118. Ko Dievs piekodina mums ar vārdiem: "Es esmu taisnīgs Dievs"?


Panest ticībā vājos

“Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību. Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus, lai citas tautas slavētu Dievu par Viņa žēlastību, kā ir rakstīts: tāpēc es Tevi slavēšu tautu starpā un dziedāšu Tavam vārdam. Un citur: priecājieties, jūs, tautas, kopā ar Viņa tautu. Un vēl: slavējiet To Kungu, pasaules tautas, un uzgavilējiet Viņam, visi ļaudis! Arī Jesaja vēl saka: nāks Isaja atvase un celsies kāds, lai valdītu pār tautām, uz Viņu tautas liks savu cerību. Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” [Rom.15:4-13]

Ir ļoti zīmīgi, ka tas, kas no apustuļa Pāvila vārdiem neko nav varējis saprast, šo vēstuli vispār neapskata; te runāts par pārāk augstām un pārāk zemām lietām. Pirmā daļa, kas sākas ar vārdiem “viss, kas iepriekš rakstīts”, attiecas uz iepriekšējo tekstu. Šeit būtu jāsāk ar vārdiem: “Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca..”. Ja gribam pareizi un skaidri saprast šo vēstuli, mums jāzina, ka daļa romiešu, kam Sv. Pāvils raksta, bija cēlušies no jūdiem, bet daļa no pagāniem, kuri bija atgriezušies pie Kristus. Kā liecina Apustuļu darbu 17. nodaļa, tajā laikā visās zemēs – īpaši Romā – bija daudz jūdu. Tā nu, iepriekš vēstulē mācījis viņiem visiem patiesu ticību un labos darbus, apustulis tagad, vēstules beigās, izsaka pamudinājumus, vēlēdamies uzturēt romiešos vienprātību šajā ticībā un labajos darbos, novērsdams iemeslus, kas varētu radīt nevienprātību un izjaukt viņu vienotību garā. Ir divi šādi iemesli; arī mūsu dienās un visos laikos tie pretojas gara vienībai, ticībai un labajiem darbiem; tādēļ mums ir nepieciešams tos saskatīt un atpazīt.

Pirmais iemesls bija daži no atgrieztajiem jūdiem; kaut arī viņi bija dzirdējuši, ka Jaunā Derība dod brīvību ēdienu, svinamo dienu, apģērbu, trauku, personu, vietu un ceremoniju lietās, ka vienīgi ticība taisno cilvēku Dieva priekšā, tā ka noteikumi par gaļas un zivju ēšanu, par svinamajām dienām un apģērbiem, vietām un traukiem tiek pilnīgi atcelti, – tomēr senā ieraduma spēks bija tik ļoti sasaistījis viņu vājās sirdis un nepilnīgo ticību, ka viņi šo brīvību neuzdrīkstējās izmantot. Viņi raizējās, ka grēkos, ja rīkosies savādāk, nekā agrāk bijis ierasts. Šī paša vājuma dēļ ne pagāni, ne jūdi neuzdrīkstējās ēst maizi un gaļu, ko neticīgie bija upurējuši elkiem, kaut gan tā tika pārdota tirgū. Viņi domāja, ka, to ēzdami, godinātu elkus un noliegtu Kristu, – lai gan patiesībā tas tā nebija. Jo katrs ēdiens ir šķīsta un laba Dieva dāvana, vienalga, vai to saņem pagāni vai kristieši, vai tas upurēts Dievam vai velnam.

Savukārt citi, to zinādami un būdami stiprāki ticībā, neņēma vērā vājos, bet pārgalvīgi izmantoja savu brīvību; tie, nicinādami vājos, ēda un dzēra visu bez kādas izšķiršanas – kas gan arī nebija nepareizi. Bet nepareizi bija tas, ka šādi ļaudis nekaunējās no vājajiem un veda viņus maldos. Jo ticībā vājie, redzēdami šādu pārdrošību, nespēja nedz viņiem sekot, nedz arī palikt pie sava. Ja mēģinātu sekot, viņus aizkavētu vājā sirdsapziņa, sacīdama: “Tas ir grēks, to nedari.” Ja nesekotu, tā sacītu: “Tu neesi kristietis, jo nedari to, ko dara citi kristieši – tava ticība nevar būt pareiza.” Redzi, tā viņi nespēja ne mainīt savas domas, ne palikt pie tām; lai kā arī viņi rīkotos, tas būtu pret viņu sirdsapziņu. Bet – rīkoties pret sirdsapziņu ir gluži tas pats, kas rīkoties pret ticību: tas ir smags grēks.

Tā nu Pāvils šeit māca, ka šādi ticībā vājie ir jāpanes, ir jābūt pacietīgiem un nevis bargiem pret viņiem. Dažreiz nepieciešams kādu laiku līdz ar viņiem ievērot to, ko ievēro viņi, līdz ar viņiem kļūt vājiem, lai neradītu nevienprātību ticībā ēdiena un dzēriena vai kādas citas laicīgas lietas dēļ, – līdz tam laikam, kad arī viņi kļūs stiprāki ticībā un atzīs savu brīvību. Tomēr apustulis māca pareizi izšķirt šādas lietas, proti, ir sastopami divu veidu cilvēki: pirmie – par kuriem iepriekš sacīts – ir vāji ticībā; tieši par viņiem Sv. Pāvils šeit runā. Tie ir labi, dievbijīgi, vienkārši ļaudis, kas labprāt rīkotos labāk, ja vien mācētu un spētu. Viņi nav stūrgalvīgi savā prātā, un tiem nav nekādu citu trūkumu kā vien tas, ka viņu sirdsapziņa un ticība ir pārāk vāja, tādēļ tie nespēj atkāpties no agrākās mācības un ieraduma. Turpretī otrie ir ietiepīgi: viņiem nepietiek ar to, ka tikai viņi paši dzīvo šādu dzīvi, bet tie apgalvo, ka tā jādzīvo visiem; viņi arī negrib dzirdēt kristīgās brīvības patiesību, bet turas tai pretī. Viņi ir tie, kuru dēļ citi ir ticībā vāji; jo ar savu mācību viņi maldina vājo sirdsapziņas un sasaista tās, likdami domāt, ka tā tam visam jābūt un tas ar patiesu prieku jāpieņem; tā šie ietiepīgie ļaudis pakļauj un dara sev paklausīgas vientiesīgo sirdis. Bet par šiem otrajiem Sv. Pāvils šeit nerunā; jā, cituviet viņš pat māca, ka ir nepieciešams tādiem noteikti stāties pretī un tos arvien atvairīt, Tit. 1.

Tādēļ šādās lietās nav labāka likuma kā mīlestība; tev starp šiem divu veidu cilvēkiem jāizturas tā, it kā tu atrastos starp vilku un avi. Kad vilks sakodis avi gandrīz līdz nāvei, tev neklājas dusmoties uz nabaga upuri un apgalvot, ka avij nav tiesību gulēt savainotai, bet jākļūst veselai un jāseko ganāmpulkam ganībās un kūtī – tā tu neko daudz nepanāksi. Un kurš gan neteiktu, ka tu, tā rīkodamies, esi gluži neprātīgs? Avs sacītu: tas gan ir netaisni, ka esmu savainota, lai gan man vajadzētu būt veselai; bet dusmojies uz vilku, kas man to nodarījis, un palīdzi man atveseļoties! Redzi, tāpat vajadzēja rīkoties šiem romiešiem – viņiem bija stingri jāstājas pretī tādiem skolotājiem un vilkiem. Turpretī vājās un šādas mācības pieviltās sirdis tiem vajadzēja pacietīgi panest – nevis vajāt un pazudināt, bet dziedināt; aplamā mācība ar laiku bija jāizskauž, bet, kamēr šis darbs vēl nav paveikts – jāturas kopā ar vājajiem, ievērojot to, ko ievēroja viņi, lai tos nemaldinātu.

Lai gan strīds, par kuru Sv. Pāvils šeit runā, jau sen ir beidzies un Mozus bauslības noteikumi ēšanas, dzeršanas, apģērbu, vietu u.c. lietās vairs netiek ievēroti, – šo nesaskaņu vietā ir radušās citas, vēl daudz bīstamākas, tā ka šī mācība tagad ir vēl vairāk vajadzīga nekā apustuļu laikā. Jo tagad pāvests un garīdznieku kārta visā pasaulē ar savām cilvēku izdomātām mācībām par ēšanu un dzeršanu, apģērbiem un vietām, dienām un laikiem, personām un kārtām, ceremonijām un darbiem ir ieviesuši tādu kārtību, ka neviens nevar norīt ne kumosa, izdzert ne lāsi, jā, pat acis atvērt tā, lai kādā no šīm lietām nesaskartos ar īpaši izveidotu likumu; jebkāda brīvība cilvēkam ir atņemta – īpaši klosteros. Visi vienā balsī runā par to, kā jāģērbjas, kā jāapcērp mati, kā jāizturas, kādus ēdienus nedrīkst ēst, kādus dzērienus nedrīkst dzert utt., citādi tikšot grēkots un izrādīta nepaklausība. Tā nu šāda paklausība cilvēku mācībām ir pacelta tādos augstumos, ka kļuvusi svarīgāka par visu citu. Mūki un mūķenes šo paklausību uzskata par savas taisnības pamatu un pamato tajā savu dvēseļu pestīšanu.

Te neviens negrib atvērt acis un redzēt, ka šādas mācības ir tikai cilvēku sagudrojumi, kas sagūsta dvēseles, nomoka vājas sirdsapziņas, izposta kristīgo brīvību un ticību un ved vienīgi uz elli. Ak, vilki! Ak, vilki! Cik briesmīga slepkavošana, bendēšana, samaitāšana ir šāda dzīve visā pasaulē! Šajās lietās nekad neviens nav ticis tik tālu, lai iedomātos par vājajām sirdsapziņām; jo neviens nav sludinājis, nedz vērsies pret šādu kārtību, lai tā nekļūtu par piedauzību vājajiem; katrs, kas pārkāpa šos noteikumus, tika nolādēts un lamāts par neuzticīgu, noklīdušu mūku, atkritušu kristieti. Tā avis ar varu tika ne vien vājinātas, bet dzītas tieši vilkiem rīklēs. Ak, šī dusmība! Ak, šī bardzība! Ak, Dieva Kunga nelabvēlība!

Redzi, ja Dievs dotu savu žēlastību, ka tiktu atzīts, ka šādi noteikumi ir viena vienīga cilvēku patvaļa un netaisnība, kurai Dievs nekad nav devis nekādu pavēli, ja kāds sāktu citādi noturēt mises, teikt lūgšanas, lietot citādu apģērbu un ēdienu, nekā līdz šim bijis ierasts, un gribētu izmantot kristīgu brīvību saskaņā ar Evaņģēliju, – šo divu veidu cilvēki būtu sašutuši. Pirmie, pāvesta piekritēji, sāktu trakot, klaigāt un vaimanāt, apgalvojot, ka visas šīs lietas ir jādara tā, kā tas ierasts; kas to neievēro, tas esot ķeceris, pagāns, jūds un baznīcai nepaklausīgs cilvēks: viņi turpina uzsvērt paklausību baznīcai, sagūstīdami sirdsapziņas un paturēdami tās nāves varā. Tas, ko viņi uzskata par paklausību baznīcai, nav nekas cits kā viena vienīga nelietība un velna ākstīšanās, kura pievīlusi un novedusi no ceļa arī daudzus svētos – kā notika ar Sv. Francisku un citiem viņam līdzīgiem vīriem.

