157. Kas ir eņģeli?


Par grēksūdzes sakramentu

Treškārt – šeit jārunā par grēksūdzes sakramentu. Šajā lietā es dažu manis izdoto traktātiņu un disputēšanas dēļ esmu jau ļoti daudzus sadusmojis un esmu daudz skaidrojis, ko es par to domāju. Tagad gribu to īsi atkārtot, lai atklātu tirāniju, kura šeit ir ņēmusi virsroku ne mazāk kā Vakarēdiena sakramentā. Jo abos šajos sakramentos, ­ tā kā tie saistīti ar ieguvumu un naudaskāri, ­ ganu skopulība neticami trakojusi pret Kristus avīm. Kā mēs to jau redzējām ar svētsolījumiem, arī Kristība, pieaugušo ļaužu vidū ir nožēlojami pagrimusi starp, kalpodama skopumam.

Pirmais un galvenais ļaunums šajā sakramentā ir tas, ka šo Sakramentu viņi ir pilnīgi iznīcinājuši ­ tā, ka nekas no tā nav palicis pāri. Tādēļ, ka arī tas, tāpat kā abi pārējie sakramenti, sastāv no dievišķā apsolījuma vārda un mūsu ticības; viņi abus ir pilnīgi atmetuši. Apsolījuma vārdus, kurus Kristus saka Mt.16:19: “.. ko tu siesi virs zemes ..” utt. un 18:18 “.. ko vien jūs virs zemes siesit ..” , un Jāņa 20:23: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti” utt. , ar kuriem tiem, kas sūdz grēkus, tiek atmodināta ticība, lai tie grēku piedošanu varētu saņemt, viņi izmantojuši savas tirānijas nolūkam. Jo visās savās grāmatās, mācībās un sprediķos viņi nav papūlējušies mācīt to, kas kristiešiem ar šiem vārdiem varētu tikt apsolīts, kas viņiem būtu jātic un kādu mierinājumu viņi gūtu, bet gan domājuši tikai par to ­ cik plaši, tālu un dziļi viņi ar savu spēku un varu spētu izvērst savu tirāniju, līdz kamēr daži sākuši pavēlēt pat eņģeļiem debesīs; nu tie lepojas ar traku bezdievību, lepojas, ka viņi ar šiem vārdiem esot guvuši varu valdīt pār debesīm un zemi un arī varu saistīt debesīs. Tātad viņi nemāca itin neko par ļaužu dziedinošo ticību, bet gan pļāpā tikai par pāvesta tirānisko varu; lai gan Kristus nesaka neko par varu, bet gan tikai par ticību.

Jo Kristus savā baznīcā nav noteicis nedz valstis, nedz kundzības, bet gan vienīgi par kalpošanu. Kā esam to uzzinājuši no apustuļa, kas saka:”Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem” [1.Kor.4:1]. Gluži tāpat kā tajā vietā, kur Viņš saka:”Kas tic un top kristīts, tas taps svēts”, ¨ Viņš atmodinājis ticību tiem, kas jānokristī, lai šī apsolījuma vārda dēļ cilvēks būtu drošs – ja viņš ticēs un tiks kristīts, viņš kļūst pestīts. Te vispār nevienam netiek dota nekāda vara, bet tikai ­ tiem, kuri kristī, dots kalpošanas uzdevums; tāpat arī šeit, kur Viņš saka:”Viss, ko tu siesi” utt. , Viņš atmodina ticību tajā, kas gatavs grēksūdzei, lai viņš caur šo apsolījuma vārdu būtu drošs – ja viņš tiks atsvabināts un ticēs, tad viņš arī patiesi būs atsvabināts debesīs; un te nepavisam nav runa par varu, bet gan par to, kuri atsvabina, kalpošanu. Un patiesi ļoti jābrīnās, kas gan ir noticis ar aklajiem un iedomīgajiem cilvēkiem, ka viņi nav arī Kristības sakramentu pakļāvuši savai tirānijai; jeb ­ ja viņi nav uzdrošinājušies savu tirāniju uzspiest Kristībai, kādēļ viņi spējuši to uzdrošināties grēksūdzes apsolījumā; jo abās vietās taču ir viena un tā pati kalpošana, viens un tas pats apsolījums, viena un tā pati sakramenta būtība, tā ka nav noliedzams, ja Kristība nepieder tikai Pēterim vien, tad arī atslēgas nevar ar bezdievīgu tirāniju tikt nodotas tikai pāvestam.

