113. Kas ir iekāre?


Par garīdznieku ordināciju

Aicinātu mācītāju ordinēšana nav dievišķs iestādījums jeb pavēle, bet gan baznīcas rituāls, jo, lai arī tas ir minēts Ap.d.14:23, Rakstos tas nav pavēlēts. Tādēļ ordināciju mēs pamatoti klasificējam kā adiaforu un apstiprinām, ka par mācītāju kļūst nevis pateicoties ordinācijai, bet gan aicinājumam.


Luters raksta:

“Roku uzlikšana [ordinācija] svēta, apstiprina un apliecina to [aicinājumu kalpot], gluži kā notārs un liecinieki apliecina pasaulīgas lietas un kā mācītājs, svētot līgavu un līgavaini, apstiprina jeb apliecina viņu laulību, tas ir, ka viņi iepriekš ir viens otru izredzējuši un to publiski paziņojuši.”

Līdzīgi arī Šmalkaldes artikuli apstiprina, ka ordinācija ir vienīgi aicinājuma publiska ratificēšana:

“Agrāk cilvēki ievēlēja savus mācītājus un bīskapus. Tad nāca vai nu tās pašas vai kādas kaimiņu baznīcas bīskaps, kurš apstiprināja ievēlēto, uzliekot viņam rokas; un ordinācija nebija nekas cits, kā vien šāda ratificēšana”.

Šī iemesla dēļ luteriskā baznīca nepiekopj tā dēvēto absolūto ordināciju, proti, tādu personu ordinēšanu, kuras vēl nav saņēmušas aicinājumu, jo tas varētu radīt maldīgu iespaidu, it kā ordinācijas rezultātā ordinētā persona tiktu uzņemta kādā “garīgā kārtā”, kura turpina pati sevi, un padarīta par konsekrētu priesteri, kurš var tikt aicināts amatā, vienīgi pateicoties ordinācijā saņemtajam īpašajam stāvoklim.

Pats par sevi saprotams, ka arī ordinēšanas tiesības ir sākotnēji nodotas vietējo draudžu rokās, kā to apliecina Šmalkaldes artikuli:

“Kur vien pastāv patiesa baznīca, tur obligāti pastāv arī tiesības izvēlēt un iecelt mācītājus.”

Saskaņā ar Romas katoļu mācību, kristīgi mācītāji (priesteri) ir vienīgi tie, kurus ir ordinējuši pāvesta iecelti bīskapi, turpretī kristīgu draudžu ordinēti mācītāji esot zagļi un slepkavas. Raugoties no pāvesta viedokļa, šī antikristīgā mācība ir pilnīgi saprotama, jo, saskaņā ar pāvestiešu mācību, ordinācijas “sakraments” pats par sevi sniedz ordinētajam Svēto Garu un uzspiež viņam “neizdzēšamu raksturu”, kurš uz visiem laikiem padara viņu par priesteri, pat ja viņš ar smagiem grēkiem atklāj, ka nav šī svētā amata cienīgs.

Taču tas vēl nav viss. Saskaņā ar Romas katoļu mācību, pateicoties ordinācijai, priesteris saņem arī pārdabiskas spējas pārvērst Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu Kristus miesā un asinīs, un upurēt tos kā upuri par dzīvo un mirušo grēkiem. Tik milzīga vara nepiemīt pat ne svētajiem eņģeļiem, ne vislielākajiem svētajiem. Patiešām, šī vara pārspēj pat Kristus cilvēciskās dabas varu, kurai, kā viņi apgalvo, ir jāpakļaujas priestera pavēlei ikreiz, kad viņš tai liek parādīties uz zemes un tikt upurētai par dzīvo un mirušo grēkiem. Tādēļ pāvestiešu mācība par ordināciju un misi ir neizsakāma Kristus un Viņa svētā vārda zaimošana.

Lai arī episkopāļi neatzīst pāvestu par Kristus vietnieku zemes virsū, tie tomēr māca, ka ordinācija ir vienīgais apustuliskās sukcesijas veids, līdz ar kuru tiek nodots tālāk arī patiesais kalpošanas amats.

Visbeidzot, arī prokatoliski noskaņotie luterāņi, kuri uzskata kalpošanas amatu par kādu “īpašu kārtu”, kura turpina pati sevi, pārvērš baznīcas ordinācijas rituālu dievišķā iestādījumā jeb pavēlē. Šādi luterāņi nepārprotami noliedz to, ka kristīgs mācītājs saņem savu amatu, pateicoties draudzes aicinājumam, kaut arī šī mācība ir skaidri izklāstīta Rakstos.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

7 atsauces par “Par garīdznieku ordināciju”

  1. luterānis:


    Tipisks 19.gs.”luteriskās”vienpusības paraugs.
    Jo pēc būtības ordinācija IR aicinājums. Aicinājums bez ordinācijas ir tikai parunāšana par aicinājumu.

  2. jean:


    luterāni (tas, kas kreisi),

    draudzes aicinājums ir aicinājums, un ordinācijas ceremonija ir ordinācijas ceremonija.

    Līdzīgi kā laulātos par laulātiem nepadara laulības ceremonija (tas ir, ceremonijas vadītāja darbošanās), bet gan laulāto viens otram dotais solījums, tāpat arī mācītāju par mācītāju nepadara ordinācijas ceremonija (tas ir, ceremonijas vadītāja (-ju) darbības), bet gan draudzes aicinājums.

    Pie luterāņiem tas ir tā, kā redzi, jau no Lutera laikiem …

  3. luterānis:


    jean, par mācītāju padara ordinācija, tāpat kā par laulātiem (izņemot krūmu laulību8-) ne tikai viens tās elements – solījums, bet visa laulības ceremonija.
    Tāpat-draudzes aicinājums nav tikai dr.kundzīšu/kungu balsojums par kandidātu vai kandidāta kalpošanas aicinājuma izjūta.
    Jo ordinācijā baznīca/draudze ar saviem priekšstāvjiem bīskapiem/mācītājiem kristieti aicina/ieceļ par mācītāju.

  4. jean:


    Ceremonijmeistar, ko tu saproti zem vārda — ceremonija?? Pamato, kā un kāpēc šīs ceremonijas ko tādu veic, ko tu tām piedēvē??

  5. luterānis:


    jean, kas man ko paskaidrot lecīgam jauneklim, kas vēlas ielūkoties ne sava amata smalkumos? Teoloģiskas abstrakcijas te tāpat nepalīdzēs. Pazemību mācies…

  6. jean:


    “Pazemīgais”, vai tik tu neesi viens no tiem, par ko runāts šā raksta pēdējā rindkopā?? :)

  7. sanktus:


    Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. (Mat. 5:17,18)
    Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. (Ap. d. 17:24,25)
    Tā saka Tas Kungs: “Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu? Visu pasaules visumu taču ir radījusi Mana roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv, saka Tas Kungs, bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.(Jes. 66:1-2)
    Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus. Es, Jēzus, esmu sūtījis Savu eņģeli, lai jums šo liecību dotu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne.”(Atkl. 22:14-16)

    Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.(Jāņa 17:19-21) VĀRDIEM NEVIS ELKIEM ROKU DARINĀTIEM!!!!!

    nolādēts lai ir tas vīrs, kas darina kādu izgrieztu vai izlietu elka tēlu, kas Tam Kungam ir negantība, amatnieku roku darbs, un kas to slepenībā uzceļ! – Un visa tauta lai atbild un saka: āmen.(5. Moz. 27:15)

    DIEVA LIKUMUS NEVIENS NAV MAINĪJIS!!!
    Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?“(Jāņa 5:46,47)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.