178. Kādas divas dabas ir apvienotas mūsu Pestītājā?


Par laulībām

Laulību uzskata par sakramentu ne tikai pilnīgi bez apliecinājuma Rakstos, bet arī pēc tiem pašiem cilvēku sagudrojumiem, pēc kuriem tā tiek slavināta par sakramentu, no kā nu izveidots tīrais apsmiekls; to tad arī mazliet apskatīsim. Esam teikuši, ka ikvienā sakramentā jābūt dievišķā apsolījuma vārdam, un tam, kas šo zīmi saņem, ir jātic šim vārdam, un ka zīme vien nevar būt sakraments. Bet nekur nav atrodams, ka tas, kas apņem sievu, saņem Dieva žēlastību, jā, laulībā nav pat nekādas Dieva iestādītas zīmes. Jo nekur nav izlasāms, ka Dievs laulību būtu iestādījis tādēļ, lai tai būtu kāda īpaša nozīme; lai gan tad viss, ko dara redzamā veidā, var tikt saprasts kā neredzamo lietu tēli un alegorijas. Tomēr figūras un alegorijas nav tādi sakramenti tādā nozīmē, kā mēs runājam par sakramentiem.

Laulība ir pastāvējusi kopš pasaules sākuma un paliek arī pie neticīgajiem, tāpēc nav nekādu iemeslu, lai laulību nosauktu par jaunā likuma sakramentu un vienīgi baznīcai piederīgu. Jo sentēvu laulības institūcija nav bijusi mazāk svēta kā mūsējā, un neticīgo laulība – tāda pati īsta laulība kā ticīgajiem; bet šo laulību viņi tomēr neuzskata par sakramentu. Turklāt arī ticīgo vidū ir daudz bezdievīgu laulāto, kas ir vēl sliktāki par jebkuriem pagāniem; kādēļ tad laulība pie mums būtu jānosauc par sakramentu, bet laulība pie pagāniem ­- nē? Vai mums būtu par Kristību un baznīcu jārunā tik neprātīgi, kā to daži dara: Gluži tāpat kā laicīgā valstība esot tikai baznīcā, tāpat arī laulība esot sakraments tikai baznīcā? Tās ir bērnišķības un smieklīgas lietas, kuru dēļ mūsu nezināšana un ļaundarība tiek izlikta neticīgo apsmieklam.

Bet viņi grib teikt: apustulis saka Ef. 5:31-­32 , “.. un pieķersies savai sievai, un abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels ..”. Vai tad tu gribētu runāt pretī tik skaidram apustuļa vārdam? Es atbildu, ka arī šis arguments apliecina lasītāja miegainību, kūtrumu un paviršību. Jo vārds sakraments sastopams Svētajos Rakstos nepavisam ne tādā izpratnē, kādā mēs to lietojam, bet gan pilnīgi pretējā. Jo tas nepavisam nenozīmē kādas svētas lietas zīmi, bet gan kādu svētu, noslēpumainu un apslēptu lietu. Tā Pāvils 1.Kor.4:1 raksta: “.. lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem , tas ir ¨ pār sakramentiem. Jo, kur mums [latīņu tekstā] ir sakraments, grieķu valodā ir “noslēpums” [μυστηρίων], ko tulkotājs dažkārt pārtulko, bet dažkārt atstāj grieķu vārdu; tādēļ arī šeit grieķu valodā tiek pateikts: ” ..abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels.” Tas viņus pamudinājis, izprast laulību kā jaunā likuma sakramentu, kas nebūtu noticis, ja viņi būtu izlasījuši “noslēpumu” [μυστηρίων], kā rakstīts grieķiski.

Tā Sv. Pāvils 1.Tim.3:16 pašu Kristu nosauc par sakramentu, sacīdams:” Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā”. Kādēļ tad viņi no šiem vārdiem nav paņēmuši jaunā likuma astoto sakramentu, ja jau te viņiem ir tik skaidrs Pāvila apliecinājums? Jeb arī – ja viņi ir atturējušies te, kur varēja sagudrot tik daudz jaunu sakramentu, kāpēc tad viņi ir tur ir tik izšķērdīgi? Jā, viņus apmānījusi gan lietu, gan vārdu nepārzināšana, jā, viņi palikuši pieķērušies saviem pašu uzskatiem. Kad viņi vienreiz pēc cilvēku domām bija sakramentu pieņēmuši par zīmi, tad jau visai drīz bez jebkāda izvērtējuma un bez apdomas no vārda sakraments izveidojuši zīmi visur, kur vien Svētajos Rakstos to izlasījuši. Šos vārdu skaidrojumus, cilvēku ieradumus un vēl citas lietas viņi ieviesuši Svētajos Rakstos un sagrozījuši tos pēc saviem izdomājumiem, un visu ko no visa iztaisījuši. Vienmēr viņi muļķojas ar vārdiem: labs darbs, slikts darbs, grēks, žēlastība, taisnība, tikums – gandrīz ar visiem tiem vārdiem, ar kuriem izsaka viscēlākos jēdzienus un lietas. Jo viņi lieto visus šos vārdus pēc savas patikas, kā viņi tos sapratuši no cilvēku sastādītiem rakstiem, ­ par samaitāšanu Dieva patiesību un mūsu pestīšanai.