Otrie – vājie, kuri dzird šādu klaigāšanu un jau agrāk raduši ievērot šos noteikumus, nezinātu, ko darīt, ar ko turēties kopā, tomēr savu siržu vientiesībā tiektos iet pareizo ceļu. Bet, uzsākot šo ceļu, viņu sirdsapziņas kļūtu tiem par šķērsli. Ja viņi gribētu tev sekot, tiem ceļā stātos ieradums un pāvesta ļaužu vaimanas, kas sagūsta viņu sirdsapziņas un neļauj atkāpties no ierastās dzīves, baidoties, ka tāda rīcība būtu vērsta pret Dievu. Bet, arī sekodams tev, šāds cilvēks tomēr raizētos, ka varbūt rīkojas pret Dievu, kuru tu sludini un atklāj. Ko tad nu lai dara nabaga vājā sirdsapziņa, kad Kristus un velns tās dēļ cīnās savā starpā?

Te nu Sv. Pāvila pamācība ir īsti vietā. Velna un pāvesta mācībā nav nekā no žēlsirdības un līdzcietības, tā piespiež, dzen un trako ar lielu spēku; no šādas mācības ir steidzami jāatkāpjas. Tā izraidīs, atmetīs un nolādēs tevi, sūtīdama četrtūkstoš jūdžu pazemē – pašos elles dziļumos, ja vien tu tūdaļ no tās nenovērsīsies un neatbrīvosies – līdz pat pēdējam burtam šajā mācībā. Šāda plosīšanās ir augļi, pēc kā varam pazīt un secināt, kas ir šīs mācības meistars. Turpretī Kristus mācība rīkojas citādi – tā neatmet tevi, ja tu nespēj sevi tūliņ pārmainīt un lauzt; lai gan tai būtu vēl vairāk iemeslu nolādēt tevi. Taču tā ņem vērā, ka esi vājš un ievainots, uzņem tevi draudzīgi, mācīdama tev īsto patiesību un brīvību no visiem likumiem; tā panes tevi un ir pacietīga arī tad, ja tu tik drīz vēl neatsakies no saviem ieradumiem un neatmet tos; tā dod tev laiku, lai tu varētu iemācīties būt brīvs šajās lietās. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, Kristus mācība ļauj rīkoties tā, kā tu vari vai kā esi pieradis, līdz topi vesels un spēj skaidri un droši atzīt patiesību.

Tādēļ kristietim šādās lietās ir jāpazīst minētie divu veidu cilvēki. Vājos ir nepieciešams pamācīt un pacietīgi panest; savukārt kliedzošos un trakojošos – nopietni atraidīt, darīt un mācīt visu, kas tiem ir nepatīkams un sāpīgs, noklusējot to, kas tiem patiktu, nicinot visus viņu lāstus. Tieši to skaidri māca kristīgā mīlestība; ikviens gribētu, lai pret viņu izturas tā, kā mēs mācām izturēties pret vājajiem. Mūsu vidū neatradīsies neviens cilvēks, kas, savas sirdsapziņas vājuma maldināts, tomēr negribētu, lai viņam tiktu dots laiks. Katrs vēlas nevis tikt pēkšņi izrauts no ierastās dzīves, bet draudzīgi pamācīts un kādu laiku pacietīgi panests un pasargāts no vilku uzbrukumiem. Tā Kristus izturas pret mums, gribēdams, lai mēs viens otram darām tāpat.

Otrs nevienprātības cēlonis, uz kuru arī norāda Sv. Pāvils, ir tas, ka Kristus ļaužu vidū ir sastopami ne tikai ticībā vājie, bet arī tādi, kas ir vāji un nespēcīgi labajos darbos. Tā nu kristiešu vidū sastopami divu veidu neveselie – iekšēji, ticībā un sirdsapziņā, un ārēji – darbos un dzīvē. Ne vienus, ne otrus Kristus negrib atmest; Viņš vēlas pieņemt visus, lai arī mēs dzīvotu kristīgā mīlestībā, vingrinātos tajā un darītu labu, panestu un dziedinātu savu tuvāko kā iekšēji, tā ārēji – ticībā un dzīvē. Šie vājie ir tie, kuri dažkārt klūp un grēko, citiem cilvēkiem redzot. Viņiem pieder tie, kas tiek dēvēti par savādniekiem; tie mēdz viegli saskaisties, vai arī tiem piemīt kāds cits trūkums, kas traucē saprasties ar citiem cilvēkiem; to bieži redzam attiecībās starp vīru un sievu, kungu un kalpu, priekšniecību un padotajiem.

Ja šādās lietās Sv. Pāvila kristīgā mācība netiek ievērota, arvien notiek tā, ka katrs aizmirst par baļķi savā acī, raudzīdamies uz skabargu sava tuvākā acī – neviens negrib paciest otra vājības, bet prasa, lai citi būtu pilnīgi; ikviens domā tikai par otru, labi zinādams, kā tam vajadzētu rīkoties, lai panāktu mieru un saskaņu, bet tajā pašā laikā paša sirds ir nepatikas pārpilna. Un, ja vien iespējams, šāds cilvēks atgrūž otru, bet pēc tam izliekas un atrunājas, sacīdams, ka darījis to taisnības mīlestības dēļ, negribēdams paciest savā tuvumā ļaunu cilvēku, bet gan – tikai labus un dievbijīgus, kāds ir viņš pats.

Šāds ļaunums visspēcīgāk valda pār tiem, kuri ar kaut ko izceļas pārējo vidū, kuri dzīvo krietnu, cienīgu dzīvi un ir saņēmuši lielāku žēlastību nekā pārējie; tie drīz vien kļūst iedomīgi. Viņi nonicina katru, kas nespēj tiem līdzināties, jo tikai viņi paši ir labi un jauki. Savukārt tie, kas ir viņiem līdzīgi, godājami ļaudis – ak! tie gan ir dievbijīgi cilvēki, labi draugi, ar tādiem viņi grib būt kopā. Tādi godājami ļaudis neko citu vairs nezina kā vien to, ka ir labi būt kopā ar dievbijīgajiem, mīlēt dievbijību un dievbijīgus cilvēkus. Turpretī ļaunumu un ļaunos viņi ienīst; tikai viņu acis nesaskata velnišķīgo augstprātību, kas slēpjas sirds dziļumos, mudinādama tik augstprātīgi un briesmīgi nicināt savu tuvāko viņa vājību dēļ.

Tā nu mīlestība kā tikums un naids kā netikums var būt pagānisks vai kristīgs: jo arī Kristus ienīst grēku un mīl taisnību, kā Ps. 45:8 par Viņu saka: “Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību”, bet tajā pašā laikā paliek spēkā Mozus vārdi (5. Moz. 33:3): “Dilexit populos” – “Viņš mīl tautas.” Turpretī pagāniska mīlestība un naids rīkojas gluži kā nesaprātīga cūka, kas uzrok visus cilvēku tikumus un netikumus; tā rīkojas, neko neizšķirdama, un īsti laipna un labvēlīga ir vienīgi pret sevi. Tā vienmēr varam pamanīt, ka šāda pagāniska mīlestība mīl cilvēkus un grib tos paturēt savā tuvumā tikai tik ilgi un tik tālu, cik tie rotāti ar kādu skaistu tikumu. Bet, ja šāda tikuma nav vai tas ir zudis, tā cilvēkus atgrūž.

Ar kristīgu naidu pret grēku ir tā: tas atšķir grēku no paša cilvēka, cenšas izskaust netikumu, bet paglābt cilvēku. Tādēļ tas nenolād, nepadzen, neatmet, nenicina nevienu cilvēku, bet gluži pretēji – pieņem viņu, labprāt ir kopā ar viņu un cenšas palīdzēt atbrīvoties no netikuma – nosodot, pamācot, aizlūdzot par viņu, panesot un paciešot; šeit katrs izturas tā, kā pats gribētu, lai citi izturas pret viņu, ja viņam būtu līdzīgi trūkumi.

Jo kristīgs cilvēks dzīvo tikai tādēļ, lai būtu noderīgs citiem un palīdzētu izskaust nevis cilvēkus, bet viņu netikumus. To cilvēks nevar darīt, ja nespēj nevienu paciest un negrib nekā kopīga ar otru, ja tam ir kāds trūkums. Kas gan tas būtu par žēlsirdības darbu, ja tu vēlētos pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos un apmeklēt slimos, bet tajā pašā laikā negribētu paciest, ka pie tevis nāk un ap tevi ir izsalkuši, izslāpuši, neapģērbti un slimi cilvēki? Tāpat arī nepaciest savā tuvumā nevienu ļaunu vai vāju cilvēku – tas ir gluži tas pats, kas – negribēt nevienam cilvēkam palīdzēt kļūt dievbijīgam.

Tādēļ mācīsimies no šīs vēstules to, ka dzīvot kristīgu dzīvi un dzīvot mīlestībā nenozīmē atrast dievbijīgus, taisnus, svētus cilvēkus, bet gan – darīt cilvēkus dievbijīgus, taisnus un svētus. Tas ir mūsu darbs un uzdevums virs zemes – ar nosodījumu, lūgšanām, pacietību darīt visu iespējamo, lai cilvēki tādi kļūtu. Gluži tāpat kristīgs cilvēks dzīvo ne tādēļ, lai meklētu bagātus, stiprus, veselus cilvēkus, bet gan, lai nabagos, vājos un slimos darītu bagātus, stiprus un veselus.

Tā nu šī vēstule mudina mūs dzīvot kristīgā mīlestībā un darīt šos lielos labos darbus – ne vien pacietīgi panest sava tuvākā garīgos trūkumus, kas izpaužas viņa ticībā un dzīvē, bet arī pieņemt viņu [kopībā], lai dziedinātu un palīdzētu atbrīvoties no trūkumiem. Kas to nedara, – rada nemierus, sektas un šķelšanos; tā tas ir bijis jau kopš seniem laikiem; ķeceri – donātisti un novaciāņi, tāpat arī vēl daudzi citi ir nošķīrušies no savas draudzes, negribēdami paciest savā vidū grēciniekus un vājus cilvēkus. Kur šī mācība netiek ievērota, tur arī nav iespējams izvairīties no sektām un ķecerībām.

Tādēļ Sv. Augustīns, runādams par Gal. 6, saka: garīgu vīru nekas cits neraksturo tik labi kā izturēšanās pret cita cilvēka grēkiem – viņš vairāk runā par pestīšanu nekā par kaunu, vairāk palīdz nekā rāj. Par to Sv. Pāvils Gal. 6:1-2 saka: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: tās nastas un smagumu, kas nesams jūsu tuvākajam, ir jāpieņem un nevis jāatmet. Nemeklējiet paši sev labumu, ko tuvākais jums varētu nest, bet nesiet jūs viņa nastas. Jo gūt labumu nozīmē – tikt nestam, nevis nest. To saņemsit no eņģeļiem debesu valstībā. Bet arī šeit ir jāizšķir minēto divu veidu cilvēki: no tiem, kas ir ietiepīgi, aizstāv savus grēkus un negrib laboties, vairies kā no pagāniem – kā Kristus Mt. 18:17 māca. Bet šī Sv. Pāvila pamācība runā tikai par vājajiem, kas atzīst, ka ir darījuši netaisnību, tomēr klūp, savas slimības novārdzināti. Tā nu atgriezīsimies pie Sv. Pāvila vēstules.

