287. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas sestajā lūgumā?


Par Evaņģēliju

KAD KĀDA NABAGA SIRDS GRIB ATGRIEZTIES UN BAŽĪJAS PAR TO, LAI TĀ NEIETU BOJĀ ZEM DIEVA DUSMU UN LĀSTA SMAGUMA, KUR TAI MEKLĒT ŠO ATGRIEŠANOS, KURP TAI DOTIES? KO ŠAI SIRDIJ PIEDĀVĀT?

Nevar atstāt šo sirdi tādās izbailēs bez mierinājuma. Bet šo mierinājumu nav jāmeklē bauslībā, nedz arī pašas darbos, bet šai sirdij ir jānorāda uz Evaņģēlija mācību un jāpiedāvā to (Jes. 40, 61, Lk. 4, Rom. 4).


KAS IR EVAŅĢĒLIJS?

Jaunās Derības pasludinājumam pravieši ir devuši īpašu vārdu, kurš no grieķu valodas ir palicis kopīgā lietošanā, saucot to par Evaņģēliju, tas ir, labo, priecīgo, mierinošo vēsti. Vārds “Evaņģēlijs” tiek lietots tā, lai tas kopumā aptvertu visu mācības kopumu, kura ir jāpasniedz ļaudīm (Mk. 1, 16, Lk. 9, Ap. d. 20, Rom. 1. u.c.), tāpat kā caur vārdu “bauslība” bieži vien tiek saprasta mācība par Dieva vārdu (Jes. 2, Ps. 19, Rom. 8). Un pēc nozīmes generalis definitio ir pareiza, ka Evaņģēlijs ir atgriešanās un grēku piedošanas pasludinājums, jo šajās pamatlietās Kristus ietver visu mācību (Lk. 24, Ap. d. 20). Tāpat arī žēlastības un grēku piedošanas pasludinājumam nav jātiek pasniegtam lepnajiem farizejiem vai arī pārdrošajiem epikūriešiem, bet gan tiem, kuri ir gatavi atgriezties. Evaņģēlijam ir jānāk tāpēc, lai atgriešanās nebūtu izmisums, bet gan, lai dievišķas skumjas dotu atgriešanās svētību (2. Kor. 7). Tos, kuri netic Evaņģēlijam, nesagaida nekas cits kā pazudināšana (Mk. 16, Jņ. 3, 2. Tes. 1). Tāpēc arī ir teikts, ka Evaņģēlijs ir atgriešanās un grēku piedošanas pasludinājums, ka arī Evaņģēlijā ir vērtīgi dažu lietu skaidrojumi mācībai par atgriešanos, kura, savukārt, tiek pasludināta bauslībā.

Bet ja par Evaņģēliju runā īpaši un specifiski, kā Evaņģēlijam jātiek atšķirtam no bauslības, tad abiem ir savs īpašs amats un darbs, proti, bauslība ir grēka, dusmu, nāves un pazudināšanas amats (Rom. 3, 4, 2. Kor. 3), bet Evaņģēlijs ir taisnības, žēlastības, dzīvības un pestīšanas amats (2. Kor. 3, Ap. d. 13, un 14). Tā Evaņģēlijs patiesībā ir pasludinājums vai mācība par Kungu Kristu, Viņa personu un Viņa amatu, proti, kā Viņš, pirmkārt, dievišķās Majestātes brīnumainajā gudrībā ir nolikts par mūsu Starpnieku, Pestītāju, Salīdzinātāju un kā Viņš mūs padara svētlaimīgus. Otrkārt, kā Viņš, kad bija pienācis laiks, tapa par cilvēku, caur savu paklausību, ciešanām un miršanu piepildīja pestīšanas un salīdzināšanas darbu, tādējādi nopelnot mums taisnību un mūžīgo dzīvību. Treškārt, Evaņģēlijs sevī ietver ne vien stāstu par Kristu, bet galvenokārt žēlastīgo, mierinošo apsolījumu, kurā Dievs pasludina un apsola, ka Viņš grib būt žēlīgs visiem nabaga grēciniekiem, kuri atgriežas, grib piedot viņiem grēkus, pasludināt viņus brīvus no godam nopelnītā pazudināšanas sprieduma, pieņemt viņus par saviem bērniem un padarīt par mūžīgās dzīvības un mūžīgās svētlaimības mantiniekiem, un darīt to no tīras žēlastības, bez visiem viņu nopelniem, tikai Kristus paklausības, ciešanu un nopelna dēļ, kur ir vienīgais viņu patvērums, ja vien viņi ar patiesu ticību to pieņem un tam uzticas.