Tāpat, ja Viņš saka:”Ņemiet, tā ir mana miesa, kas par jums dota, tas ir biķeris manās asinīs” utt. , viņš atmodina ticību tajos, kas to ēd, lai līdz ar šiem vārdiem viņu apziņa ar ticību tiktu nostiprināta, ­ lai viņi būtu droši, ka saņems grēku piedošanu, ja ēdīs. Un šeit netiek domāts ne par kādu varu, bet vienīgi par kalpošanu. Kristības apsolījums tāds vēl palicis vismaz nepilngadīgajiem bērniem; maizes un biķera apsolījums ir izzudis un pārvērsts par kalpošanu mantrausībai; ticība pārvērsta par darbu un derība – par upuri. Grēksūdzes apsolījums pārvērsts cietsirdīgā tirānijā, kas jāuzskata par daudz ko vairāk nekā pasaulīga uzkundzēšanās.

Bet ar to vēl mūsu Bābele nebija apmierināta. Viņa arī ticību tik pamatīgi iznīdējusi, ka bez mazākā kauna noliedza to, ka šajā sakramentā būtu vajadzīga ticība; jā, antikristīgā bezdievībā viņi nosaukuši par ķecerību to, ja kāds apgalvoja, ka ticība šajā sakramentā ir nepieciešama. Ko gan vēl šī tirānija būtu varējusi izdarīt, bet nav izdarījusi? “Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles mēs tur pakārām vītolos ..” [Ps.137:1-2] Lai Dievs nolād šos neauglīgos vītolus pie šīm upēm, āmen. Pēc tam, kad apsolījums un ticība ir aptumšota un sapostīta, apskatīsimies, ko viņi devuši to vietā. Viņi noteikuši grēksūdzei trīs daļas: nožēlu, izsūdzēšanu un piedošanu, bet tādā veidā, ka viņi katrai no tām atņēmuši to, kas tajā bijis labs, un arī tām pievienojuši savu gribu un tirāniju.

Pirmkārt – nožēlu viņi mācījuši tā, ka viņi to pacēluši daudz augstāk par ticību apsolījumam un uzsvēruši to daudz vairāk , it kā tā nebūtu ticības darbs, bet gan kāds nopelns. Jā, ticību viņi pat nepiemin. Viņi arī ir pieķērušies darbiem un piemēriem no Svētajiem Rakstiem, kuros var izlasīt, ka daudzi guvuši grēku piedošanu ar savas sirds nožēlu un pazemību. Bet viņi nepamana ticību, kas radījusi tādu nožēlu un sirdssāpes, kā rakstīts par niniviešiem Jonas 3:5 “Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisus.” Citi, kas bijuši pārgalvīgāki un bīstamāki nekā šie, izgudrojuši tādu kā pusnožēlas veidu, kas ar atslēgu spēku [ko viņi nepazīst] kļūst par īstu nožēlu. Šo pusnožēlu viņi dāvā bezdievīgajiem un neticīgajiem, lai tādā veidā tiktu galā ar visu nožēlu. Ak, šīs neizturamās Dieva dusmas! Vai to tiešām māca Dieva baznīcā? Tā kā nu ticība un tās darbs ir iznīdēts, mēs itin droši padodamies cilvēku mācībām un uzskatiem, jā, mēs to dēļ ejam bojā. Tā ir liela lieta – salauzta sirds, bet tā nāk tikai no ticības, kas iedegusies pretī apsolījumam, un no Dieva draudiem. [Šī ticība ir tā], kas redz Dieva nemainīgo patiesību, nodreb, nobīstas, un tā saplosa sirdsapziņu un to atkal paceļ un mierina, un uztur saplosīto sirdsapziņu; Dieva draudu patiesība ir grēknožēlas cēlonis; apsolījuma patiesība ir mierinājuma cēlonis, ja vien ir ticība; un caur šo ticību cilvēks sasniedz grēku piedošanu. Tāpēc, pirmām kārtām, jāmāca un jāatmodina ticība. Bet, kad ticība ir sasniegta, tad grēknožēla un mierinājums tai noteikti sekos.

