291. Ko mēs apliecinām ar Svētās Lūgšanas galavārdiem?


Par Dieva mūžīgo izvēli jeb izredzēšanu pestīšanai

VAI MĀCĪTĀJAM ARĪ PAR ŠO ARTIKULU IR KAUT KAS JĀMĀCA, UN VAI ARĪ KRISTIETIS PAR TO DRĪKST KAUT KO ZINĀT?

Tā kā svētie, dievišķie Raksti šo artikulu – ka Dievs ir izredzējis, izvēlējis un nolicis izredzētos pestīšanai Kristū pirms mūžīgiem laikiem – nevis nejauši piemin vienā vietā, bet gan pamatīgi par to runā un to lieto daudzās vietās, tad arī šo mācību, ja tā tiek pasniegta pēc dievišķo Rakstu parauga, nevar un nevajag uzskatīt par nederīgu, nesvarīgu vai par ļaunu un kaitīgu. Mācītājiem ir jāpazīst šī artikula galvenie izteikumi, tādi kā Mt. 20 un 22, Lk. 10, Jņ. 13 un 15, Ap. d. 13, Rom. 8, 9, 10, 11, 1. Kor. 1, Ef. 1, 2. Tim. 1 un 2, Gal. 1, 2. Tes. 2, Atkl. 20.


BET BIEŽI VIEN PAR ŠO ARTIKULU TIEK RUNĀTS PAVISAM BEZKAUNĪGI. DAŽAM LABAM TAS IEROSINA BĪSTAMAS DOMAS, KURAS STIPRINA NEVĒLĒŠANOS ATGRIEZTIES VAI ARĪ TICĪBU IEDZEN IZMISUMĀ

Dievišķā vārda mācībai nav jātiek ne pamestai, ne atmestai nelietīga lietojuma vai aplamas izpratnes dēļ; bet jebkuru aplamu izpratni ir cītīgi jānošķir un jāatmet, uzticami jābrīdina arī no vārda mācības neģēlīgas izmantošanas. Ja kāds tomēr vēl grib nelietīgi izmantot mācību, tas saņems pelnītu sodu (Rom. 3). Tā no šā artikula par Dieva mūžīgo izvēli daudzi no viņiem izdara šādus secinājumus: tā kā Dievs savus izredzētos ir izraudzījis pestīšanai pirms pasaules radīšanas (Ef. 1), un Dieva mūžīgā izvēle nevar nepiepildīties, nedz arī kāds to var kavēt vai izmainīt (Jes. 14, Rom. 9), tad – ja es esmu izraudzīts pestīšanai, man nevar kaitēt tas, ka es, nevēloties atgriezties, visādi grēkoju, dzīvoju negodā, negodāju vārdu un Sakramentu, nerūpējos par atgriešanos, ticību, lūgšanu vai dievbijību, bet – gan jau es tikšu un man jātiek pestītam – jo Dieva izredzēšanai taču ir jāpiepildās. Bet, ja es neesmu izredzēts, tad man taču neko nelīdzētu arī tas, ka es turētos pie vārda, atgrieztos, ticētu utt.; jo es nespēju nedz kavēt, nedz mainīt Dieva izvēli.

Šādas domas taču ienāk arī dievbijīgā sirdī, kaut arī tām Dieva žēlastības dēļ ir atgriešanās, ticība un labi nodomi, kad viņas iedomājas: ja tu neesi no mūžības izraudzīts pestīšanai, tad tas taču viss ir velti. Un īpaši tādas domas rodas tad, kad šāda sirds uzlūko savu vājumu un to cilvēku piemēru, kuri nav pastāvējuši ticībā, bet atkrituši.

Pret šādām aplamām domām un maldiem ir jāvēršas ar skaidru pamatojumu, kas ir drošs un nevar kļūdīties, proti: tā kā visi Dieva iedvesmotie Raksti kalpo nevis tādēļ, lai radītu pārdrošību un negribēšanu atgriezties, bet gan – vainas pierādīšanai, pārmācīšanai un labošanai (2. Tim. 3); tā kā Dieva vārdā mums viss ir pateikts nevis tādēļ, lai mēs caur to tiktu iedzīti izmisumā, bet gan – lai mēs izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību (Rom. 15). Tā, bez šaubām, nekādā ziņā nav mācības par Dieva mūžīgo izvēli veselīga izpratne jeb pareizs lietojums, ja ar to rada vai stiprina nevēlēšanās atgriezties vai izmisumu. Tā arī Raksti sniedz šo mācību ne citādi kā vien, lai caur to mums norādītu uz vārdu (Ef. 1, 1. Kor. 1), skubinātu atgriezties (2. Tim. 2), uzturētu dievbijībā (Ef. 1, Jņ. 15), mierinātu ticībā un darītu drošus par mūsu pestīšanu (Ef. 1, Jņ. 10, 2. Tes. 2).

