105. Kas mums, septītā baušļa ietvaros, ir īpaši jāpatur prātā?


Panesot vājāko

Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu. [Gal.6:1]

panesot vājāko

Kristus valstība ir ticības valstība, kurā ticība ik dienu dara savu darbu. Proti, tā cīnās ar grēku un stājas pretī nāvei, līdz viss šajā valstībā kļūst pilnīgs.

Ja arī dažkārt kādam gadās paklupt, tomēr Kristus ir līdzās, lai vadītu viņu ar savu Garu, lai uzvarētu grēku un atkal pieceltu paklupušo. Viņš saka: “Celies augšā, brāli, tev jāizlaužas cauri visām šīm bēdām – bez kritieniem tas nav paveicams; tikai pielūko, ka nepaliec guļam!”

Tā mums atkal un atkal nākas krist un celties, kamēr vien šeit dzīvojam. Taču šis mierinājums sacīts vienīgi tiem, kuri grēko sava vājuma dēļ, bet ne apzināti un ar ļaunu nodomu.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

21 atsauces par “Panesot vājāko”

  1. vasara:


    Medus!

  2. grecinieks:


    Ļoti jauki. Bet ko var ieteikt tiem, kuri tic un vēlas glābties, taču grēko apzināti un ar ļaunu nodomu? Cilvēka vājums taču bieži vien izpaužas kā grēkošana apzināti un ar ļaunu nodomu.

  3. talyc:


    :D:D:D
    nu tu pateici grēcinieks:
    “grēkošana apzināti un ar ļaunu nodomu”… tā ir parādība pie (tiem) citiem
    - – -
    pie mums (pašiem) ir tikai vājības, nepilnības, un netīšas grēkā paklupšanas
    - – -
    vai ne tā ???
    :):):)

  4. grecinieks:


    Nu nezinu, nezinu. Man jau šķiet, ka tā “paklupšana” un “grēkošana apzināti un ar ļaunu nodomu” nemaz tik tālu viena no otras nestāv. Bet par to laikam jautājums būtu jāuzdod Dr. Mārtiņam Luteram. :)

  5. gviclo:


    Vai tad ir vidusceļš – paklupšana ar nodomu?

    Ja paklūp, tad paklūp. Ja nodomā, tad nodomā. Nodomāto nevar pataisīt par paklupšanu, un paklupšanu par nodomātu.

    Bet kāda starpība. Jānožēlo tak ir abi – gan paklupšana, gan nodomātais.

    Tikai atšķirība ir tā, ka piedošana neliek grēkot. Kā jautā apustulis – vai tad grēkosim, lai vairotu žēlastību? Vai darīsim apzināti daudz grēku, lai tad skrietu un saņemtu pēc tam piedošanu?

    Ne taču, mīļie draugi.

  6. grecinieks:


    Ir, protams, sīki klupieni, par kuriem cilvēks attopas tikai pēc tam, kad jau paklupis. Bet ir smagi klupieni, kuru grēcīgā daba vaininiekam skaidra jau sen pirms izdarīšanas. Grēcinieks ap tiem staigā kā kaķis ap karstu podu – zina, ka slikti, zina, ka kārdinājums, lūdz Dievu, lai dod spēku to nedarīt, bet tā gribas, tā gribas… Un beigu beigās nolād sevi, savu dabu un Dievu piedevām, lai mestos grēka atvarā. Vai tad tas nav vājums? Ir gan. Vai tas apzināti un ar ļaunu nodomu? Ir gan.

  7. gviclo:


    Grēku piedošana saistās ar konkrētu cilvēku. Mums nav jāapspriež teorētiski psiholoģizējot un analizējot grēkošanas ierosmes, norisi un sekas.

    Redz, grēciniek, kad Dievs piedod, tad Viņš piedod visu. Un dod spēku no augšienes. Šo spēku mums nav jāmeklē sevī ar vingrināšanos, apņemšanos un solīšanos, bet vienīgi Kristus apsolījumos [vārdos].

  8. grecinieks:


    Nu es jau nemaz ar neprātoju vispārīgi, bet gan no savas un citu cilvēku pieredzes, ar kuriem esmu par to runājis. Tam, ka Dievs piedod visu, es ticu gan, un tam, ka dod spēku no augšienes, arī ticu. Savukārt tam, ka vingrināšanās, apņemšanās un paļaušanās uz saviem spēkiem ir tikai grābstīšanās pēc vēja, ne vien ticu, bet esmu daudzkārt pārliecinājies praksē. Taču arī nekad neesmu piedzīvojis tādu spēku no augšienes, kas ļautu vienreiz un uz visiem laikiem atteikties no apzinātas un ļaunprātīgas grēkošanas. Kad jau licies, ka nu gan Dievs ir manas lūgšanas uzklausījis un tādu spēku devis, allaž esmu rūgti pievīlies. Pieļauju, ka tā ar dažiem notiek, bet, ak vai, cik daudzi krīt izmisumā, kad to nepiedzīvo. Tāpēc arī brīnos, kad tādiem kā es Dr. Mārtiņš Luters atrauj mierinājumu.