Tādēļ sakraments un noslēpums Sv. Pāvilam ir pati gara gudrība, kas apslēpta šajā noslēpumā, kā viņš raksta 1.Kor.2:7, šī [gudrība] ir Kristus, kuru arī tādēļ šīs pasaules varenie nav atzinuši; tādēļ viņi to krustā situši, un priekš viņiem tas palicis tikai ģeķība, sašutuma raisītājs, piedauzības akmens un zīme, kas rada iebildumus. Par noslēpumu namaturiem viņš nosauc par sludinātājus, jo viņi sludina Kristu, Dieva spēku un gudrību, bet tādā veidā, ka, ja tu tam neticēsi, tad arī to neapjēgsi. Tādēļ arī sakraments ir noslēpums un apslēpta lieta, kas gan ar vārdiem tiek apliecināta, bet tikai ar sirds ticību tiek izprasta. Tāds sakraments ir arī šī lieta, par kuru te runājam: divi kļūs par vienu miesu, tas ir liels noslēpums [Ef.5:31]. Pēc viņu domām, tas te ir teikts par laulību, lai gan Pāvils šos vārdus attiecinājis uz Kristu un baznīcu un pats tos izskaidrojis, sacīdams: “.. es to attiecinu uz Kristu un draudzi” [Ef.5:32]. Redzi, kā viņi un Sv. Pāvils savā starpā saprotas. Pāvils saka, ka viņš sludina lielu noslēpumu par Kristu un draudzi, kamēr viņi sludina par vīru un sievu. Ja viņiem atļauts tādā veidā Svētos Rakstus skaidrot pēc sava prāta, tad nav brīnums, ka viņi vēl izveidos simtiem sakramentus, jā, no visiem Svētajiem Rakstiem izveidos vienus vienīgus sakramentus.

Tātad Kristus un baznīca ir noslēpums, tas ir – liela un noslēpumaina lieta, kuru gan var salīdzināt ar laulību, lai to labāk izprastu, bet tādēļ jau laulība nav jānosauc par sakramentu. Debesis ir līdzība, kā teikts Ps.19:1; un Saule ir Kristus līdzība, Ps.19:5; ūdeņi ir tautu līdzība, bet tādēļ jau tie nav sakraments. Jo tajos trūkst Dieva iestādījuma un apsolījuma, kas ir iekļauts sakramentā. No šejienes arī Pāvils guvis vārdus Ef.5:30-31; kuros 1.Moz.2:23-24; ir runāts par labību, vai nu aiz paša gara uz Kristu, vai arī viņš savukārt pamāca vispārējā teikumā, ka ar to arī Kristus garīgā laulība tiktu saprasta, jo Viņš saka:”.. kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi. Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un abi kļūs par viena miesu. Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi”. Tu redzi, ka viņš grib, lai visus šos vārdus būtu teicis Kristus, un cītīgi brīdina lasītāju, lai viņš šo noslēpumu attiecina uz Kristu un draudzi, nevis laulību.

Es jau atzīstu, ka arī vecajā likumā ir bijis grēku nožēlošanas sakraments, jā, jau no pasaules sākuma, bet jaunais grēku nožēlošanas apsolījums un atslēgu dāvinājums pieder jaunajam likumam. Jo, tāpat kā apgraizīšanas vietā mums ir Kristība, tāpat grēknožēlas upuru vai citu tās zīmju vietā mums tagad ir atslēgas. Mēs iepriekš teicām, ka Dievs dažādos laikos devis arī dažādus apsolījumus un zīmes, lai piedotu grēkus un atpestītu cilvēkus, jo viņi visi taču saņēmuši vienu žēlastību, kā Pāvils saka 2.Kor.4:13-14 “Bet mums ir tas pats ticības gars, arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam.” Un 1.Kor.3-4: “Un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, – jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” Arī Ebr.11:39-40 . Šie visi ir miruši un, “saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto.. Tāpēc, ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību”. Jo “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” [Ebr.13:8]. Viņš ir savas draudzes galva no sākuma līdz pasaules galam. Tā nu zīmes tātad ir dažādas, bet visiem ir tā pati ticība, jo “nevar [Dievam] patikt bez ticības [Ebr.11:6], ar kuru arī Ābels Dievam patika [Ebr.11:4].