Apustulis, rakstīdams piecpadsmito nodaļu, turpina iesākto pamācību par mīlestību, ar kādu jāizturas pret mūsu tuvākā nepilnīgo dzīvi – tāpat kā četrpadsmitajā nodaļā viņš mācījis par mīlestību pret mūsu tuvākā nepilnīgo ticību; viņš saka: “Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam, bet, kā rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils māca mīlestībā panest mūsu tuvākā nepilnības. Tie ir patiesi spēcīgi vārdi.

Pirmkārt, viņš saka, mums ir pienākums to darīt. No kurienes nāk šis pienākums? Bez šaubām, to rada mīlestība un bauslība: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši” (Mt. 7:12). Mūsu vidū neatradīsies neviens, kas negribētu, lai citi panes viņa vājības un palīdz viņam laboties; tādēļ mums, savukārt, ir pienākums tieši tā izturēties pret jebkuru cilvēku; spēcīgajiem ir jānes nespēcīgie un jāpalīdz tiem laboties.

Otrkārt, viņš saka, mums nav jāpatīk pašiem sev; tas ir, mums nav jājūtas labiem, nav jādomā, ka mēs spējam ko tādu, ko mūsu tuvākais nespēj. Tas nav nekas cits kā patikšana pašiem sev, ja, redzēdami, ka otrs grimst grēkos un iet pazušanā, mēs pat novēlam viņam ļaunu, lai viņš nekļūtu mums līdzīgs vai labāks un mēs varētu izlikties par ko īpašu salīdzinājumā ar viņu. Tādas domas ir tieši un pašos pamatos pretrunā ar mīlestību. Gluži kā farizejs Lk. 18:11 teica: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki.” Viņš domā par sevi tik labi, patīk sev tik ļoti, ka patiesi būtu bēdājies, ja vēl kāds viņam līdzās būtu bez grēka.

Redzi nu, vai tie nav nejauki cilvēki, kuri nenovēl citiem žēlastību un pestīšanu, bet priecājas par viņu grēkiem un samaitātību? Bet paši viņi grib būt dievbijīgi un svēti, vislielākie grēka ienaidnieki un dievbijības draugi; jā, viņi grib, lai citi viņus par tādiem uzskata. Bet ko māca Sv. Pāvils? Pavisam ko citu. Neviens nedrīkst tīksmināties pats par sevi, nedz domāt par sevi labu. Bet kā tad vajag darīt? Mums jāpatīk citiem un jāizturas tā, lai ikviens patiktu savam tuvākajam, pacietīgi panestu viņa trūkumus un rīkotos tā, lai tuvākais justu pret mums patiku un mīlestību; mēs nedrīkstam izturēties rupji vai bargi un likt mūsu tuvākajam no mums bīties un bēgt, negaidot no mums nekā laba arī turpmāk.

Jā, tu saki, ja jau man jārīkojas tā, lai patiktu viņam, tad man jādara pēc viņa prāta un jāļauj, lai viņš paliek, kāds bijis. Nē – Sv. Pāvils saka – tādēļ es piebilstu vārdus uz labu, tādēļ, lai ikviens patiktu savam tuvākajam, bet tikai ar to, kas ir labs, kas dara viņu labāku. Ir iespējams izturēties pret otru tā, lai viņš nedzīvotu pēc sava prāta, tomēr būtu labprātīgs pret mums; ja nu viņš ir tik izlaidīgs, ka tas nepalīdz, tad ļauj, lai viņš iet savu ceļu, – tu tomēr būsi darījis vismaz tik daudz, ka tam vajadzētu palīdzēt viņam laboties; tu taču nevari viņu aiz matiem aizvilkt pie atziņas, ka viņam tiešām nāk par labu tas, ko tu esi viņa labā darījis. Sv. Pāvils arī neprasa neko vairāk kā vien to, lai tu dzīvotu savam tuvākajam par patiku, viņa labā, lai to celtu. Bet arī pasaule taču nepriecājas par to, ka tās labā Dievs pats savu Dēlu ir nodevis nāvē.

Tā Sv. Pāvils, sacīdams: “Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu”, nedomā, ka mums tas būtu jādara tādēļ, lai patiktu savam tuvākajam; jo tas nav atkarīgs no mums. Bet mums jādara tik daudz, cik to prasa mīlestība, un šiem mūsu darbiem vajadzētu mūsu tuvākajam patikt; ja tomēr ne – tā nav mūsu vaina. Arī 1. Kor. 10:33 apustulis saka: “Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti!” Kā tad Sv. Pāvils būtu varējis patikt visiem, ja jau jūdi un pagāni bija viņa nāvīgie ienaidnieki? Bet viņš darīja to, kas tiem bija labs un vajadzīgs – kam būtu vajadzējis viņiem patikt.

Lai šī mācība labāk tiktu ielāgota, apustulis norāda uz Kristus piemēru un saka: “Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam.” Kā tad tā? Būdams svēts un žēlastības pārpilns, Viņš tomēr nenicināja mūs, nedz arī priecājās pats par sevi (kā to darīja farizejs), ka Viņam bija kas tāds, kā nebija mums; Viņam nesagādāja prieku arī tas, ka mums nekā nebija, turpretī Viņam piederēja visas lietas – Viņš tiešām būtu varējis ar sevi lepoties. Bet Kristum bija no sirds žēl, ka mums nekā nebija; Viņš domāja par to, ko darīt, lai mēs kļūtu Viņam līdzīgi – lai kļūtu brīvi no saviem grēkiem un iemantotu to, kas pieder Viņam. Un, tā kā citādi tas nebija panākams, Viņš atdeva visu, kas Viņš bija un kas Viņam piederēja, pats uzņemdamies mūsu grēku un izdeldēdams to: tā Kristus dzīvoja mums par patikšanu un darīja to, kas nāca par labu mums. Un piepildījās vārdi, kas sacīti psalmā (Ps. 69:10): “Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani.” Mūsu grēki zaimoja un apkaunoja Dievu – gluži tāpat kā mūsu godīgā dzīve ir gods un slava Viņam. Tādēļ pravietis nosauc mūsu grēkus par Dieva kaunu un negodu; un tie visi tika uzkrauti Kristum, lai mēs kļūtu brīvi. Ja Viņš būtu gribējis izturēties pret mums tā, kā farizejs izturējās pret muitnieku un augstprātīgi svētie – pret vāju grēcinieku, – kurš gan būtu tapis pestīts? Tieši šo piemēru mums rāda apustulis Fil. 2:5-8: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”

Tāpat mums ir jāuzņem sava tuvākā grēki – nevis jātiesā, jāaprunā, jānicina, bet vientiesīgu skatu jāraugās, kā varam viņam palīdzēt no tiem atbrīvoties – pat tad, ja tas prasītu mūsu dzīvību, mantu, godu un visu, kas mums pieder. Kas rīkojas citādi, tam jāzina, ka viņš ir jau Kristu pazaudējis un kļuvis par pagānisku svēto. Tālāk vēstulē lasām:

“.. viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai..”

To Sv. Pāvils saka tādēļ, ka iepriekš ir citējis psalma vārdus, kas runā par Kristu – lai neviens neprātotu, kā tādi vārdi iederas šajā vietā vai kā tie attiecas uz mums; jo iepriekš minētie vārdi ir sacīti par Kristu un caur Viņu ir piepildījušies. Apustulis palīdz mums, sniegdams vispārīgu pamācību, kā lasīt Rakstus, un apliecina, ka ne vien šie vārdi, bet visi Svētie Raksti ir rakstīti kā mācība mums. Ir gan tiesa, ka tajos rakstīts par Kristu un daudziem svētajiem – Ādamu, Ābelu, Nou, Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu; bet tas viss rakstīts ne viņu dēļ – jo tas ticis rakstīts daudz vēlāk. Tā, lai gan par Kristu ir rakstīts daudz, tas ticis rakstīts ne Viņa dēļ; jo Viņam tas nebūtu vajadzīgs, bet gan – tas vajadzīgs mums kā mācība. Raksti runā par Kristus darbu un veikumu, bet mums tā ir mācība, kas mudina arī mūs darīt tāpat.

Līdzīgi Sv. Pāvils raksta 1. Kor. 9:9-10: “Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. – Vai tad Dievs te runā par vēršiem? Vai Viņš to nesaka mūsu dēļ?” Tas ir, it kā viņš sacītu: Dievs te nedomā par vēršiem, bet gan – par mums. Tas nenozīmē, ka Viņš nerūpētos par visām lietām un tās nebūtu Viņa ziņā, bet – Svētajos Rakstos par tamlīdzīgām lietām netiek runāts. Vai tad Dievam būtu kas īpaši jāraksta un jāsaka par vēršiem? Viņš raksta un runā tikai cilvēkiem. Tāpat arī šeit: lai gan tiek runāts par Kristu, šie Rakstu vārdi ir mācība mums, lai mēs rīkotos tā, kā Rakstos lasām, kā Kristus ir darījis un līdz ar Viņu – visi pārējie svētie.

Ievēro, kādu grāmatu apustulis māca kristiešiem lasīt un studēt, proti – vienīgi Svētos Raktus; viņš norāda, ka tajos ir mūsu mācība. Un, ja jau mūsu mācība ir Rakstos, tā mums noteikti nav jāmeklē citur – visiem kristiešiem ik dienu ir jālasa šī Grāmata.

Bet tu redzi, ko velns caur pāvesta ļaudīm ir nodarījis! Viņiem nav bijis diezgan ar to vien, ka šī Grāmata tikusi nomesta kaktā, tā ka dīvainā kārtā ne visiem doktoriem mājās ir Svētie Raksti, nemaz nerunājot par to, ka viņi tos lasītu, – lai neviens šo grāmatu nevilktu ārā no pagaldes, tie, Dievu zaimodami, apgalvojuši, ka Svētie Raksti esot nesaprotami un vienkāršam cilvēkam nepieciešami skaidrojumi, nevis tikai paši Raksti. Kas gan cits te ir izteikts, ja ne apvainojums melos Sv. Pāvilam, kas šeit saka: Svētie Raksti ir mūsu mācību grāmata! Pāvesta piekritēji apgalvo, ka tā esot nesaprotama un maldinoša grāmata.

Kā lai Dievs atmaksā šādiem zaimotājiem un Rakstu noliedzējiem? Ja Viņš prasītu padomu man, es lūgtu, lai par to, ka viņi sauc skaidros Dieva Rakstus par neskaidriem un bīstamiem, izraudami tos no cilvēku sirdīm un acīm un nododami aizmirstībai, – lai Dievs liek viņiem visu mūžu studēt Aristoteli, kā arī paša pāvesta bezgalīgos likumus un skaidrojumus; visu mūžu studējuši Aristoteli, tie tomēr neko nebūtu iemācījušies, tā ka ikvienu ēzeli tikpat labi varētu saukt par brīvo mākslu meistaru un Svēto Rakstu doktoru.[1]

Nu atgriezīsimies atkal pie Sv. Pāvila, kurš mums šeit norāda, ko mums lasīt un kur meklēt mūsu mācību. Ja mums vajadzētu lasīt vēl kādu grāmatu, apustulis būtu norādījis arī to. Turklāt viņš parāda, kādus augļus nes Svēto Rakstu lasīšana:

“.. lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.”