VAI EVAŅĢĒLIJS IR KĀDA JAUNA MĀCĪBA, KURA IR AIZSĀKUSIES KRISTUS UN APUSTUĻU LAIKĀ?

Nē, jo tāpat kā ticība ir mūsu un sentēvu ticība (2. Kor. 5), tā arī Evaņģēliju (Rom. 1, Jņ. 8, 1. Pēt. 1, Ap. d. 10) un mācību Dievs ir atklājis drīz pēc grēkā krišanas un pēc tam tas ir ticis allaž atkārtots un sludināts visos Vecās Derības laikos. Starpība ir tikai tāda, ka Vecajā Derībā tas bija apsolījums, ka Kristus nāks un veiks Pestīšanu, bet Jaunajā Derībā tas ir Evaņģēlijs jeb pasludinājums, ka Viņš ir atnācis un ir veicis pestīšanas darbu (Rom. 1). Bet, tāpat kā mēs tiekam attaisnoti un pestīti, ticot Tam, kurš ir atnācis, tā arī viņi tiek attaisnoti un pestīti, ticot Tam, kas atnāks (Rom. 4, Ap. d. 10, 15, Atkl. 13).

VAI TAD CAUR EVAŅĢĒLIJU BAUSLĪBA TIEK PILNĪGI IZBEIGTA UN ATMESTA?

“Nekādā ziņā”, saka Pāvils (Rom. 3), bet bauslībai tāpēc jātiek daudzkārt apstiprinātai un nostiprinātai; un Kristus saka (Mt. 5): “Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.”

BET TAS KATRĀ ZIŅĀ IR PRETRUNĪGI: BAUSLĪBA SAKA – DIEVS DUSMO PAR GRĒKIEM, BET EVAŅĢĒLIJS SAKA – DIEVS GRIB BŪT ŽĒLĪGS GRĒCINIEKIEM. BAUSLĪBĀ TEIKTS, KA DIEVS GRIB SODĪT GRĒKU UN PAZUDINĀT GRĒCINIEKUS, EVAŅĢĒLIJS SAKA – DIEVS GRIB PIEDOT GRĒKUS UN DARĪT GRĒCINIEKUS SVĒTLAIMĪGUS. BAUSLĪBA SAKA- DIEVS GRIB BŪT ŽĒLSIRDĪGS, JA BAUSLĪBA TIKS PILNĪBĀ PIEPILDĪTA, BET EVAŅĢĒLIJS SAKA – DIEVS GRIB BŪT ŽĒLSIRDĪGS, GRIB DOT DZĪVĪBU UN SVĒTLAIMĪBU BEZ VISIEM MŪSU DARBIEM, NOPELNIEM UN CIENĪBAS. TE TAČU BAUSLĪBA UN EVAŅĢĒLIJS IR VIENS PRET OTRU, JO VIENS OTRU ALLAŽ ATCEĻ UN ATMET

Tas labi jāizskaidro, jo uz tā balstās viss Evaņģēlija izpratnes pamats. Un ļaudis ir cieši jābrīdina par šādām vieglprātīgām domām, ka viņiem šķiet, ka bauslībā Dievs ar dusmību nostājas pret grēkiem, bet Evaņģēlijā Viņam ir cits nodoms, Viņš ir mainījis savu prātu, viedokli un gribu un tagad tam jāskan tā: ko bauslība spriež par grēkiem, tas tagad vairs neder; Evaņģēlijā Dievs nav grēka naidnieks, Viņam tie ir mīļi, Viņam par tiem ir prieks un labpatika, Viņš bezdievjiem viņu grēku dēļ grib dot mūžīgo dzīvību. Šādas domas ir aplamas un nepareizas, jo bauslība ir Dieva mūžīgā, nemainīgā griba, kuru Evaņģēlijs nevis atceļ vai atmet, bet gan apstiprina un nostiprina. Tātad tas paliek nemainīgi: ja Dieva taisnība, kuru prasa bauslība, nenotiek pietiekami, ja bauslība netiek piepildīta, tad Viņš nevienam grēciniekam nevar un negrib būt žēlastīgs (Mt. 5, Rom. 8, 10, Gal. 4).

BET, TĀ KĀ MUMS TAS IR NEIESPĒJAMI, KĀ TAD MĒS VARAM KĻŪT SVĒTLAIMĪGI?

