76. Vai pašaizsardzība ir atļauta?


Par grēku pret Svēto Garu

TĀ KĀ KRISTUS SAKA, KA IR GRĒKS JEB APGRĒCĪBA PRET SVĒTO GARU, KAS NETIKS PIEDOTA NE ŠAJĀ, NE NĀKAMAJĀ PASAULĒ (MT. 12, MK. 3, LK. 12), – VAI DRĪKSTĒTU VAJADZĒTU ĀTRI UN VIENKĀRŠI SPRIEST, KA KĀDAM IR ŠĀDS GRĒKS?

Šajā jautājumā ir krietni jāuzmanās, lai kopējais Evaņģēlija apsolījums netiktu mācīts tā, it kā daži grēki būtu tik lieli un smagi, ka tie nevarētu tikt piedoti grēciniekam, pat ja viņš atgriežas un tic Kristum. Jo tas nebūtu nekas cits kā mācīt, ka Kristus nopelns nav pietiekams; tā nabaga sirdsapziņa varētu nonākt izmisumā. Senbaznīcā par to ir tikuši izplatīti dažādi maldīgi un kaitīgi viedokļi. Daži ir izteikušies šādi – ja kāds pēc Kristības saņemšanas krīt grēkā, tas viņam nevar tikt piedots. Taču Pāvils šim viedoklim atklāti runā pretī ar korintiešu un galatiešu piemēru, kuri pēc Kristības krita un tomēr atkal tika salīdzināti ar Dievu (2. Kor. 2, Gal. 4). Tā saka arī Kristus par brāļiem, tas ir, – kristiešiem: ne septiņas, bet septiņdesmit reiz septiņas [reizes ir jāpiedod] (Mt. 18, Lk. 17).

Novaciāņi ir apgalvojuši, ka ja kāds vajāšanu laikā noliedz atzīto Evaņģēlija patiesību, tad tam viņa grēks nevar tikt piedots, kaut arī viņš pēc tam meklē un prasa atgriešanos un izlīgumu ar Dievu Kristus nopelna dēļ caur ticību. Senā, patiesā Baznīca šo viedokli kā maldīgu un kaitīgu ļoti noteikti ir noraidījusi un tam likusi pretī spēcīgus Rakstos pamatotus argumentus, tāpat arī notikums ar Pēteri, kas aizliedz Kristu, dod par to liecību.

Daži par to ir bīstamā veidā disputējuši, ka grēki, kas notiek vājuma dēļ, esot pret Dievu Tēvu, grēki no nezināšanas esot pret Dievu Dēlu, un tikai šie grēki varot tikt piedoti. Bet tie, kas notiek apzināti jeb ar nodomu, tie esot pret Svēto Garu, un tie nevarot tikt piedoti, kaut arī kritušais grēcinieks atgriežas un tic Kristum. Tas ir pretrunā ar Evaņģēliju kopumā, kas māca: pirmkārt, Kristus ir Salīdzinātājs nevis dažiem, bet gan visiem cilvēkiem, visai grēcīgajai pasaulei. Otrkārt, Kristus ir pavēlējis sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visiem grēciniekiem un tā ir vispārēja pavēle: Atgriezieties un ticiet uz Evaņģēliju! Tāpat arī: Nāciet pie manis visi! utt. Treškārt, Evaņģēlija apsolījums kopumā māca: kas atgriežas un tic uz Kristu, netiks pazudināts, bet gan iemantos mūžīgo dzīvību. Ceturtkārt, Debesu valstības atslēgām ir kopēja pavēle un apsolījums: Quorumque, kam vien jūs grēkus piedodat, tam tie ir piedoti. Piektkārt, mums ir arī Ādama un Dāvida piemērs, kuri patiešām grēkoja apzināti un tomēr ir atgriezušies, nožēlojuši grēkus un caur ticību ieguvuši grēku piedošanu.

No tā ir skaidrs, cik bīstami ir pārāk asi un uzstājīgi disputēt par tiem grēkiem, kuri pēc Kristus sprieduma nevar tikt piedoti ne šajā, ne nākamajā pasaulē. Un šie vecajo izteikumi te tiek izklāstītas tādēļ, lai mācītāji būtu brīdināti, no kādiem disputiem un viedokļiem viņiem šajā jautājumā ir jāsargās, un, kad šādas domas iezogas nemierīgajā sirdsapziņā, lai viņi zinātu, kā to mierināt.

BET KĀ VAR VIENKĀRŠI UN PAMATĪGI APRAKSTĪT GRĒKUS PRET SVĒTO GARU, KURI NETIKS PIEDOTI?

Šajā jautājumā vienkāršākais, taisnākais un drošākais ceļš ir tas, kuru norāda un kuru iet Augustīns. Viņš ir norādījis, ka tam jābūt grēkam pret Svētā Gara amatu, dāvanām un darbību. Bet tā kā arī tiem, kas strīdas Svētajam Garam pretī (Ap. d. 7), tiek sludināta atgriešanās uz grēku piedošanu (Lk. 24), un arī Stefans lūdz par viņiem (Ap. d. 7), tad šādam grēkam pret Svēto Garu, kas nemūžam netiks piedots, jābūt tādam, saka Augustīns, kurā ir klāt neatgriešanās līdz pat galam, proti, – tāds neatgriežas, bet šādā grēkā beidz savu dzīvi un tajā nomirst (Libro 1. Retract. cap. 19. Germ. 11. de verbis Domini in Enchirid. cap.83, et Epist. 50). Tādējādi pēc tā, ka Dievs pasludina pār kādu savu tiesu ar neatgriezenisku nāvi šajā grēkā, var vislabāk un visnoteiktāk spriest par grēkiem pret Svēto Garu, kas netiks piedoti.

