197. Ko Kristus ir atpircis un atbrīvojis ar savu rūgto ciešanu un miršanu?


Par Kristus augšāmcelšanās augli

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]

Par Kristus augšāmcelšanās augli

Šī svētku diena atgādina mums priecīgo un mierinošo mūsu ticības artikulu, kurā apliecinām, ka trešajā dienā Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem; tā nu ir nepieciešams visupirms zināt un saprast šo vēsti un tad – mācīties, kālab tas noticis un kā mums šo dāvanu baudīt.

Notikums ir šāds. Zaļās ceturtdienas vakarā, kad Kristus pēc Vakarēdiena gājis uz dārzu, Jūda Viņu nodevis un turpat jūdi apcietinājuši, sūtījuši Jēzu pie augstajiem priesteriem, līdz visubeidzot tie nolēmuši atdot viņu zemes pārvaldnieka Pilāta rokās, kam bija uzticēta tiesas vara. Tad nu ap trešo stundu Viņš tapa notiesāts un, izpildot tiesas spriedumu, sists krustā. Ap sesto stundu, tas ir, dienas vidū, nāca zemestrīce un saule satumsa. Ap devīto stundu, tas ir, apmēram trīs stundas pirms saulrieta, Kristus pie krusta mira. Tādu laika un stundu dalījumu atrodam pie Marka; pārējie evaņģēlisti tik tieši nav to parādījuši.

Bet mūsu ticības apliecībā sakām: Kristus trešajā dienā augšāmcēlies. Tas ir kas cits nekā, ja sacītu: pēc trim dienām. Jo Kungs Kristus nebija miris veselas trīs dienas un naktis; bet gan, kā ir sacīts, Viņš miris piektdienā, apmēram trīs stundas pirms nakts iestāšanās. Šīs trīs stundas tiek sauktas par pirmo dienu. Pēc tam visu nakti un visu sabata dienu Viņš bija miris un gulēja kapā; un arī nakti pēc sabata līdz nākamajam rītam. Arī šī nakts tiek skaitīta par vienu dienu, jo jūdi skaita nakti par dienas sākumu, tā ka nakts un diena kopā tiek saukta par veselu dienu. Mēs skaitām otrādi un saucam dienu kopā ar nākošo nakti par veselu dienu. Lai arī baznīcā arvien šīsdienas vakars pieder jau nākamajai dienai un baznīcas svētki iesākas jau vakarā, pirms diena ir atnākusi.

Tā nu svētdienā [kas ir trešā diena, skaitot no piektdienas, kad Kristus tapa krustā sists] agri no rīta, gaismai austot, kad kareivji pie kapa ir aizmiguši, Kristus ceļas augšām no mirušajiem jaunā un mūžīgā dzīvībā, tā ka aizmigušie sargi šo augšāmcelšanos pat nepamana. Tā no Mateja vārdiem it labi varam saprast, ka zemestrīce notikusi nevis tad, kad Kungs Kristus cēlies augšām, bet gan – tikai tad, kad eņģelis nācis no debesīm un novēlis akmeni no kapa. Bet Kristus ir iznācis no noslēgta kapa, tā ka zīmogs uz akmens palicis neskarts. Gluži tāpat Viņš caur aizslēgtām durvīm nācis pie saviem mācekļiem šīs pašas dienas vakarā.

Bet, redzot zemestrīci un eņģeli, kareivji izbijās tik loti, ka nokrita pie zemes kā miruši. Nākuši atkal pie samaņas, tie skrēja projām no kapa katrs uz savu pusi. Jo eņģelis nebija nācis, lai iepriecinātu viņus, bet gan, lai izbiedētu šos vīrus. Tie, kurus eņģelim vajadzēja mierināt un laipni uzrunāt, bija pavisam citi ļaudis.