  9. Roberto:


    draugs greciniek,
    Dievs Tas Kungs saka; “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” [2.Kor.12:9]

  10. grecinieks:


    Labi saka Dievs Tas Kungs. Varbūt pakomentē to ar kādu reālu piemēru no savas vai savu draugu dzīves, draugs Roberto. Detaļās vari neieslīgt, pietiks ar vispārējiem vilcieniem.

  11. Roberto:


    draugs greciniek,

    es atbilcēšu šādi:
    1] mana dzīve ir mana [manas grēknožālas attiecības ar Dievu]
    2] mana draugu dzīves ir viņu [tās ir viņu grēknožālas attiecības ar Dievu]
    3] es rakstīju vienīgi to, kas γέγραπται [stāv rakstīts]

    tikai lūdzu manā atbildē nesaskati un neielasi kaut ko kā šeit nav

  12. grecinieks:


    Paldies, draugs Roberto!
    To, kas γέγραπται, esmu lasījis un aiz auss licis, kaut arī priecājos, ja man to kāds atgādina. Bet vai tad Tu un Tavi draugi esat vienpatņi Tā Kunga priekšā, vai tad jūs neesat draudzē, kur dalāties savā liecībā? Vai Jūs par reliģiju sazināties tikai Rakstu vārdiem, bet citādi runājat tikai par lietām, kas uz to neattiecas (un vai tādas lietas dzīvē vispār ir)? Esmu priecīgs dzirdēt no Tevis Rakstu vārdus, bet būtu vēl priecīgāks dzirdēt arī Tavu paša vai Tavas draudzes liecību.

  13. Roberto:


    draugs greciniek,
    ja gribi atrast Kristu ārpus Sv.Rakstiem un žēlastibas lidzekļiem, neko citu kā pievilšanos un velnu neatradīsi

  14. grecinieks:


    Tātad cilvēkos es atradīšu tikai pievilšanos un velnu, bet Kristu nemaz. Vai tā, draugs Roberto?

  15. Roberto:


    draugs greciniek, vai es Tev, ko jaunu atklāju?

  16. grecinieks:


    Jā, ar šo pēdējo apgalvojumu (izteiktu jautājuma formā) Tu man palīdzēji skaidri saprast, kāpēc luterisms savā “tīrajā” formā man nav pieņemams. Paldies Tev par to, draugs Roberto! Laiku pa laikam piedzīvoju kārdinājumu pieņemt “sola scriptura” principu, jo tad dzīve liktos vienkāršāka. Tavi un Tavu domubiedru konsekventie secinājumi kalpo man kā auksta duša, kas palīdz attapties, līdz kam tādā veidā var nonākt.
    Nemeklēt un nesaskatīt cilvēkos Kristu nozīmē Viņu tā arī nekad neiepazīt. Gluži kā vienam godīgam farizejam, kas no Rakstiem skaidri “zināja”, no kurienes jānāk Mesijam, kādam tam jābūt, kas jāmāca un kāda misija jāpilda. Kad nu dzīvē iznāca sastapties ar reālu cilvēku, farizejs izrādījās nespējīgs viņu pazīt. Visiem jau nepaveicās kā Pāvilam, kura Rakstu burtā balstītā farizeja pasaule ceļā uz Damasku sabruka kā kāršu namiņš.
    Bet vēlreiz pateicos – miers ar Tevi, dzīvosim nu tālāk.

  17. Roberto:


    draugs greciniek, vai Tu gribi teikt, ka esi Pāvils?

    par To brinišķigi uzrakstijis Dr.Luters:

    jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis un iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara. Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu.

  18. grecinieks:


    Paldies arī Dr. Luteram par šo izteiku. Es gan līdz šim biju domājis, ka “jūsmošana” nozīmē kādu dvēseli saviļņojošu reliģisku pārdzīvojumu meklēšanu, nevis centienus ikvienā cilvēkā saskatīt Kristus atspulgu, kas var notikt arī bez jebkāda saviļņojuma.

  19. vennis:


    Dievs par mani vairāk tic, nekā es uz Viņu. …to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu… (1.Jņ.2:1)

  20. miomio:


    ja grēko ar ļaunu nodomuir daudz grūtāk piecelties, bet , protams, ja nozēļo no sirds, Dievs piedod.. tikai ir grūtāk onākt līdz tam, kad Svētais Gars uz tevi runā un liek aprast…

  21. talyc:


    Dr.M.Luters saka, ka mierinājums sacīts vienīgi tiem, kuri grēko sava vājuma dēļ, bet ne apzināti un ar ļaunu nodomu.

    Respektīvi, grēkatziņa var būt gan vieniem gan otriem. Atšķirība ir tāda, ka pirmajiem jau ir piedots, bet otrie paliek grēkā ar savu apziņu, ka gan jau Dievs piedos.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.