Ja tiktu izklāstītas visas citas mācības un apkopotas visas grāmatas, mēs redzētu, ka tās nespēj sniegt mierinājumu dvēselei pat visniecīgākā kārdinājuma brīdī: nav iespējams mierināt dvēseli citādi kā vien – ļaujot tai dzirdēt Dieva vārdu. Bet kur gan citur atrodams Dieva vārds kā vien Svētajos Rakstos? Ko gan mēs darām, lasīdami citas grāmatas un atstādami šo Grāmatu neatvērtu? Visas šīs daudzās grāmatas mūs spētu mocīt un nonāvēt, bet sniegt mierinājumu un iepriecinājumu nespēj neviena cita grāmata kā tikai Svētie Raksti. Vienīgi šai Grāmatai pienākas nosaukums, ko Sv. Pāvils šeit dod – iepriecas grāmata, kura spēj pasargāt dvēseli visās bēdās, neļaujot tai krist izmisumā, bet dāvājot cerību; jo šajā Grāmatā ir Dieva vārds, kas māca dvēselei par Dieva žēlīgo prātu; pie šī vārda dvēsele var droši turēties, spēdama pastāvēt – kā dzīvojot, tā mirstot. Kas nezina Dieva prātu, tam nākas šaubīties, jo viņš nezina, kā Dievs izturēsies pret viņu.

Bet ko lai es saku? Tas ir liels posts, ka ne ar vārdiem, ne domām neizdodas aptvert Svēto Rakstu nesto mierinājumu. Ļaunais gars ar saviem nodomiem ir guvis virsroku un apslēpis šo Grāmatu, tās vietā atnesdams tik daudz grāmatu ar cilvēku mācībām, ka varētu teikt – ir uznākuši īsti grāmatu plūdi; tajās ir vieni vienīgi maldi, meli, tumsība, inde, nāve, samaitāšana, elle un velns. To izpelnījusies mūsu briesmīgā nepateicība.

Bet redzi, cik labi rīkojas Sv. Pāvils: viņš sasaista kopā pacietību un Svēto Rakstu iepriecinājumu; tā spēks nemazinās grūtībās, ciešanās un nāvē. Svētie Raksti nesludina neko citu kā svēto krustu, tā ka apustulis tos nosauc par krusta vārdu; tādēļ tas rada pacietību. Šis vārds ciešanu laikā sniedz mierinājumu un neļauj pacietībai salūzt, bet stiprina to, lai tā spētu pastāvēt un pārvarēt visas bēdas. Tas dara dvēseli drošu, ka tā bezbailīgi un ar prieku panes ciešanas, dzirdēdama mierinošos un prieka pilnos vārdus par viņas Dievu, kas ir kopā ar to un rūpējas par to.

Tā kā šī dzīve nav nekas cits kā vecā Ādama nonāvēšana – jo viņam ir jāmirst -, pacietība mums tiešām ir nepieciešama. Savukārt nākamo dzīvi neviens no mums tagad vēl nevar piedzīvot, tādēļ dvēselei vajadzīgs kas tāds, kas palīdzētu tai saglabāt pacietību – lai tā spētu kaut kādā veidā apjaust gaidāmo dzīvi un turēties pie tās. Dieva vārds ir tas, pie kura dvēsele turas un paliek; šajā vārdā tā arī aiziet no šīs dzīves un ieiet mūžīgajā dzīvošanā – gluži kā drošā kuģī, kas ļauj tai vienmēr saglabāt cerību.

Redzi, tāds ir pareizs Svēto Rakstu pielietojums – lai tie sniegtu cilvēkam mierinājumu un iepriecinājumu ciešanās, bēdās un nāves tuvumā. Tas nozīmē, ka cilvēks, kas nav pieredzējis ciešanas vai nāves tuvumu, neko nevar zināt par Svēto Rakstu iepriecinājumu. Iepriecinājumu vajag iepazīt un izjust ne ar vārdiem, bet pieredzi. Sv. Pāvils vispirms piemin pacietību un tikai pēc tam – Rakstu iepriecinājumu, tā ka mums jāzina: kas negrib ciest, bet meklē mierinājumu citur, tas Svēto Rakstu mierinājumu nesajutīs. Svētie Raksti grib būt vienīgie mierinātāji un iepriecinātāji, tādēļ vispirms ir jābūt pacietībai; Raksti ir greizsirdīgi un necieš sev līdzās nekādu cilvēcisku mierinājumu un palīdzību – jo tādas lietas traucē saglabāt pacietību un panest ciešanas.

Ja ir jāpanes tuvākā grēki un trūkumi, tad saglabāt pacietību nav nieka lieta; dažiem tas nākas tik grūti, ka tādēļ vien viņi vēlētos mirt – vai novēl nāvi otram. Tādēļ, lai saglabātu pacietību šādās ciešanās, ir nepieciešams rast mierinājumu Rakstos, kas rāda mums Kristus piemēru, lai paliekam stipri un labprātīgi savās ciešanās, redzēdami, ka Kristus mūsu dēļ ir darījis daudz vairāk un uzkrāvis sev daudz smagākas – mūsu grēku – nastas, lai mūs atpestītu.

Redzi, mierinājums šajā pacietībā rada drošu cerību uz Kristu – ka kļūsim Viņam līdzīgi, zinādami, ka to, ko Kristus darījis, Viņš darījis un darīs arī mums. Bet tas, kas nepatur prātā šo piemēru un Svētos Rakstus, var rast tikai vāju mierinājumu, kādu iespējams atrast ar prāta argumentiem. Taču tas nav spēcīgs un nesasniedz sirds dziļumus, bet ir tikai šķietams mierinājums un pacietība.

“Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū..”

Šie vārdi attiecas uz abu veidu nepilnībām – kā ticībā, tā dzīvē; tomēr – kā redzēsim – vairāk tie saistās ar ticību. Šī ir lūgšana, ar kuru Sv. Pāvils noslēdz vēstuli – pēc tam, kad pabeidzis pasludinājumu un pamācību. Bet, lai neviens nemēģinātu pats saviem spēkiem iegūt pacietību un iepriecinājumu, kas saņemams no Rakstiem, apustulis ar savu lūgšanu parāda, ka šādas lietas ir Dieva dāvana, kas jāsaņem ar lūgšanas palīdzību; vēl jo mazāk mūsu pašu spēkos ir panest vienam otra trūkumus un būt vienprātīgiem ticībā.

Tādēļ Sv. Pāvils saka: “.. Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca”, – Dievs ir tas, kas dod gan izturību, gan iepriecu. Viņš ir debesu un zemes Dievs un arī izturības un iepriecas Dievs – šīs visas ir Viņa dāvanas un Viņa radītās lietas. Lai Viņš jums to dod – saka apustulis -, jo jums pašiem šo lietu nav. Ja Viņš ko dod, tad tas nepieder cilvēka dabai, bet ir Dieva žēlastība un dāvana. Jo, ja Viņš neieliek cilvēka sirdī savu vārdu, kas spēj palīdzēt, sirds pati to nekad neatradīs. Jā, ja Dievs nedod, Raksti paliek neievēroti un cilvēka sirds tveras pie cilvēku mācībām, kā tas ir noticis nolādētajā pāvestībā. Bet, kad Dievs dod žēlastību, ka visupirms tiek meklēti Raksti, Viņš dod arī izturību un iepriecu. Tā nu vislielākās Dieva dusmas parādās tādējādi, ka Viņš ļauj pazaudēt Svētos Rakstus un Viņa vārdu; ne velti apustulis vēstulē saka šādu lūgšanu. Savukārt vislielākā žēlastība ir tā, ka Dievs ceļ gaismā un liek lasīt Viņa vārdu. Tādēļ mums līdz ar apustuli vajadzētu lūgt šādu lūgšanu.

“.. lai jums dod vienādu prātu savā starpā..”

Ko tas nozīmē? Kā vājie var būt vienādā prātā ar stiprajiem? Būt vienādā prātā – tas jāsaprot tā, ka ikviens atmet savu iedomību un uzskata par labu to, kas šķiet labs otram. Jo iedomība ir visu partiju, sektu, nevienprātības un ķecerības galva, kā mēdz sacīt: katram patīk sava dziesma, tāpēc visa zeme ir ākstu pilna. Šādu patiku un iedomību Sv. Pāvils grib noraidīt, jo kristīgajai ticībai un baznīcai nav postošākas un neciešamākas lietas kā šī iedomība. Tā nevar norimt, gribēdama darīt ko savu, nošķirties no visiem ierastās dzīves un uzsākt ko tādu, kas ļautu tai vislabāk patikt pašai sev. Tā rodas daudzās partijas, šķelšanās un dalīšanās, klosteri un dažādās iestādes visā pasaulē – tie savā starpā nekad nespēj būt vienprātīgi; katram vislabāk patīk viņa paša dzīvesveids, turpretī visi pārējie šķiet nicināmi.

Tā nu apustulis šeit vēlas, lai ļaudis būtu vienprātīgi, vienādās domās un ikviens dzīvotu par patiku citiem, proti, ticībā vājajiem jāuzskata par labu tas, ko par labu uzskata tie, kuriem ir stipra ticība un veselīga sirdsapziņa, lai visi būtu vienoti ticībā, sirdsapziņā un uzskatos, nestrīdētos savā starpā par to, kas vienam vai otram šķiet labs un pareizs – lai piepildītos vārdi, kuri sacīti psalmā (Ps. 133:1): “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Tā ticībā vājais, redzēdams, ka stiprais ēd gaļu vai dara ko tādu, kas, viņaprāt, ir nepareizi un grēks, lai tomēr atkāpjas no saviem uzskatiem, pieļaudams, lai otrs dara, kā uzskata par pareizu, – kaut arī pats negrib vai nespēj rīkoties tāpat. Ir jāatceras, ko Sv. Pāvils saka Rom. 14:5: “Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” Tā neradīsies apvainošana, tiesāšana un nicināšana un tiks saglabāta siržu un prātu vienotība. Savukārt lietās, kurās ticībā vājie nespēj sekot stiprajiem, pēdējie nedrīkst vājos piespiest, nedz arī nicināt, bet tiem jābūt mierā ar viņiem un jāpieņem par labu, kā viņi ēd, dzer vai izturas, – līdz arī viņi kļūs stipri, kā Rom. 14:1 sacīts: “Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas!” Tas ir, jūs nedrīkstat viņus piespiest un sacīt: tas ir pareizi, tas nepareizi; šos ticībā vājos nepieciešams mierīgi un pacietīgi vadīt un pamācīt, līdz arī viņi kļūs stipri.