Kad nu sargi bēg projām no kapa, Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, tāpat ari Pēteris un Jānis, kas nāca aiz viņām, pieiet pie kapa un grib ielūkoties tajā. Tad eņģelis mierinādams un pamācīdams saka sievām, ka Kristus nav vairs šeit, bet ir augšāmcēlies un mācekļi redzēs Viņu Galilejā. Eņģelis pavēl sievām steigties, lai pasludinātu šo vēsti Jēzus mācekļiem. Kad nu viņas ir atceļā uz mājām, Kungs Kristus dārznieka apveidā uzrunā Magdalēnu. Tāpat Viņš arī parādās Pēterim, kā Jānis par to stāsta. Un pret vakaru Kristus nāk pie diviem mācekļiem, kuri ir ceļā uz Emmausu, un atklājas tiem, maizi lauzdams un kopā ar viņiem pie galda sēdēdams. Kad nu šie divi mācekli steidzas atpakaļ uz Jeruzālemi, lai pasludinātu pārējiem, kas noticis, kā viņi savu Kungu sastapuši, pārējie mācekli ir pārsteigti, un tomēr ne visi spēj ticēt šai vēstij; tad Jēzus nāk cauri aizslēgtām durvīm un stājas viņu vidū [Jņ20].

Tik daudz šajā svētajā dienā mīļais Kungs Kristus pats mums atklājas, kā varam lasīt pie evaņģēlistiem. Un tādēļ ir nepieciešams labi zināt šo notikumu; jo tas ir sevišķi svarīgs mūsu ticības artikuls.

Tomēr vēl nepietiek ar to vien, ka zinām pašu notikumu: mums jāmācās arī, kā tas kalpo mums un kālab ir mums nepieciešams. Tādēļ arī šodien gribas runāt par to. Jo, lai arī ik dienas visu gadu tiek sludināts, tomēr neviens nespēj šai ziņā sprediķos pateikt visu, nedz arī visu iemācīties.

Bet, ja gribam aptvert mūsu Kunga Kristus augšāmcelšanās nozīmi, mums jāskata divas atšķirīgas ainas. Pirmā ir skumja, nožēlojama, kauna un posta pilna, asiņaina aina, par kuru dzirdējām Lielajā piektdienā – kad Kristus karājās pie krusta starp diviem slepkavām un mirst nepanesamās slāpēs. Šī aina mums jāuzlūko tā, lai nešaubāmies savās sirdīs, zinādami, ka tas viss noticis mūsu grēku dēļ, ka Viņš, taisnais un mūžīgais Priesteris, gribējis nodot pats sevi par upuri, samaksādams ar savu nāvi par mūsu grēkiem. Jo katram cilvēkam jāzin, ka viņa grēki tikuši uzkrauti Kristum un ka Viņa ciešanas nav nekas cits kā tavi un mani grēki. Tādēļ, kad vien domājam par šo skumjo, asiņaino ainu, kad vien uzlūkojam to, lai pārdomājam un atceramies tikai šo vienu lietu – ka tur redzam paši savus grēkus. Ja nu šai bēdu ainai vajadzētu tādai palikt mūžīgi, tas būtu neizsakāmi šausmīgi.

Bet gluži kā mūsu ticības apliecībā šie divi artikuli tieši seko viens otram: Kristus ir krustā sists, miris, aprakts, nokāpis ellē un trešā dienā augšāmcēlies no mirušajiem: tā redzam, ka šī bēdu aina nepastāv ilgi. Jo, pirms vēl pagājušas trīs dienas, mūsu mīļais Kungs Kristus sniedz mums citu – skaistu, priecīgu, jauku ainu, lai mēs mācītos skaidri saprast šo mierinājumu: mūsu labā Kristus darījis ne vien to, ka mūsu grēki caur Viņa nāvi ir izdeldēti un nonāvēti, bet – ka caur Kristus augšāmcelšanos mums jātop taisnotiem un jāieiet mūžīgā dzīvībā; kā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem 4:25 saka: “Kristus nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēj un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti,” un 1.Kor.15:17-19: “Un ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Jo, gluži kā iepriekš grēki smagi gūlās uz Viņa pleciem un pienagloja Viņu pie krusta, tagad tu ieraugi jaunu ainu: Viņam nav vairs grēka, bet – vienīgi taisnība; nav vairs sāpju, nedz skumju, bet – vienīgi prieks; nav nāves vairs, bet tikai dzīvība – mūžīga dzīvība, kura ir daudz, daudz augstāka par laicīgo dzīvību. Šī aina patiesi pilda mūsu sirdis ar prieku.