No tā vecajie ir smēluši derīgu mācību, brīdinājumu un atgādinājumu, proti, ka ne visi grēki, kas notiek pret Svētā Gara amatu un darbu, ir nepiedodami. Jo daudzi no tiem, kas ir pretojušies Svētajam Garam, Viņu skumdinājuši un sarūgtinājuši, caur Dieva žēlastību tiek atgriezti un pestīti. Bet grēki, ar kuriem pretojas Svētajam Garam, ir daudz smagāki un bīstamāki nekā citi grēki. Citos grēkos Svētais Gars spēj mums palīdzēt, ja viņš ar savu amatu un darbību sirdīs rosina patiesu atgriešanos un aizdedz patiesu ticību, ar kuru tiek iemantota grēku piedošana. Tas, kurš pretojas Svētā Gara amatam un paliek šajā grēkā, nevar iegūt piedošanu.

Lai ikviens par šo grēku būtu brīdināts un no tā sargātos, vecajie šos grēkus pret Svētā Gara amatu un darbību vienkāršā veidā ir iedalījuši tā:

  1. Pārdroša paļāvība uz Dieva žēlastību vai grēku nesodāmību, – kad kāds šādā paļāvībā grēko un maldīgi iedomājas, ka Dievs viņu nepazudinās, bet gan darīs svētlaimīgu, kaut arī viņš bez nožēlas un atgriešanās arvien paliek grēkos un tos turpina.
  2. Stūrgalvība,- ja kādam pret atgriešanās pasludinājumu un Dieva vārda paskubinājumiem ir tik skarba, cieta sirds un tik ļauni nodomi, ka viņš tos negrib nedz klausīties, nedz tiem sekot, bet gan kļūst aizvien ļaunāks; tāpat arī, ja grēku negrib uzskatīt un atzīt par grēku, bet gan to aizstāv un ar to plātās utt.
  3. Cīņa pret atzīto patiesību – ja kāds apzināti un tīši, pret savu sirdsapziņu, zaimo, vajā, ienīst utt. dievišķā vārda atzīto patiesību un Svētā Gara darbu piedēvē velnam.
  4. Izmisums – ja kāds ir izmisumā un apšauba Dieva žēlastību un pestīšanu, kas viņam dota Kristū caur vārdu un apstiprināta ar sakramentiem.
  5. Nenovīdība pret žēlastību, kas notiek brāļiem, ja kāds rūgtā, neizsakāmā naidā nenovēl savam tuvākajam Dieva žēlastību, Svētā Gara dāvanas un pestīšanu.
  6. Neatgriešanās līdz pat galam, ja kāds līdz pat galam paliek neatgriezies un tādā stāvoklī mirst, ja viņam ir ļauns nodoms nekad neatteikties no grēkiem.

Tātad: Svētais Gars caur vārdu rosina atgriešanos, ticību, jauno paklausību, atjaunošanos utt., tāpēc tas, kurš nicina, sagroza, nelietīgi izmanto, zaimo, vajā Dieva vārdu, vai arī tīšām un pārdroši traucē un izposta Svētā Gara darbību mūsos – apgrēkojas pret Svētā Gara amatu un darbu. Šādiem grēciniekiem, lai cik smagi un bīstami būtu šie grēki, ir jāsludina stingra, nopietna atgriešanās. Ja kāds caur Dieva žēlastību no šādiem grēkiem atgriežas, tad nekādā ziņā nevar teikt, ka šie grēki ir nepiedodami.

Bet, tā kā šiem grēkiem pret Svētā Gara darbu un amatu ir tāda ļauna izpausme un īpatnība, ka tie jo tālāk, jo vairāk, līdz beidzot pilnīgi nocietina sirdi, kā tas notiek ar faraonu (un arī Dievs parasti notiesā tā, ka viņi kļūst aplami garā, cietsirdīgi un akli (Rom. 11, Jņ. 12)), tad arī notiek tā, ka, paliekot šādos grēkos, tikai nedaudzi no tiem tiek atgriezti.

Tādēļ arī Pāvils saka: Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir sagrozīts un grēkodams pats sevi pazudina (Tit. 3). Bet tā kā Dievs savā žēlastībā reizēm arī tādus ved uz pareizā ceļa – un mums nav jānorāda ko un kā Dievam darīt – tad mēs, kamēr turpinās pestīšanas diena, nevaram ar vieglu roku nevienam piedēvēt grēkus, kas nav piedodami. Bet, ja kāds neatgriežas un paliek šajos grēkos un nomirst, tad mums ir Dieva atklātais spriedums, ka tas ir bijis tāds grēks jeb apgrēcība pret Svēto Garu, kas netiks piedota nedz šajā, nedz nākamajā dzīvē; un, kā saka Hrizostoms,- tāds šeit tiek sodīts ar sirds nocietināšanu, bet tur – ar mūžīgajām liesmām.

Šāds uzskats atrodams arī bargajos vārdos Vēstulē ebrejiem, (Ebr. 6 un 10), proti, – tie, kas tīšām un apzināti atkrīt no Kristus un Viņa Evaņģēlija un neatgriežas, Dieva Dēlu no jauna sit krustā un liek apsmieklā, Dieva Dēlu viņi joprojām min kājām un nievā žēlastības Garu,- tiem šis grēks nav piedodams, jo viņi nenožēlo grēkus, un ārpus Kristus nav iespējams nekāds upuris par grēkiem.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.