Arī amatu lietās visi nav vienādi. Viens ir kalējs, otrs – drēbnieks; tomēr ticības un siržu vienotība saglabājas, kaut arī katrs ļauj darīt otram viņa darbu. Ja kāds nejēga, būdams pārliecināts par savu taisnību, iedomātos mācīt, ka kalēja amats nav Dievam tīkams, tas samulsinātu kalēja sirdsapziņu un vājinātu ticību. Tāpat arī šeit: ar visām ārējām lietām – ēšanu, dzeršanu, apģērbiem, vietām – tu vari rīkoties brīvi, lietojot vai nelietojot to visu, kā un kad pats gribi. Ja nu kāds nāktu un mācītu, ka tu tās nedrīksti lietot – kā to mācījis pāvests un garīdznieki -, tas tevi mulsinātu un maldinātu. Savukārt, ja nāktu vēl kāds cits un sacītu, ka tev tās jālieto, – arī tas būtu tevi maldinājis. Bet tas, kurš iet vidusceļu un māca tev, ka šajās lietās vari rīkoties brīvi, ka tu vari vai nu atteikties no šādām lietām, vai arī izmantot tās, cik pats gribi, kas ļauj tev palikt pie ierastās dzīves un nenolād tevi, līdz būsi kļuvis brīvs no tās, – tas māca pareizi. Viņš arī stingri vērsīsies pret vilkiem, kuri uzspieduši tev šo ierasto dzīvi, itin kā tu nevarētu to izvēlēties brīvi, bet tavs pienākums būtu pie tās turēties.[2]

Bet nosodāms ir tas, kas ar savu mācību grib kļūt par tiesnesi šajās lietās un izjaukt vienprātību, sacīdams: tu dari pareizi, tā, kā jādara visiem; bet viņš dara nepareizi, tā nedrīkst darīt. Tas ir īsts velna apustulis, un [tā ir] sātana mācība; tieši tā rīkojas pāvests līdz ar visiem saviem ļaudīm: tie sludina tā, kā nevar sludināt neviens gans, bet vienīgi vilks. No šādas sludināšanas iet bojā kristiešu vienprātība, un drīz vien sākas tiesāšana: tu esi ķeceris, tu esi nepaklausīgs baznīcai, tu nedari pareizi utt. Tieši to velns vēlas.[3]

Bet to saku tikai par tām lietām, kuras atstātas brīvai izvēlei – pret tām jāizturas šādi, nebīstoties sakaitināt pāvestu, šo vilku, un atmetot viņa neprātīgos, nekaunīgos likumus, tomēr ļaujot ticībā vājajiem vēl kādu laiku dzīvot saskaņā ar šiem pāvesta likumiem, lai ar laiku atbrīvotu viņus no tiem, tā ka viņi netiktu pārāk strauji izrauti no ierastās dzīves – lai netiktu kaitēts viņu sirdsapziņām.

Bet tajās lietās, kurās mums nav dota izvēle, bet kuras ir Kristus pavēlētas vai aizliegtas – tur nekādas garas diskusijas nav pieļaujamas. Vienalga, vai cilvēks, kam jāpieņem lēmums, ir ar stipru vai vāju sirdsapziņu, – ikvienam, gan lielam, gan mazam, ir pienākums stāties pretī pāvestam, piemēram, tad, kad viņš līdz ar visiem viņa ļaudīm māca uzskatīt misi par upuri un labu darbu. Tā ir visbriesmīgākā nekrietnība, kāda jebkad virs zemes pieredzēta, un uz tās balstīta visa pāvesta vara līdz ar visiem klosteriem. Te nu neviens nevar attaisnoties, vienalga, vai viņš būtu stiprs vai vājš; jo Kristus ir iedibinājis misi kā sakramentu un testamentu, kas nevienam nevar tikt pārdots, piešķirts vai dots, bet, tāpat kā Kristība, ikvienam ir jāsaņem pašam. Vēl daudz vairāk šausmu ir pāvesta svētajās tiesībās. Un, proti – kur ir šādi pamati, tur viegli var noprast, kādam jābūt pašam namam: visa pāvestība – no kājām līdz matu galiem, ar visu, kas tajā atrodams – ir viena vienīga velna patvaļa.

Apustulis piebilst: “Dievs.. lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū”, prasīdams no mums kristīgu vienprātību. Arī neticīgie ir vienprātīgi – ne Kristus garā, bet pēc savas miesas, pasaules un velna prāta. Jūdi, savukārt, bija vienprātīgi, pretodamies Dievam un Viņa Kristum, kā Ps. 2:2 sacīts. Kristīga vienprātība cīnās pret grēku un visu nekristīgo, tā nedara un neapslēpj grēku. Tāda ir kristīgas vienprātības daba – tā vieno visus kristiešus visupirms ticībā, tad arī tikumos jeb dzīvē.

Bet, ja kāds ir vājš ticībā vai pieļauj daudz kļūdu savā dzīvē, kristīgā vienprātība nedomā ļaut viņam tādam palikt, bet arī nepamet viņu, tāpat arī – nesāk ķildoties, nolādēt un atmest ticībā vājo, bet pieņem viņu, rūpējas par viņu un dara to, ko Kristus mums ir darījis vēl daudz lielākā mērā – šeit paliek spēkā tas, ka ikviens dara visu par patikšanu savam tuvākajam, izprazdams viņa prātu un palikdams vienprātībā ar viņu. Gluži pretēji rīkojas stūrgalvīgie – tie cits citu atstāj, nicina, tiesā, nepieņem un nerūpējas viens par otru; ikviens iet pats savu ceļu, darīdams visu pēc sava prāta, – kā tagad rīkojas pāvesta ordeņi un visas sektas.

“.. lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.”

Viss labais, ko mēs spējam darīt Dievam, ir – slavēt un pateikties Viņam; tā arī ir īstā un vienīgā kalpošana Viņam, kā pats Dievs saka (Ps. 50:23): “Kas pienes upurim pateicību, tas tur mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.” Visus pārējos labumus mēs saņemam no Viņa, lai pretī dotu šādu slavas un pateicības upuri. Un, ja tev kāds stāsta, ka ir vajadzīga citāda kalpošana, – zini, ka tie ir maldi un krāpšana! Tagad pasaule ir tik neprātīga, ka domā kalpot Dievam ar namiem, baznīcām, klosteriem, zelta, sudraba, zīda un dažādiem citādiem tērpiem, sudraba traukiem un gleznām, zvaniem un ērģelēm, svecēm un lukturiem; ar to, kas tika iztērēts visām šīm lietām, vajadzēja palīdzēt tuvākajam, ja jau viņi vēlējās kalpot Dievam. Turklāt vēl dienu un nakti baznīcās tiek murmināts un gaudots; turpretī Dieva gods un slava, kam nav nekāda sakara ar vietām vai personām, visā pasaulē paliek noklusēta. Pāvesta un mūku apgalvojums, ka viņu dzīve esot kalpošana Dievam, ir meli; tāda dzīve ir tikai māžošanās un cilvēku krāpšana.

Kalpošana Dievam ir Dieva slavēšana, un tai jābūt brīvai, tai jānotiek jebkurā vietā – pie galda, istabā, pagrabā, namā, uz lauka, tas jādara katram cilvēkam visu laiku. Kurš saka tev ko citu, tas melo – tāpat kā pāvests un pats velns.

Bet kā gan pie mums varētu notikt Dieva godāšana un slavēšana – patiesā dievkalpošana, ja mēs nemīlētu Dievu un nesaņemtu Viņa dārgās dāvanas? Un kā mēs varētu Viņu mīlēt, ja nebūtu atzinuši Viņu, nedz Viņa dāvanas? Un kā mēs varētu atzīt Dievu un Viņa dāvanas, ja par tām netiktu sludināts – ja Evaņģēlijs gulētu pagaldē? Jo tur, kur nav Evaņģēlija, Dievu atzīt nav iespējams; tātad arī – nav iespējams mīlēt Dievu un slavēt Viņu; tāpat nav iespējams, ka šādā vietā notiktu patiesa kalpošana Dievam.[4]

Taču šāda dievkalpošana nav nosakāma ar likumiem un statūtiem vai pieprasāma līdzīgi nodokļiem, tā arī neizšķir augstas un zemas kārtas, bet gan nāk no Evaņģēlija un ir īstenojama kā nabaga ganam, tā arī godājamam bīskapam.

Te tu arī redzi, kuri ir tie, kas šo dievkalpošanu ir traucējuši un vēl joprojām turpina traucēt. To nedara neviens cits kā bezcerīgie sektanti – pāvests līdz ar visiem saviem lopiņiem – bīskapiem, priesteriem, mūkiem un mūķenēm, kas vairāk par visiem lielās ar savu kalpošanu Dievam un grib saukties par garīdzniekiem, tajā pašā laikā ar savu māžošanos gribēdami saraust sev visas pasaules mantu un godu, paši dzīvodami skurbumā; viņi vēl apgalvo, ka ar šo ākstīšanos palīdzot citiem cilvēkiem nokļūt debesīs. Viņi noklusē Evaņģēliju, jā, pat vajā un nolād to; viņi ir tie, kurus Sv. Pēteris nosauc par pazušanas bērniem.

Sv. Pāvils saka, ka šai dievkalpošanai jānotiek vienprātīgi, vienā mutē. Tas notiek, kad esam vienprātīgi un atzīstam, ka visi savā starpā esam līdzīgi, saņēmuši vienādus dārgumus Kristū, tā ka neviens nevar paaugstināties pār otru, neviens nevar uzdoties par ko īpašu.

Tu jautāsi: kā tas notiek? Tas notiek tā: viss, kas ir ārpus Kristus, ir nolādēts – tas attiecas uz visām lietām; Kristus mums visiem ir vienādi nepieciešams. Bet, kad tiekam atgriezti, katrs no mums saņem to pašu Kristību, to pašu Sakramentu, to pašu ticību, to pašu Kristu, to pašu Garu, to pašu Evaņģēliju, īsi sakot, to pašu Dievu, kuru saņēmuši visi pārējie; šajā tuksnesī debesu maize tiek sadalīta visiem vienlīdzīgi. Kā tad varētu būt taisnīgi, ka viens garīgi paaugstinās pār otru – viens priesteris paaugstinās pār otru? Kas gan viņam varētu būt labāks kā vien Kristus? Viņam taču ir tas pats Kristus, kas ir arī pārējiem – Viņš taču ir pilnīgi pieņēmis ikvienu no mums!

Var gan būt tā, ka viens satvēris Kristu ciešāk nekā otrs, vairāk Viņu mīlēdams un stiprāk ticēdams; bet tādēļ viņš nav saņēmis vairāk nekā otrs, Kristus ir visiem vienlīdz Kristus – it visās lietās, kas nepieciešamas pestīšanai. Tādēļ arī Viņa vārds ir tieši Kristus. Ja nu šī manta ir mums visiem kopīga – kā ticībā stiprajiem, tā vājajiem, kā dzīvē krietnajiem, tā nepilnīgajiem -, tad neviens nedrīkst uzskatīt otru par zemāku, nedz nicināt viņu; ikviens no mums visiem pārējiem ir vienprātīgi jāpieņem – vienprātīgi teicot Dieva slavu, tā, lai tā atskanētu, kā nākdama no vienas sirds un mutes. Jo ikviens slavē Dievu par to pašu, par ko otrs, visu sirdis un mutes teic vienu un to pašu. Visi, atzīdami Kristu, pateicas Dievam par Viņu un visu to, ko mēs Kristū esam saņēmuši; kā jau iepriekš ir pravietots (Ps. 72:15): “.. lai ļaudis aizlūdz par viņu vienumēr, arvienu lai viņu svētī.” Bet, ja kāds slavē Dievu savu paša labumu dēļ, tas nošķir savu prātu un muti no citiem un ir nošķīries no svēto kopības; tā rīkojas pāvesta ļaudis, sektanti, no kuru mutēm arvien atskan nevis Kristus slava, bet tikai slava viņu pašu darbiem.

