167. Kā Dievs apsargā tevi?


Par Dieva iedibināto krietna mācītāja amatu

VAI MĀCĪTĀJA AMATU VARĒTU UZŅEMTIES TĀDS, KURŠ NESAPROT KRISTĪGĀS MĀCĪBAS PAMATUS, VAI ARĪ TĀDS, KURAM NAV DĀVANAS MĀCĪT CITUS?

Nē: jo Pāvils 2. Tim. 2 saka: ”Un, ko tu esi dzirdējis no manis.., to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus”. Un Tit. 1. viņš saka: Bīskapam jābūt drošam par mācību, jābūt arī spējīgam mācīt, paskubināt un atspēkot tos, kuri runā pretī.[1]


VAI TĀDS, KURŠ MĀCĪBU SAPROT UN KURAM IR ITIN LABAS DOTĪBAS MĀCĪT, VARĒTU PĒC PAŠA GRIBAS UN BEZ ĪPAŠĀ DIEVA AICINĀJUMA UZŅEMTIES MĀCĪTĀJA AMATU?

Nē, jo Rakstos ir teikts: Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? (Rom. 10) Tāpat arī Jer. 23: Viņi skrien un Es neesmu tos sūtījis, un Ebr. 5.: neviens sev pats neņem šo godu, bet tikai Dieva aicināts.

VAI BAZNĪCAI IR JĀUZKLAUSA TIE, KURI NEVAR PIERĀDĪT SAVU AICINĀJUMU?

Nē, jo Pāvils saka skaidri: Bet kā lai dzird tā, lai no sludināšanas nāktu ticība, ja nav sludinātāju, kas ir sūtīti? (Rom. 10) Un: Neklausiet praviešu vārdiem; jo Es neesmu viņus sūtījis un viņi jums sludina melus, ka jūs aizejat bojā, jūs un tie pravieši. (Jer. 27) Tāpēc pravieši un apustuļi savos rakstos tik cītīgi runā par savu amatu, un pieredze rāda, ka mazāk Dieva svētības iemanto un maz laba Baznīcā izdara tie, kas paši spiežas un ieceļ sevi amatā bez īpaša Dieva aicinājuma.

BET PĀVILS TAČU 1. TIM. 3 SAKA: KAS TIECAS PĒC BĪSKAPA AMATA, TAS IEKĀRO TEICAMU DARBU - VAI TAD KATRĀ ZIŅĀ IR NEPIECIEŠAMS – ALLAŽ GAIDĪT UZ AICINĀJUMU?

Tiekties pēc bīskapa amata nenozīmē spiesties šajā amatā bez īpaša Dieva aicinājuma. Kad kāds ir dziļi apguvis mācību un viņam ir pietiekamas dotības mācīt, un kad viņš savu kalpošanu piedāvā Baznīcai, tad tādējādi viņš nemeklē nekā cita kā vienīgi, lai mīļais Dievs caur īpašu aicinājumu paskaidrotu, vai Viņš grib izmantot šā cilvēka kalpošanu amatā. Un, ja pēc piedāvājuma neseko īpašs aicinājums, tad lai viņš pats sevi neizvirza un lai patvaļīgi nedarbojas, bet lai saka kopā ar mīļo Dāvidu: “Bet, ja Viņš sacīs tā: man nav nekādas patikas pie tevis,- tad redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!!” (2.Sam.15:26)

VISI TICĪGIE TAČU IR GARĪGI PRIESTERI (ATKL. 1 UN 5, 1. PĒT.2) VAI TĀTAD VIŅIEM IR ARĪ VISPĀRĒJS AICINĀJUMS KALPOT MĀCĪTĀJA AMATĀ?

Mēs gan visi esam garīgi priesteri, bet ne visi esam mācītāji, jo Pāvils raksta skaidri: Visi nav apustuļi, visi nav pravieši, visi nav skolotāji, visi nevar brīnumus darīt utt., bet Dievs dažus ieceļ par apustuļiem, dažus par praviešiem, dažus par evaņģēlistiem, dažus par ganiem un mācītājiem, tā visa ir Kristus miesa (1. Kor 12). Un Pēteris jauki paskaidro, ka mums visiem nevis bez aicinājuma ir jāpiesavinās mācītāja amats, bet gan – mēs visi esam garīgi priesteri, lai nestu garīgus upurus (Rom. 12, Ebr.13).

TOMĒR VISIEM KRISTIEŠIEM IR VISPĀRĒJS AICINĀJUMS SLUDINĀT DIEVA VĀRDU (1. PĒT. 2) UN ĪPAŠI NAMTURIEM (5. MOZ. 6, 1.KOR. 14).

