237. Kādēļ es apliecinu: "Es ticu uz grēku piedošanu"?


Par grēku

KAS DIEVA PRIEKŠĀ IR GRĒKS?

Viss, kas ir pret Dieva likumu jeb desmit baušļiem; ne vien tas, kas ārēji un iekšēji notiek pret to darbos, bet arī tas, kas mūsu dabā nav saskaņā un ir pret Dieva likumu (Rom. 3 un 7).


TĀTAD TAS, KAS NOTIEK PRET VALDĪBAS LIKUMIEM, NAV GRĒKS?

Ir gan, jo valdība ar savām likumīgajām pavēlēm pieder pie ceturtā baušļa (Rom. 13).

VAI TĀDĀ GADĪJUMĀ GRĒKS IR ARĪ TAS, KAS NOTIEK PRET BĪSKAPU UN PRELĀTU LIKUMIEM, JO TIE PIEDER PIE TREŠĀ BAUŠĻA?

Ja bīskapi māca un sludina Dieva vārdu, kuru ir pavēlējis Kristus, tad Kristus saka: “Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas mani nicina” (Lk. 10, Mt. 12, 1. Tes. 4). Bet, ja viņi māca un sludina ko tādu, kas ir pret Dieva vārdu, vai arī, ja viņi kā nepieciešamu dievkalpošanai un attaisnošanai grib ieviest kaut ko bez Dieva pavēles un gribas un ar to saistīt sirdsapziņu, tad ir sacīts: “Sargaities no farizeju rauga” (Lk. 11); “Bet velti tie mani godā” (Mt. 15); “Uzmanait, ka neviens jūs nesavaldzina ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām” (Kol. 2, Gal. 5).

KĀPĒC GRĒKS IR TIKAI TAS, KAS IR PRET DIEVA LIKUMU?

Tāpēc ka Dievs savā Baznīcā vienīgi pats grib kaut ko atļaut un aizliegt un tikai pats valdīt pār sirdsapziņu, tādēļ arī Viņš baušļus iesāk ar tādiem vārdiem: “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs” (2. Moz. 20, Ec. 20), tālab arī Viņš ir iedibinājis noteiktu likumu, pēc kura ir jāsaprot un jāspriež, ko Viņš uzskata par labu un taisnu, tāpat arī, ko Viņš uzskata par netaisnu un par grēku.

KĀDS IR DIEVA SPRIEDUMS PAR GRĒKU, JA GRĒCINIEKS ŠAJĀ DZĪVĒ NESAŅEM IZLĪGUMU AR DIEVU?

Dievs ienīst grēku, Viņam tas riebj un Viņš dusmo par to (Ps. 5, 5. Moz. 32). Dievs vēršas pret to ne vien ar draudu vārdiem, bet gan, būdams dedzīgs Dievs, Viņš grēka darbu piemeklē ar laicīgiem un mūžīgiem sodiem pie miesas un dvēseles (2. Moz. 20), tāpat arī (Rom. 2): “Bet pār tiem, kas (…) seko netaisnībai – dusmas un bardzība! Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu”; Gal. 3: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.” Rom. 6: “Grēka alga ir nāve”; Mk. 9: “Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.”

CIK DAŽĀDI IR GRĒKI?

Divējādi: iedzimtais grēks un izdarītie grēki.

BET KĀPĒC NESAKA: GRĒKI IR ČETRU VEIDU: [IEDZIMTAIS GRĒKS UN IZDARĪTIE GRĒKI,] ARĪ NĀVES GRĒKI, UN PIEDODAMIE GRĒKI?

Ja par grēka būtību runā saskaņā ar bauslību, tad neviens grēks nav piedodams vai atlaižams, bet visi grēki nes sevī mūžīgās nāves sodu. Tāpēc atšķirība starp nāves grēku un piedodamu grēku ir iederīga tad, ja persona caur ticību uz Kristu ir salīdzināta ar Dievu, tādēļ par to ir jārunā vēlāk.