Lai tādēļ laulība būtu Kristus un baznīcas līdzība, bet ne Dieva iestādīts sakraments; cilvēki to baznīcā sagudrojuši, viņi ir maldījušies, jo nav zinājuši ne būtību, ne Vārdu. Un, tā kā tas nekaitē ticībai, tas ir jāpacieš mīlestībā; gluži arī tāpat kā daudzi citi cilvēku sagudroti noteikumi, kas radušies vājuma un neziņas dēļ, baznīcā tiek paciesti, kamēr tie nav pretrunā ar ticību un Dieva Rakstiem. Bet mēs še tagad aizstāvam skaidru ticību un patiesus Svētos Rakstus, lai mēs, – ja par kaut ko apgalvojam, ka tas ietverts Svētajos Rakstos un mūsu ticības artikulos, un pēc tam tiekam pārliecināti, ka tas nav tajos ietverts – savu ticību neliktu izsmieklam; un aiz neziņas ar mūsu pašu sagudrotām lietām Svētajiem Rakstiem neuzkrautu ko nepiedienīgu, mūsu pretiniekiem un mazticīgajiem par piedauzību. Jo tās lietas, kas Svētajos Rakstos Dieva ieliktas, ir ļoti stingri jāatšķir no tām lietām, ko baznīcā ir sagudrojuši cilvēki, lai cik tie svēti un mācīti ļaudis viņi būtu bijuši.

Tas nu ir pateikts par laulību kā tādu. Bet ko mēs varam teikt par cilvēku bezdievīgajiem likumiem, kuru dēļ šis Dieva iestādītais dzīvesveids tiek samudžināts un visaugstākais tiek pārvērsts par viszemāko? Ak, žēlīgais Dievs, man kļūst baigi, uzlūkojot šos romiešu tirānijas noziegumus, kas tikai savas patikšanas dēļ laulību izposta un atkal uzspiež. Ak, mīļais, vai tad viņu patvaļai ir atļauts izsmiet cilvēku dzimumu, visādā veidā to nelietīgi izmantot, un tikai nicināmās naudas dēļ ar to darīt visādas nejēdzības?

Daudzu ļaužu rokās ir kāda ļoti augstu vērtēta grāmata, kura no visu cilvēku sagudrotu mācību netīrumiem savākta un saplūdusi kopā kā viena mēslu bedre un kuras nosaukums ir “summa angelica” [eņģelisks kopsavilkums], kas gan patiesībā ir vairāk nekā velnišķīgs “kopsavilkums”, kurā, starp daudzām šausmīgām lietām, ar kurām domāts pamācīt biktstēvus un viņi tiek apkaunojoši mulsināti, ir uzskaitīti astoņpadsmit šķēršļi laulībai. Ja tos tā īsti apskata ar ticības skaidrajām acīm, tad jāatzīst, ka tie ir no to skaita, par kuriem Pāvils ir pareģojis [1.Tim.4:1-3] “.. daži atkrituši no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta. Tie aizliedz doties laulībā ..”. Ko gan nozīmē laulību aizliegt, ja nav aizliegts izgudrot tik daudz šķēršļu un pinekļu, lai laulībām nepievērstos vai tos, kas jau sastāv laulībā, atkal izšķirtu? Kas cilvēkiem devis tādas tiesības? Viņi varēja būt svētas un dievbijīgas dedzības vadīti, bet kā gan svešs svētums drīkst kaitēt manai brīvībai? Kā gan kāda cita dedzība var mani ierobežot? Lai ir svēts un dedzīgs, kas vien to grib un cik ilgi vien grib: lai tikai nenodara kaitējumu citiem un man neatņem manu brīvību.

Tomēr es priecājos, ka nekaunīgie likumi beidzot saņēmuši pienācīgo godu, jo ar tiem tagadējie romieši kļuvuši par tirgoņiem. Ko gan viņi tirgo? Sievišķos un vīrišķos kaunumus. Preci, kas ir šādu tirgoņu cienīga, kas aiz skopuma un bezdievības nav nekas cits kā vien smirdoņa un nesķīstība. Un šodien nav neviena kavēkļa, kura dēļ tā ar Mamona starpniecību nevarētu kļūt par likumīgu lietu; tādējādi šie cilvēku likumi neliekas kāda cita iemesla dēļ radušies kā vien, lai tādiem skopiem cilvēkiem un laupītkāriem nimrodiem būtu par naudas ķeršanas tīkliem un dvēseļu pinekļiem; un lai šīs riebeklības stāvētu Dieva baznīcas svētā vietā, lai cilvēkiem atklāti pārdotu abu dzimumu kaunumus jebšu, kā to sauc Raksti, kaunu un riebeklības, kuras viņi taču iepriekš ar savu likumu varu sev sagrābuši. Ak, šī skaistā tirgoņu sabiedrība ir mūsu pāvestu cienīga ­ tai viņi kalpo tā vietā, lai kalpotu Evaņģēlijam, kuru tie aiz alkatības un augstprātības nicina un tāpēc ar lielu kaunu un negodu nolemti būt sašķobītā prātā.