Tiesa gan, visiem kristiešiem ir kopīgs aicinājums un pavēle – apliecināt Dieva vārdu (Rom.10), par to runāt savā starpā (Ef. 5), vienam otru pamācīt ar Dieva vārdu (Ebr. 5), nosodīt (Ef. 5 un Mt. 18), mierināt (1. Tes. 4); un saimes pārvaldīšanā kungiem ir īpaši pavēlēta uzraudzība un stingra pamācīšana (Ef. 6). Bet publiskais vārda sludinātāja amats un sakramenti nav pavēlēti visiem kristiešiem kopumā (1. Kor. 12, Ef. 4), bet tam pieklājas un ir nepieciešams īpašs aicinājums (Rom. 10).

KĀDĒĻ DIEVA AICINĀJUMS IR TIK SVARĪGS?

Ir daudz svarīgu iemeslu, kuri ikvienam mācītājam bieži un nopietni jāapdomā.

Pirmkārt, tā kā pats Dievs caur mācītāja amatu grib ar mums darboties, runāt, piedot mums grēkus, mūs kristīt (Lk. 1, Ebr. 1, 1. Jņ 1, 2, Kor. 2, 5 un 13), tad, raugi, abiem – mācītājiem un Baznīcai – ir jābūt drošai liecībai, ka Dievs par šādu līdzekli un ieroci grib izmantot tieši šo personu. Bet šo liecību nes un dod Dieva aicinājums, un tad ikviens krietns mācītājs var uz sevi attiecināt šādus teicienus no Rakstiem: Dievs ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu; tāpat arī: Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums utt. (2. Kor. 5); Un mani vārdi, ko Es liku tavā mutē (Jes. 59.); Kas jūs uzņem, tas uzņem mani (Mt. 10).

Otrkārt, mācītāja amatam nepieciešams ļoti daudz svarīgu dotību, arī Pāvils saka: Un kas šim darbam ir derīgs? (2. Kor. 2). Tas, kurš ir likumīgā veidā Dieva aicināts kalpot šajā amatā, tas var iedrošināties pieņemt Dieva apsolījumus, lūgt par tiem, cerēt un uzticēties – Dievs viņu apžēlos un apveltīs ar šīm dāvanām (1. Tim. 4, 2. Tim. 1), padarīs viņu prasmīgu šim amatam (2. Kor. 3, 2. Tim. 2), vadīs un sargās viņu šajā amatā (Jes. 49, 51).

Treškārt: mācītāja amatā galvenais ir tas, ka Dievs grib būt klāt ar savu Garu, žēlastību un veltēm, grib tajā būt stiprs un caur to darboties. Bet Pāvils saka, ka tie, kuri nav sūtīti, tie nespēj sludināt tā, lai no sludināšanas nāktu ticība (Rom 10). Bet tie, kuri Dieva iedibinātajā amatā māca tīru mācību un savu amatu uzticīgi uzskata par dēstīšanu un aplaistīšanu, tiem Dievs dos veiksmi (1. Kor. 3), lai darbs Tai Kungā nebūtu vis veltīgs (1. Kor. 15), bet Timotejs tā darītu svētlaimīgu gan sevi, gan citus. (1. Tim. 4).

Ceturtkārt: mācība par aicinājumu rosina mācītāju dievbijīgi, ar lielu uzcītību, uzticību un nopietnību rūpēties par savu amatu, nekļūt īgnam, neļaut sevi iebiedēt ar briesmām un vajāšanām. Lai viņš zina – šajā amatā viņu ir nolicis Dievs. Pamatojoties uz to arī klausītāji tiek rosināti ar pienācīgu godbijību izturēties pret mācītāja amatu, jo Dieva vārdā ir teikts, ka caur šo amatu Pats Dievs grib būt pie mums, ar mums un darboties mūsos.

KAM IR TIESĪBAS UN VARA SŪTĪT UN AICINĀT MĀCĪTĀJUS?

Par aicināšanas tiesībām daudzi no jums strīdas un plēšas, bet patiesībā un, nopietni runājot, tiesības un vara sūtīt strādniekus šajā pļaujā ir tikai pļaujas Kungam (Mt. 9), un kā Pāvils saka: Dieva Dēls, Tēvam pie labās rokas, pats ieceļ ganus un skolotājus savā draudzē (Ef. 4, 1. Kor 12). Un Ap.d. 20. viņš saka: Svētais Gars bīskapus noliek ganīt Dieva draudzi, tāpēc arī Dievs negrib atzīt par krietniem mācītājiem tos, kas nav Viņa sūtīti, kaut arī viņus būtu iecēlis ķēniņš ( Jer. 23, 27).