BET TAS TAČU IR TIESA, KA DIEVS JAU IEPRIEKŠ ZINA UN IR IZRAUDZĪJIS VISU, KAM JĀNOTIEK, UN KA ŠĀDA VIŅA ZINĀŠANA UN IZRAUDZĪŠANA NEVAR KĻŪDĪTIES. NEKAS ARĪ NEVAR NOTIKT BEZ VIŅA GRIBAS VAI PRET VIŅA GRIBU

Senie Baznīcas tēvi starp paredzēšanu jeb iepriekšzināšanu un starp iepriekš nolemšanu jeb izraudzīšanu ir noteikuši kādu smalku atšķirību, pēc kuras šo lietu pēc Rakstiem var vienkārši un ar pienācīgu izšķiršanu izskaidrot. Jo, tā kā visas lietas – pagātnē vai nākotnē – Dieva priekšā nav apslēptas un atrodas tagadnē, tad Viņš vispirms redz visu, kas notiks – vai tas būtu labs vai ļauns – un to sauc par paredzēšanu jeb iepriekšzināšanu. Bet ir liela atšķirība starp labo un ļauno. Jo, kas attiecas uz ļauniem darbiem vai rīcību, – to Dievs zina un redz, bet ne tā, it kā tā būtu Viņa žēlīgā griba un labpatika, un tā tam būtu jānotiek; jo Viņš nav Dievs, kuram patīk bezdievīga dzīve (Ps. 5). Tā arī tas, ka Dievs iepriekš redz un zina, nav cēlonis, kas rada, rosina, prasa un palīdz ļaunumam, bet tā cēlonis ir velna un cilvēku ļaunā, aplamā griba. Bet to, ko šī aplamā griba grib uzsākt un paveikt ļaunu pret Dieva pavēli un Viņa pausto gribu, – to visu Dievs redz un zina iepriekš, un uztur tajā savu slepeno mēru un kārtību, cik daudz, cik tālu un cik ilgi Viņš grib neievērot un pieļaut to, ko dara ļaunais (Ap. d. 14 un 17). Viņš nosaka arī mēru un robežu, cik tālu tam jāiet un cik ilgi tam jāturpinās, kad un kā Viņš to aizkavēs un sodīs. Tādēļ Rakstos teikts: Amoriešu grēku mērs vēl nav pilns (1. Moz. 15); tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru (1. Tes. 2), kā arī savu tēvu grēku mēru (Mt. 23); tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība (Rom. 2); tāpat arī 2. Ķēn. 19: un Es pazīstu ir tavu apmešanos, ir iziešanu ārā, ir tavu pārnākšanu un tavu trakošanu pret Mani; tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis!

Bet kas attiecas uz labo, to Dievs nevien zina un redz iepriekš, bet tā ir Viņa žēlīgā griba un labpatika, ka tam ir jānotiek, Viņš ir cēlonis visam labajam, Viņš to rada, rosina, palīdz tam un sūta to. Un tas Baznīcā nozīmē iepriekš nolemšanu, izraudzīšanu jeb iepriekšzināšanu, kas attiecas uz mūžīgo dzīvību un pestīšanu.

BET KĀ MĀCĪBU PAR DIEVA MŪŽĪGO IZVĒLI JEB DIEVA BĒRNU IZRAUDZĪŠANU PESTĪŠANAI VAR APKOPOT UN PASNIEGT VIENKĀRŠAJAI TAUTAI, LAI TĀ NEKĻŪTU ĪGNA VAI SAMULSUSI, BET GŪTU MIERINĀJUMU UN LABOTOS?

Par to uzticamiem mācītājiem ir cītīgi jādomā, arī dievbijīgiem kristiešiem ir jāradinās pareizi apkopot savas domas par šo augsto noslēpumu. Ja šo artikulu neuzlūko dziļāk, bet iedomājas tik vien, ka Dievs savā slepenajā nodomā caur savu mūžīgo izvēli ir nospriedis tikai to, kuri un cik daudzi tiks pestīti, kuri un cik daudzi tiks pazudināti, vai arī ka Viņš būtu turējies tikai pie šāda principa: šo Es gribu pestīt, to Es gribu pazudināt; ja tu esi izredzēts, tad tu katrā ziņā tiksi pestīts; ja tu neesi izredzēts, tad tu neglābjami tiksi pazudināts utt., tad – bez tā neiztikt – seko savādas, maldīgas, īgnas, bīstamas, kaitīgas domas. Bet Kristus līdzībā (Mt. 22) un Pāvils (Rom. 8, Ef. 1), pārrunājot šo artikulu, pasniedz to nevis vienīgi tīrajā, apslēptajā Dieva nodomā, bet gan kā tas mums caur vārdu ir atklāts Kristū, kas ir īstenā, patiesā Dzīvības Grāmata, – apkopo un ietver šajā artikulā visu Svētās Trīsvienības nodomu par cilvēku cilts pestīšanu caur Kristu, par aicinājumu, par attaisnošanu un izredzēto mūžīgo godību. Kurš nu grib Dieva nolūku, izvēli, izraudzīšanu jeb lēmumu pareizi saprast un par to runāt un domāt tā, kā to māca Raksti, tam jāapkopo un jāsatver sekojošas lietas:

  1. Kad Dievs bija iepriekš redzējis cilvēku cilts krišanu un tās sekas, Viņš savā lielajā mīlestībā un žēlastībā pēc sava nodoma un padoma bija nolēmis, ka Viņš grib cilvēku cilti caur Kristu atkal pestīt un paredzējis, kā Viņš to darīs;
  2. Ka Viņš savu žēlastību, arī Kristus nopelnu un labos darbus liks pasniegt cilvēku ciltij caur atklāto vārdu un šim nolūkam iedibinātiem sakramentiem un uz sava Dēla kāzām liks Viņa izsūtītiem kalpiem aicināt un ielūgt viesus, un tādējādi virs zemes līdz pat pasaules galam Viņš žēlastībā caur šo līdzekli no nolādētās, pazudušās cilvēku cilts aicinās un sapulcinās mūžīgu Baznīcu, kurā Viņš caur vārdu grib izsniegt un dāvāt savas veltes.
  3. Ka Viņš arī caur savu vārdu, ja tas tiek sludināts, uzklausīts un pārdomāts, grib būt spēcīgs un darbīgs, caur savu Svēto Garu grib apgaismot cilvēku sirdis, rosināt viņos patiesu atgriešanos un aizdegt, stiprināt, vairot un uzturēt viņos patiesu ticību;
  4. Ka Viņš visus tos, kuri, patiesi atgriežoties, īstenā ticībā satver Kristu vārdā un sakramentos, grib attaisnot, piedot viņiem grēkus, uzņemt viņus žēlastībā kā savus bērnus un mūžīgās dzīvības mantiniekus. Bet tos, kuri vārdu atgrūž, nicina, zākā, vājā (Ap. d. 15) vai arī, ja to dzirdēdami, nocietina savas sirdis (Ebr. 4), pretojas Svētajam Garam (Ap. d. 7), neatgriežas un paliek savos grēkos (Mt. 24, Lk. 14), nepieņem Kristu caur patiesu ticību (Mk. 16) un meklē citus ceļus uz taisnību un pestīšanu ārpus Kristus (Rom. 9) vai arī tikai izliekas par dievbijīgiem (Mt. 7), – arī tos Viņš aicinās un mudinās atgriezties (Lk. 15, Jer. 3). Bet ja viņi tomēr paliek savā bezdievībā, lai viņi ir mūžīgi pazuduši un nolādēti, tāpēc ka viņi tumsību mīl vairāk nekā gaismu (Jņ. 3);
  5. Ka taisnos Viņš grib arī svētīt mīlestībā (Ef. 1) un caur savu Svēto Garu atjaunot viņus jaunajai dzīvei un paklausībai;
  6. Ka Viņš tos grib ņemt un paturēt savā žēlīgajā aizstāvībā pret grēku, nāvi, velnu, pasauli un miesu, pasargāt viņus no visa ļaunā, caur savu Garu vadīt, valdīt un vest viņus pa saviem ceļiem; kad viņi klūp un krīt, atkal viņus piecelt, mierināt un uzturēt viņus krustā un kārdinājumos, un kā uzticams Dievs negrib ļaut viņus kārdināt pāri viņu spēkiem, bet gan darīs pārbaudījumiem tādu galu, ka viņi to spētu panest, un darīt tā, lai tiem, kuri pēc Viņa nodoma ir aicināti, arī kārdinājums, krusts un ciešanas nāktu par labu.
  7. Ka Viņš kā uzticams Dievs līdz galam grib stiprināt un uzturēt tos, kurus Viņš ir aicinājis (1. Kor. 1), ja viņi allaž turas pie Viņa vārda, uzcītīgi lūdz, paliek pie Dieva īpašuma (Rom. 11), saglabā drosmi un cerību līdz galam (Ebr. 3) un uzticīgi lieto saņemtās dāvanas (Mt. 13, un 14). Un to labo darbu, ko viņos ir aizsācis, Viņš grib pabeigt līdz Jēzus Kristus dienai (Fil. 1). Bet tos, kuri skumdina un sarūgtina Svēto Garu (Ef. 4, Jes. 63), pārgalvīgi novēršas no Kristus atzīšanas un svētās pavēles un atkal iepinas pasaules netīrumos un ļauj tiem sevi pievārēt (2. Pēt. 2), atkal piegriežas un izgrezno savu sirdi velnam (Lk. 13) vai arī no augstprātības krīt paļāvībā par savu svētumu (Mt. 20), – arī tos Viņš grib aicināt atgriezties, un, kad viņi atgriežas, atkal pieņemt viņus savā žēlastībā (Lk. 15). Bet, ja viņi neatgriežas, kamēr vēl saka: šodien (Ebr. 3), bet gan paliek grēkos, – tiem viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums (2. Pēt. 2), un tie pirmie būs tie pēdējie (Mt. 20); Dievs pār šādiem pārdrošiem nicinātājiem arī šajā dzīvē grib parādīt savu šausmīgo tiesu, pametot viņus viņu cietsirdībā, stulbumā un ietiepībā (Rom. 1, Ef. 4, Ps. 81, Ap. d. 28);
  8. Ka Dievs tos, kurus Viņš aicina un attaisno, – ja tie pastāv līdz galam (Mt. 24), tas ir, kad viņi drosmi un cerību, ar ko lepojas, saglabā stipru līdz galam (Ebr. 3) -, grib darīt svētlaimīgus un apskaidrotus (Rom. 8).