Bet kas man būtu jāsaka vai jādara? Ja man par katru no šīm nekrietnībām īpaši būtu kas jāpiebilst, tad sakāmā būtu pārāk daudz. Jo viss ir tik ļoti samudžināts, ka nevar saprast, no kurienes būtu jāsāk, kur jāturpina vai jābeidz. Es zinu, ka nevienu lietu nevar sekmīgi pārvaldīt ar likumiem tā, lai tā visiem nāktu par labu. Jo, ja ir gudra priekšniecība, tad tā varēs veiksmīgāk valdīt, vadoties no dabas nekā no likumiem. Bet, ja tā nav gudra, tad ar likumiem nodarīs tikai ļaunu, jo tā nepratīs šos likumus pielietot, nedz tos arī piemērot, atbilstoši apstākļiem. Tādēļ sabiedriskā laukā vairāk jārūpējas par to, lai vadībā būtu gudri un saprātīgi ļaudis, nevis lai tiktu izdoti likumi. Jo viņi paši būs vislabākie likumi un visdažādākiem gadījumiem pratīs dot taisnīgu novērtējumu. Ja dievišķo lietu pareiza zināšana ir apvienota ar dabas dotu gudrību, tad ir pilnīgi lieki un kaitīgi veidot uzrakstītus likumus; bet pāri visam – mīlestībai nevajag nekādus likumus.

Tomēr es saku un daru pats cik vien ir manos spēkos, lūdzu un brīdinu visus priesterus un brāļus: kur viņi redz kādu šķērsli, kura dēļ pāvests varētu kaut ko atcelt, ­ bet šāds aizliegums nav pamatots Rakstos, ­ lai viņi vienmēr atzītu šādas laulības, kaut arī tās būtu noslēgtas pret baznīcu vai pāvesta likumiem. Lai viņi sevi aizsargā ar dievišķo likumu, kas teikts Mt.19:6 “.. ko nu Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”. Jo vīrieša un sievietes savienošanās notiek pēc Dieva likuma, kas paliek, kaut arī tas visos iespējamos veidos atdurtos pret cilvēku likumiem, un tā priekšā jāatkāpjas visiem cilvēku likumiem bez jebkādas apdomāšanās. Jo, ja cilvēks pamet tēvu un māti un pieķeras savai sievai, vai tad viņš vēl jo vairāk neatstās neievērotus ģeķīgos un netaisnos cilvēku likumus, lai tikai varētu palikt kopā ar sievu? Un pāvests, bīskaps vai oficiālis, kurš izjaucis kādu laulību, kas noslēgta neatbilstoši pāvesta likumiem, ir antikrists, dabas postītājs un ir vainīgs dievišķās Majestātes apvainošanā, jo paliek spēkā vārdi: ” Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”

Vēl ņem vērā, ka cilvēkam nav nedz varas, nedz tiesību izdot tādus likumus un ka kristiešiem Kristus devis brīvību pāri visiem cilvēku likumiem, it īpaši tur, kur iejaucas dievišķais likums, kā Viņš saka Marka evaņģēlija 2.nodaļā:” Tā nu Cilvēka Dēls ir arī kungs pār sabatu”; un “sabats ir celts cilvēka dēļ ..” [Mk.2:27]. Tālāk, šādus likumus Pāvils agrāk nosodījis, jo viņš paredzējis, ka daži turpmāk varētu aizliegt laulību. Tādēļ būtu jāatstāj šo aizliegumu stingrība [kam pamatā garīga radniecība, svaiņu attiecības] un asinsradniecība, cik tālu to pieļauj Svētie Raksti, kuri aizliedz laulību tikai otrās pakāpes asinsradniecības gadījumā, kā rakstīts 3.Mozus grāmatas 18.nodaļā., kur aizliegumā minētas divpadsmit personas, proti – māte, pamāte, miesīgā māsa, pusmāsa no tēva vai mātes puses, mazmeita, tēva māsa, mātes māsa, vedekla, brāļa sieva, sievas māsa, pameita, tēva brāļa sieva. Šeit minētas tikai pirmās pakāpes svaiņu attiecības un otrās pakāpes asinsradniecība, taču ne pilnībā, kas tiek skaidrs, ja uzmanīgi apskatās, jo brāļa vai māsas meita vai mazmeita netiek minēta kā aizliegta, lai gan viņas arī ir no otrās pakāpes. Ja kāda laulība noslēgta ārpus šīm pakāpēm, tad to nekādā ziņā nedrīkst šķirt cilvēku likumu vārdā, jo nekur nav izlasāms, ka Dievs kaut kur būtu aizliedzis kādu citu pakāpi, jo pati laulība, ko iestādījis Dievs, ir nesalīdzināmi augstāka par likumu, tādēļ nevis laulība likumu dēļ, bet pēc taisnības – likumi laulības dēļ ir jāsagrauj.

