās no laulāta priestera, it kā viņam nepieklātos piedalīties Svētā Vakarēdiena iesvētīšanā, tas lai ir nolādēts.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.