201. Ko Bībele māca par Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem?


Par diviem ceļiem

Svētais Gars Bībelē bieži runā par diviem ceļiem. Tā, piemēram, ar pravieša Jesajas muti Tas Kungs aicina uzlūkot dzīves ceļus un izpētīt: kurš senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš.
Cilvēka dvēselei, kas šo ceļu atradīs un pa to ies, tiek apsolīts miers [Jer. 6:16].


Tas ir mudinājums izpētīt un atrast patieso dzīves jēgu, kas tiek pielīdzināta šauram ceļam, kas ved uz dzīvību.
Turpretī otrais, maldīgais ceļš, tiek saukts par plato pazušanas ceļu.

Svētie Raksti aicina ikvienu cilvēku izvērtēt, uz kura ceļa viņš atrodas, nemitēdamies uzsvērt, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Tas liek cilvēkam jautāt: “Jā, kas tad īsti ir dzīve?
Ko nozīmē būt šajā pasaulē, un kas notiek ar cilvēku, kad viņš nomirst?
Kas ir noticis ar mūsu mirušajiem radiem un draugiem, un, kas beigu beigās notiks ar katru no mums?
Vai es vēl kaut kādā veidā būšu, eksistēšu vai arī manis nebūs pavisam?
Vai mana dzīve ir tikai īss apziņas irklis, kas uz pavisam īsu bridi uzplaiksnījis šajā sarežģītajā kopumā, ko mēs saucam par Visumu, vai tomēr dzīvei ir arī kāda cita paliekamāka nozīme, jēga un vērtība?”

Mums visiem gribas ticēt, ka cilvēka dzīve nav tikai dvaša, kas uz īsu bridi parādās aukstā ziemas dienā, lai atkal izgaistu nebūtībā. Bet vai patiešām tas tā ir?

Kurš varētu mums dot atbildes uz šiem jautājumiem?
Vai ir tāda autoritāte, kas spētu man pateikt, kas es esmu, kāpēc es dzīvoju un kas notiks ar mani, kad es nomiršu?

Vajadzība pēc šādas autoritātes ir acīm redzama, jo atbildes uz šiem jautājumiem pats es nezinu un arī sevī neatrodu?

Kur meklēt?

Iespējams, ka atbildi varētu sniegt zinātnieki, gudri cilvēki, kas pēta pasauli, cilvēkus, Visumu un tā procesus.
Tomēr uzreiz jāsaka, ka te mūs gaida vilšanās – zinātne pēc definīcijas nevar atbildēt uz šādiem jautājumiem. Zinātne pēta esošo, tā cenšas atklāt to, kas pastāv un kādas likumsakarības valda šajā esamībā. Zinātne, piemēram, pēta cilvēku. Savu iespēju robežās tā noskaidro, no kā cilvēks sastāv, kādi procesi viņā notiek.
Tā zina, ka cilvēks ir ļoti sarežģīts organisms, kas dzimst, dzīvo un mirst, bet no kurienes šis sarežģītais organisms ir radies, kāda ir tā pastāvēšanas jēga, kas notiek ar to, kad viņš nomirst, uz šiem jautājumiem zinātne atbildēt nesēj.

Taisnību sakot, īsta zinātne ar šādiem jautājumiem arī nenodarbojas. Tātad, ja uzdosim jautājumu par savu esamības jēgu zinātniekiem, tad atbildi gaidīt būs veltīgi. Tas neietilpst zinātnes kompetencē. Zinātne nav tā autoritāte, kuru meklējam.

Varbūt tomēr filozofi?
Tie ir cilvēki, kas mīl gudrību, vingrina savu prātu un spriež par daudziem un dažādiem dzīves jautājumiem.
Taču ari filozofija kā zinātne šādas atbildes nesniedz un nevar sniegt.
Vienam no pirmajiem lielajiem mums zināmajiem filozofiem Sokrātam pieder izteikums: “Es zinu to, ka nezinu neko.” Šie vārdi labi raksturo filozofiju. Tā nemeklē gatavas atbildes, bet gan drīzāk uzdod jautājumus, analizē, kritizē, apšauba un beigu beigās noraida jebkuru gatavu atbildi, kas dzimusi cilvēka prātā.
Tātad arī te mūs gaida vilšanās.