Tas viss ir apkopots no Rakstiem, tāpēc tā ir jādomā un tā ir jāsaprot, kad tiek runāts par Dieva nolūku, izvēli, izraudzīšanu jeb lēmumu par pestīšanu.

VAI TAD DIEVA MŪŽĪGĀ IZREDZĒŠANA ATTIECAS TIKAI UZ PESTĪŠANU, NEVIS UZ PERSONĀM, KURĀM JĀTIEK PESTĪTĀM?

Šajā artikulā Raksti katrā ziņā ietver arī izredzētās personas. Nav jādomā, ka Dievs veic tikai vispārīgu pestīšanu, bet personām, kurām jātiek pestītām, pašām ar saviem spēkiem jātiecas pēc tās, lai to sasniegtu. Bet Dievs ikvienu izredzēto personu, kurai jātiek pestītai caur Kristu, pēc sava žēlastības pilnā nodoma ir izvēlējies un izredzējis pestīšanai, un ir arī noteicis, kā Viņš caur savu žēlastību, dāvanām un darbību šīs personas grib pie tās vest, mudināt un uzturēt.

VAI ŠĪ DIEVA IZREDZĒŠANA NOTIEK LAIKĀ, KAD CILVĒKI ATGRIEŽAS UN TIC, VAI ARĪ TĀ IR NOTIKUSI, ŅEMOT VĒRĀ VIŅU IEPRIEKŠ IZRĀDĪTO DIEVBIJĪBU?

Pāvils saka: “Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas ir izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā.” (Ef. 1). Un: “Jo Dievs ir mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” (2. Tim. 1). Tā arī Dieva izvēle neseko mūsu ticībai un taisnībai, bet tā nāk pa priekšu kā visa tā cēlonis. Jo tos, kurus Viņš ir izredzējis jeb izvēlējies, Viņš arī ir aicinājis un attaisnojis (Rom. 8 un Ef. 1). Pāvils nesaka, ka mēs esam izredzēti, tāpēc ka bijām vai esam svēti, bet gan: Mēs esam izraudzīti, lai kļūtu svēti. Jo žēlsirdīgā izredzēšana ir cēlonis visam tam, kas attiecas uz pestīšanu, kā Pāvils saka: “Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc sava gribas lēmuma – bijām izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību,” utt. Un šī izvēle nenotiek, uzlūkojot mūsu tagadējos vai nākamos darbus, bet tā notiek pēc Dieva nodoma un žēlastības (Rom. 9, 2. Tim. 1).

TĀ KĀ PESTĪTI TIEK TIKAI IZREDZĒTIE UN TIKAI VIŅU VĀRDI IR IERAKSTĪTI DZĪVĪBAS GRĀMATĀ, KĀ TAD VAR ZINĀT, KURI IR IZREDZĒTIE? VAI ARĪ ES PIEDERU IZREDZĒTO SKAITAM? VAI ARĪ TAVS VĀRDS IR IERAKSTĪTS DZĪVĪBAS GRĀMATĀ?

