111. Ko Dievs sargā ar devīto un desmito bausli?


Par īstiem lūdzējiem

Pavisam īsi minēsim un raksturosim četru veidu lūdzējus, kuru vidū katram lasītājam vajadzētu godīgi atpazīt pašam sevi un savu patieso vietu. Kungs, palīdzi mums!

Par īstiem lūdzējiem


Mēs runājam par īstiem lūdzējiem, nevis par lielo, nekrietno pūli mūsu vidū, kas vispār nelūdz, par kuriem skaidrs, ka tie ir pazušanas bērni, ja tie jau šajā pasaulē dzīvo tik tumšu un nelaimi vēstošu dzīvi.

Jā, tā ir tumša, nesvētīga un nelaimi vēstoša dzīve, kad cilvēks no rīta mostas un ceļas bez lūgšanas savas dzīves Kungam un Dievam, bez lūgšanas iet uz darbu un staigā cauri savai dzīvei “bez Dieva šinī pasaulē” (Ef.2:12), un ar visu savu būtību novēršas no Kunga un apliecina: “Mēs negribam, lai Viņš valda pār mums” vai “pie Dieva nav ko meklēt”. Par tiem mēs šeit nerunājam, bet runājam par lūdzējiem un iedalām tos četrās kategorijās.

Pirmie ir tādi lūdzēji, kas lūdz Dievu, lai arī nav pa īstam atgriezušies pie Viņa, – tie lūdz, bet vienlaikus ir neatgriezīgi un dzīvo nožēlojamos grēkos. Viņi ir tik augstās domās par savu lūgšanu, ka ar to viņi aizstāj visu, kas aplams viņu attiecībās ar Dievu. Viņi grēko un lūdz, atkal grēko un atkal lūdz, un abas šīs lietas nāk vienlīdz viegli. Bet padomā, vai šāda lūgšana svētajam Dievam patiks!

Ko Tas Kungs sacīs, kad, piemēram, tie, kas ik dienas un pastāvīgi tukši un nepareizi lieto Dieva vārdu, tomēr nāk Viņa vaiga priekšā un saka: “Mūsu Tēvs – svētīts lai top Tavs Vārds!” Vai Dievam nav jādusmojas un jāsaka: “Ej prom, tu, liekuli!” Tie ir tādi, kas paši nekad nemeklē Dieva valstību un Viņa taisnību, atgriešanos, žēlastību, mieru, kas nekad nerūpējas par Dieva valstības pieaugumu virs zemes, tomēr nāk Viņa priekšā un saka: “Lai nāk Tava valstība.”

Viņi nekad nevēlas pildīt Dieva prātu, aizmirst Dieva baušļus un dzīvo pēc savas miesīgās iegribas, tomēr nāk Tā Kunga priekšā un saka: “Tavs prāts lai notiek!” Kā citādi svētais Kungs domās un sacīs, ja ne šādi: “..šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža..” (Jes.29:13).

Tādi paši lūdzēji ir arī sentimentālie jeb jūtīgie, pēc savas dabas jūsmīgie lūdzēji, kurus uz lūgšanu spēcīgi aizrauj pavasara vējš, birztalu čaboņa un putnu čivināšana, jo visās šajās dabas parādībās viņi redz un jūt daudz vairāk nekā Dieva vārdos un sakramentos, turklāt viņi paši sevi uzskata par īstenajiem Dieva lūdzējiem.

Taču viņu “dievs” ir īpašs dievs, pār kuru nosaka pats lūdzējs, viņa domas un jūtas, tā ka šis dievs pilnībā pieskaņojas pašam cilvēkam un viņa patikšanai. Tas nav nopietnais un svētais Dievs, kas runā desmit baušļos vai no Golgātas krusta.

