168. Kādēļ Dievs tev dara visu labu?


Par ciešanu laiku

“Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” [Lk 4:5-8]

Par ciešanu laiku


Mēs esam iegājuši ciešanu laikā, un nu mums atkal jāapkopo visas savas pārdomas, lai izprastu, ko nozīmē šis laiks. Kristus pie krusta – tā bija vēsts, ar kuru devās ceļā Pāvils. Tas bija viņa Dievs. Tas bija Dievs, par kuru mira pirmie martīri. Tas bija Dievs, ko Luters atklāja no jauna. Un tas ir tas pats Dievs, kurš mums šodien no jauna jāatklāj, vai arī, pareizāk sakot, Viņš ir tas, kas mūs šodien atklāj no jauna.

Kristus pie krusta, Kristus apslēptās valsts apslēptais ķēniņš – tā ir evaņģēliskās baznīcas vēsts. Kristus – atklātais redzamās valsts ķēniņš – tā ir katoliskās baznīcas vēsts. Tātad ir svarīgi, lai mēs saprasto, par ko ir runa ciešanu laikā. Kristus ciešanu laiks nesākas līdz ar Kluso nedēļu, bet gan ar pirmajām dienām, kad viņš sāka sludināt. Viņa pirmā atteikšanās no valsts kā šīs pasaules valstības nenotika Golgātā, bet gan jau pašā sākumā. Un mūsu stāstam jābalstās uz šīm pārdomām.

Jēzus varēja būt pasaules Kungs. Kā izsapņotais jūdu Mesija viņš būtu varējis atbrīvot Izraēlu un vest uz slavu un godu. Viņš varēja doties atklātā goda gājienā kā šīs pasaules ķēniņš. Neparasts vīrs, kam jau pirms viņa darbības sākuma tiek piedāvāts valdīt pār pasauli. Un vēl neparastāk ir tas, ka viņš šo piedāvājumu noraida. Tātad tā ir taisnība, un tas nebija domāts vien bibliski, ka Jēzus varēja kļūt varenākais un lielākais šīs pasaules valdnieks. Viņu būtu godājuši, viņam būtu ticējuši, ja viņš pēc tam būtu uzdrošinājies paziņot, ka viņš ir Dieva Dēls. Ticēja pat Romas imperatoriem.

Tad pasaule patiešām būtu kļuvusi kristīga. Tai būtu bijis Kristus par valdnieku. Tai būtu bijis tas, uz ko tā tik ilgi bija gaidījusi. Tas, kā vara iet pār visu pasauli, kurš virs zemes nodibina miera valstību. Tātad – to visu Jēzus būtu varējis saņemt. Viņš nodreb, kad viņš no augsta kalna īsu acumirkli pārskata visas valstis uz šīs pasaules un apzinās, ka varētu būt to visu kungs. Bet viņš arī zina, ka viņam par šo valdīšanu būtu jāmaksā cena, kas viņam būtu par augstu. Tas viņam maksātu paklausību Dieva gribai. Tad viņam būtu jānoliecas velna priekšā, jāmetas ceļos viņa priekšā un jāpielūdz viņš. Tas nozīmētu, ka viņš kļūtu par vergu un nebūtu vairs brīvs. Viņš būtu vergs sava paša godkārei, vergs tiem cilvēkiem, kas vēlas lai viņš būtu pasaules kungs. Bet viņš paliek brīvs Dieva Dēls un atpazīst velnu, kas viņu grib pakļaut verdzībā.

Jēzus zina, ko tas nozīmē. Tas nozīmē nīcību, izsmieklu, vajāšanas, tas nozīmē palikt nesaprastam, tas nozīmē naidu, nāvi, krustu. Un viņš šo ceļu izvēlas jau pašā sākumā. Tas ir paklausības ceļš un brīvības ceļš. Jo tas ir Dieva ceļš. Un tāpēc tas ir arī mīlestības ceļš pie cilvēkiem. Jebkurš cits ceļš, lai arī tas cilvēkiem labāk patiktu, būtu ienaida un necieņas ceļš attiecībā pret cilvēkiem. Jo tas nebūtu Dieva ceļš. Tā kā Jēzus to zina, viņš atsaka velnam. Tā kā tas ir Dieva ceļš pasaulē, tādēļ viņš jau no sākuma izvēlas ceļu uz krustu. Un mēs ejam kopā ar viņu, ikviens un arī baznīca. Mēs esam baznīca zem krusta. Bet arī te mēs nevaram neko citu darīt, kā vien apzināties, ka arī mūsu valstība nav no šīs pasaules

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.