Tādējādi arī pilnīgi jāizbeidz šīs joku spēles ar visvisādām brālībām, ja ir noslēgta laulība. Kas cits gan izdomājis šīs garīgās radniecības, ja ne cilvēku māņticība? Ja neklājas kristītājam vai kūmām ņemt kristīto par sievu, kādēļ tad kristīgam cilvēkam pieklājas ņemt kristieti par sievu? Jeb vai ir lielāka tā radniecība, kas radusies no ceremonijām jeb no sakramenta zīmes, vai tā, kura radusies no paša sakramenta būtības? Vai kristietis nav brālis kristīgai māsai? Jeb vai nokristītais nav garīgais brālis kristītajai? Ko tad mēs trakojam? Tāpat, ja kāds savu laulāto sievu būtu apmācījis Evaņģēlijā un ticībā Kristum, tad viņš patiesi būtu kļuvis par viņas tēvu Kristū; bet vai tādēļ viņa vairs nevarētu būt viņa sieva? Jeb vai Pāvilam neklātos ņemt par sievu kādu korintiešu meiteni, ja viņš ir slavens ar to, ka viņus visus dzemdinājis Kristū? Nu tad redzi, kā kristīgo brīvību apspiež cilvēka māņticības aklums.

Vēl daudz svarīgāka ir ar likumiem noteiktā radniecība, bet viņi arī to pacēluši augstāk par dievišķo laulības likumu. Es arī negribu piekrist aizliegumam, ko viņi sauc par reliģisko nevienlīdzību un kas vispār neļauj ar nekristītu doties laulībā, pat ne ar noteikumu, ka viņa tiks pievērsta ticībai. Kas to ir aizliedzis? Dievs vai kāds cilvēks? Kas cilvēkam ir devis varu aizliegt šādas laulības? Protams, tie gari, kuri saka liekulīgas melu runas, kā Pāvils to saka 1.Tim.4:2, un par kuriem jāsaka sekojošais: ļaundari man pasaciņas stāstījuši, bet ne jau tie ir tavi likumi. Pagāns Patrīcijs ņēma Moniku, Sv. Augustīna māti, kristieti, par sievu; kādēļ to nevar pieļaut arī šajos laikos? Tāda bardzība aiz muļķības, jā, aiz bezdievības, esot nozieguma aizliegums, proti, ja kāds gribētu ņemt par sievu tādu, kas iepriekš aptraipījusies ar laulības pārkāpšanu, jeb ja viņš būtu mēģinājis iepriekšējo laulāto vīru nogalināt, lai ar atraitni varētu salaulāties. Lūdzu, no kurienes nāk šie bargie cilvēku noteikumi pret cilvēkiem, kādus Dievs nekad nav pieprasījis? Jeb vai viņi grib izlikties, ka nezin to, ka Batsebai, Ūrijas sievai, uz sirdsapziņas bija abi noziegumi – viņa bija aptraipījusies ar laulības pārkāpšanu un pēc sava vīra noslepkavošanas, neskatoties uz to, kļuva Dāvida, vissvētākā vīra, laulātā draudzene? Ja dievišķais likums ir ko tādu pieļāvis, ko tad saviem līdzcilvēkiem nodara šie tirāniskie cilvēki?

[Arī tas tiek uzskatīts par aizliegumu, ko viņi sauc par saistību aizliegumu, tas nozīmē - ja kāds jau ir saistīts ar kādu citu, būdams saderināts. Te viņi secina - ja kāds pēc tam ieskatījis kādu citu, tad izbeidzas saderināšanās ar to iepriekšējo. To es nekādi nevaru saprast; es uzskatu, ka tas, kas vienai solījies, jau varu pār sevi ir zaudējis un ka viņš, tādēļ ka Dieva likums aizliedz šķiršanos, pienākas tai pirmajai, kuru viņš nav ieskatījis, kaut arī to otro viņš pēc tam būtu ieskatījis; jo viņš nevarēja dot to, kā viņam nebija; bet viņš piekrāpa viņu un patiesi pārkāpa laulību. Bet tas, ka viņi ir noskatījuši par labu ko citu, izriet no tā, ka viņi vairāk pievērsušies miesīgajai savienībai nekā Dieva likumiem, pēc kuriem viņam uzticība, ko viņš pirmajai solījis, arvien jāpilda. Jo, kas grib dot, tam jādod no tā, kas viņam pieder, un lai Dievs pasargā, ka neviens lai savam brālim nevienā gadījumā nedotu priekšroku pār to, kas jāievēro pāri un ārpus visiem cilvēku sagudrotiem noteikumiem. Tādēļ man liekas, ka tāds ar tīru sirdsapziņu nevarēs dzīvot kopā ar to otro un ka šis nosacījums noteikti jāatceļ. Jo, ja jau zvērests kļūt par mūku vai mūķeni atbrīvo no ģimenes saitēm, kādēļ no tā neatbrīvo apzvērētā un saņemtā uzticība, kura ir apsolīta un ir gara auglis, Gal 5:22, kamēr mūku zvērests no cilvēku patvaļas? Un, ja sievai ir tiesības atprasīt savu vīru un to nekavē klostera zvēresta nodošana, kādēļ tad līgava nedrīkstētu prasīt atpakaļ savu līgavaini, kaut arī notikusi miesīga savienošanās ar kādu citu? Bet mēs gribam teikt vairāk - ka tas, kas solījis meitenei uzticību, nedrīkst dot klostera zvērestu, un viņš ir parādnieks tai personai, kuru grib precēt, jo viņa pienākums ir būt uzticīgam, ko viņš nekādu cilvēku sagudrotu likumu dēļ nedrīkst atstāt novārtā, jo to ir pavēlējis Dievs. Jo vairāk ir jābūt tā, ka viņš paliek uzticīgs tai pirmajai, jo tai otrai viņš varēja solīt tikai ar melīgu sirdi un tālab nav vis to solījis, bet gan savu tuvāko Dieva priekšā apmānījis. No šejienes arī nāk maldīgais aizliegums, kura dēļ laulība ar to otro nav likumīga.