Par to mums nav jāspriež pēc mūsu saprāta, arī ne pēc bauslības vai kādiem ārējiem iespaidiem. Mums arī nav jāizzina slepenais, apslēptais Dieva lēmums, bet mums ir jāuzlūko atklātā Dieva griba Kristū. Jo Dievs mums ir atklājis Savas gribas noslēpumu, un ir iepriekš to devis caur Kristu, lai tas tiktu sludināts (Ef. 1, 2. Tim. 1). Bet mums tas ir atklāts tā, kā saka Pāvils (Rom. 8): Kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis. Un viesus, kurus Viņš grib ielūgt uz savām kāzu svinībām, Viņš aicina caur saviem sūtītajiem kalpiem (Mt. 22) katru savā laikā savā laikā, vienu – pirmajā stundā, otru – trešajā, citus – sestajā, devītajā, arī vienpadsmitajā stundā (Mt. 20). Un, ja Dievs ļaudis aicina caur savu vārdu, tad tā ir Viņa nopietnā griba un nodoms; Viņš labprāt grib tos pestīt un vest pie Viņa patiesuma atziņas (1. Tim. 2), darboties viņos caur vārdu, lai viņi varētu tikt apgaismoti, atgriezti, attaisnoti un pestīti. Jo Dieva aicinājums nav nekāds joks vai mānīšanās. To, kas ir Dieva griba attiecībā uz mums, ir jāmācās un jāizprot no Viņa vārda. Tā arī vārds, caur kuru mēs tiekam aicināti, ir Gara amats (2. Kor. 3) un Dieva spēks (Rom. 1). Un visiem nabaga kristiešiem liels, nozīmīgs mierinājums ir tas, ka tie var droši un priecīgi ticēt: ja Dievs mani caur vārdu aicina, tad Viņš tieši man caur to atklāj savu gribu, ka Viņš mani grib darīt svētlaimīgu, tas ir, caur vārdu dot man savu Garu, lai es varētu kļūt apgaismots, atgriezts, ticīgs, attaisnots un pestīts.

Tā no Ef. 1, var paņemt šādu definīciju: izredzētajiem ir Dieva vārds, un viņi klausās Dieva vārdu, seko tam (Jņ. 10), atgriežas, tic uz Kristu, lūdz, tiek attaisnoti un svētīti. Un, kaut arī visas šīs lietas viņos vēl ir ļoti vājas, tomēr viņi ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības (Mt. 5). Tā Dieva Gars izredzētajiem dod apliecinājumu, ka viņi ir Dieva bērni. Un, kad viņi nezina, kas viņiem ir jālūdz un kā to pieklājas darīt, tad Gars aizlūdz par viņiem ar bezvārdu nopūtām (Rom. 8). Un visiem kristiešiem ir brīnišķīgs mierinājums, ka Dievs ir tik uzticīgs, -, aizsācis viņos labo darbu, grib to arī pabeigt un uzturēt līdz galam, ja vien mēs paši no Viņa nenovēršamies (1. Kor. 1, Fil. 1, 2. Pēt. 2).

To pašu saka Pāvils (2. Tim. 2), ka tas ir zīmogs, lai atturētos no netaisnības un daudzinātu Kristus Vārdu.

Tāpēc ir droši, ka neviens izraudzītais galu galā nepaliks neticībā, bet atgriezīsies. Kas nedzird Kristus balsi un neseko tai, bet gan bez nožēlas un atgriešanās dzīvo grēkos, neizlīgst ar Dievu Kristū caur ticību, nevis seko, bet pretojas Svētajam Garam, tas nedrīkst ne domāt, ne teikt, ka viņš tomēr pieder pie izredzēto pulka (Jņ. 8 un 10). Lai gan – es tādam cilvēkam nevaru un nedrīkstu atteikt pestīšanu, jo Dievs var viņu aicināt un atgriezt vēl arī sestajā, devītajā vai itin labi arī vienpadsmitajā stundā.

Tādēļ šādus ļaudis allaž vajag paskubināt ar vārdiem, cerībā, ka varbūt Dievs kādreiz ļaus viņiem atgriezties pie patiesības atziņas (2. Tim. 2). Bet, kas paliek grēkos un galu galā neatgriežas, tas noteikti nav izredzēts, bet gan ir viens no tiem, kuri tiks pazudināti.

BET IR RAKSTĪTS: DAUDZI IR AICINĀTI (MT. 20. UN 21). TĀPAT IR DAUDZI, KAS AR PRIEKU PIEŅEM VĀRDU, BET PĒC TAM ATKRĪT NO TĀ (LK. 8). KĀ TAD AICINĀJUMS UN ATGRIEŠANĀS SĀKUMS VAR BŪT DROŠA ZĪME, KA DIEVS CAUR TO MUMS ATKLĀJ SAVAS GRIBAS NOSLĒPUMU?