Diemžēl šie lūdzēji ar visu savu aizkustinājumu, asarām un lūgšanām paši dzīvo nekrietni un pārdroši – pretēji desmit Dieva baušļiem, un viņus vairāk aizkustina birztalas čaukstēšana un putnu čivināšana nekā Kristus raudāšana Ģetzemanes dārzā un Viņa asins straumes. Vai mums nevajadzētu saprast, ka šis viegli ietekmējamais jūsmības “dievs” ir baltās drānās tērptais velns? Patiesais Dievs neļauj Sevi apsmiet, saka Svētie Raksti. Savukārt otra veida lūdzēji ir pretstats pirmajiem, jo tie nenoniecina Dieva baušļus un neaizstāj visu ar lūgšanu, bet tieši otrādi – viņi atstāj lūgšanu novārtā, jo paši jūtas labi un tiem visa kā pietiek. Tie pamet novārtā lūgšanu un jūtas, bet augstu izceļ prātu un labos darbus.

Īpaši tas attiecas uz atsevišķiem dedzīgiem Dieva un cilvēku kalpiem, kas ir Dieva Gara modināti, bet viņus apstulbojis lepnības gars ar viņu dāvanām vai darbiem. ka tie vairs nejūt vajadzību zemoties Dieva priekšā lūgšanā un lūgt pēc žēlastības un svētības. Šie cilvēki iedomājas, ka spēj tikt galā pašu spēkiem. Viņiem tas vienkārši pieder pie dievbijīgas izturēšanās un viņu pienākuma, ka jānotur lūgšanas, taču viņi to dara bez īstas iekšējas nepieciešamības – sevis dēļ pa īstam piesaukt Dieva žēlastību un palīdzību.

Šie lūdzēji, kas lūdz tikai un vienīgi ar muti, šādi samaitā savus darbus, un, būdami stipri savās domās un vārdos, tie kļūst pavisam vāji darbos – būdami bagāti savā garā, tie kļūst nabagi Dieva Garā, par ko apustulis Jēkabs saka: jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu” (Jēk.4:2). Un Jēzus saka: “..bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5).

Trešā veida lūdzēji ir tie, kas, Dieva Gara modināti, savā nožēlā un lūgšana ir darbīgi un nopūlējušies, bet šīs lietas tiem kļūst par paļāvības pamatu, un viņi top paštaisni. Viņi nenicina Dieva baušļus kā pirmā veida lūdzēji un ne, nicina lūgšanu kā otrā veida lūdzēji, taču viņu lūgšana tiem kļūst par cerības un paļāvības pamatu.

Viņiem raksturīgā pazīme ir savā sirdī sacīt: “Kad vien es spēju lūgt un kad vien es lūdzu, tad man ir cerība, taču tad, kad savā lūgšanā esmu vēss un izklaidīgs vai kad vispār nespēju lūgt, es arī vairs nevaru ticēt un būt priecīgs.” Tā viņi lūgšanu liek augstāk par Kristus asinīm un Viņa aizlūgšanu – pat ja arī domās un vārdos viņi cildina Kristu, tomēr lūgšanai viņu sirdīs ir lielāka nozīme. Lūgšana tiem kļūst par elku, un viņi nedod godu Jēram.

Ceturtā veida lūdzēji ir ticīgie žēlastības bērni, kam Dievs ar jaunpiedzimšanu dod žēlastības un lūgšanas garu, par ko arī Pāvils raksta: “Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!” (Gal. 4:6).

Viņi spēj lūgt tā, kā jālūdz Dievs – “Garā. un patiesībā”. Viņi spēj lūgt ar prieku un iekšēju paļāvību, kā bērns runā ar savu tēvu, ko var redzēt arī pie pašiem vientiesīgākajiem un parastākajiem cilvēkiem, jo, tiklīdz Evaņģēlija gaisma, miers un dzīvība ir ataususi viņu sirdī, tiem rodas nepārvarama vēlme, īpaša dāvana un prasme lūgt un paļāvīgi runāt ar savu Dievu: “Aba, mīļais Tēvs!” Tas ir īstais veids, kādā nespēj lūgt neviens cilvēks ar visām pasaules zināšanām par lūgšanu, kamēr nav saņemta šī dievbērnības žēlastība. Tādēļ apustulis saka, ka šis Gars (kas piesauc: Aba, Tēvs) mums apliecina, ka esam Dieva bērni.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.