Arī aizliegums ordinācijas dēļ ir tīrā cilvēku izdoma, īpaši tādēļ, ka viņi melš ¨ ordinācija laužot arī jau noslēgtu laulību, - to apgalvodami, viņi arvien ceļ savus noteikumus augstāk par Dieva likumiem. Es nespriežu par priestera ordināciju, kāda tā šodien ir; bet es zinu, ka Pāvils saka: " Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram .." [1.Tim.3:2], un tādēļ diakona, priestera, bīskapa vai tāda, kas saņēmis citādu ordināciju, laulība nedrīkst tikt lauzta, kaut arī Pāvils tādus priesterus un ordinācijas, kādi mums ir šodien, nav pazinis. Tādēļ atmetīsim visus šos nolādētos cilvēku sagudrotos likumus, kas ielavījušies baznīcā vienīgi, lai vairotu briesmas, grēkus un ļaunumu. Tādēļ laulība starp priesteri un viņa sievu ir īstena un nešķirama laulība, kas dibināta pēc Dieva likuma. Bet ja nu bezdievīgie cilvēki tādas laulības aizliegtu vai izārdītu tikai savas tirānijas dēļ? Jāatzīst, ka tas, kas nav pieļaujams cilvēkiem, tomēr ir ļauts Dievam; ja Viņa likums ir pretrunā ar cilvēku likumu, tad Viņa likumam jādod priekšroka.

Līdzīgi arī aizliegums sabiedriskās cieņas dēļ ir tīrās pasaciņas, ar kura palīdzību tiek lauztas noslēgtās laulības. Mani nomoka šī pārdrošā bezdievība, kas tik viegli ir gatava saārdīt to, ko Dievs ir savienojis, ­ tu te vari saskatīt antikristu, kas stājas pretī visam, ko Kristus darījis vai mācījis. Lūdzu, kāda iemesla dēļ kāds asinsradinieks nedrīkstētu agrāk miruša līgavaiņa līgavu apprecēt līdz pat ceturtam augumam? Šis nav taisnīgums, kas izriet no sabiedriskās cieņas, bet gan neizpratne. Kādēļ Israēla tautā, kas bija radīta pēc vislabākajiem un dievišķīgākajiem likumiem, nebija šo sabiedriskās cieņas likumu? Bet Dieva likumi piespieda tuvāko [radinieku] apprecēt sava tuvākā atraitni. Jeb vai kristīgās brīvības tauta jānosloga ar stingrākiem likumiem nekā likumu kalpības tauta? Un lai es varētu beigt par šīm lietām, kas ir vairāk izgudrojumi nekā aizliegumi, es saku, ka nesaskatu nevienu citu aizliegumu, kas spētu noslēgtu laulību pēc taisnības šķirt, kā vien nespēja tuvināties ar laulāto sievu, jau noslēgtas laulības nezināšana un nevainības zvērests. Tomēr par zvērestu es līdz pat šai dienai neesmu īsti skaidrībā, jo nezinu, kurā laikā tas būtu jānodod, lai tas būtu spēkā, kā esmu to jau iepriekš teicis, [runājot] par Kristības sakramentu. Tu redzi, kaut vai vienīgi šajā laulību gadījumā, cik nelaimīgi un visaugstākā mērā viss, ko vien baznīca ir pasākusi, ir samudžināts, aizliegts, sasaistīts un briesmām pakļauts ar šiem samaitājošajiem, tumsonīgajiem un bezdievīgiem cilvēku likumiem, viss, tā ka nav nekādu cerību uz pestīšanu, ja vien mēs brīvības Evaņģēliju atkal nepacelsim un visu neizvērtēsim un nesakārtosim tikai pēc tā, kad visu cilvēku visi likumi būs atcelti. Āmen.