KĀDĀ VEIDĀ DIEVS AICINA UN SŪTA MĀCĪTĀJU SAVĀ DRAUDZĒ?

Īstam, dievišķam aicinājumam kalpot mācītāja amatā ir jānāk no Dieva, bet tas notiek divējādi: vai nu bez starpnieka, vai arī caur Dieva iedibinātiem līdzekļiem. Pastāv nepastarpinātais un pastarpinātais aicinājums

KAS IR NEPASTARPINĀTAIS AICINĀJUMS UN KĀ TAS NOTIEK?

Nepastarpinātais aicinājums notiek tā: Dievs kādu personu aicina un sūta kalpot mācītāja amatā nevis caur cilvēkiem, kā caur Dieva iedibinātu līdzekli, bet gan Pats caur Sevi, kā Viņš to ir darījis ar patriarhiem, praviešiem un apustuļiem. Un kuri tā ir aicināti, tiem caur Svēto Garu un kādu brīnumu ir liecība, ka viņi nemaldās mācībā; citiem mācītājiem ir jāsaņem mācība no viņiem. Viņu aicinājums nav arī saistīts ar kādu noteiktu baznīcu, bet viņiem ir pavēle sludināt visās malās.

VAI TAD IR JĀTIC VISIEM FANĀTIĶIEM[2], KAD VIŅI APGALVO, KA VIŅIEM IR PARĀDĪJIES DIEVS, KA TAS KUNGS AR VIŅIEM IR RUNĀJIS, KA TĒVS VIŅIEM TO IR PAVĒLĒJIS, KA GARS VIŅUS DZEN?

To Dievs aizliedz ar skaidru brīdinājumu: Pravieši sludina melus manā Vārdā. Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, sadomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus utt. (Jer. 14) Bet Dievs tiešā veidā aicina tos, kam Viņš dod spējas darīt brīnumzīmes vai kādu citu atklātu liecību, lai viņi ar to var pierādīt un apliecināt savu aicinājumu, kā to dara Mozus (2. Moz. 4). Tādēļ Pāvils brīnumzīmes sauc par apustuļa amata zīmi (2. Kor.12). Tāda ir arī Kristus amata zīme (Jņ. 5, Mt. 10). Bet viltus mācības pat nekādu brīnumzīmju dēļ nav jāuzklausa, nedz arī tām jātic (5. Moz. 13, Mt. 24, 2. Tes. 2).

VAI DIEVS ARĪ MŪSDIENĀS GRIB AICINĀT UN SŪTĪT MĀCĪTĀJUS NEPASTARPINĀTĀ VEIDĀ?

Mēs nevēlamies dot un mums arī nav jādod padoms Dievam Viņa brīvajā varā un gribā. Bet Jaunajā Derībā mums nav apsolījuma, ka Dievs pēc apustuļiem grib caur nepastarpinātu aicinājumu kādu iecelt mācītāja amatā; mums nav arī nekādas pavēles to gaidīt. Tāpēc mēs paliekam un mums arī ir jāpaliek pie tās kārtības, kuru caur apustuļiem ir noteicis Svētais Gars, proti, ka Dievs mācītāja amatā grib aicināt caur saviem iedibinātajiem līdzekļiem un tādā veidā, kādā Viņš grib to darīt.

KAS IR PASTARPINĀTAIS AICINĀJUMS JEB AICINĀJUMS, KAS NOTIEK PASTARPINĀTĀ VEIDĀ?

pastarpinātajā aicinājumā mācītājs vai Baznīcas kalps tiek aicināts kalpošanai un iecelts amatā caur Dieva iedibinātiem līdzekļiem, un nevis tiešā veidā kā pravieši un apustuļi. Jo tiklab pastarpinātais aicinājums kā nepastarpinātais aicinājums – abi ir Dieva aicinājumi, starpība ir tikai aicinājuma veidā. Praviešus un apustuļus Dievs ir aicinājis nepastarpinātā veidā pats. Bet arī Titu, Timoteju, Sostenu, Silvānu u.c. aicina un sūta Dievs, taču pastarpinātā veidā – caur tiem līdzekļiem, ko Viņš pats šim mērķim ir iedibinājis.

VAI PASTARPINĀTAJAM AICINĀJUMAM IR ARĪ PAMATOJUMS UN LIECĪBA RAKSTOS?

