126. Kāds ir Dieva žēlsirdīgā apsolījuma mērķis?


Par kristību ieražām

Par spēkā esošu ir uzskatāms ikviens Kristību rituāls, kurā trīsvienīgā Dieva vārdā tiek lietots ūdens. Tomēr laika gaitā ap šo svarīgo sakramentu ir izveidojušās daudzas dažādas ieražas un ceremonijas. Gerhards tās iedala trijās grupās, proti:

  • tādas, kuras pamatojas Dieva pavēlē;
  • tās, kuras pievienoja apustuļi;
  • tās, kuras tika pievienotas vēlāk.

par kristību ieražām


Tomēr, runājot par Kristību ieražām un ceremonijām, mēs tajās nedrīkstam ieskaitīt arī tās darbības, kuras saistās ar Dieva pavēli (ūdens pielietošanu trīsvienīgā Dieva vārdā), bet gan vienīgi tās, kuras ir radušās Baznīcā vēlāk, laika gaitā. Tas, kas ir iedibināts pēc Dieva pavēles, neatrodas vienā līmenī ar to, ko ir pielikuši klāt paši cilvēki.

Saskaņā ar Dr. K.F.V. Valteru, vispāratzītās Kristības ieražas un ceremonijas ir šādas:

  • norāde uz iedzimto grēku;
  • vārda došana;
  • tā dēvētais “mazais eksorcisms”*;
  • krusta zīme; e) lūgšana un svētības pasludināšana;
  • “lielais eksorcisms”**;
  • lasījums no Mk.10:13-16; h) roku uzlikšana;
  • Tēvreize;
  • apustuļu ticības apliecības noskaitīšana;
  • krustvecāku līdzdalība;
  • bērna tērpšana kristību drēbēs;
  • beigu svētība.

Visas šīs ieražas pašas par sevī ir vienīgi adiaforas, kuras var lietot vai nelietot, nemainot sakramenta būtību. Tomēr, kā to norāda Konkordijas formula ,

“ir jāizvairās no pārmērībām un piedauzības, it īpaši tādēļ, lai saudzētu tos, kuru ticība ir vāja (1.Kor.8:9; Rom.14:13).”

Svarīga ir atsaukšanās un iedzimto grēku, jo, norādot uz šo grēku, tiek uzsvērta nepieciešamība kristīties. Vārda došana ir gan mierinoša, gan atbalstāma, jo, no vienas puses, tā atgādina ticīgajam, ka, tā kā Dievs ir tādējādi nodibinājis ar viņu personīgu derību, viņš, atceroties savus grēkus, var allaž sevi mierināt ar Kristības žēlastību; un, no otras puses, ka viņam ir pastāvīgi jāatrodas jaunajā dzīvē, kuru simbolizē ūdens mazgāšana (Rom.6:4). Eksorcisms daudzviet jau ir ticis atmests; ja tas tomēr tiek saglabāts, tad ir jārūpējas, lai ar to netiktu izprasta kāda fiziska [ķermeniska] apsēstība, bet gan garīgā verdzība, kurā sātans tur visus miesas cilvēkus (Ef.2:2-3).

Tā kā krustvecāku līdzdalība mācītājam bieži mēdz radīt grūtības, tad viņam ir attiecīgajā brīdī jāsniedz atbilstošas instrukcijas. Pats par sevī saprotams, svētos krustvecāku pienākumus (piem., bērna kristīgu izglītošanu vecāku nāves gadījumā) var uzticēt vienīgi ticības brāļiem un māsām, tādēļ luterāņu baznīcās par krustvecākiem izvēlas vienīgi luterāņus. Kristāmo heterodoksie draugi var kalpot vienīgi kā Kristības liecinieki. Ja šādas heterodoksas personas ir atklāti patiesās ticības ienaidnieki, tad tos nedrīkst pielaist pat kā lieciniekus; jo vēlāk viņi varētu radīt šķēršļus kristāmā ticībai (1.Kor.15:33). Ja starp tiem, kuri ir izvēlēti par krustvecākiem, nav neviena tāda, kurš varētu veikt šīs funkcijas, tad mācītājam ir jāizturas pret viņiem kā pret vienkāršiem lieciniekiem un nav jāuzliek viņiem par pienākumu pildīt patiesi kristīgu krustvecāku pienākumi. Romas katoļu mācība, ka krustvecāki stājas garīgā saiknē ar kristīto, nav balstīta Rakstos, bet gan antibibliskā tradīcijā.

Atsacīšanās no ļaunuma (atsacīšanās no Sātana) saistībā ar apustuļu ticības apliecību norāda uz Kristības sekām, jo ar šī žēlastības līdzekļa starpniecību kristītais tiek no sātana valstības ievests Jēzus Kristus, mūsu Kunga valstībā (Jņ.3:5). Šajā brīdī uzdotie jautājumi ir adresēti kristāmajam, nevis krustvecākiem, lai arī tie atbild bērna vietā, jo visi kristāmie (arī zīdaiņi) tiek kristīti pēc viņu pašu ticības, nevis pēc krustvecāku vai savas potenciālās nākotnes ticības.

Šo ticību izraisa pati Kristība, kura ir kā līdzeklis atdzimšanai (Tit.3:5) caur Evaņģēliju (Rom.1:16-17), ar kuru tā ir saistīta (Mk.16:15-16), jo visur, kur tiek pasludināts Evaņģēlijs, tur klāt ir arī Svētais Gars, kurš izraisa ticību un atdzimšanu (1.Kor.2:4b; Rom.10:17; Jēk.1:18; 1.Pēt.1:2-5).