Virspusīgi uzlūkojot pirmo ainu, tā šķiet šausmīga; bet ja raugāmies uz cēloņiem, neko citu mēs nevarētu vēlēties. Jo tur tu redzi, ka Dievs noņēmis tev tavu grēku, kas bija tev pašam daudz par smagu, tā ka zem šīs nastas tev būtu bijis jāsabrūk un jāiet pazušanā; bet Dievs uzlicis tavu grēku savam Dēlam, kas ir pats mūžīgais Dievs un gana stiprs, lai nestu šo grēku. Ļauj, lai tavs grēks gulstas uz Viņu. Jo nekur nevarēsi atrast labāku vietu, kur nolikt savu nastu, lai tā tevi mazāk nospiestu un apgrūtinātu. Un tad – uzlūko arī šo otru ainu, kur redzi, kā tavs Kungs Kristus, kas iepriekš tavu grēku dēļ tapa tik nožēlojams un satriekts, tagad ir skaists, šķīsts, brīnišķīgs un prieka pilns, un visi grēki no Viņa zuduši. Tad nu spried tālāk: tādā kārtā tavi grēki vairs negulstas uz tevi – Kristus ciešanu dēļ; pats Dievs tos noņēmis tcv un uzlicis Kristum, un šodien, Lieldienu rītā, pēc Kristus augšāmcelšanās, arī pie Viņa vairs grēku nav: kur gan tie būtu? Vai nav piepildīti vārdi, kurus pravietis Miha sacījis – tie nogremdēti jūras dziļumos, lai tos neatrastu vairs ne velns, nedz kāda radība?

Tas ir brīnišķais, priecīgais mūsu ticības artikuls, kuru apliecina tikai kristieši, un tomēr – tas kļuvis par apsmieklu visai pasaulei, ikviens to izsmej un zaimo. Jo bieži vien arī pāvests un kardināli paši ir tic, kas uzskata šo notikumu par pasaku un smejas, kad tiek runāts par citu, mūžīgu dzīvību pēc šīs dzīves. Tā arī pie mūsu dižciltīgajiem ļaudīm, tāpat pie pilsētniekiem un zemniekiem redzam, ka tie tic vairāk aiz ieraduma nekā nopietni uzņem vārdu par mūžīgo dzīvību. Citādi viņiem gan vajadzētu vairāk tiekties pēc mūžīgā, nevis tik loti rūpēties par šo laicīgo dzīvi, pārtiku, mantu, godu un citām lietām. Tomēr, lai ko viņiem sludinātu un sacītu, cilvēku prāts to uzskata par ģeķību. Tā šis artikuls arvien vēl neiespiežas sirdīs tik kā būtu vajadzīgs.

Bet mums, ja gribam būt patiesi kristieši, savās sirdīs droši jāzin, ka Kristus, kas nesis mūsu grēkus pie krusta un samaksājis par tiem ar savu nāvi, ir augšāmcēlies no mirušajiem, lai mēs taptu taisnoti. Jo stingrāka būs šī ticība mūsu sirdīs, jo vairāk prieka un mierinājuma tajā atradīsim. Jo nevari nepriecāties šai brīdī, redzot Kristū skaistu, šķistu, veselu cilvēku, kur taču iepriekš Viņš tavu grēku dēļ bija tik nožēlojams un apkaunots. To, redzot, esi drošs, ka tavi grēki ir projām un to vairs nav.