Jā, jo apustuļi daudzās baznīcās ir iecēluši vecajus jeb mācītājus (Ap. d.14).Timotejs tiek aicināts un sūtīts amatā ar vecaju roku uzlikšanu (1. Tim.4). Un Pāvils pavēl Timotejam un Titam, lai amatā būtu cienīgas personas, un pamāca viņus, kā viņiem pildīt savu aicinājumu (Tit.1, 1.Tim 3, 2. Tim.2 ).

VAI RAKSTI ARĪ NORĀDA, KA TIE, KURI TIEK AICINĀTI PASTARPINĀTI, PATIEŠĀM IR PAŠA DIEVA AICINĀTI UN SŪTĪTI?

Timotejs, Efesas virsbīskaps, nebija aicināts nepastarpināti, bet gan caur Pāvilu un vecajiem (1. Tim.4, 2. Tim 1), un viņam savukārt bija pavēle aicināt citus (1. Tim. 3). Tomēr Pāvils saka Efesas baznīcas vecajiem: Svētais Gars jūs ir iecēlis par bīskapiem (Ap. d. 20). Un 2. Vēstulē korintiešiem 5, 19, kurā blakus Pāvilam ir parakstījies arī Timotejs, Pāvils par sevi un Timoteju saka: Dievs mums ir devis salīdzināšanas amatu un ir devis klāt salīdzināšanas vārdu, lai mēs esam pārstāvji Kristus vietā. Un Ef.4, 1. Kor. 12 Pāvils māca, ka tie gani un skolotāji, kuri tiek aicināti pastarpināti, tomēr ir Dieva doti un iecelti.

VAI TĀDS, KURŠ IR AICINĀTS CAUR DIEVA NOTEIKTIEM LĪDZEKĻIEM, VAR UZŅEMTIES RŪPES UN IEPRIECINĀTIES PAR DIEVA ŽĒLASTĪBAS APSOLĪJUMU, PALĪDZĪBU, SPĒKU UN DARBĪBU MĀCĪTĀJA AMATĀ TĀPAT KĀ PRAVIEŠI UN APUSTUĻI?

Praviešiem un apustuļiem, kuri ir aicināti nepastarpinātā veidā, katrā ziņā bija dotas īpašas priekšrocības un lielākas Dieva dāvanas. Bet arī tiem, kuri ir aicināti pastarpināti, katrā ziņā ir Dieva žēlastības un spēka apsolījums mācītāja amatā, kā Pāvils par Timoteju saka: “Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu” (2. Tim.1) un: Dāvanu, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas. Tāpat arī: Jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi (1. Tim. 4). Un kad korintieši gribēja mācītāja amata spēku vērtēt pēc cilvēka personas, Pāvils (1.Kor. 3) teica: Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē. Dēstītājs un aplaistītājs – abi sader kopā, un katrs dabūs savu algu pēc sava darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri utt. Tāpēc Pāvils, kas taču parasti augsti slavē savu apustuļa amatu, dažās vēstulēs ļauj blakus savam vārdam parakstīties arī citiem, kuri ir aicināti pastarpināti, tādiem kā Timotejs, Sostens, Silvans (1. Kor. 1, 2. Kor.1, 1.Tes.1).

KĀDU LĪDZEKLI DIEVS GRIB IZMANTOT, LAI IEDIBINĀTAJĀ KĀRTĪBĀ AICINĀTU UN SŪTĪTU SLUDINĀTĀJUS?

Viņš to grib darīt nevis caur eņģeļiem, bet gan caur savu Baznīcu vai draudzi, kuras locekļi ir ķēnišķi priesteri (1. Pēt. 2). Jo tai kā savai mīļajai līgavai Viņš ir novēlējis Atslēgas (Mt. 18), uzticējis vārdu un Sakramentu (Rom. 3 un 9), un vispār, amats līdz ar visiem kalpiem – tas viss pieder Baznīcai (1. Kor. 3, Ef. 4).

VAI GAN PĀVESTS DARA PAREIZI, KA VIŅŠ LIEDZ KRISTĪGAJAI PRIEKŠNIECĪBAI UN CITIEM KRISTĪGIEM LAJIEM TIESĪBAS AICINĀT BAZNĪCAS KALPOŠANAS AMATĀ?