KAS IR IEDZIMTAIS GRĒKS?

Tiek izteikta parastā definīcija, un, skaidrojot to, pievienosim tai arī pārējos jautājumus.

NO KURIENES IR NĀCIS IEDZIMTAIS GRĒKS?

Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve (Rom. 5).

VAI TAD GRĒKS IR NĀCIS NO ĀDAMA TĀDĀ VEIDĀ, KA VIŅŠ AR SAVU NEPAKLAUSĪBU IR DEVIS ĻAUNU PIEMĒRU, VAI ARĪ MUMS NĀKAS NEST TIKAI SODU PAR ĀDAMA KRIŠANU, BET MŪSU PAŠU DABA IR TĪRA UN NEVAINĪGA?

Iedzimtais grēks nav vienkārši atmaksa par Ādama ļauno piemēru, tas nav arī tāda veida parāds, it kā dievbijīgam, nevainīgam bērnam būtu jāsamaksā par savu ļauno māti, bet gan:

Caur to, ka Ādams kritis, viss ir samaitāts,
Gan dvēsele, gan cilvēciskā daba,
Šo pašu indi mantojam ir mēs.. etc.

VAI TAD CILVĒKA DABU DIEVS JAU IESĀKUMĀ IR RADĪJIS TIK AKLU UN SAMAITĀTU?

Nē. Dievs sākumā ir radījis cilvēkus pēc sava tēla, lai cilvēka saprātā, dvēselē, gribā, sirdī, visā cilvēka dabā, visā pilnībā izpaustos svēta, tīra saskaņa ar Dieva prātu. Bet, velna pavedināti, mūsu pirmvecāki no brīvas gribas ir novērsušies no paklausības Dievam un caur šo krišanu ir zaudējuši šīs brīnišķās, skaistās dāvanas un veltes.

BET KĀDA IR MŪSU VAINA PAR TO, KO IR PAZAUDĒJUŠI ĀDAMS UN IEVA?

Ādams ir ciltstēvs, no kura ir jāturpinās visai cilvēku ciltij, un Dievs šajā cilvēka dabā ir ielicis minētās veltes tā, lai visiem viņa pēcnācējiem caur miesisko piedzimšanu tās būtu kā mantojums, ja vien viņš būtu palicis šajā Dieva taisnībā. Un tādā veidā Ādams šīs veltes ir zaudējis ne vien sev, bet arī mums visiem, jo mēs esam radīti pēc viņa līdzības (1. Moz. 5), un nesam zemes cilvēka tēlu, tādējādi – kā viņš ir samaitāts caur savu krišanu, tādi arī mēs esam pēc savas dabas (1. Kor. 15, Ef. 2, Rom. 5).

KĀDA IR IEDZIMTĀ GRĒKA ĪPAŠĀ BŪTĪBA, LAI MĒS TO VARĒTU ATPAZĪT SAVĀ DABĀ?

Pirmkārt, iedzimtā grēka būtība ir trūkumā jeb nepilnībā, ka, mums piedzimstot, cilvēciskā daba nenes sev līdzi minēto saskaņu ar Dieva vārdu un gribu, tai nav arī ne spēka, nedz iespēju šādu saskaņu aizsākt un uzturēt, mūsu dabai ir laupītas, atņemtas šīs dāvanas un veltes (1. Kor. 2 un 4, 2. Kor. 3).

Otrkārt, tas nav tikai trūkums mūsu dabā. Pazaudētās mantotās taisnības vietā mūsu dabā ir iemājojusi visu cilvēka spēku ļauna, indīga netikumība un samaitātība, tā ka cilvēks no dabas ir kūtrs un negribīgs uz to, ko prasa Dieva griba, bet ar prieku, mīlestību un gribu pieķeras, kāro, tīko, dzenas pēc tā, kas ir pret Dieva gribu, tā ka no ļaunas saknes nevar nākt nekas cits kā ļauni augļi (1. Moz. 6 un 8, Ps. 51, Mt. 7, 12, 15, Jer. 15, Jņ. 3, Rom. 5 un 7).