Tas, ka ne visi, kas tiek aicināti, ir izredzēti, nenozīmē, ka Dievs sacītu: ārēji Es jūs aicinu uz pestīšanu, bet sirdī Es to tā nedomāju, bet gan gribu, lai jūs tiktu un paliktu pazudināti, lai gan vārdā Es to jums skaidroju citādi. Jo tādu netikumu, ka runā vienu un sirdī domā citu – to Dievs soda un nolād arī cilvēkos (Ps. 5 un 12). Tāpat arī nevar teikt, ka Dievs neaicina visus, kam tiek sludināts vārds. Dievs aicina caur sludināto vārdu (2. Kor. 5) un atgādina caur mums, un ir licis sludināt atgriešanos un grēku piedošanu nevis dažām, bet visām tautām (Mt. 28, Mk. 16). Jo atgriešanās sludināšana un kopējais žēlastības apsolījums jāpasniedz visiem.

Bet cēlonis tam, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēto, ir tāds, kā vēsta Raksti: “Bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem” (Ap. d.13); “Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus.., bet jūs negribējāt” (Mt. 23); “Jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam” (Ap. d. 7); un kā tas ir jauki un vienkārši ietverts līdzībā: Viņi negribēja nākt; viņi to nicināja, izsmēja un nokāva viņa kalpus (Mt. 22). Un to, ka Dieva griba nav bijusi tāda, lai viņi nicinātu aicinājumu un pretotos Svētajam Garam, Viņš pierāda ar to, ka kļūst dusmīgs, ka viņi nav gribējuši nākt pēc šāda žēlastības pilna aicinājuma (Mt. 22). Tāpēc tie, kas ir aicināti, bet pretojas Svētajam Garam, kurš caur sludināto vārdu grib viņos darboties, nav izredzēti, jo Dievs nelemj, ka viens vai otrs tiks pestīts, kaut arī viņš neklausa Dieva vārdam, vai arī, ja viņš tam klausa, bet viņa sirds paliek apcietināta un spītīgi pretojas Svētajam Garam, kurš caur vārdu grib viņā rosināt atgriešanos, ticību un labošanos. Izredzētie klausās Kristus balsi un seko tai (Jņ. 10). Un tā kā svētais Gars grib darboties viņos caur vārdu, tad Dievs grib, lai viņi to pieņemtu, lietotu un neatstumtu no sevis, un Svētais Gars tam dod spējas, stiprumu un spēku. Bet tie, kas neklausās Kristus balsi vai arī neseko tai un paliek šādā stāvoklī, nav izredzētie, kā ir skaidrots iepriekš. Tādējādi daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēto. Jo tikai mazākā ļaužu daļa pieņem vārdu un tam seko. Un iemesls tam ir nevis Dieva lēmums, bet cilvēku aplamā, samaitātā griba, kas negrib paciest svētā Gara darbību caur vārdu un tam pretojas.

Tādā pat veidā atkrīt daudzi no tiem, kuri ir labi sākuši. Ne jau tāpēc, ka Dievs negribētu dot žēlastību viņu pastāvībai, bet gan viņi paši pārdroši novēršas, skumdina un sarūgtina svēto Garu un uzpoš māju sātanam. Un kāds tādiem ir spriedums, par to ir vēstīts iepriekš (Lk. 13, 2. Pēt. 2).

KĀ TAD PAREIZI LIEOT MĀCĪBU PAR DIEVA IZREDZĒŠANU? KAM TĀ KALPO? KĀDS NO TĀS LABUMS UN KĀDUS AUGĻUS TĀ NES?

Pāvils saka: visi Raksti, kuri ir Dieva doti, ir derīgi pamācīšanai, vainas pierādīšanai, labošanai un mierinājumam (Skat. 2.Tim.3:16). Tā arī šai mācībai, kas ir pamatota Rakstos, jābūt lietderīgai, un vienkāršo ticīgo pamācīšanai stāstāmas šādas galvenās lietas.