Tādēļ, kaut arī šie kaut ko iemāca [kā viņi to nosauc], no viņu grēku krājumiem māca, kā, uzlūkojot savu grēku daudzumu, panākt nožēlu, tomēr viņi māca bīstami un nepatiesi, jo nemāca iepriekš grēknožēlas cēloņus – sākumu, proti – dievišķo draudu un apsolījuma nemainīgo patiesību, lai atmodinātu ticību, kurā viņi spētu saprast, ka dievišķā patiesība, caur kuru viņi tiks pazemoti un pacelti, viņiem ir jāuzlūko ar lielāku centību nekā viņu daudzie grēki, kuri, ja tos saskata bez Dieva patiesības, daudz vairāk rosina tieksmi grēkot, nekā vedina uz grēku nožēlu. Es te pat nepieminu nepārvaramo nastu daudzumu, ko viņi mums uzkrāvuši, proti – ka mums jānožēlo itin visi grēki, bet tas nav iespējams, un mēs varam apzināties tikai mazāko daļu no grēkiem, jā, pat arī labie darbi tiek atzīti par grēkiem, kā rakstīts Ps.143:2 “Un neej tiesā ar savu kalpu, jo tavā priekšā nav neviena taisna dzivajo vidū.” Jo ir pietiekami, ja mēs nožēlojam tos grēkus, kuri liek bažīties mūsu sirdsapziņai, tos, kurus varam viegli atcerēties. Jo, kas tādējādi baiļojas, tas, bez šaubām ir gatavs visus grēkus nožēlot un bīties, un viņš nožēlos un baidīsies, ka tie viņu atkal varētu piemeklēt.

Tādēļ sargies, lai tu nepaļautos uz savu grēknožēlu vai nepiedēvētu savām sāpēm grēku piedošanu. Jo Dievs neuzlūko tevi pēc šīs nožēlas, bet gan pēc tavas ticības, kurā tu esi ticējis Viņa draudiem un apsolījumam, kas tevī izraisījusi tādas sāpes; tādēļ to, kas grēksūdzē ir labs, nevajag attiecināt uz tavu cītību pārskaitīt savus grēkus, bet gan uz Dieva patiesību un mūsu ticību. Visas citas lietas ir darbi un augļi, kas seko paši par sevi un nepadara cilvēku labāku, bet gan nāk no tāda, kas jau kļuvis labāks ticībā Dieva patiesībai: “Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa”, kā teikts Ps.18:8-9. Vispirms ir bailes no draudiem, kas iekveldina bezdievjus; ja šīs bailes sastopas ar ticību, tad grēknožēla paceļas kā dūmi utt..

Tomēr grēknožēla bijusi pakļauta ne tik daudz tirānijai un mantrausībai, bet gan daudz vairāk bezdievībai un samaitājošām mācībām. Bet grēksūdze un piedošana kļuvusi par lielisku darbošanos, lai gūtu ienākumus un varu. Vispirms par grēksūdzi. Nav nekādu šaubu, ka grēku izsūdzēšana ir nepieciešama un Dieva pavēlēta, Mt.3:6: “Un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.” 1.Jņ.1:9-10: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un š?īsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad mēs darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos”. Jo, ja jau svētajiem nepiedienas noliegt savus grēkus, cik gan vairāk savi grēki jāizsūdz tiem, kas atklātībā darījuši lielus grēkus? Bet izdarītā grēksūdze visspēcīgāk tiek apliecināta Mt.18:15 un turpmākajos pantos, kur Kristus māca, ka brālis, kas pret tevi grēkojis, ir jāsoda, jāparāda draudzei un jāapsūdz, un, ja viņš to neuzklausa, tad jāizstumj no draudzes. Viņš sadzirdēs tad, kad atzīs savus grēkus un tos izsūdzēs un labprātīgi pakļausies sodam.