Treškārt, šī iedzimtā grēka dēļ visi miesīgi dzimušie cilvēki pēc savas dabas ir dusmības bērni (Ef. 2), un ir dzimuši pazudināšanai (Rom. 5).

KĀ RAKSTI PIERĀDA, KA IEDZIMTAIS GRĒKS PASTĀV UN, KAS IR IEDZIMTAIS GRĒKS?

Šeit skaidrojumu un pareizu izpratni ir jāmeklē no šādiem teicieniem: 1. Moz. 2, 3, 5, 6, 8, Ps. 51, Jer. 15, Rom. 5 un 7, Ef. 2, 1. Kor. 15, Jņ. 3, Mt. 15, u. c.

VAI IR ARĪ SVARĪGI ATZĪT IEDZIMTO GRĒKU UN UZSKATĪT TO PAR GRĒKU?

Dieva vārds māca, ka kristiešiem par grēku ir jāuzskata un jāatzīst ne vien tiešie Dieva likuma pārkāpumi, kurus dažādā mērā par grēkiem atzīst arī saprāts, bet arī to, ka, galvenokārt, par grēku jāuzskata un jāatzīst no iedzimtā grēka mantotais šausmīgais ļaunums, kura dēļ visa cilvēka daba ir kļuvusi aplama un samaitāta. Tas ir jāuzskata par pirmgrēku [pamatgrēku], kas ir sakne, avots un iemesls visiem izdarītajiem grēkiem, kā to pierāda pieminētās liecības no Rakstiem. Dr. Luters tos dēvē par dabiskajiem jeb personas grēkiem, parādot to, ka cilvēkos ir ļaunas ne vien domas, iekāres, vārdi un darbi, bet visa viņu daba jeb persona ir grēcīga, saindēta, samaitāta un sagandēta caur iedzimto grēku.

VAI TAD CILVĒKA DABA, PERSONA UN BŪTĪBA JEB VIŅA MIESA UN DVĒSELE IR IEDZIMTAIS GRĒKS?

Šmalkaldes artikulos iedzimtais grēks tiek aprakstīts kā visas cilvēka dabas dziļa samaitātība. Bet tas, kas ir samaitāts, un tas, caur ko tiek samaitāts – tā nu nav viena un tā pati lieta, tāpat kā, taisnību sakot, arī spitālība un spitālīga miesa nav viens un tas pats. Un, tā kā Pāvils (Rom. 7) saka – iedzimtais grēks mīt miesā, tad miesa, kurā mīt grēks, un grēks, kurš mīt miesā, taisnību sakot, nevar būt viena un tā pati lieta.

VAI TAD JĀSPRIEŽ TĀ, KA CILVĒKA DABA PĒC KRIŠANAS PATI PAR SEVI IR VĒL TĪRA, LABA UN NESAMAITĀTA, UN TIKAI IEDZIMTAIS GRĒKS CILVĒKA DABĀ IR ĻAUNS?

Caur Ādama krišanu ir pilnībā samaitāta visa cilvēka daba un būtība, tā ka mēs visi esam novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi (Rom. 3). Šādas nelietības dēļ visa cilvēka samaitātā daba tiks apsūdzēta un pazudināta caur bauslību, ja vien šis grēks Kristus dēļ netaps piedots.

TAD IEDZIMTAIS GRĒKS IR VIENKĀRŠI ĀRĒJS NETIKUMS, GLUŽI KĀ PIELIPIS TRAIPS VAI NETĪRUMS, KURU VAR VIEGLI NOMAZGĀT, BET PATI CILVĒKA DABA TAI PAT LAIKĀ IR VĒL ĻOTI LABA, VAI VISMAZ GARĪGAJĀS LIETĀS TAI PAŠAI NO SEVIS KAUT KAS LABS PIEMĪT UN TĀ KAUT KO LABU SPĒJ?