Mums īpaši jāievēro[5] arī tas, ka Sv. Pāvils aicina slavēt Jēzus Kristus Tēvu, ne tikai pašu mūsu Kungu Kristu – īpaši tādēļ, lai spētu pretoties briesmīgajai elku kalpošanai, ko esam piekopuši ar savu pieķeršanos mirušiem svētajiem, paļaudamies uz viņiem un gaidīdami no viņiem to, kas jāgaida vienīgi no Dieva; tā arī pats Kristus taču visā Evaņģēlijā arvien rāda mums ceļu pie Tēva. Tieši tādēļ jau Kristus ir nācis, lai caur Viņu mēs nonāktu pie Tēva.

Nākt pie Tēva – tas nozīmē nevis kājām steigties uz Romu, nedz arī pacelties spārnos un uzlidot debesīs, bet gan ar sirsnīgu uzticību paļauties uz Viņu kā žēlīgu Tēvu – kā to pauž “Mūsu Tēvs” lūgšanas ievadvārdi. Jo vairāk mūsu sirdīs pieņemas spēkā šāda paļāvība, jo tuvāk nākam pie Tēva.[6] Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 1:18-21 saka: “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ. Jūs caur Viņu ticat uz Dievu, kas Viņu ir uzmodinājis no miroņiem un To godā cēlis, tā ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību uz Dievu.” Un Sv. Pāvils Rom. 5:2: “Ar Viņa [Jēzus Kristus] gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši.. žēlastībā.”[7]

Kristus – kā esam dzirdējuši – ir mūsu kopīgais dārgums; tāpat mums visiem jāatzīst, ka esam to saņēmuši ne no kāda cita, bet vienīgi no Tēva; tā Viņš bagātīgi apliecinājis mums savu žēlastību, lai vilktu mūsu sirdis pie sevis. Tādēļ mums pienākas pilnīgā paļāvībā Viņu mīlēt un slavēt par šādām neizteicami bagātīgām dāvanām, lai mūsu sirdis pierastu no Viņa saņemt iepriecinājumu, no Viņa sagaidīt visu labo – kā dzīvojot, tā mirstot; tomēr ne caur mums pašiem, bet caur Kristu – jo Viņš mums ir dots tādēļ, lai caur Viņu mēs varētu šādā paļāvībā nākt pie Tēva, kā Kristus pats Jņ. 14:6 saka: “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.”

Un, lai gan Kristus pats ir patiess Dievs un mums pietiktu paļauties uz Viņu, tomēr Viņš mūs arvien ved pie Tēva, – lai neviens nepieķertos Kristus cilvēciskumam – kā to darīja Viņa mācekļi pirms Viņa ciešanām – un nedomātu arī nonākt pie dievišķā bez Kristus cilvēciskuma. Jo Kristus Viņa cilvēciskajā dabā mums jāpieņem kā ceļš, kā zīme, kā Dieva darbs, caur kuru nākam pie Dieva, visas savas cerības likdami uz Viņu vienīgo; un lai pielūkojam, ka nesākam dalīt savu paļāvību starp Dievu un vēl kādu – Dieva māti vai svētajiem – un nedarām viņus par elkiem savās sirdīs.

“Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.”[8]

Kāpēc? Jeb – ko šeit nozīmē vārds “tāpēc”? Ir divi iemesli (viņš saka), kuru dēļ jums neklājas citam citu atstumt. Pirmais ir tas, ka jūs dzirdat: Raksti rāda mums Kristu kā piemēru – visu Dieva zaimotāju zaimi ir krituši uz Viņu; un šie zaimi ir mūsu grēki. Tomēr Viņš mūs nav nicinājis, nedz atstūmis, nedz arī apkaunojis, bet gan – pieņēmis, lai no šiem grēkiem atpestītu; tādēļ ir taisnīgi, ja mēs rīkojamies tieši tāpat.

Otrs iemesls ir tas, ka šāds piemērs ; šādi rīkojoties, mēs slavējam un godājam Dievu, proti: tā kā Kristus arvien apliecina, ka viss, ko Viņš dara, ir Viņa Tēva prāts un ka Viņš nācis tādēļ, lai darītu Tēva prātu, – ir skaidrs, ka arī mūsu grēku zaimus Viņš nesis tādēļ, ka tāds ir bijis Tēva prāts.

Tā redzam, cik neizmērojamas žēlastības pārpilns Tēva prāts valda pār mums – ja savam mīļajam, vienīgajam Dēlam Viņš liek nest mūsu grēkus un kaunu, lai tie nepakļautu mūs Viņa lāstam. Kur šāds Dieva prāts tiek pareizi atzīts, tur cilvēka sirds dziļumos jāmostas mīlestībai pret Dievu, tai jāslavē Dieva lielā žēlastība. Tā cilvēks iemanto priecīgu, drošu sirdsapziņu Dieva priekšā un nespēj neslavēt šādas bezgalīgas Dieva dāvanas.

Redzi, to Sv. Pēteris sauc par Dieva godāšanu caur Kristu, kad Viņš mūs ir pieņēmis, nesdams un izdeldēdams mūsu grēkus. Tāpat mums, savukārt, ir jāuzkrauj sev, jāpacieš, jāpalīdz labot mūsu tuvākā grēki, nastas un vājības. Kad grēcinieki vai vāji cilvēki to dzird vai jūt, viņi saka: jā, tas gan ir žēlīgs, labs Dievs un īsts Tēvs, kam ir šādi ļaudis, no kuriem Viņš prasa, lai tie mūs, nabaga grēciniekus un vājos, netiesātu, nenicinātu un nenolādētu, bet pieņemtu, palīdzētu un izturētos pret mums tā, itin kā mūsu grēki un vājības piemistu viņiem pašiem. Vai gan tādu Dievu kāds varētu nemīlēt, neslavēt, necienīt un negodāt vai neuzdrīkstētos no visas sirds uzticēties Viņam ikvienā lietā? Kādam jābūt Viņam pašam, ja Viņš tādus grib redzēt savus ļaudis!

Redzi, tādu slavu Dievs grib saņemt caur mums – ka mēs neatstumjam cits citu, bet katrs uzņemam sava tuvākā grūtības kā savas; tādējādi ļaudis tiek mudināti ticēt un tie, kuri jau tic, tiek ticībā stiprināti. Bet kur gan šodien pasaulē varam atrast tādus piemērus?[9]

“Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus, lai citas tautas slavētu Dievu par Viņa žēlastību..”

Sv. Pāvils ir pabeidzis izklāstīt savu uzskatu par to, ka ikvienam jāpieņem savs tuvākais – Dievam par godu, pēc Kristus piemēra – un ka Dieva tautas vidū nav atšķirību starp svētajiem un grēciniekiem, starp stiprajiem un vājajiem, nedz arī starp bagātajiem un nabagajiem, jo visiem pieder vienas un tās pašas lietas, vienādi dārgumi Kristū, kas dara mūsu sirdis par vienu sirdi, prātus – par vienu prātu, mutes – par vienu muti un visu, kas mums dots – par kopīgu īpašumu – kā garīgās, tā laicīgās lietās, lai cik daudzveidīgas tās būtu. Tagad viņš turpina, pamatodams šīs domas ar spēcīgiem Rakstu vārdiem un ar tiem norādīdams arī visus nevienprātības cēloņus, nostādamies kā šķīrējs starp jūdiem un pagāniem, itin kā gribētu sacīt: jūs, jūdi, nedrīkstat noraidīt pagānus, lai gan tie neēd un nedzer atbilstoši jūsu ieražām; bet viņiem ir tieši tas pats Kristus, kas ir arī jums – kā Raksti to jau iepriekš ir pasludinājuši. Savukārt jūs, pagāni, nedrīkstat nicināt jūdus, lai arī viņi ir raduši ēst un dzert savādāk nekā jūs; taču viņiem ir tas pats Kristus, kas viņiem ir apsolīts Rakstos.

Bet, tā kā Raksti Kristu dara visiem kopīgu un kā jūdi, tā arī pagāni pulcējas pie Viņa, jo ārpus Kristus mums nav nekā, bet Viņā ir visas lietas, – kādēļ tad jūs gribat strīdēties, šķelties un tiesāt cits citu, nevis laipni pieņemt ikvienu, kā Kristus jūs ir pieņēmis? Nevienam taču nepieder kas vairāk kā otram; tāpat nevienam nav mazāk kā otram; kādēļ tad jūs gribat strīdēties un šķelties ēdiena, dzēriena, apģērba, dienu, vietu, ceremoniju un līdzīgu lietu dēļ, kurām nav nekādas nozīmes? Tās ir tikai laicīgas lietas, kas atrodas ārpus Kristus; tās nekādā veidā nekalpo mūsu pestīšanai, tādēļ ikviens tajās var būt brīvs un rīkoties, kā grib. Bet, ja kāds vēl ir vājš ticībā, nespēdams būt brīvs, – panesiet un pacietiet šādu cilvēku, līdz viņš kļūs stiprs. Un ievērojiet, ka jūs no tā neko nezaudēsit – jūs taču esat saņēmuši pilnīgi visu Kristu.

Lai varētu saprast šos Sv. Pāvila vārdus, mums jāzina, ka par jūdu tautu apustulis dēvē apgraizītos – tādēļ ka tie bija apgraizīti, saņēmuši pazīšanas zīmi, ar kuru tikuši atšķirti no citām tautām. Gluži tāpat arī citas ļaužu grupas tikušas nosauktas pēc kādas kopīgas pazīmes; kā, runājot par sievām, mēdz sacīt: plīvurs vai bizes rada daudz nelaimju šajā pasaulē. Un par priesteriem: kā gan tonzūra var būt tik alkatīga! Savukārt bruņiniekus pazīst un tiem piešķir vārdu pēc to piešiem un bruņām. Tieši tādā pašā veidā Sv. Pāvils piešķir jūdiem vārdu apgraizītie pēc to ārējās pazīmes, savukārt pagāniem – neapgraizītie (praeputium, tie, kuru priekšāda nav apgraizīta), tā Gal. 2:7 apustulis saka: “Man ir uzticēta Evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem.” Un Ef. 2:11: “.. jūs, kas citkārt pēc miesas bijāt pagāni, tādi, kurus tā saucamie rokām miesīgi apgraizītie sauc par neapgraizītajiem.” Tāpat arī šeit: “Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem”, tas ir, visai jūdu tautai.

Par kalpu apustulis Kristu nosauc arī Viņa uzdevuma dēļ, tāpat kā viņš visus sludinātājus un apustuļus apzīmē ar vārdu “kalpi” – 1. Kor. 3:5: “Kas tad ir Apolls un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi.” Tā nu šeit ir sacīts: “Kristus ir kļuvis par kalpu jūdiem”, tas ir, par sludinātāju, mācītāju, apustuli, vēstnesi, kuru Dievs sūtījis pie jūdu tautas. Jo Kristus nekad nav sludinājis pagāniem un nav sūtīts pie viņiem, bet gan – vienīgi pie jūdiem.