Raksti ļoti skaidri māca, ka šajos līdzekļos piedāvātā Dieva žēlastība tiek saņemta vienīgi ticībā, kura darbojas kā saņemšanas līdzeklis tādēļ ir jānoraida visas pārējās mācības, saskaņā ar kurām Kristība iedarbojas no izdarītā darba kā tāda (Ap.d.16:31; Rom.1:16-17) jeb bez ticības.

Tas, ka ticēt ir spējīgi arī zīdaiņi, ir skaidrs no paša Jēzus vārdiem (Mt.18:6; Lk.18:15 un turpm.; 2.Tim.3:15).

Runājot par zīdaiņu kristīšanu vispār, Luters pareizi saka:

“Zīdaiņu kristīšanu un no tā gūstamo mierinājumu mēs pamatojam vārdā: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Viņš to ir sacījis un Viņš nemēdz melot. Tādēļ tam ir jābūt pareizi un kristieši nes pie Viņa savus bērnus, ko nevar izdarīt citādi, kā vien Kristībā. Tas arī dod pārliecību, ka Viņš tos svētī un piešķir debesu valstību visiem, kuri nāk pie Viņa šādā veidā; jo Viņš piebilst: “Tādiem pieder debesu valstība.”"

Runājot konkrēti par zīdaiņu ticību, Luters pamatoti apgalvo, ka par to mēs varam būt drošāki, nekā par pieaugušu cilvēku ticību, jo tie var tai apzināti pretoties, uz ko zīdaiņi nav spējīgi.

Ja tiek iebilsts, ka ir visai dīvaini prasīt, lai zīdainis apliecina savu ticību un tad gaidīt atbildi no krustvecākiem, mēs atbildam, ka tas publiski apliecina mūsu pārliecību, ka bērnam patiešām piemīt ticība, lai arī viņš nespēj to publiski apliecināt. Šī apliecība ir vēl jo nepieciešamāka tādēļ, ka ir daudz tādu, kuri noliedz zīdaiņu ticību (Mt.18:6), lai arī apgalvo esam kristieši (kalvinisti).

Uz ieteikumu, ka tādi jautājumi, kā: “Vai tu tici uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu?” utt., patiesībā būtu jāvaicā pieaugušajiem, mēs atbildam, ka Baznīcā nav divu veidu Kristību (dažās sektās: bērni tiek “apslacīti,” turpretī pieaugušie – “kristīti,” t.i., pagremdēti)***, bet gan, kā pasludina apustulis Pāvils, tikai viena (Ef.4:5: “Viens Kungs, viena ticība, viena Kristība.”).

Jautājumam: “Kurā Kristības brīdī bērnā rodas ticība?” nebūtu jāpievērš īpaša uzmanība. Tieši tā to uztvēra arī Luters. Viņam vairāk rūpēja tas, lai mēs liktu kristīt mazus bērniņus pēc mūsu Kunga pavēles, neatkarīgi no tā, vai viņi sāk ticēt “pirms Kristības vai tās laikā”. Tā kā mums ir dota Dieva pavēle (Mk.10:13-16; Lk.18:15-17), tad mums ir jānes mūsu mazie bērniņi pie Jēzus un jātic, ka Viņš tos svētīs kā un kad to pats vēlēsies.

Tomēr, tā kā neviena pašu cilvēku ceremonija nav īsta Kristības sastāvdaļa, un tādēļ tā nav saistīta ar Dieva apsolījumiem, tad ir pareizi sacīt, ka ticība tiek izraisīta tajā brīdī, kad zīdainis trīsvienīgā Dieva vārdā tiek apslacīts ar ūdeni [vai pagremdēts]. Ja bērnam vēl pirms šī svinīgā akta tiek vaicāts: “Vai tu tici Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam?” tad tas tiek uztverts kā priekšnojauta, kura uzsver Rakstos pausto un kristiešu apliecināto pārliecību, ka Kristība patiesi ir atdzimšanas līdzeklis, ar kura palīdzību tiek izraisīta ticība.

Noslēgumā mēs varētu atzīmēt, ka Rakstu mācība par zīdaiņu ticību ir pārbaude cilvēka uzticībai Dieva vārdam. Ja mēs šajā jautājumā aicināsim talkā savu saprātu, tad noliegsim, ka mazi bērni var ticēt un līdzīgi mācekļiem apsauksim tos, kuri nes bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos kristītu (Lk.18:15). Tomēr tādā gadījumā Jēzus ir “apskaities” arī uz mums un pārmetoši saka: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība” (Mk.10:14). Un tad Viņš mūs vēl brīdina, ka mēs nenāksim Dieva valstībā, ja nedabūsim to kā bērniņi (Mk.10:15). Kristus vārdi: “Neesi neticīgs, bet ticīgs! [..] Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ.20:27-29), attiecas arī uz atdzimušu zīdaiņu ticību.


* – Īsa eksorcisma formula, ko dažreiz izmanto pirms Kristībām: “Ej ārā, tu nešķīstais gars, un dod vietu Dieva Svētajam Garam!”

** – Luteriskajā baznīcā vēsturiski ir tikušas lietotas dažādas formulas; Luters Mazajā Kristību grāmatiņā (1526. g.) piedāvā šādu saīsinātu variantu:

‘Es pavēlu tev, tu nešķīstais gars, Tēva (†), Dēla (†), un Svētā Gara (†) vārdā, ej ārā un aizej no šī [šīs] Jēzus Kristus kalpa [kalpones] [personas vārds]. Āmen.’

*** – Latvijā dažas sektas attiecībā uz bērnu Kristību lieto terminu krustīt, bet attiecībā uz pieaugušajiem kristīt.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.