Kā minēts iepriekš, iedzimtais grēks ir dziļa samaitātība, caur kuru cilvēka daba miesā, dvēselē un visos tās spēkos ir pilnīgi un galīgi, caur caurēm un pašā pamatā samaitāta un sagandēta, tā ka Dieva priekšā, it īpaši garīgajās lietās, miesā nemājo nekas labs (Rom. 7) un visas cilvēka sirds tieksmes un domas pēc savas dabas ir tikai ļaunas (1. Moz. 6 un 8). Cik dziļa, šausmīga un smaga ir iedzimtā kaite, to nezina un neapjēdz nekāds saprāts, bet to ir jāmāca un tam ir jātic no Rakstiem, jo cilvēka sirds ir tik ļauna un samaitāta, ka tā nav izdibināma (Jer. 17), un mantotā kaite ir tik liela, ka tā var tikt ārstēta tikai caur atdzimšanu un atjaunošanos Svētajā Garā, kurai tomēr šajā dzīvē ir jābūt tikai aizsāktai, bet jātiek pabeigtai tajā dzīvē.

KĀLAB IR LIETDERĪGI UN NEPIECIEŠAMI, KA IZŠĶIR UN PATUR ATŠĶIRĪBU STARP CILVĒKA DABU JEB BŪTĪBU, TAS IR, VIŅA MIESU UN DVĒSELI, KURA IR GRĒKA SAMAITĀTA,UN STARP GRĒKU, AR KURU UN CAUR KURU CILVĒKS IR SAMAITĀTS?

Kaut arī, kā saka Luters, iedzimtais grēks kā garīga inde un spitālība ir samaitājis un saindējis cilvēka dabu pilnībā, ka acīmredzami nevar parādīt cilvēka dabu atsevišķi, pašu par sevi, un arī iedzimto grēku atsevišķi, pašu par sevi, tāpēc ka iedzimtais grēks nav kaut kas patstāvīgs ārpus cilvēka dabas. Tomēr ir atšķirīgi jāskata cilvēka daba jeb būtība, tas ir, viņa miesa un dvēsele, kas ir Dieva radība, un iedzimtais grēks (kas ir velna darbs un caur ko tiek pazudināta cilvēka daba). Un pie tā mūs ved galvenie ticības artikuli.

Kā pirmais – artikuls par radīšanu. Jo Raksti liecina, ka Dievs cilvēka dabu ir radījis ne vien pirms krišanas, bet arī pēc krišanas. Dievs ir bijis šīs mūsu dabas jeb būtības, tas ir, mūsu miesas un dvēseles Radītājs (Veidotājs un Radītājs), tā ka cilvēks pēc savas būtības, ar savu miesu un dvēseli, ir Dieva radība un darbs, kaut arī postoši samaitāts caur iedzimto grēku (5. Moz. 32, Jes. 45, 54, 64, Ap. d. 17, Īj. 10, Ps. 138, un 139, Sal. māc. 12). Tāpat arī Jņ. atkl. 4.: “Tu Kungs, mūsu Dievs.. Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas,” kā to pirmā artikula izklāstā atzīst arī mūsu Mazais Katehisms. Bet tā kā iedzimtais grēks nenāk no Dieva, Dievs nav arī grēka radītājs vai dibinātājs. Iedzimtais grēks nav Dieva radība vai darbs, bet gan velna darbs. Lai Dievs netiktu padarīts par grēka radītāju, vai arī, lai Sātans netiktu padarīts par mūsu dabas un būtības, mūsu miesas un dvēseles radītāju, un lai varētu atšķirt Dieva un velna darbus pie cilvēkiem, ir jāpatur atšķirība starp mūsu miesas un dvēseles dabu jeb būtību (kas ir Dieva radība un Dieva darbs) un starp grēku (kas ir mūsu dabas samaitātība un ir velna darbs).