  1. Šis artikuls pilnā mērā apstiprina mācību par attaisnošanu ticībā, proti, – ka mēs bez visiem mūsu darbiem un nopelniem, vienīgi žēlastībā, Kristus dēļ tiekam attaisnoti un pestīti. Jo pirms mēs esam dzimuši, pat pirms vēl pasaule ir radīta, pirms mūžīgiem laikiem, kad mēs nevarējām paveikt nekā laba, mēs esam izraudzīti pestīšanai Kristū pēc Dieva nodoma, no žēlastības, un nevis pēc mūsu darbiem, kā to spēcīgi argumentē Pāvils (Rom. 9, un 2. Tim. 1).
  2. Artikuls par Dieva mūžīgo izredzēšanu apgāž visus viedokļus par dabiskās, brīvās gribas spēkiem un spējām dievišķajās, garīgajās lietās, jo Dievs pirms mūžīgiem laikiem ir nolēmis, ka visu, kas pieder pie mūsu atgriešanas, Viņš pats grib mūsos radīt un paveikt caur savu Garu, un ja Dievs to nedara, tad cilvēks ar visu to, kas viņam ir un ko viņš iespēj no dabas, šajās lietās nebūtu nekas cits kā Dieva ienaidnieks (Rom. 8, 1. Moz. 9).
  3. Šī mācība dod brīnišķīgu mierinājumu, proti, ka lielajam Dievam augstajās debesīs ir tik svarīga mūsu atgriešanās, taisnība un pestīšana, ka Viņš, pirms pasaule ir radīta, ir domājis, nolēmis un noteicis, kā mēs pie šīs atgriešanās, taisnības un pestīšanas varētu tikt vesti un uzturēti.
  4. Tā kā velns ir mūsu pestīšanas ienaidnieks, pasaule ir pilna apgrēcības, mūsu miesa ir vāja un ļauna, tad brīnišķīgs mierinājums ir arī tas, ka viss, kas pieder pie mūsu pestīšanas, ir labi un droši pasargāts, ka pirms mūžīgiem laikiem tas ir nolikts Dieva lēmumā, kurš nevar nenotikt, ka pestīšana ir nevis mūsu rokās (no kurām to var viegli pazaudēt vai izraut), bet gan visuvarenajās, stiprajās mūsu Pestītāja Jēzus Kristus rokās, no kurām to nespēj izraut neviens, ja vien mēs pie Viņa turamies (Jņ. 10). Tā Pāvils šajā mācībā smeļ mierinājumu: Bet kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis. Kas mūs pazudinās? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Tāpēc es esmu pārliecināts… (Rom. 8). Tāpat arī: Jo Dievs nav mums devis bailības garu; jo Dievs mūs ir aicinājis.. pēc sava nodoma un žēlastības, kura ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem (2. Tim. 1); Jo neatceļami ir Dieva žēlastības lēmumi un viņa aicinājums (Rom.11).
  5. Arī krustā un kārdināšanā šī mācība dod lielu un brīnišķīgu mierinājumu, kā Pāvils (Rom. 8) ļoti mierinoši pārrunā šo argumentu, ka Dievs pirms mūžīgiem laikiem ir nolēmis un noteicis, ka caur krustu un ciešanām Viņš ikvienu grib darīt līdzīgu sava Dēla tēlam un ka šim krustam ir jākalpo ikviena labā, tāpēc ka viņi ir aicināti pēc Dieva mūžīgā nodoma. Tas ir – pirms pasaule radīta, Dievs, attiecībā uz krustu un ciešanām, savā žēlastībā ir nolēmis, cik daudz un cik ilgi tas ikvienam ir svētīgi, un ir arī pirms mūžīgiem laikiem noteicis kārdināšanas beigas tā, lai tas varētu kalpot mūsu labumam. Tādēļ Pāvils secina: Tā es esmu drošs, ka ne ciešanas, ne izbailes, ne augstumi, ne dziļumi nevarēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji utt. Tā šī mācība mums ir spēcīgs mierinājums krustā.
  6. No šī artikula var ņemt arī nopietnas pamācības un brīdinājumus tad, ja mēs nicinām vārdu, tam nesekojam, negribam ļaut sevi vadīt Svētajam Garam. Par to Lūka (Lk. 7) saka: Farizeji un bauslības mācītāji nicina Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti. Tāpat arī, lai neviens neiedomājas, ka kļūs pestīts, kaut arī viņš neseko vārdam, vai arī, kad viņš caur aicinājumu un atgriešanas sākumu ir atskārtis pie sevis Dieva mūžīgo lēmumu, lai nedomā, ka viņam nu gan nevarētu kaitēt tas, ja viņš pret savu sirdsapziņu nododas grēkiem un tos turpina. Tā šis artikuls māca, ka Dievs savā lēmumā, pirms pasaule radīta, ir nospriedis un nolēmis arī par tiem, kuri ir aicināti, bet negrib nākt: Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu (Lk. 14), tāpat arī tie, kas pasaules gānekļiem izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums (2. Pēt. 2).

Tādā vienkāršā veidā bez sirdsapziņas mulsināšanas var tikt lietderīgi un auglīgi pārrunāts grūtais artikuls par Dieva mūžīgā nodoma augsto noslēpumu, tāpat kā Kristus šādā veidā atklāj šo mācību vienkāršā līdzībā pret pārgudriem izjautātājiem (Mt. 22).

BET TOMĒR DIEVAM IR NOTEIKTS IZREDZĒTO SKAITS, KURAM NEKAS NEVAR TIKT NE PIELIKTS, NE ATŅEMTS. TĀPAT ARĪ KĀDĀS VIETĀS DIEVS DOD DZIRDĒT SAVU VĀRDU, CITĀS NE; CITU SIRDIS TIEK NOCIETINĀTAS, CITI ATKAL TIEK ATGRIEZTI. KO MĒS UZ TO VARAM ATBILDĒT?