No Rakstiem ir skaidrs, ka garīdznieki, kuri jau kalpo savā amatā un pārstāv tīru mācību, ir jāiesaista un jāizmanto, kad citi tiek aicināti un apstiprināti mācītāja amatā (Tit. 1, 1. Tim. 4, 2. Tim. 2, Ap. d. 14). Bet tā kā mācītāji nav vis Baznīca kopumā, bet gan tikai tās daļa (Ef. 4), viņi nav arī Baznīcas kungi, bet gan kalpi un pārraugi (2. Kor. 1 un 4, Ecēh. 33). Tātad viņi arī nevar un viņiem nav jāpatur aicināšanas tiesības tikai sev, liedzot tās citiem Baznīcas locekļiem. Jo apustuļi nav veikuši aicināšanu tikai paši vien, bet ir iesaistījuši baznīcas (Ap. d. 1, 6 un 14), un par presbiteriem (1. Tim.4) tika uzskatīti ne tikai mācītāji, kuri sludina vārdu, bet, kā liecina Tertuliāns un Ambrozijs, presbitera amatam baznīca deleģēja arī citus.

NO KURIENES LAICĪGAJAI PRIEKŠNIECĪBAI IR TIESĪBAS UZ BAZNĪCAS KALPA AICINĀŠANU?

Mācītāja amats pieder Kristus valstībai, un, tā kā Kristus grib nošķirt Savu Valstību no pasaulīgās valstības, tad apstiprināšana mācītāja amatā nepieder pie pasaulīgās priekšniecības politiskajām tiesībām un diženuma. Taču priekšniecība, ja tā ir kristīga, ir Baznīcas locekle (Ps. 47 un 102), un tai ir Dieva pavēle, ka tai jābūt dievbijīgai ne tikai savu pārstāvju dēļ (Ps.2.), bet ar savu amatu tai ir jābūt arī baznīcu aizgādnei un atbalstītājai (Jes. 49), lai pasaules vārti paceltu savas palodas un taptu augstāki, lai godības ķēniņš ieiet (Ps. 24) Tāpēc kristīgajai priekšniecībai jāraugās, lai iecelšana kalpošanas amatā Dieva Baznīcā notiktu noteiktajā kārtībā un lai šis amats tiktu veikts pareizi, kā liecina Dāvida, Ecēhiēla, Jošafata un Josijas piemēri.

VAI KRISTĪGĀ PRIEKŠNIECĪBA DARA LABI, PILNĪBĀ PĀRŅEMOT SAVĀS ROKĀS IECELŠANU MĀCĪTĀJA AMATĀ UN ATSTUMJOT NO TĀS CITUS MĀCĪTĀJUS?

Līdzīgi tam, kā pāvests ar savējiem šajā [iecelšanas] sakarā ir noteicis zaimojošas lietas, tāpat arī liels, smags grēks ir, ja priekšniecība atņem Baznīcai viņas tiesības; tai taču vajadzētu būt Baznīcas aizgādnei – jo kristīgā priekšniecība nav visa Baznīca, bet gan tikai tās daļa (Ps 47. un 102). Tā nav arī kundze pār Baznīcu, bet gan tās aizgādne (Jes. 49), jā, tās kalpone (Jes. 60).

VAI PAREIZI DARA ANABAPTISTI, ATSTĀJOT IECELŠANU MĀCĪTĀJA AMATĀ DRAUDZES ZIŅĀ UN NEDODOT ŠĀDAS TIESĪBAS CITIEM MĀCĪTĀJIEM UN KRISTĪGAJAI [LAICĪGAJAI] PRIEKŠNIECĪBAI?

Nē, jo Baznīca ikvienā vietā ir un nozīmē visu miesu, kurā zem Kristus galvas tiek ietverti visi tās locekļi (Ef. 4., 1. Kor. 1). Tādēļ aicinājums piederas ne tikai garīdzniekiem, ne tikai priekšniecībai, tāpat arī ne tikai ierindas ticīgajiem. Jo neviens no tiem bez pārējiem nav visa Baznīca. Bet aicinājums pieder visai Baznīcai, un tā tam pienācīgajā kārtībā arī jāpaliek un.

VAI GAN VISAM TICĪGO PULKAM, ĪPAŠI TUR, KUR DRAUDZE IR LIELA UN PLAŠA, IR JĀSANĀK KOPĀ UN BEZ NOTEIKTAS KĀRTĪBAS JĀSPRIEŽ PAR KĀDA BAZNĪCAS KALPA AICINĀJUMU UN IZVĒLI?