Cilvēka prāta spējas, kā to neparasti uzskatāmi parāda ari Salamana Mācītāja grāmata, nav pietiekamas, lai atrastu dzīves jēgu. Cilvēka prāts arvien nonāk pie sokrātiskās atziņas, ka tas nezina neko vai, kā Salamans secina – viss ir niecība.

Tur, kur klusē zinātne un filozofija, talkā nāk dažādas reliģijas. Praktiski visas tās māca, ka cilvēka dzīvei ir noteikta jēga un runā arī par pēcnāves dzīvi.

Taču, ak, vai! – cik ārkārtīgi daudz ir šo dažādo reliģiju, un katra māca kaut ko citu. Vieni aicina meditēt un koncentrēties savās domās uz Budu, citi runā par pravieti Muhamedu, citi tic Kristum, bet vēl citi apgalvo, ka Kristus un Krišna esot viens un tas pats, un šo uzskaitījumu mēs varētu turpināt bezgalīgi.

Beigu beigās tas noved pie šaubām -vai vispār ir iespējama kāda konkrēta viennozīmīga atbilde uz jautājumu par cilvēka dzīvi, tās jēgu un nozīmi.

Liela daļa cilvēku mūsdienu pasaulē domā, ka tas nav iespējams, ka labāk šos jautājumus ir vispār neuzdot. Taču – kā lai neuzdod, kā lai iemācās sadzīvot ar domu, ka mana dzīve ir vai nu pilnīgi bezjēdzīga, vai vismaz atbilde uz jautājumu par tās jēgu nav iegūstama?
Kā lai kāds jauns cilvēks iemācās dzīvot, mīlēt, darīt labu, būt godīgs, līdzjūtīgs, laipns, dzīvojot šādā pilnīgā neziņā par savas dzīves dziļāko jēgu un nozīmi?

Acīmredzot nekā!
Tādēļ mēs piedzīvojam, ka cilvēki dara tikai to, par ko maksā un galvenokārt tiecas pēc personiskas labsajūtas.

Tomēr savu dzīvi tie pavada vairāk vai mazāk slēptās dvēseles mokās, šaubās un pat pilnīgā izmisumā.
Miesas kārības,
neprātīgas kaislības,
narkotikas,
alkohols,
dažādas seksuālas perversitātes ir tās, kas kā satrakotas jūras viļņi mazu laiviņu svaida cilvēku pa viņa esamības jūru. Viņš gan tiecas tajā visā atrast laimi un mieru, bet tā arī neiegūst.
Šī ārkārtīgā nenoteiktība un dzīves neskaidrība ir ļoti auglīga augsne dažādām pseidozinātniskām teorijām, okultismam, ekstrasensiem un reliģiskiem surogātiem. Neziņas un šaubu izmocītais mūsdienu cilvēks, sastapdamies ar sava tuvinieka nāvi, kādu grūti ārstējamu slimību vai vienkārši -bailēm no rītdienas, mierinājumu parasti meklē astroloģijā, zīlnieces salonā vai tamlīdzīgā vietā.
Šķiet, ka neatkarīgi no tā, ko cilvēks tādā ārējā bravūrā laiku pa laikam paziņo, mēs visi tomēr vairāk vai mazāk apzināmies, ka sadzīvot ar domu par dzīves bezjēdzību un nezaudēt prātu ir ļoti, ļoti grūti vai pat neiespējami.

Turpinājums seko »



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Par diviem ceļiem”

  1. dassy:


    virsraksts asocējas ar 1 psalmu…

    nja..
    …nav nekā jauna šai pasaulē…
    un ja kas jauns ir…
    …tad tā ir tikai niecība!!!



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.