Tātad ir jārunā par dzimuma nespēju, lai dvēselēm, kam draud briesmas, būtu vieglāk dot padomus, bet ar noteikumu, ka tas, ko esmu teicis par aizliegumu, būtu teikts par to, kas notiek pēc jau noslēgtajām laulībām, lai tā dēļ netiktu šķirta jau noslēgta laulība. Bet par laulībām, kuras vēl tikai jānoslēdz, īsumā jāsaka, kas jau iepriekš teikts, ka, ja kādu dzen jaunības mīlestība jeb kāda cita nepieciešamība, ka pāvests atļauj, arī katrs brālis var to savam brālim atļaut jeb arī katrs sev pats, tātad pēc šī padoma – lai katrs savu sievu sev izņem no šo tirānisko likumu ķetnām, kādā veidā vien viņš to spēj. Jo kādēļ gan man manu brīvību lai atņemtu kāda sveša māņticība vai nezināšana? Jeb, ja pāvests atļaujas dod tikai naudas dēļ, kādēļ tad es pats sev par labu vai arī mans brālis nevarētu dot šo atļauju? Vai pāvests ir izdevis likumus? Lai viņš izdod tos pats sev, bet nenodarot ļaunu manai brīvībai vai slepeni man to atņemot.

Mēs tātad pievērsīsimies lietai par nespēju. Es izvirzu jautājumu par sievieti, kas, apprecējusies ar nespējīgu vīrieti, vai nu nevar, vai arī nevēlas ar tik daudziem pierādījumiem un troksni, kā tiesa to prasa, pēc likuma pierādīt vīra nespēju, bet tomēr ļoti vēlas pēcnācēju vai arī nespēj atturēties, un es būtu devis padomu, lai viņa panāk šķiršanos no vīra, lai apprecētos ar citu, viņa ir arī pārliecināta, ka viņas pašas un viņas vīra sirdsapziņa un pieredze ir pietiekami pierādījumi viņa nespējai, bet vīrs to tomēr negrib; tad es dotu padomu, lai viņa ar vīra piekrišanu [jo viņš vairs nav viņas laulāts vīrs, bet gan tikai tāds, kas ar viņu kopā dzīvo] viņa atdodas kādam citam, varbūt vīra brālim, bet slepenā laulībā, un pēcnācējs tiktu pierakstīts šķietamajam tēvam [kā viņu mēdz saukt]. Bet vai tāda sieviete var tikt pestīta un nezaudēt savu pestīšanu? Es atbildu: protams, jo maldi un neziņa par vīra nespēju šeit kavē laulības dzīvi, bet likumu tirānija nepieļauj šķiršanos. Sieviete ir brīva ar Dieva likumu, un viņu arī nevar spiest uz atturību. Tādēļ vīram jādod piekrišana viņas tiesībām un kādam citam jāļauj sava sieva, kura viņam ir tikai skata pēc.

Tālāk – ja vīrs tam nepiekristu un arī negribētu šķirties, tad es labāk dotu padomu, lai viņa dodas laulībā ar kādu citu, aizbēgot uz kādu nezināmu un tālu vietu, nekā pieļautu, ka viņa cieš no kaisles vai pārkāpj laulību. Jo kādu gan citu padomu var dot tādai, ko visu laiku apdraud pastāvīga miesas kārība? Es gan apzinos, ka dažus var satraukt tas, ka šādas slepenas laulības pēcnācējs nebūs likumīgs sava šķietamā tēva mantinieks. Bet, ja tas noticis ar laulātā vīra piekrišanu, tad viņš tomēr būs tiesīgs mantinieks; bet, ja tas notiek bez viņa ziņas un gribas, tad tas jāizlemj kristīgam un brīvam saprātam, jā, mīlestībai – kurš no abiem otram vairāk nodarījis pāri. Sieva dod mantinieku svešiniekam, bet vīrs sievu ir maldinājis un piemānījis visu viņas miesu, turklāt visa mūža garumā: vai vīrs, kas sievai sabojājis kā miesu, tā dzīvi, te nav vairāk grēkojis nekā sieva, kas tikai vīra laicīgos labumus nodevusi svešiniekam? Viņam tad nu jāpacieš laulības šķiršana vai arī jāpacieš svešs mantinieks, jo savas vainas dēļ maldinājis bezvainīgu meiteni un arī visu viņas dzīvi un miesas izmantošanu apmānījis, dodams viņai gandrīz neizturamu iemeslu laulības pārkāpšanai; abas puses jāsver ar vieniem svariem. Pilnīgi droši un taisnīgi, ka krāpšana krāpniekam tiek atmaksāta, un viņam arī jāatbild par kaitējumu, ko viņš nodarījis. Ar ko gan tāds laulāts vīrs atšķiras no tāda, kas kāda sievu tur gūstā ar laulātu vīru? Vai tādam tirānam nav jāuztur sieva, bērni un vīrs vai arī jāatdod tai brīvību? Kādēļ gan te nevarētu notikt tāpat? Tādēļ es domāju, ka šis vīrs ir jāpiespiež vai nu šķirt laulību, vai arī uzturēt svešu mantinieku. Tā bez šaubīšanās izlems mīlestība. Šajā gadījumā tas, kas ir nespējīgs un nav vairs laulāts vīrs, sievas mantinieku uzturēs vienīgi ar tādām domām, it kā viņš uzturētu kādu slimu vai kādu cita ļaunuma apsēstu sievu pilnā apjomā un ar lieliem izdevumiem. Jo viņa, nevis sievas vainas dēļ viņai jācieš šīs nepatikšanas. Šo te es nu gribēju kā varēdams izteikt, lai pamācītu satrauktās sirdsapziņas, vēlēdamies palīdzēt saviem apbēdinātajiem brāļiem šajā strupceļa gūstā, un, kā vien spēdams, sniegt tiem mierinājumu.