Otrkārt, artikulā par pestīšanu Raksti vareni apliecina, ka Dieva Dēls, kurš, būdams ieņemts no Svētā Gara, un būdams pilnīgi tīrs no grēka, ir pieņēmis mūsu, cilvēku dabu, izņemot grēku (Ebr. 2), lai visās lietā kļūtu līdzīgs mums, saviem brāļiem (un, kā ir teikuši vecajie, lai kļūtu konsubstancionāls jeb pēc būtības tāds pats kā mēs). Ja nebūtu pilnīgi nekādas atšķirības starp mūsu cilvēcisko dabu, kura ir samaitāta caur grēku, un starp iedzimto grēku, caur kuru šī daba mūsos ir samaitāta, tad vajadzētu secināt, ka vai nu Kristus nav pieņēmis mūsu būtību, tāpēc ka Viņš nav uzņēmis grēku, vai arī – uzņemot mūsu cilvēcisko dabu, Viņš ir uzņēmis arī grēku. Bet, tā kā abas šīs lietas neatbilst Rakstiem, tad šī bieži pieminētā atšķirība ir saprotama bez kādas pretrunas.

Treškārt, artikulā par svētīšanu Raksti māca, ka Dievs nomazgā cilvēku no grēka, šķīsta un svēta viņu. Tas notiek, vispirms, caur žēlastīgu piedošanu, pēc tam arī uzsākot viņa atjaunošanu un svētīšanu. Tādējādi grēks nekādā ziņā nevar būt pats cilvēks. Jo personu jeb cilvēku Dievs Kristus dēļ pieņem žēlastībai un dievbērnībai. Bet grēks nekad nebūs Dievam tīkams bērns. Tā arī ticīgajos reiz pēc šīs dzīves grēki beigsies, bet miesa un dvēsele paliks mūžīgajā dzīvībā.

Ceturtkārt, artikulā par mirušo augšāmcelšanos un par mūžīgo dzīvošanu Raksti liecina, ka tieši šī mūsu miesas substance (Jņ. 20), apskaidrota un bez grēka, augšāmcelsies un ka mums mūžīgajā dzīvībā būs tieši šīs mūsu dvēseles, tikai apskaidrotas un bez grēka. Ja nu nebūtu pilnīgi nekādas atšķirības starp mūsu miesu un dvēseli, un iedzimto grēku, tad pretēji šim mūsu kristīgās ticības artikulam būtu secināms, ka vai nu šī miesa pastardienā neceltos augšup un mums mūžīgajā dzīvībā būtu nevis šī mūsu miesas un dvēseles būtība, bet gan kāda cita substance (jo izredzētajiem tur jānokļūst bez grēka), vai arī augšāmceltos grēks un tā tas paliktu izredzētajos, tāpēc ka mūsu miesa un dvēsele tur būs un paliks.

No tā ir skaidrs, kā un kāpēc un cik dziļi ir jāpatur atšķirība starp cilvēka būtību jeb substanci, kura ir samaitāta caur grēku, un starp grēku, ar kuru un caur kuru cilvēks ir samaitāts.

VAI IEDZIMTO GRĒKU IR JĀDĒVĒ PAR SUBSTANTIAM VAI ACCIDENS?