Par to kristieši jau senatnē dziedājuši savas skaistās – dziesmas, kā tās, ko arī mēs dziedam: Kristus augšāmcēlies no visām savām mokām, par to lai visi līksmojās, Kristus ir mūsu mierinājums. Un: nevainīgais jēriņš Kristus mūs, nabaga nomaldījušās avis, ir samierinājis ar savu Tēvu. Nāve un dzīvība cīnās brīnumainā cīņā, Dzīvības Kungs mirst, tomēr atkal dzīvo un valda.

Lai kas sacerējis šo dziesmu, šim cilvēkam bijusi augsta un kristīga izpratne, ja viņš tik meistarīgi attēlojis, kā nāve uzbrukusi dzīvībai un arī velns cēlies, lai ievainotu dzīvību. Bet Dzīvība, mūsu Kungs Jēzus Kristus, izcieta to un lāva sevi nonāvēt. Taču nāve piedzīvoja neveiksmi. Jo Dzīvība bija mūžīga. To nāve neredzēja, ka aiz mirstīgās miesas bija apslēpta mūžīga vara un Dieva spēks. Tā nāve bija kļūdījusies, aizskardama Cilvēku, kas nevarēja mirt; un tomēr – Viņš mira. Tā notika, ka miesa bija mirusi un. tapa aprakta, tomēr Cilvēks palika dzīvs. Un īpaši svarīgi ir saprast, ka šis Cilvēks miesīgi miris un tomēr – mūžīgi dzīvs. Nāve darījusi pie Viņa visu, ko tā spēja, un tālāk tās vara beidzās. Ja nu šis Cilvēks ir dzīvs un nevar palikt nāvē, Viņš atkal izlaužas no tās, uzvarēdams nāvi līdz ar tās palīgiem – grēku un velnu; Viņš valda mūžīgā, jaunā dzīvībā, kurai ne grēks, ne velns vai nāve vairs nespēj kaitēt.

Tas ir savāds, nedzirdēts pasludinājums, kuru saprāts nespēj aptvert, tas jāuzņem ticībā, ka Kristus dzīvo un tomēr ir miris – miris tā, ka pašai nāvei Viņā ir jāmirst un jāzaudē visa tās vara. Bet tas viss top sludināts mums par iepriecinājumu, lai mēs ticētu un zinātu, ka nāve zaudējusi visu savu varu. Lai mūžīga slava Dievam! Mēs redzam Cilvēku, kuram nāve uzbrūk tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem un nogalina Viņu: taču, nonāvējot Viņu, pati nāve mirst un top aprīta, bet nonāvētais Kristus dzīvo mūžīgi.

Svētais Pāvils slavē šo uzvaru, sacīdams ļoti skaistus vārdus Kol.2:14-15: ‘`Viņš izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta. Tā Viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām.”

Šie vārdi sevī ietver divas lietas. Pirmkārt, tie saka, ka Kristus ar savām ciešanām izdzēsis rakstu ar visām viņa prasībām, kuras bauslības dēl tikušas vērstas pret mums. Šie Pāvila vārdi nozīmē, ka mēs visi caur bauslību esam uzzinājuši, ko Dievs no mums prasa, kas mums jādara un no kā jāatstājas. Kad nu mēs maldāmies, atteikdamies darīt to, kas mums pavēlēts, vai, darīdami to, kas aizliegts, tad nevaram paiet šīm prasībām garām; sirdsapziņa apliecina, ka esam darījuši netaisnību. Tā nu mūsu sirdsapziņa ir gluži kā parādu raksts, kurā dodam liecību paši par sevi, ka esam bijuši nepaklausīgi un tādēļ pelnījuši Dieva dusmību un nežēlastību. Šis raksts, kā Sv. Pāvils saka, ir radies caur bauslību; jo ja nebūtu likuma, tad nebūtu arī pārkāpuma. Tā nu mums ir gan grēks, gan raksts, kas pierāda mūsu vainu, tā ka nevaram to noliegt, mums jāatzīst sevi par vainīgiem. Un te mēs, kā Sv. Pāvils saka, baudām mūsu mīlā Kunga Kristus uzvaru; jo Viņš ņem šo parādu rakstu un pienaglo to pie krusta, tas ir, Viņš saplēš to un padara spēkā neesošu, ka tas vairs nevar apsūdzēt un ievainot mūs. Jo Viņš, Kungs Kristus, tādēļ ir krustā sists, ka Viņš uzņēmis mūsu grēkus un ar savu miesu par tiem samaksājis. Tas ir pirmais.