Bet grēksūdze slepenībā, kas tagad tiek piekopta, kaut arī Raksti par to neliecina, man tomēr ļoti patīk, un tā nāk arī par labu, jā, ir pat nepieciešama; un es negribētu, lai tās nebūtu, bet gan priecājos, ka tāda ir Kristus baznīcā, jo tā nomāktajai sirdsapziņai ir milzīga palīdzība. Jo tādējādi mūsu sirdsapziņa tiek atklāta mūsu brālim un ļaunais, kas gulēja apslēpts, slepenībā tiek atklāts, un mēs no mūsu brāļu mutes saņemam mierinājuma vārdu, ko izteicis Dievs; ja mēs to uzņemam ticībā, mēs sev nodrošinām mieru Dieva žēlastībā, kas runā uz mums caur brāli. Tikai man riebjas, ka šāda grēksūdze padarīta par pāvesta tirāniju un naudas raušanu. Jo viņi iegaumē arī slepenos grēkus un pavēl tos atklāt dažiem biktstēviem, kurus viņi tam ir norīkojuši, proti, lai mocītu cilvēku sirdsapziņu; viņi tikai grib būt bīskapi, bet īstos darbus, kas pienākas bīskapiem, tas ir – Evaņģīēlija sludināšanu un trūcīgo ļaužu aprūpēšanu, ¨ , viņi ir galīgi aizmirsuši. Jā, šie bezdievīgie tirāni galvenokārt ievēro mazākos grēkus, bet lielos grēkus viņi vienmēr atstāj parastajiem priesteriem.

Tādā veidā ir radušās dažādas smieklīgas un sagudrotas lietas Tā Kunga Vakarēdiena bullā. Jā, lai viņu ačgārnās būtības bezdievība vēl vairāk atklātos, viņi piekopj to, kas ir pretrunā ar Dieva godināšanu, ar ticību un pirmajiem baušļiem, ­ ne tikai to īpaši neņemot vērā, bet arī mācot un par labu atzīstot. Tāda ir dzīšanās pēc svētceļojumiem, sagrozīta svēto pielūgšana, melīgas leģendas par svētajiem, dažādu darbu un ceremoniju piekopšana un paļaušanās uz šīm lietām. Ar visu šo tiek iznīdēta ticība Dievam un uzturēta elkdievība, kā tas šodien arī notiek, tā ka mums vairs nav citu bīskapu kā vien tādi, kādus senlaikos iedibinājis Jerobeams no Danas un Bēršebas, zelta teļa kalpi, kuri rīkojas tā, it kā viņi nezinātu Dieva likumu, ticību un to, kas piederas pie Kristus avju ganībām, bet tikai ar iebaidīšanu un varu iedzen ļaudīm savus sagudrotos darbus.

Lai gan es ieteicu paciest šo visu minēto gadījumu vardarbību, tāpat kā Kristus ir licis visu tirāniju paciest un mācījis mūs būt paklausīgiem visiem šiem naudas grābējiem, tomēr es nevaru piekrist tam, ka viņiem ir tik liela noteikšanas vara, un es arī neticu, ka viņi to ar kādu paragrāfu vai likumu var pierādīt. Es turpretī gribu pierādīt pavisam pretējo. Pirmkārt, ja Kristus Mt.18:15 saka par atklātiem grēkiem, ka esam sava brāļa dvēseli atguvuši tad, kad viņš tiek sodīts un mūs paklausa, un citādi nav vajadzības viņu izdot baznīcai, kā vien tad, ja viņš negrib mūs sadzirdēt un tādā veidā izpirkt grēkus starp brāļiem, ­ cik daudz vairāk tā būs arī patiesība par slepenajiem grēkiem, ka tos var atlaist, ja vien brālis otram labprātīgi grēkus izsūdzējis, un tad nav vajadzības to stāstīt baznīcai, tas ir – prelātam vai priesterim [kā viņi pļāpā un to izsaka]. Par šo uzskatu mums ir vēl viens pārliecinošs Kristus izteikums, turpat tālāk Mt.18:18: “..Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs, un, ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs”. Tas teikts visiem un ikvienam kristīgam cilvēkam, jo Viņš vēl tālāk runā par šo pašu lietu Mt.18:19: “Patiesi es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos”. Bet brālis, kas savu noslēpumu atklājis un alkst piedošanas, tas noteikti virs zemes būs vienprātībā ar savu brāli patiesībā, kas ir Kristus. Par to Kristus runā vēl skaidrāk tālāk, Mt.18:20, kur viņš tikko teikto apstiprina: “Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.