Arī par laulības šķiršanu tiek jautāts, vai tā ir pieļaujama? Patiesi, es ļoti ienīstu šķiršanos, tā ka es pat labāk pieļautu dubultu laulību nekā šķiršanos; bet vai tā ir pieļaujama, par to es neuzdrošinos izteikties. Pats Kristus, augstākais Gars, saka Mt.5:32: “.. kas no savas sievas šķiras, izņemot nešķīstības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību”. Te Kristus pieļauj šķiršanos, bet vienīgi laulības pārkāpšanas gadījumā. Tātad pāvests maldās ik reizes, kad viņš šķir citu iemeslu dēļ. Neviens lai arī nejūtas drošs, tiklīdz saņēmis atlaides no vēl lielāka pāvesta ļaunuma ¨ no ordeņa varas. Bet visvairāk es brīnos par to, kādēļ viņi cilvēkam, kas no savas sievas šķīries, spiež dzīvot neprecētam un nepieļauj apprecēt kādu citu. Jo Kristus pieļauj laulības šķiršanu laulības pārkāpšanas gadījumā un nespiež nevienu dzīvot neprecētam; turklāt Pāvils izsaka Viņa domas [1.Kor.7:9]: “.. jo labāk ir iedoties laulībā nekā kaist kārībā”, tādēļ liekas, ka viņš viscaur pieļauj, lai šķirtās sievas vietā apprecētu citu. Vai tad Dievs gribētu, lai kas tāds būtu galīgi noliegts un nolemts, ar to radīdams briesmas tik daudzajiem, kas šajā laikā bez savas vainas spiesti dzīvot neprecēti, tas ir, kuru sievas vai vīri aizbēguši un pametuši savu laulāto, un tie neatgriežas ne pēc desmit gadiem, ne jelkad. Šis gadījums mani nomāc un kaitina ik dienas, īpaši tādēļ, ka tas notiek velna valstības dēļ vai arī Dieva vārda nicināšanas dēļ.

Bet es, kas pret visiem te neko nevaru izlemt, ļoti vēlos, lai uz šo gadījumu tiktu attiecināts tas, kas rakstīts 1.Kor.7:15: ” Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti ..”. Te Sv. Pāvils pieļauj, ka šķirtais neticīgais tiek atbrīvots, un dod ticīgajam brīvību apņemt citu. Kādēļ tas tā arī nevarētu būt, ja ticīgais, tas ir, tāds, kas tikai vārda pēc ir ticīgais, bet patiesībā ir neticīgs, pamet savu laulāto, it īpaši, ja nekad nedomā atgriezties. Es patiesi no abām pusēm nevaru saskatīt nekādu starpību. Bet es domāju, ka Sv. Pāvila laikos neticīgajam, kas pametis sievu, būtu atgriezies vai kļuvis ticīgs un būtu apsolījis atkal dzīvot pie ticīgajiem, tas netiktu ļauts, bet arī viņam būtu atļauts precēties ar citu. Taču, kā jau teicu, es te neko neizlemju; bet es arī vairāk neko tā nevēlos kā vien to, lai tas tiktu izlemts, jo mani un daudzus līdz ar mani nekas nesatrauc vēl vairāk. Bet es negribu, ka te kaut kas tiktu izlemts tikai ar pāvesta vai bīskapa varu, bet, ja divi tik mācīti un dievbijīgi vīri vienotos Kristus vārdā (Mt.18:19) un Kristus garā to izteiktu , es gribētu dot priekšroku viņu spriedumam, nevis konsīlijiem, kurus tagad mēdz sasaukt un kurus tikai viņu skaita un varas dēļ cildina, bet kuriem trūkst izglītības un svētuma. Tādēļ te nu es nolieku savu kokli, līdz kamēr kāds cits, kas vairāk sapratīs, ar mani par to gribēs runāt. (Ps.137:2)

« Baznīca Bābeles gūstā | Par konfirmāciju |
Turpinājums sekos »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.