Otrkārt, Kristus ir “atbruņojis” visas pretvaras, tas ir, Viņš atņēmis velnam tā varu, tā ka velns vairs nevar dzīt un piespiest kristiešus krist grēkā, kā tas bijis agrāk, pirms viņi nākuši pie Kristus. Jo kristieši caur Svētā Gara palīdzību spēj stāties pretī ļaunajam garam, ar Dieva vārdu un ticību aizstāvēties pret to, tā ka jaunajam jāatstāj viņi mierā. Tādēļ Kristus dod mums savu Svēto Garu. Velns nu ir atbruņots un tam atņemta visa vara; tāpat atbruņotas visas pretvaras, tas nozīmē – nāvi, kura nospiež mūs visus, arī to Kristus ir uzvarējis. Tātad no šī laika kristieši var likt kaunā un izsmiet velnu un nāvi. Jo, lai arī abi šie ienaidnieki ir ļauni un dusmu pilni, pielietodami visu savu varu cīņā pret kristiešiem, tomēr nenieka tie nespēj darīt, kā Pāvils raksta Vēstulē romiešiem 8:1: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.”

Tā nu Kungs Kristus ir uzvarējis kā nāvi, tā arī grēku. Jo Kristus pats ir taisns; bet, uzņemdams citus grēkus, Viņš kļūst par grēcinieku, kas psalmā 41:5 sauc: “Kungs’ esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es esmu grēkojis pret Tevi!” Tādēļ grēks uzbrūk Viņam. Un Viņš, Kungs Kristus, labprātīgi ļauj sevi sagūstīt un sist krustā; Viņš mirst tieši tā, it kā pats būtu grēkojis un pelnījis nāvi. Kā Jesaja [52:12] saka: “Viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem,” un tomēr – Viņš taču nav grēkojis grēkojuši esam mēs; Viņš uzņemas svešu vainu un uzkrauj sev mūsu noziegumus. Taču Viņa svētums, kas apslēpts zem svešā grēka, ir tik liels, ka grēks nespēj to uzveikt. Tā nu grēks un nāve uzbrūk Viņam, lai satvertu netaisno cilvēku, bet Iīdz ar to zaudē savu spēku un mirst Viņa miesā, kā Sv. Pāvils saka.

Tāpat arī velns gribētu pierādīt savu varu pār Kristu, tādēļ pielieto visu savu spēku pret Viņu, gribēdams Viņu uzvarēt, taču sastop Kristū augstāku varu, kuru tas nespēj uzveikt. Jo, lai gan Kungs Kristus šķiet esam vājš gluži kā tāds, kam būtu pilnīgi jāpadodas velnam un jāiet bojā; tomēr šajā vājumā ir apslēpts neuzvarams spēks. Bet velns to neredz, tādēļ zaudē visu savu varu, tā kā mūsu Kungs Kristus var lepoties; Viņš reizē tapis pazemots un paaugstināts; tādēļ visi trīs spēcīgie ienaidnieki – nāve, grēks un velns – ir nomesti pie Viņa kājām.