Tādēļ es nešaubos, ka no saviem slepenajiem grēkiem atbrīvots ir tas, kas tos labprātīgi atzinis vai ticis par tiem sodīts, alkst piedošanas un ir labojies jebkura atsevišķa brāļa priekšā, neskatoties uz to, kā pret to niknojas pāvesti ar savu varu, jo Kristus katram ticīgajam pilnīgi skaidri ir devis tiesības absolvēt. Piemetināšu vēl vienu nelielu iemeslu: ja būtu spēkā nosacījums par slepenajiem grēkiem, bez kuru atlaides neviens nevarētu kļūt pestīts, tad taču visvairāk tieši tās lietas, kuras iepriekš minēju, jā, arī labie darbi un elkdievība, ko mums patlaban māca pāvesti, varētu būt šķērslis pestīšanai.

Ja jau to netraucē smagākie grēki, kādēļ tad tiem vieglākajiem vajadzētu tikt reglamentētiem tik muļķīgā veidā? Bet nesaprātīgie un aklie gani izraisa baznīcā šādas neapdomīgas lietas. Tāpēc es gribu brīdināt šos Bābeles firstus un Betavas bīskapus, lai viņi savaldās nosacījumu izdomāšanā un grēku iedalīšanā; lai viņi dotu tiesības visiem brāļiem un māsām brīvi uzklausīt slepeno grēksūdzi, lai grēcinieks savus grēkus varētu atklāt, kam vien viņš to vēlas, ja viņš piedošanu un mierinājumu, tas ir – Kristus vārdu, grib dzirdēt no sava tuvākā mutes. Jo ar šādu savu noziedzību viņi nedara neko citu kā vien ­ bez pamata sasaista vājo cilvēku sirdsapziņas, apliecina savu nekrietno tirāniju un apmierina savu mantkārību ar brāļu grēkiem un pazudināšanu. Jo tādā veidā viņi aptraipa savas rokas ar dvēseļu asinīm; un vecāki aprij savus bērnus, un Efraīms aprij Jūdu, un Sīrija¨ Israēlu ar atplestu muti, kā saka Jesaja.

Šīm ļaunajām lietām viņi sagādājuši apstākļus, līdzīgi arī – grēku mātes, māsas, meitas, svaiņus, grēku zarus un augļus; to visu sagudrojuši atjautīgi un dīki ļaudis, kas arī grēkos izveidojuši sava veida dzimtas un radinieku [cilts] koku; tik ļoti auglīga ir bezdievība un nezināšana. Jo šis viņu sadzejojums [lai kāds jokdaris to būtu izgudrojis] kļuvis par vispārēju likumu, gluži tāpat kā vēl daudzi citi. Jo šie gani uzrauga Kristus baznīcu tā, ka viņi visu, ko šie vismuļķīgākie svētie ļaudis sasapņojuši par māņticībām vai jauniem darbiem, tiklīdz tas kļuvis zināms, tūlīt izdaiļo ar atlaidēm vai apliecina ar bullām. Cik daudz gan te pietrūkst, lai Dieva tautai sniegtu īsto ticību un saglabātu tai brīvību, jo kas gan ir kopīgs brīvībai ar Bābeles tirāniju?

Bet es dodu padomu neievērot nekādus grēku apstākļus. Kristiešiem te ir tikai viens apstāklis – tas, ka brālis ir grēkojis. Jo kristīgajā brālība nav salīdzināma ar kādu personu, un apstākļiem, vietas, laika, dienas, personas vai kādu citu tamlīdzīgu uzpūstu māņu ievērošana nedos neko citu kā vien to, ka par lielām tiks padarītas lietas, kas patiesībā nav lielas, par ļaunu tam, kas ir vissvarīgākais; it kā vēl varētu būt kas lieliskāks un varenāks par kristīgās brālības godu. Tā viņi mūs piesaista vietām, dienām un personām, lai ar to iznīcinātu brālīgā vārda augsto cieņu un mēs brīvības vietā kalpotu gūstam, mēs, kam visas dienas, vietas, personas un viss ārišķīgais ir vienaldzīgs.