Tā kā filozofiski un dialektiski izteikumi par substanci un akcidenci parastam cilvēkam nav pazīstami un tos nevar pietiekami izskaidrot, tad patiesi vienkāršai Baznīcai ir jāsargās no šādiem sholastu vārdiem, tāpēc ka parasti šādiem vārdiem ir citi, pazīstami, pielietojami analogi, ar kuru palīdzību vienkāršiem ļaudīm šī mācība var tikt pasniegta un izskaidrota. Bet, kad mācītie vīri savā starpā šādos disputos lieto specifiskus izteicienus jeb dialektisku runas veidu, tad ir skaidrs, ka tas viss noder tam, lai visu, kas pastāv, iedalītu substancē un akcidencē. Un, ja Augustīns ar pilnām tiesībām ir kā manihejisku noraidījis teicienu, ka grēks ir substance jeb cilvēka daba, tad ir skaidrs, ka dialektiskie izteicieni ir saskaņā ar mācību par iedzimto grēku. Jo, proti, tas, kas nepastāv pats par sevi, nav arī daļa no kaut kā cita, bet gan nepastāvīgi piemīt kaut kam citam, parasti un ierasti tiek saukts par akcidenci , tad Augustīna nodoms nav bijis lietot vārdu “akcidence”, pārrunājot šo lietu. Bet, tā kā šie filozofiskie vārdi “akcidence” un ” kvalitāte” ir pārāk vāji un neizteiksmīgi, lai izpaustu iedzimtā grēka lielumu, smagumu un negantību, ar šādiem aristoteliskiem izteicieniem nevājinot iedzimtā grēka nozīmību pretēji tam, ko vēsta Raksti (kā sholastiskie rakstnieki ar savām filozofiskajām “akcidencēm” un dialektiskajām “kvalitātēm” ir viltīgi vājinājuši iedzimtā grēka spēku), tad ir rūpīgi jāuzmana, lai ar filozofiskiem disputiem un argumentiem par “esamības substanci”, “ akcidenci” un “kvalitāti” netiktu sajaukta vai sabojāta mācības par iedzimto grēku vienkāršība, kādu to pasniedz Raksti. Tam ir jāpievieno paskaidrojums, ka iedzimtais grēks nav tik viegla akcidence vai tik viegla kvalitāte, kā dialektika filozofē par savām akcidencēm un savām kvalitātēm- iedzimtais grēks ir tāda un tik dziļa visas cilvēka dabas samaitātība, ka prāts ar savām domām to nespēj satvert un valoda to nespēj izteikt vārdos. Tā Luters piebilst pie 90. psalma: lai iedzimtais grēks tiek dēvēts par kvalitāti, vai par slimību, ir skaidrs, ka tas ir vislielākais ļaunums.

KAD CILVĒKĀ AIZSĀKAS IEDZIMTAIS GRĒKS?

Nevis tad, kad viņš kļūst saprātīgs un spēj atšķirt ļaunu no laba, nevis tad, kad viņš ir nācis šai pasaulē, bet gan tad, kad viņš tiek ieņemts mātes miesās (1. Moz. 8, Jņ. 3, Ps. 51).

KĀ MĒS TIEKAM ATBRĪVOTI NO IEDZIMTĀ GRĒKA?

Caur Kristu, kura nopelnu mēs iemantojam [Kristības] ūdens mazgāšanā caur vārdu, jo tā mēs tiekam šķīstīti un atdzimstam (Jņ. 3, Ef. 5, Tit. 3).

VAI TAD PĒC KRISTĪBAS KRISTIEŠOS ŠAJĀ DZĪVĒ NEPALIEK VAIRS NEKAS NO IEDZIMTĀ GRĒKA?

Pāvils sūdzas kopā ar visiem mīļajiem svētajiem (Rom. 7, Gal. 5), ka viņa miesā vēl mājo grēks, rosina viņā visādas ļaunas iekāres, kuras bieži vien pārņem viņu, tā ka viņam pastāvīgi nākas pret tām cīnīties caur Garu, un viņš lūdz, lai Kristus dēļ tas viņam netiktu pieskaitīts.

KO TAD KRISTĪBA NODARA IEDZIMTAJAM GRĒKAM, JA TAS PALIEK ARĪ PĒC KRISTĪBAS?