Taču tas nav noticis jūdu nopelnu dēļ, bet, kā apustulis šeit saka, Dieva patiesības dēļ. Kāda ir šī patiesība? Dievs bija apsolījis Ābrahāmam, Jēkabam un Īzākam, ka Kristus nāks no viņu dzimuma. Tā nu, lai Dieva apsolījums būtu patiess un piepildītos, Kristus ir nācis – tā, kā bija apsolīts. Un tādā veidā ir atklājies Dieva patiesīgums, proti, Viņš piepilda savus apsolījumus. Šīs patiesības dēļ, lai Dievs būtu patiesīgs – un nevis kāda cilvēka nopelnu dēļ -, Kristus ir kļuvis par apgraizīto – jūdu tautas – apustuli un kalpu. Tieši to izsaka vārdi: “.. lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus.” Redzi, par šādu patiesību runā Sv. Pāvils; proti, tā ir apstiprināts un piepildīts tēviem dotais dievišķais apsolījums par Kristus atnākšanu.

Tā nu, lai gan Kristus ir kopīgs jūdiem un pagāniem, tomēr Viņš apsolīts ne pagāniem, bet vienīgi jūdiem, kā arī apustulis saka Rom. 3:2: “[jūdiem] uzticēti Dieva apsolījumi” (Bībeles nerevidētais teksts) un Rom. 9:4: “.. israēlieši, kam pieder bauslība..”. Kristus ir nācis tieši pie jūdiem, kā Viņš pats to apliecina Mt. 15:24: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Tā nu jūdiem ir priekšrocība, ka Kristus apsolīts tieši viņiem un tie Viņu varējuši gaidīt. Turpretī pagāniem nekas nav ticis apsolīts, tādēļ viņi neko nav varējuši gaidīt; lai gan jūdi un pagāni ir vienlīdzīgi tajā ziņā, ka Kristus apsolīts no tīras Dieva žēlastības, tādēļ Viņš ir dāvāts arī pagāniem. Tomēr jūdiem, kuri saņēmuši apsolījumu, bija pamatots iemesls gaidīt Kristu, kas viņiem bija jāsaņem pēc apsolījuma.

Tādēļ jūdi ir saņēmuši Kristu ne vien pēc apsolījuma žēlastības, bet arī Dieva patiesīguma dēļ – jo Viņa apsolījumam bija jāpiepildās. Turpretī pagāniem tā nebija nedz apsolījuma žēlastība, nedz arī piepildījuma patiesība, bet tīra, negaidīta, necerēta žēlastība, kas deva viņiem Kristu – bez jebkāda apsolījuma, bez pienākuma piepildīt Dieva patiesību. Tomēr, tā kā Raksti bija pravietojuši, ka arī pagāni – bez apsolījuma, bez gaidīšanas un sagaidīšanas – saņems Kristu, tad arī šiem Rakstiem bija jāpiepildās. Tā nu ne vieniem, ne otriem nav īpašu priekšrocību, bet Kristus jūdiem ir dots pēc dievišķā apsolījuma un Dieva patiesības, bet pagāniem – no tīras, negaidītas žēlsirdības.

Tā kā Rakstos atrodamas abas šīs lietas: jūdiem tajos dots apsolījums, pagāniem – pravietojums, tad pastāv šāda kopsakarība – ikvienam ir Kristus, tādēļ visiem pienākas citam citu pieņemt kā kopīgas mantas līdzīpašniekiem. Jūdi nedrīkst nicināt pagānus, jo par viņiem Raksti saka, ka tie slavēs Dievu Viņa žēlsirdības dēļ. Kā tad var nicināt tos, kuri saņem un slavē Dieva žēlastību? Viņi nevarētu to slavēt, ja nebūtu saņēmuši. Savukārt pagāni nedrīkst nicināt jūdus, jo Kristus ir apsolīts jūdiem, pēc apsolījuma kļūdams par jūdu kalpu un sludinātāju, lai apliecinātu Dieva patiesīgumu un apstiprinātu Viņa apsolījumu.

Redzi, to saka šie Sv. Pāvila vārdi: “Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus..” Kādēļ tas tiek sacīts? Bez šaubām, tādēļ, lai neviens nenicinātu jūdus, bet pieņemtu viņus, tāpat kā Kristus tos ir pieņēmis un nav nicinājis, jā, Viņš tiem pat bijis apsolīts un ticis dāvāts kā šīs tautas sludinātājs, kalps un apustulis. Bet ko lai sakām par pagāniem? Es nesaku, ka viņiem kas būtu apsolīts; bet es saku: viņi saņem un slavē Dieva žēlastību, kas viņiem dota bez apsolījuma – kā Raksti apliecina. Tādēļ nevienam nav viņi jānicina, bet gan jāpieņem, tādēļ ka Dievs viņus ir pieņēmis, nevis nicinājis. Kā Kristus ir kļuvis kopīgs mums visiem – kā jūdiem, tā pagāniem, kaut arī atšķirīgu iemeslu dēļ -, tā arī mums jākļūst vienotiem, ikvienam jāpieņem otrs, jārūpējas par savu tuvāko, jānes viņa nastas un jāpacieš viņa trūkumi, neraugoties uz ārējām atšķirībām, kas saistās ar katru personu, vārdu, kārtu un līdzīgām lietām.

“.. kā ir rakstīts: tāpēc es Tevi slavēšu tautu starpā un dziedāšu Tavam vārdam.”

Šeit apustulis sāk Rakstu vietu uzskaitījumu, kurās tiek pravietots, ka pagāni slavēs Dievu par Viņa žēlastību. Un visupirms tie ir psalmi 18:50 un 108:4, kuros pravietis runā par Kristu; to izsaka abi šie psalmi. Ja šie Raksti ir patiesi, Kristum ir bijis jābūt pagānu vidū – nevis miesīgi, bet garīgi. Jo, kur nav Kristus garīgās klātbūtnes, tur vēl nav Viņa slavas; bet, kur Viņš tiek slavēts un kur Viņam tiek dziedāts, tur Viņš ir garīgi klātesošs. Tādēļ šie Rakstu vārdi liek domāt, ka pagāniem bija jātic Kristum un jābūt Viņu saņēmušiem, tas ir, saņēmušiem Dieva žēlastību; tomēr šeit pagāniem nekas netiek apsolīts, bet vienīgi pasludināts, ko pagāni darīs.

Iepriekš ir pieminēta arī patiesa dievkalpošana, kuru pravietis nosauc par Dieva slavēšanu un dziedāšanu Viņa vārdam – tā visi Raksti to dēvē. Bet slavēšana nav nekas cits kā saņemto dārgumu atzīšana; tādēļ ebreju valodā šis apustuļa lietotais vārds skan: confitebor, es tevi apliecināšu, tas ir, pateikšos, slavēšu un sacīšu, ka to visu esmu saņēmis no Tevis.

“Un citur: priecājieties, jūs, tautas, kopā ar Viņa tautu!”

Šie vārdi ņemti no 5. Moz. 32:43, kur Mozus saka: “Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu!” Ebrejiski tas skanētu tā: priecājieties, jūs, pagāni, kopā ar Viņu [domāts - kopā ar Viņa tautu]. Domāju, ka apustulis ir teicis tā. Tomēr, vienalga, vai tas skan šādi vai savādāk, – ir redzams, ka neviens nevar slavēt, nedz priecāties kopā ar Dieva tautu, ja nav līdzdalīgs dārgumos, kas tai pieder, vai nav tos saņēmis no tā paša Dieva. Jo, kam to nav, tas ir Dieva tautas ienaidnieks, kas to nolād un vajā, kā Dievs 1. Moz. 12:3 saka: “Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād.” Tā tu redzi, ka tie, kas svētī Dieva tautu, arī paši saņem svētību. Tā nu šie vārdi liek atzīt, ka arī pagāniem jākļūst kristiešiem.

“Un vēl: slavējiet To Kungu, pasaules tautas, un uzgavilējiet Viņam, visi ļaudis!”

Tas ir psalms 117:1. Arī tas runā par patiesu dievkalpojumu. Tā nu arī šie vārdi norāda, ka pagāniem jākļūst par Dieva tautu. Tādēļ ka Dievam kalpot (tas ir, Viņu godāt un slavēt) nevar neviens cits kā vienīgi Viņa tauta.

“Arī Jesaja vēl saka: nāks Isaja atvase un celsies kāds, lai valdītu pār tautām, uz Viņu tautas liks savu cerību.”

Šie vārdi atrodami Jes. 11:10, kas ebreju valodā skan šādi: “Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” Šo vārdu nozīme ir skaidra – pagāni saņems Kristu un pakļausies Viņam. Bet Sv. Pāvils šos vārdus nedaudz pārveido, sekodams senajiem tulkiem, kuri veidojuši Bībeles tulkojumu grieķu valodā. Tomēr nozīme ir tā pati. Isaja atvase šeit nav jāsaprot attiecībā uz Isaja cilti, kā to attēlo daži gleznotāji, zīmēdami Dāvida tēva koku ar daudziem zariem; nedz arī, kā tas skan dziesmā par mūsu sievām: germinavit radix Jesse, Isaja sakne ir devusi atvasi – tas viss tiek mākslīgi saistīts ar šo Rakstu vietu. Kristus pats, un nevis kāds cits, ir šī atvase jeb sakne; to skaidri parāda Jesajas vārdi, kas saka: “Pagāni meklēs Isaja saknes atvasi, kas tautām ir par karogu.” To nevar attiecināt uz vēsturisku personu Isaju, nedz arī uz mūsu sievām.

Kristus tiek nosaukts par Isaja saknes atvasi tādēļ, ka Viņš nācis no Isaja cilts – caur Dāvidu; bet ar Viņu šis miesīgais dzimums ir beidzies. Caur savām ciešanām Viņš ir aprakts un apslēpts šajā pasaulē kā sakne zemē. No šīs saknes izaudzis skaists koks – kristīgā baznīca, kas izplatījusies pa visu pasauli. Tāds būtu pareizs Isaja saknes attēlojums – ja tajā tiktu atspoguļotas Kristus ciešanas un to augļi.

Bet Sv. Pāvila vārdi: “Nāks Isaja atvase un celsies kāds, lai valdītu pār tautām”, nozīmē tieši to pašu, ko ebreju valodā sacījis Jesaja: “Viņš tautām ir par karogu.” Jo Kristus valdīšana un vara ir garīga. Viņš caur Evaņģēliju ir atklājies visai pasaulei kā zīme, kura jāuzlūko un pie kuras jāturas ar ticību. Viņš nav miesas acīm saskatāms; redzama ir Viņa zīme – Evaņģēlijs; tāpat Viņš valda pār tautām caur Evaņģēliju, caur zīmi un nevis ar savu fizisko klātbūtni.

Bet Pāvila vārdi: “Uz Viņu tautas liks savu cerību” nenozīmē neko citu kā to, ko ebreju valodā izsaka vārdi: “Tautas meklēs Viņu”, tas ir, tās raudzīsies uz Viņu un pie Viņa vien turēsies, meklēdamas Viņā mierinājumu un iepriecinājumu, likdamas uz Viņu visas savas cerības un paļāvību; tās nemeklēs un neprasīs nevienu citu, kā vienīgi Viņu.

Bet to, kas tālāk sacīts Jesajas grāmatā (Jes. 11:10): “Un tās mājvieta būs pilna godības” (“Un viņa atdusas vieta” – Bībeles nerevidētajā tekstā), apustulis izlaiž; Sv. Hieronīms arī to nav precīzi pārtulkojis, domādams, ka Jesaja šeit runā par godības pilno Kristus kapu. Jesaja ir gribējis sacīt, ka Viņa atdusas vieta būs godalga, tas ir, ka Viņa nāve jeb miršana nebūs līdzīga citu cilvēku nāvei, kuri saņem savas balvas, šeit dzīvodami; kad tie nomirst, viņiem nekā vairs nav. Bet šī Isaja sakne ar savu nāvi kļūst par godalgu un slavu; jo tikai pēc nāves Viņš pirmoreiz tiek paaugstināts patiesā dzīvībā, varenībā, godībā un slavā, kļūdams par zīmi un valdnieku pār pagāniem, jā, par visu lietu valdnieku, sēdināts pie Dieva labās rokas.

“Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.”

Apustulis noslēdz vēstuli ar brīnišķīgu lūgšanu, novēlēdams saviem ļaudīm pilnīgu prieku un mieru, sacīdams: “Cerības devējs Dievs”, tas ir, Viņš, kurš vienīgais dod pilnīgu mieru un prieku – caur Kristu un Kristū.

Bet par to, kā tas notiek, ir jau sacīts: kad atzīstam Dieva prātu, to, ka Viņš devis Kristu, lai Tas nestu mūsu grēkus, arī mums pienākas darīt tāpat. Jo dziļāka ir šāda Dieva prāta atziņa, jo stiprāka kļūst ticība, cerība un mīlestība. Tādēļ šīs lietas nepieciešams vienmēr sludināt, klausīties un pārdomāt; jo tas nevar notikt ne ar kādiem citiem līdzekļiem kā vien – caur Evaņģēliju.

Tādēļ apustulis to domājis šādi: Dievs, kas caur Evaņģēliju rada cerību, lai dod jums žēlastību, ka spējat pareizi mācīt un ticēt Evaņģēlijam, no kura gūsit visdziļāko Kristus atziņu; tā jūs iegūsit pilnīgu prieku un drošu sirdsapziņu un, būdami šā kopīgā dārguma līdzīpašnieki, iemantosit arī mieru savā starpā. Jo šis nav tāds miers un prieks, kādu dod pasaule, caur jūtām un izjūtām; šis miers un prieks saņemams caur ticību; jūs neredzat un nejūtat Viņu, kas ir jūsu dārgums, no kā saņemat prieku un mieru; turpretī pasaulē jūs arvien izjūtat šīs pasaules bēdas un nemieru. Bet, ja jūs iepazīstat Kristu un zināt, ka Viņš ir jums visiem kopīgs – visiem viens un tas pats, tad jūsu vidū ir īsts miers: nav nekā tāda, ko jūs viens otram negribētu novēlēt, jo jūs visi esat vienlīdz bagāti. Redzi, to sauc par prieku un mieru, kas gūstams caur ticību jeb ticībā.

Tam seko pilnīga cerība, tas ir, arvien pieaugoša cerība. Šeit mums nāk talkā arī ciešanas un vajāšanas. Jo cerība nepieņemas spēkā, pretspēkam mazinoties; jā, pretspēks pieaug, lai mūsu cerība nebalstītos uz mūsu pašu spēkiem, bet pastāvētu Svētā Gara spēkā, kas mums palīdz un stiprina cerību, lai nebaidāmies un nevairāmies no šīs pasaules nelaimēm, bet spējam pastāvēt līdz pat nāves stundai un uzvarēt visu ļauno, lai tas no mums atstātos un bēgtu. Tā nav cerība cilvēciskā vājumā, bet – cerība Svētā Gara spēkā. Un tam visam jānotiek nevis kādā citā veidā, bet vienīgi caur Evaņģēliju, kā apustulis iepriekš sacījis: “.. lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” Jo tur, kur nav Evaņģēlija, nav ne cerības, ne mierinājuma, ne prieka, ne miera, ne ticības, ne mīlestības, ne Kristus, ne Dieva – itin nekā laba; to paši savām acīm redzam mūsu nožēlojamajā, miesīgajā, pavisam negarīgajā garīdznieku kārtā, kas gan daudz lūdz un notur mises; bet cerības, izturības un iepriecas devējs Dievs lai žēlīgi pasargā mūs no šādiem ļaudīm. Āmen.


[1] – Līdz šim gan neviens no viņiem nav sapratis ne vārda no tā, ko sacījis Aristotelis; Un, ja arī būtu sapratuši – neko vairāk no viņa arī nevar mācīties kā to, kas zināms piecgadīgam bērnam un vislielākajam muļķim. Jo Aristoteļa raksti ir simtkārt neskaidrāki par Svētajiem Rakstiem; ja gribi zināt, ko īsti viņš māca, teikšu tev pavisam īsi: podnieks prot no māliem izgatavot podu; turpretī kalējs to neprot, ja nav mācījies. Ja Aristotelis māca ko augstāku, tad tu vari neticēt nevienam manam vārdam, bet pierādi, ka tā ir!

To saku tādēļ, lai mēs redzētu, cik bagātīgi Kristus ir atlīdzinājis pāvesta ļaudīm par to, ka tie Viņa vārdu nosauc par neskaidru un bīstamu, tādēļ nemaz nedomā to lasīt. Tā nu viņiem jālasa miruša pagāna darbi, kuros nav atrodama nekāda māksla, nedz gudrība, bet viena vienīga tumsonība: tas, ko iepriekš pieminēju, ir labākais no visiem Aristoteļa spriedumiem; es nemaz nerunāju par tiem viņa vārdiem, kuri ir nāvējošas indes pilni. Augstās skolas pēc taisnības būtu pelnījušas, lai tās tiktu sagrautas; nekas velnišķīgāks un ellišķīgāks par tām uz šīs zemes nav radies kopš pasaules sākuma un nebūs atrodams arī turpmāk.

[2] – Kad tu gavē, godinādams apustuli, vai sūdzi grēkus gavēdams, tu nedari ļaunu; savukārt cits, to nedarīdams, arī nebūs grēkojis. Ikviens drīkst gavēt un sūdzēt grēkus, ja pats to grib: šeit nedrīkst uzsākt savstarpēju tiesāšanu, nicināšanu, nedz ķildošanos katra ieskatu dēļ. Ikvienam jāpaliek vienprātībā ar pārējiem, pieņemot par labu to, ko dara otrs – jo tas taču arī ir labi.

[3] – Izjaucis šo vienprātību, pāvests sasaista tavu sirdsapziņu, atņem tavu brīvību, paņem tavu naudu un dod tev vēstuli, kurā teikts, ka drīksti ēst sviestu, olas, gaļu. Bet tā ir brīvība, kuru Kristus ir tev devis Evaņģēlijā, savukārt, pāvests tev to nolaupījis un atkal pārdevis, izlikdamies par dievbijīgu ganu. Citus tas sanikno, un, īsi sakot, pāvesta vara arvien ir šāda saistīšana un atkal saistīšana, piedauzība un atkal piedauzība, krāpšana un pievilšana – katram ir redzams, ka tā nav nekas cits kā nekrietnā velna vara, kas pasaulē izraisa šādu sirdsapziņu mulsināšanu un sajaukšanu, ka cilvēka prātam šīs lietas pat nav īsti aptveramas.

[4] – Un, ja arī katrs kora zēns pārvērstos par daudziem kora zēniem, katrs priesteris – par daudziem priesteriem, katrs mūks – par daudziem mūkiem, katra baznīca – par daudzām baznīcām, katrs zvans – par daudziem zvaniem, īsi sakot, ja visa muļķīgā dievkalpošana baznīcās un klosteros kļūtu vēl simttūkstoškārt varenāka un daudzskaitlīgāka – vai tad Dievs kādreiz ir prasījis šādu ākstīšanos un ķekatnieku spēles? Tādēļ Dievs (Mihas 2) apsūdz jūdus, ka tie noklusē Dieva slavu, lai gan arī viņi ir stabulējuši, murminājuši un gaudojuši, kā tas tiek darīts pie mums.

[5] – Īpaši tas jāievēro mūsu laikos, kad svēto godināšanā esam gājuši tik tālu, ka turamies vairs tikai pie svētajiem un tālāk – pie Dieva – netiekam. Vienam pietiek ar Sv. Barbaras žēlastību – tas piesauc viņu, pat īsti nezinādams, vai viņa ir svētā vai ne; otram atkal pietiek ar Sv. Kristoforu – bez šaubām, tās ir vienas vienīgas iedomas un meli. Bet nav gandrīz neviena, kuram nepietiktu ar Dievmātes godāšanu un viņas žēlastību.

Es baidos, ka šeit rodas briesmīga elkdievība – ka uz svētajiem tiek likta cerība un paļāvība, kāda pienākas vienīgi Dievam, un no svētajiem tiek gaidīts tas, kas gaidāms vienīgi no Dieva. Un, ja arī šajā lietā nebūtu nekāda cita ļaunuma, tomēr ir aizdomīgi, ka Svētajos Rakstos nav atrodams neviens izteikums, nedz piemērs, kas pamatotu šādu kalpošanu svētajiem un viņu godināšanu. Svēto godināšana pat ir pretrunā ar šiem Sv. Pāvila vārdiem un citām Rakstu vietām, kas māca un mudina mūs vērsties pie Dieva, paļauties vienīgi uz Viņu un visu gaidīt no Viņa.

[6] – Mūsu prāts un pieredze apliecina, ka tad, ja sirds paļaujas uz Dievu, jebkāda paļāvība uz radītām lietām atkrīt pati par sevi – tā tas ir arī ar paļaušanos uz svētajiem, kas ir debesīs vai uz zemes. Un otrādi – ja paļāvība uz Dievu mazinās, sākas meklēšana un paļaušanās uz svētajiem.

[7] – Es pieļauju, ka daži pret kalpošanu Dievmātei un svētajiem izturas pareizi; lai gan tas ir savādi, un šāds piemērs ir pat bīstams – tas nekādā ziņā nav ieviešams kā vispārpieņemta tradīcija. Mums, saskaņā ar Kristus un visu apustuļu mācību, ir droši jāvēršas pie Dieva Tēva, pie Viņa vien, un jātuvojas Viņam vienīgi caur Kristu. Jo itin viegli mūs var piemeklēt briesmīgā atkrišana – ka vairāk meklējam mierinājumu pie svētajiem nekā pie Dieva, drīzāk meklēdami viņu palīdzību un piesaukdami viņu vārdus, nevis Dievu; tā tiešām ir aplama un nekristīga lieta, tā ka tagad, es baidos, visa pasaule ir elkdievības pārpilna.

Un Dievs pieļauj, ka šādi svēto kalpi saņem palīdzību un pieredz brīnumu zīmes – lai gan tās notiek ar velna palīdzību. Jo Dievs pat velna kalpiem dod miesu un dzīvību un caur velniem ļauj saņemt arī mantu un godu – to mēs redzam paši savām acīm, – gluži kā bagāts kungs vienam nelietim caur otru nelieti var dāvāt kādu dārgumu: tādēļ nedrīkst spriest ne pēc brīnumu zīmēm, ne daudziem piemēriem, bet gan kā šajā, tā arī citos gadījumos jāievēro vienīgi Kristus un Viņa apustuļu mācība.

[8] – “Tāpēc neatstumiet cits citu, kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam” – nerevidētais Bībeles teksts. Minēts šeit, jo tādējādi ir saprotamāka Lutera turpmākā domu gaita.

[9] – Tagad garīdznieku kārtā valda vieni vienīgi tirāni, jā, īsti velni, kuri nespēj neko citu kā vien izraidīt, nolādēt, dzīt un vajāt.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.