Par to, cik nemākulīgi viņi mācījuši par gandarīšanu, esmu pieskāries, runādams par atlaidēm, ko viņi ļoti nelietīgi izmantojuši, lai kristiešus samaitātu miesā un dvēselē. Sākumā viņi mācīja tā, ka īsto gandarīšanu, kas ir dzīves atjaunošana, ļaudis nemaz nevarēja izprast. Pēc tam viņi to turpina un padara gandarīšanu tik nepieciešamu, ka ticība Kristum tiek galīgi nomākta, un nomoka cilvēku sirdsapziņu ar šaubām tik nežēlīgi, ka viens skrien uz Romu, otrs klosterī, vēl cits uz kādu citu vietu; viens sevi šausta ar rīkstēm, kāds cits bendē savu miesu ar gavēšanu un negulēšanu; bet viņi visi saka vienu un to pašu nejēdzību: raugi, še ir Kristus un tur ir Kristus un Dieva valstība, kas ir mūsos; tie iedomājas, ka tā nāks caur viņu ieražām Par kādām nejēdzībām, ak Romas Krēsls, mums jāpateicas gan tev, gan taviem nāvējošajiem likumiem, ar kuriem tu visu pasauli esi tā samaitājis, ka viņi domā paši ar saviem darbiem iegūt savu grēku piedošanu no Dieva, kuram pietiek ar satriektas sirds ticību! Tu panāc, ka ar tamlīdzīgu trokšņošanu ticība ne tikai tiek noklusēta, bet tu to arī apspied, lai tikai tavai asinskārajai dēlei būtu tikai tādi ļaudis, kuriem var teikt: nes tik šurp, nes tik šurp, un grēki būs izpirkti.

Starp šiem ir gadījušies tādi, kas sagudrojuši visādas viltības, lai novestu cilvēku dvēseles galīgā izmisumā, un tikai tāpēc noteikuši, lai grēku sūdzētājam atkal no jauna būtu jāizstāsta visi viņa grēki, par kuriem viņš vēl nav izpildījis viņam uzlikto grēku izpirkšanu. Bet ko gan visu neatļaujas tie, kas dzimuši, lai visu novestu desmitkārtīgā nebrīvē? Tālāk – cik daudzi ir tādās domās, ka viņi ir saņēmuši svētību un izpirkuši savus grēkus, ja tikai norunā priestera uzdoto lūgsniņu, lai gan tajā brīdī pat nedomā savu dzīvi labot! Jo viņi tic, ka tajā vienā acumirklī, kad viņi nožēlo un sūdz grēkus, visa viņu dzīve tiek izlabota, viņiem tikai vēl jāizpērk pagājušie grēki. Bet kā gan viņi to varētu saprast citādi, ja viņi nav citādi mācīti? Šeit nemaz netiek domāts par miesas nogalināšanu; te nedarbojas arī Kristus piemērs, kur viņš piedod grēkus laulības pārkāpējai un viņai saka:”.. ej un negrēko vairs” [Jņ.8:11], un ar to uzliek viņai krustu, lai nonāvētu miesu. Ne mazāk nozīmīgu iemeslu šiem aplamajiem uzskatiem devis tas, ka mēs grēciniekus attaisnojam, iekams izpildīts grēku izpirkums, tāpēc notiek tā, ka viņi vairāk ir norūpējušies par grēku izpirkšanu, kas ir ilgstoša, nekā par grēknožēlu, kas, kā viņi tic, beidzas līdz ar grēksūdzi; lai gan pirmbaznīcā absolūcija sekojusi pēc tam, kad grēka izpirkums bija izpildīts, ­ lai pēc darba pabeigšanas kristieši jo vairāk darbotos ticībā un dzīves atjaunošanā.

Nu ir pietiekami atkārtots, ko es esmu plašāk izklāstījis grāmatiņā par grēku atlaidēm, un līdz ar to tagad vispārīgā veidā būtu pietiekami pateikts par šiem trim sakramentiem, par kuriem tik daudzās kaitīgās grāmatās, kurās ir runa par sentencēm un likumiem, tiek un netiek mācīts. Vēl atliek kaut ko uzrakstīt arī par pārējiem sakramentiem, lai netiktu uzskatīts, ka esmu tos bez iemesla atmetis.

« Baznīca Bābeles gūstā | Par kristības sakramentu | Turpinājums sekos »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.