Dievs nav nekārtības Dievs, bet Viņš grib, lai Baznīcā viss notiktu godam un kārtīgi (1. Kor. 14). Tālab, lai izvairītos no nekārtības apustuļu laikos un pēc tam senajās, ortodoksajās baznīcās, Baznīcas kalpu aicināšana un izvēle tika uzticēta galvenajām daļām jeb kārtām Baznīcā, un apustuļi to ir uzsākuši un veikuši noteiktā, pienācīgā kārtībā. Tā (Ap. d. 1 un 6) apustuļi vispirms dod ziņu, kādām personām jātiek izvēlētām, pēc tam baznīca izvēl vai izvirza dažas personas. Bet tā kā aicinājums nav tikai draudzes ziņā, tad nominētās personas tiek vestas pie apustuļiem, lai viņi spriestu par to, vai tās ir cienīgas šim amatam pēc dievišķā vārda likuma. Izvēle un aicinājums tiek apustuļu aprobēts un apstiprināts, un amats šiem aicinātajiem tiek pavēlēts publiski ar lūgšanu un ar kādu atklātu liecību, piemēram, roku uzlikšanu (Ap. d. 6). Bet, tā kā draudzei bieži vien nav tādas izpratnes, lai spētu ieteikt cienīgus cilvēkus, tad nereti apustuļi paši ir nosaukuši cienīgas personas un ieteikuši tās baznīcām (Tit. 1, 1. Tim. 1, 2. Tim 2). Tā Pāvils ir baznīcām ieteicis Timoteju, Titu, Silvānu. Bet apustuļi šādus cilvēkus baznīcai nav vis uzspieduši bez tās ziņas, piekrišanas un gribas, bet gan šīs personas tikušas piedāvātas baznīcai, kura tad ar savu piekrišanu šādu izvēli ir atzinusi par labu un apstiprinājusi, kā to Lūka, (Ap. d. 14), parāda ar vārdiņu ??????????[3]. Bet lielās draudzēs apustuļu laikos šim darbam ir bijis iekārtots īpašs prezbiteru institūts (1. Tim. 4), kurā, pēc Tertuliāna un Ambrozija skaidrojuma, ir bijuši pārstāvji no visām Baznīcas kārtām. Šis Prezbiteru institūts ar visas baznīcas piekrišanu ir darbojies kā komisija šādās un līdzīgās baznīcas lietās. Tā nu aicinājums ir bijusi un palikusi visas baznīcas lieta un tomēr ir paturēta jauka, pienācīga kārtība. Apustuļu piemēram ir cītīgi sekojušas senās baznīcas. Kad arī laicīgā priekšniecība ir pieņēmusi Evaņģēliju, tad aicinājuma darbs tika jauki un kārtīgi sadalīts starp trim kārtām – garīdzniekiem, kristīgo laicīgo priekšniecību un vienkāršo kristiešu kārtu, kā tas lasāms, vecajos, jaukajos kanonos. Arī senā Baznīcas vēsture liecina, ka personas bieži vien ir ieteikuši bīskapi un klēriķi, arī kristīgā laicīgā priekšniecība bieži nominējusi Baznīcas kalpotājus, pa laikam arī tauta ir vēlējusies vai prasījusi kādu personu. Bet šīs nominētās vai prasītās personas tikušas stādītas priekšā citām Baznīcas kārtām, ar kuru spriedumu un piekrišanu izvēle ir tikusi aprobēta un apstiprināta. No turienes ir cēlušies bieži lietotie izteicieni “nosaukšana [nominācija]”, “prasība”, “priekšā stādīšana”, “piekrišana”, “apstiprināšana” un “iecelšana”, kuri parāda, kādai jābūt mācītāja aicināšanas kārtībai.

NO KURIENES TAD NĀK PATRONĀTTIESĪBAS UN CIK TĀLU TĀS SNIEDZAS?

Tās cēlušās no tā, ka daži dievbijīgi kristieši ir ziedojuši un devuši draudzēm īpašumu, renti vai nodevu, un draudzes viņiem ir piešķīrušas tiesības un varu piedalīties un lemt, kad tiek runāts par īpašumu lietām. Bet patroniem nav varas kādu uztiept draudzei pēc savas gribas, neņemot vērā baznīcas spriedumu un piekrišanu. Bet tā kā draudžu mācītājmuižas ir nākušas no patroniem, tad – vai nu baznīca patronam prezentē kādu cienīgu, aicinātu personu, vai arī patrons nominē kādu personu tā, lai amata izvērtēšana un baznīcas piekrišana notiktu brīvi. Un tādējādi aicinājums paliek Baznīcai un tiek paturēts senais kanons: Nevienam lai netiek dots pret viņu gribu.

VAI BAZNĪCA IR PILNVAROTA AICINĀT KALPOŠANĀ, KO VIEN TĀ VĒLAS?