Šodien mēs svinam šo brīnišķo uzvaru. Nu vissvarīgāk ir, lai mēs patiesi ņemtu to pie sirds un droši ticētu tam, ka Kristū Jēzū Dievs cīnījies pret velnu, taisnība pret grēku, dzīvība pret nāvi, labais pret ļauno, gods pret zaimiem un – izcīnījis uzvaru. Lai uzlūkojam šo notikumu un uzņemam to. Jo gluži tāpat kā Lielajā piektdienā redzam, kā mūsu grēks, mūsu lāsts un nāve ir uzkrauti Kristum, darīdami Viņu par satriektu, nožēlojamu cilvēku; tā Lieldienās skatām citu ainu, kur nav vairs ne grēka, ne lāsta, ne nāves, bet vienīgi dzīvība, žēlastība, svētība un taisnība. To redzot lai paceļam savas sirdis. Jo mums ir parādīta un sniegta šī dāvana – ka tieši tā mums jāuzņem Lieldienu vēsts: šodien Dievs līdz ar Kristu ir uzmodinājis no nāves mūs pašus. Jo, ja tu vairs neredzi grēka, nāves, lāsta pie Kristus, tad tici droši, ka tāpat arī Dievs pie tevis Kristus dēļ vairs grēka neredzēs, ja tu uzņem Kristus augšāmcelšanos, smelies mierinājumu tajā. Šādu žēlastību mums sniedz ticība. Bet Viņā dienā mēs ne vien ticēsim, bet skatīsim, jutīsim un satversim to.

Tomēr tagad, kad esam vēl šeit, uz zemes, mūsu vecajā čaulā vēl paliek grēks, nāve, kauns, visdažādākie trūkumi un vainas; to visu mums nākas paciest. Tomēr grēki neskar neko vairāk kā vien miesu. Jo ticībā mēs jau esam pestīti. Un, kā Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem – bez grēka un nāves, un iegājis mūžīgajā dzīvībā; tāpat arī mēs ticībā esam to jau saņēmuši. Grēks ir mums noņemts, un caur Kristu esam kļuvuši par Dieva bērniem. Tādēļ, kad šī dzīve būs galā, tad arī mūsu miesas celsies augšām mūžīgai dzīvībai – bez grēka, šķīsta un svēta; kaut arī tagad esam tikpat vāji un grēcīgi kā visi pārējie ļaudis, tikai ar Svētā Gara palīdzību spējam nepakļauties miesas kārībām un izvairīties no lieliem grēkiem. Jo, lai gan arī kristieši dažkārt krīt, tomēr viņi nepaliek iestiguši grēkos, bet caur godīgu grēksūdzi atkal ceļas un ticībā iemanto visu grēku piedošanu.

Tādēļ kristieti nevar tiesāt pēc viņa ārējās dzīves. Tā var būt tikpat nešķista un nīcīga kā nekristīga cilvēka dzīve, tādēļ jau kristieši ikdienas lūdz: piedod mums mūsu parādus. Bet kas grib patiesi uzlūkot un tiesāt kristieti – lai dara to pēc ticības. Jo pēc miesas un asinīm visi esam grēcinieki, mums tāpat jāmirst un jāpanes visas nelaimes šeit, uz zemes, pat vairāk nekā nekristīgiem ļaudīm; tādēļ ka mēs izjūtam grēku vairāk nekā pasaule, kura dzīvo, daudz neraizēdamās par grēku, un jūtas drošībā.

Jā – tu sacīsi – kā tad mēs varam lielīties, ka esam svēti un bez grēka? Tā, caur Kristu, kas nesis mūsu grēkus un augšāmcēlies no mirušajiem, ticam grēku piedošana un lūdzam pēc tās. To nespēj darīt neviens cits kā vien kristieši. Jo ticēt grēku piedošanai un lūgt pēc tās – tas ir Svētā Gara darbs. Kur nav Svētā Gara, tur ļaudis kavēsies to darīt. Kā redzam pie Evaņģēlija ienaidniekiem, pāvesta un viņa piekritējiem; viņi ir lieli nelietīgi grēcinieki, tomēr paši to nejūt, tādēļ nelūdz Dievu par to. Bet ja nu viņiem reiz nāksies savus grēkus sajust, tiem būs jākrīt izmisumā; tādēļ ka viņi neko nezin par Lieldienu notikumu – ka Kristus ir augšāmcēlies un Viņam nav vairs grēka. Cik kristietis spēj ticībā satvert Kristus augšāmcelšanos, tik viņš iemanto svētlaimi Kristū Jēzū, kas augšāmcēlies no mirušajiem – ne vairs asiņains un nomocīts, bet skaists, daiļš un brīnišķīgs. Jo, gluži kā mūsu grēku dēļ Viņš asiņojošām brūcēm karājās pie krusta, tā tagad skaists un šķīsts iegājis mūžīgā dzīvībā, lai mēs Viņā gūtu iepriecinājumu – jo arī tas ir noticis mūsu labā.