Mūsu dēļ mums vajadzētu būt un palikt mūžīgi nolādētiem un pazudušiem; jo Dievs nevar pamest savu bauslību un mēs to nespējam piepildīt. Te Dievs pats ir padomājis par līdzekli un ceļu, lai palīdzētu. Viņš grib savu Dēlu sūtīt mūsu miesā nevis tāpēc, lai Viņš atceltu bauslību (it kā Dievs vairs nenicinātu grēciniekus un neprasītu bauslības piepildīšanu un gandarīšanu), bet tāpēc, lai Viņa Dēls, zem bauslības būdams, izpildītu to, ko prasa Dieva bauslība, kas nevar tikt atcelta un kuru piepildīt nav mūsu spēkos, lai Viņa Dēls to mūsu vietā un mūsu dēļ izdarītu un samaksātu un tādējādi nopelnītu, ka Viņa piepildījuma un samaksas dēļ Dievs varētu būt žēlīgs grēciniekiem, tāpēc ka bauslība un Viņa taisnība ir gandarīta. Tādējādi Evaņģēlijs neatceļ bauslību, bet gan parāda, kā Kristus to par mums ir bagātīgi un pilnīgi piepildījis (Rom. 8, 2. Kor. 5, Jes. 53, Gal. 4).

BET KO MAN TAS LĪDZ, KA CITS IR PIEPILDĪJIS BAUSLĪBU, JO BAUSLĪBA TO PRASA NO MANIS. KĀ TAS, KO VIENS IR SAMAKSĀJIS, VAR NODERĒT VISIEM?

Kristus bauslībā ir padarīts par grēku un lāstu nevis sevis, bet mūsu labā (Gal. 3, un 4, 2. Kor. 4), un tas tā pēc Dieva žēlīgā prāta ir nolikts mūsu pestīšanai (Ef. 1), lai viens mirtu par visiem (2. Kor. 5), jo Dievs ir visus mūsu grēkus uzlicis Viņam (Jes. 53). Un tā kā šī persona ir ne vien cilvēks, bet Dievs un cilvēks, tad izpirkšana ir tik bagātīga, ka tā ir salīdzināšana visai grēcīgajai pasaulei, (1. Jņ. 1, 2). Un tā kā tā ir paveikta mūsu miesā Kristus personā, tad tā nāk mums visiem par mierinājumu (Rom. 8).

RAKSTOS IR TEIKTS, KA TĀ IR TĪRĀ ŽĒLASTĪBA BEZ KĀDIEM NOPELNIEM, BET KĀPĒC KRISTUM TO IR NĀCIES TIK DĀRGI IEMANTOT, NOPELNĪT UN IZPIRKT?

Mums tas nozīmē tīru žēlastību, bez visiem mūsu darbiem, nopelniem, gandarīšanas un samaksas. Bet kas attiecas uz Kristu, tad tā ir un nozīmē izpirkšanu, samaksu, un nopelnus (Rom. 3, 1. Kor. 6, 1. Pēt. 1, 1. Tim. 2, Ap. d. 20).

KĀDU PIEPILDĪŠANU PRASA BAUSLĪBA, KURU KRISTUM VAJADZĒJA VEIKT PAR MUMS?

Pirmkārt, tā prasa, lai par grēkiem tiktu samaksāts un gandarīts ar soda, dusmu un lāsta izciešanu. Un to Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir mūsu labā izdarījis (2. Kor. 5, Gal. 3, Jes. 53, u.c.). Tādējādi Kristus ir nopelnījis, ka mēs tiekam attaisnoti žēlastībā caur Viņa pestīšanu bez mūsu nopelna (Rom. 3).

KUR TAD IR ATŠĶIRĪBA STARP BAUSLĪBU UN EVAŅĢĒLIJU?

Pirmkārt: bauslība pēc savas dabas ir zināmā mērā pazīstama (Rom. 2), bet Evaņģēlijs ir noslēpums, apslēpts jebkuram saprātam; noslēpums, kuru Dievs ir atklājis tikai savā vārdā (Mt. 16, 1. Kor. 2, Ef. 1, Rom. 16).

Otrkārt: bauslība ir amats, kas atklāj, vaino un apsūdz grēkus un to dēļ visus cilvēkus nolād nāvei. Bet Evaņģēlijs ir amats, kas Kristū parāda Dieva taisnību un caur to dod mūžīgo dzīvību visiem, kuri tam tic (2. Kor. 3, Rom. 1).

Treškārt: arī bauslība runā par taisnību un svētlaimību, bet norāda uz mums, ka mums savā dabā, darbos šo taisnību ir jāiemanto pilnīgi, ja mēs caur to gribam dzīvot. Bet tā kā mums tas nav iespējams, tad Evaņģēlijs mums norāda uz Kristu, ka Viņš ar savām ciešanām, paklausību un nāvi mums ir nopelnījis Dieva taisnību, kura mums tiek pierēķināta un dāvināta žēlastībā, bez mūsu nopelna, tikai Kristus dēļ caur ticību (Rom. 10, Gal. 3).

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.