Pļaujas Kungs caur apustuļiem ir noteicis veidu un likumu, kam ir jābūt kā debešķīgam norādījumam, kā pret mācību un dzīvi jāizturas tiem, kuri tiek aicināti kalpot šajā amatā (1. Tim. 3, Tit. 1). Un, ja tam jāsaucas un jābūt dievišķam amatam, tad šie norādījumi ir jāievēro.

KO AICINĀJUMAM DOD PUBLISKĀS ORDINĀCIJAS CEREMONIJA?

Pirmkārt. Aicinājumam ir jābūt publiski baznīcas apstiprinātam to dēļ, kuri kalpo, lai gan nav sūtīti. Ordinācijas ceremonija nav nekas cits kā atklāta liecība, ar kuru aicinājums tiek atzīts, apliecināts un apstiprināts kā likumīgs, kristīgs un dievišķs.

Otrkārt, caur šādu ceremoniju aicinātajai personai Dieva un Baznīcas vārdā amats tiek publiski pavēlēts.

Treškārt, caur ordināciju kā ar publisku, svinīgu zvērestu Baznīcai Dieva vaiga priekšā aicinātā persona tiek saistīta un tai tiek uzlikts par pienākumu amatā parādīt uzticību, kuru Dievs prasa no saviem namturiem un pēc kuras Viņš tos arī tiesās (1. Kor. 4).

Ceturtkārt, caur ordināciju baznīca norāda uz savu mācītāju, kuru jāklausa Dieva vārdā un Dieva vietā.

Piektkārt, ordinācija tiek noturēta tādēļ, ka tad visa baznīca tiek mudināta kopīgā, neatlaidīgā un godbijīgā lūgšanā uzticēt mīļajam Dievam aicinātās personas amatu, kura veikšanai ir nepieciešams, lai Dievs tam dotu savu Garu, žēlastību, svētību un veiksmi.

KĀ RADUSIES ROKU UZLIKŠANA ORDINĀCIJĀ UN KO TĀ NOZĪMĒ?

Tas ir sens rituāls, kas lietots jau Vecajā Derībā, kad Dievs ir gribējis kaut ko atklāti parādīt un īpašu pavēlēt (1. Moz. 48, 3. Moz. 1, Mk. 10). Un tā kā Vecajā Derībā ar roku uzlikšanu personām ir publiski pavēlēti viņu amati (4. Moz. 27, 5. Moz. 34), tad apustuļi ierasto rituālu bez liekas ārējas trokšņošanas ir paturējuši kā lietderīgu līdzekli un savā kristīgajā brīvībā to ir lietojuši ordinācijā (Ap.d. 6, 13, 14, 1. Tim. 4 un 5, 2. Tim. 1). Tā arī senā Baznīca ar roku uzlikšanu ir svinējusi ordināciju (Kartāgas koncils). Un šo rituālu ordinācijā paturam un lietojam arī mēs mūsu baznīcās. Jo ar šādu roku uzlikšanu aicinātā persona tiek stādīta Dieva priekšā atklātai, ārējai pasludināšanai, apliecināšanai un apstiprināšanai, lai aicinājums nebūtu vienkārši cilvēku darbs, bet lai Dievs pats, kaut arī netiešā veidā, šo personu aicinātu, sūtītu un apstiprinātu mācītāja amatā; tāpat arī, lai šī persona savā kalpošanā mācītāja amatā būtu padevīga Kristum, kā arī apzinātos savu pienākumu pret Viņu. Turklāt mācītājam kā Dieva vaiga priekšā tiek uzticēta baznīca, un baznīca norāda uz savu mācītāju kā tādu, caur kura kalpošanu Dievs grib vērsties pie ļaudīm vārdā un Sakramentā, un tā būt viņos stiprs un darbīgs. Bet, galvenokārt, roku uzlikšana ordinācijā tiek lietota kopīgās lūgšanas dēļ, lai tā varētu notikt ar jo lielāku nopietnību un godbijību, tā tiek atgādināts, cik grūts ir amats un cik vājš ir cilvēks (2. Kor. 3). Bet šī persona ar roku uzlikšanu tiek rādīta Pļaujas Kungam, kurš šo amatu ir iedibinājis un apsolījis tam savu Garu, žēlastību, palīdzību, klātbūtni, svētību, veiksmi, spēku un ietekmi. Tad par aicināto personu tiek kopīgi lūgts. Un to, ka šāda lūgšana ar roku uzlikšanu nav veltīga, bet gan iedarbīga, apliecina Pāvils (1. Tim. 4, 2. Tim 1 un 5. Moz. 34). Tā ordinācijas ceremonija labi un skaidri parāda visu mācību par mācītāja aicinājumu.