Kristība dod divas lietas, saka Pāvils (Tit. 3), atdzimšanu un atjaunošanos. Jo vispirms Kristībā tiek nomazgāti grēki, lai tie netiktu pieskaitīti un tiktu piedoti, ja kristītie paliek Kristū caur ticību (Ap. d. 22, Ps. 32, Rom. 7 un 8). Un šī piedošana nav daļēja, bet pilnīga un galīga. Otrkārt, pazaudētās mantotās taisnības vietā caur Svēto Garu tiek uzsākta atjaunošanās, caur kuru tiek sista krustā un nonāvēta iedzimtā samaitātība. Bet tā šajā dzīvē netiek paveikta un padarīta pilnībā, bet gan turpinās, tai ir jāaug un jāpieņemas spēkā visas dzīves laikā (2. Kor. 4, Rom. 7 un 8, Gal. 5).

VAI TAS, KAS KRISTĪTAJOS PALIEK PĀRI NO IEDZIMTĀ GRĒKA, PATS PAR SEVI IR PATIESS GRĒKS?

Iedzimtais grēks netiek Kristībā darīts svēts, tā lai pēc Kristības tas kristiešos būtu kā tāda laba, svēta, Dievam tīkama lieta. Tas pats par sevi ir un paliek ļauna lieta, kura ir pret Dieva likumu, proti, tas ir grēks, kā Pāvils to skaidri nosauc (Rom. 7). Tas pats par sevi ir arī nāves cienīgs, ja Dievs tā dēļ gribētu tiesāties saskaņā ar savu bauslību. Tas netiek pieskaitīts par lāstu tikai tiem, kuri caur ticību ir un paliek Kristū (Rom. 7 un 8).

KAD TAD CILVĒKĀ BEIDZAS IEDZIMTAIS GRĒKS?

Kad grēcīgā miesa pēc nāves kļūst par zemi un pīšļiem. Cik vien ilgi mēs šeit dzīvojam miesā, tik mums ir jānes sev līdzi šo grēku, pret to jācīnās utt.

KAS IR IZDARĪTIE GRĒKI?

Tie ir visi ļaunie augļi, kuri rodas no iedzimtā grēka samaitātās saknes, viss, kas ir pret Dieva likumu, iekšēji – domās, vēlmēs, kaislībās, un ārēji – attieksmēs, vārdos un darbos .

CIK DAŽĀDI IR IZDARĪTIE GRĒKI?

Daži ir iekšēji, daži ārēji grēki; daži ir atklāti, daži slepeni; daži notiek ar darbiem, daži – ar bezdarbību; daži notiek domās, daži ar ļaunu gribu, daži ar kaislībām, daži ar vārdiem, daži ar attieksmi, daži ar darbiem. Daži dod iemeslu grēkot, daži kļūst līdzdalīgi svešā grēkā. Daži grēki ir pret Dievu, daži pret savu tuvāko, ar dažiem grēkiem cilvēks grēko pats pret sevi. Šis iedalījums kalpo tam, lai mēs visdažādākajā mērā atzītu, cik dažādi un daudzveidīgi ir mūsu grēki; un tomēr paliek spēkā 19. psalmā teiktais: Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?

VAI PIETIEK AR TO, KA ŠĪ MĀCĪBA PAR GRĒKU TIEK PASNIEGTA ŠĀDĀ VISPĀRĒJĀ VEIDĀ?

Nē – tas ir ievads, kā Katehismā pie katra baušļa jātiek mācītiem ļaudīm, lai viņi varētu atzīt, kāds viņos mājo iedzimtais grēks un kādi dažādi izdarītie grēki pret katru bausli tāpēc rodas. Un mācītāji ir jāeksaminē vai viņi prot to parādīt pie katra baušļa, viņus ir jāmāca, kā to pie katra baušļa varētu izdarīt visvienkāršāk, lai ļaudis šeit mācītu nevien vispārīgi teikt: “Mēs esam nabaga grēcinieki, mums ir daudz grēku”, bet tā, lai viņi to mācītos atzīt atšķirīgi pie katra baušļa.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.