Vienkāršākais, drošākais un labākais ceļš ir – rūpīgi izšķirt to, ko Dievs par šo savu slepeno nodomu mums ir atklājis un ļāvis zināt savā vārdā (Ef. 1), un ko Viņš par šo noslēpumu ir noklusējis, apslēpis un paturējis tikai sev. Tas, ko Viņš ir atklājis, ir pārrunāts iepriekš; tas mums ir jāmācās un pēc tā ir jāvadās. Un par to, ko Viņš ir gribējis atstāt apslēptu, mums nav jālauza, bet gan jāturas pie atklātā vārda.

Tā nav šaubu par to, ka Dievs pirms mūžīgiem laikiem ir pilnīgi droši un noteikti nolēmis un joprojām zina, kuri no tiem, kas tiek aicināti, ticēs un kuri ne; tāpat arī, kuri no atgrieztajiem paliks un kuri kļūs nepastāvīgi. To skaits Dievam, bez šaubām, ir labi zināms. Ir droši arī tas, ka viss, ko Dievs iepriekš ir nolēmis un zina, nevar notikt citādi , nedz arī var nenotikt. Bet, tā kā šo noslēpumu Dievs ir apslēpis un paturējis savā gudrībā, un savā vārdā par to nekā nav atklājis un vēl jo mazāk ir licis mums to izdibināt mūsu pārdomās, bet gan nopietni no tā atturējis (Rom. 11), tad mums nav jāmēģina ko izdomāt, secināt vai izsapņot, bet gan, kā tas ir paskaidrots iepriekš, jāturas pie atklātā vārda, uz kuru Viņš mums norāda.

Bez šaubām, Dievs zina un ikvienam ir noteicis arī aicinājuma un atgriešanās laiku un stundu. Bet tā kā Viņš mums to nav atklājis, tad mums allaž ir jāturas pie vārda, bet laiku un stundu jāatstāj Dieva ziņā (Ap. d. 1). Tas mums jāpatur prātā, kad redzam, ka Dievs kādā vietā dod savu vārdu, bet citā nedod, kādā vietā to atņem, citā – atstāj; tāpat, viens kļūst nocietināts, akls un neprātīgs, bet cits, kuram ir līdzīga vaina, tomēr tiek atkal atgriezts utt. Šajā un līdzīgos gadījumos Pāvils mūsu jautāšanai noliek noteiktu robežu (Skat. Rom.9), lai mēs pie vienas cilvēku daļas zinātu un atzītu, ka Dieva tiesa ir taisnīga, jo tie ir pelnīti sodi par grēkiem. Dievs savējiem parāda to, kas notiek ar zemēm un cilvēkiem, pār kuriem viņš izlej savu bardzību, kuru mēs visi itin labi būtu pelnījuši un kuras cienīgi mēs esam, jo mūsu daba ir samaitāta caur grēku un tādēļ mēs pret Dieva vārdu neizturamies tā, kā to pienāktos darīt – tā lai pārējie cilvēki dzīvotu dievbijībā un atzītu un cildinātu Dieva tīro, nepelnīto žēlastību. Jo, tā kā mēs visi esam vienādi vainīgi, tad tiem, kuri tiek sodīti, netiek nodarīts pāri. Bet tajos, kam Dievs dod un uztur savu vārdu – tā ļaudis tiek apskaidroti, atgriezti un uzturēti -, Dievs daudzina savu tīro žēlastību un žēlsirdību, kas nav atkarīga no mūsu nopelniem un pretēji tam, ko esam pelnījuši. Ja mēs tādā veidā šajā artikulā iedziļināmies, tad mēs paliekam uz pareizā ceļa. Tādēļ par šo jautājumu ir rakstīts:” Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts” (Hoz. 13).

Bet, ja kas sniedzas pāri šī disputa robežām, tad mēs atceramies un līdz ar Pāvilu, liekot pirkstu pie lūpām, sakām: “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties?” (Rom.9:20) Jo to, ka mēs šajā artikulā nespējam un mums arī nav jāizpēta un jāizdibina viss, to apliecina lielais apustulis Pāvils, kas daudz runā par šo artikulu, pamatodamies atklātajā vārdā (Rom.9 u.c ,). Tiklīdz viņš nonāk pie tā, ko Dievs no savas slepenās gudrības noslēpuma ir paturējis pie sevis, viņš pārtrauc disputu un nobeidz to ar šādu izsaucienu: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu?” (Rom.11:33-34) – proti, tas ir ārpus un sniedzas pāri tam, ko Viņš mums ir atklājis savā vārdā, utt.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.