BET KO DARĪT, JA KĀDS MĀCĪTĀJS IR JĀATLAIŽ VAI JĀATCEĻ NO AMATA?

Līdzīgi kā mācītāja aicinājums un iecelšana ir no Dieva (lai gan tā notiek caur starpnieku un tādēļ tai jānotiek pēc Viņa norādījumiem), tā arī Dievam ir īstenā vara atcelt no amata kādu mācītāju (1.Sam. 2, Hoz. 4). Un, tā kā tas notiek caur starpnieku, tad tam jānotiek pēc Dieva norādījumiem. Tādēļ, kamēr Dievs savu kalpu, kurš ar uzticību māca un dzīvo bez īgnuma, grib paturēt un spēj paciest amatā, tik ilgi baznīcai nav varas atcelt Dieva kalpu bez Viņa pavēles. Bet, ja tas vai nu ar savu mācīšanu, vai ar savu dzīvi baznīcu nevis ceļ, bet gan maitā un posta, tad Dievs pats viņu atstādina (1.Sam. 2, Hoz. 4), un tad baznīcai ir ne vien vara un tiesības, bet tai ir pienākums tādu atcelt. Jo līdzīgi kā Dievs mācītāju aicina caur starpnieku, bet pēc saviem norādījumiem, tā arī caur Dieva noliktu starpnieku notiek mācītāja atcelšana. Bet arī tur baznīcai ir jāvadās pēc mūsu Dieva Kunga norādījumiem un tiem jāklausa. Un kā ir teikts par aicinājumu, tā arī atcelšanas tiesības nav tikai kādai vienai baznīcas kārtai, tādēļ senie kanoni ar ir devuši īpašu kārtību, kā rīkoties gadījumā, kad kāds baznīcas kalps jāatceļ no amata vai arī jāpārceļ uz citu vietu.

VAI TAM, KAM IR DIEVA AICINĀJUMS KALPOT MĀCĪTĀJA AMATĀ, IR JĀRŪPĒJAS TIKAI PAR IENĀKUMIEM NO SAVA AMATA?

Kristus saka: ”Tam sava alga nezudīs” (Mt.10), un Pāvils (1. Kor. 9): ”Tāpat arī tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.” Bet mācītāja amatā tām nav jābūt galvenajām rūpēm. Jo Dievs saka: ”Bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Jūs.. ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet avis vispārīgi jūs neganāt.” (Ecēh. 34) Tādēļ Raksti mācītājus dēvē par kalpiem, namturiem, Dieva darba biedriem (1. Kor. 3, Mt. 10, 2. Tim. 2), un viņu amatu par darbu (1. Tim. 5, un 1. Tim. 3).

KĀDAM TAD JĀBŪT MĀCĪTĀJA AMATAM, – KALPOŠANAI UN DARBAM?

Sīraks (39. nod.) saka: Mācītājam ir vajadzīgs laiks, lai iegūtu gudrību; jo kā lai tas izšķir, kas ir gudrība, ja tam jātur arkls un jādzen vērši utt.? Bet mācītāja amats ir tāds, ka viņam ir cītīgi jāstudē un jālasa Raksti (1. Tim. 4), pēc tam jāstrādā saskaņā ar vārdu un mācību (1. Tim. 5), jāgana Kristus ganāmpulks un Dieva draudze (1. Pēt. 5, Ap. d. 20), tas ir, viņam ir jākalpo Baznīcai ar Dieva vārdu un sakramentiem. Kā jauki par 3. Moz. 8 raksta Origēns: “Priestera darbi ir šīs divas lietas: pirmkārt, viņš mācās par Dievu, kamēr viņš lasa Svētos Rakstus un bieži par tiem domā; tad viņš māca tautu, bet viņš māca to, ko pats ir iemācījies no Dieva. Vēl ir kāds darbs, ko dara Mozus: viņš neved karā, bet gan lūdz par tautu utt.”


[1] – Šeit un arī dažās citās vietās, kur dotas atsauces uz Rakstiem, Hemnics Bībeli nav citējis burtiski, bet to pārfrāzējis, izceldams galveno domu.

[2] – Fanātiķi, jūsmotāji vai entuziasti – tie, kas pāri par Rakstu autoritāti paceļ iekšējo atklāsmi vai vārdu.

[3] – Ievēlēšana ar roku pacelšanu (grieķu val.).

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.