Tā nu ticībā Kristum esam šķīsti un svēti; tai pašā laikā pēc vecā Ādama esam nešķīsti grēcinieki. Šo savu netīrību izsakām Mūsu Tēvs lūgšanā, tā esam svēti, kaut ari grēcinieki. Jo zinām: lai kādi trūkumi mums vēl būtu, taču mūsu Kungs Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem; un pie Viņa nav vairs ne grēka, ne nāves. Tātad arī mums ticībā uz Viņu nav vairs ne grēka, ne nāves. Bet tam, kas netic un kam nav Kristus, tam ar visiem labajiem darbiem un dievkalpojumiem jāpaliek grēciniekam un nekādi darbi tur nevar līdzēt.

Tādēļ uzlūkosim šo priecīgo, jauko un mierinošo Lieldienu ainu un paturēsim to savās sirdīs. Jo šeit nav vairs grēka, nedz nāves. Kad nu grēks cenšas tev uzbrukt un apgrūtināt tavu sirdsapziņu tādēļ, ka esi darījis to vai citu lietu un esi vājš ticībā, tad turies pie šī mierinājuma un saki: patiesi, es esmu grēcinieks, esmu vājš ticībā, to nevaru noliegt; un tomēr – mans mierinājums ir tas, ka zinu: Kristus Jēzus ņēmis manus grēkus uz sevi un nesis to pie krusta. Bet Lieldienās Viņš ir augšāmcēlies, un visi grēki, visa sodība zudusi. Tad nu saki man tu, grēks, tu, nāve, tu, velns: ko gan bija darījis šis Cilvēks, ka tu Pilāta priekšā Viņu apsūdzēji un vedi pie krusta? Vai pie Viņa tu darīji taisnības darbus? Tad nu grēkam, nāvei un velnam būs jāatzīst, kā tie darījuši Viņam netaisnību.

Tad arī varēsi sacīt grēkam, nāvei un velnam: atkāpies un liec mani mierā, vai arī runā ar Viņu, jautā, kādēļ Viņš ņēmis manus grēkus un vai nebūtu vajadzējis tos likt atpakaļ uz maniem pleciem. Kad nu kristietis var tā raidīt velnu pie Kunga Kristus, kas apsvilinājis viņa purnu, tāds cilvēks ir dziedināts.

Tāda ir pareizā mācība par ticību, kura ikvienam šķiet labi zināma un patiesi pieņemta. Tomēr nav daudz to laužu, kuri patiesi šo ticību pazīst; jo ar vārdiem to nevar ne izrunāt, ne ierunāt; tas ir Svētā Gara darbs. Ja tu pazīsti šo darbu, tad esi kristietis. Bet, ja vēl nepazīsti, pateicies Dievam, ka esi to vidū, kuri labprāt šīs lietas uzklausa un negrib zaimot, kā firsti, jūdi un pāvesta piekritēji dara: tie vēlas paši kļūt tik dievbijīgi, ka spētu stāties Dieva tiesas priekšā, gribēdami bez Kristus augšāmcelšanos uzvarēt cīņā pret nāvi, grēku un velnu. Tur ticībai lemts iet bojā. Bet tu – mācies nepaļauties pats uz savu svētumu un atceries Kristus tēlu tik skaidri, it kā pats par sevi nekā nezinātu; gluži tāpat, kā tavas acis neredz pašas sevi, kad tu ej uz priekšu; tā paturi savā sirdī vienīgi Kristu, kas augšāmcēlies no mirušajiem, uzvarējis grēku un elli, tad būsi dziedināts. Lai mūsu mīlais Kungs Kristus Jēzus mums palīdz. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.