45. Ko Dievs aizliedz trešajā bauslī?


Pamudinājums uz kristīgu dzīvi

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” [Rom.6:3-11]

Šajā vēstulē Sv. Pāvils māca kristiešiem kristīgu dzīvi uz zemes, saistīdams to ar cerību uz citu – nākamo, mūžīgo dzīvi, kurai viņi ir kristīti un kļuvuši kristieši. Šīs zemes dzīvi Sv. Pāvils uzlūko kā miršanu, jā, arī kā kapu. Un tomēr visa šī iznīcīgā dzīve vērsta uz to, lai turpmāk mūsos parādītos citāda, augšāmcelta būtība un jauna dzīvība. Apustulis pievēršas šai mācībai tādēļ, ka ik reizi, kad tiek sludināts par žēlastību un grēku piedošanu, kas mums dāvāta neatkarīgi no mūsu nopelniem, pasaulē notiek tā, ka cilvēki grib kļūt pavisam brīvi un nedarīt vairs nekādus darbus, bet rīkoties tā, kā tiem ienāk prātā. To pieredzēja arī pats Sv. Pāvils. Kad viņš augstiem un mierinājuma pilniem vārdiem slavēja Kristus žēlastību – kā iepriekš 5. nodaļas 20. pantā lasām: jo lielāks un varenāks ir grēks, jo varenāka kļūst arī žēlastība, tā ka tur, kur ir daudz smagu grēku, valda arī liela, bagātīga žēlastība, – mežonīgo ļaužu pūlis sacīja: ā, ja patiesi ir tā, ka lieliem grēkiem seko un tiek dota liela žēlastība, tad jau varam droši krāt grēkus un viegli tikt cauri – mēs taču iemantosim vēl lielāku un bagātīgāku žēlastību!

Tiem, kas tā domā, Sv. Pāvils iebilst, sacīdams: Evaņģēlija nodoms nav mācīt vai atļaut grēkot; tas māca gluži pretējo – kā kļūt brīvam no grēka un Dieva briesmīgajām dusmām grēka dēļ. Bet to mēs nevaram panākt ar saviem darbiem; pats Dievs no tīras žēlastības piedod mums grēkus sava Dēla dēļ, jo mūsos Viņš neatrod neko citu kā vienīgi grēku un lāstu. Kā tad nu šī mācība varētu dot iemeslu vai atļaut grēkot, ja tā tik stingri nostājas pret grēku un māca, kā to izdeldēt un iznīcināt?

Jo Sv. Pāvils nav ne mācījis, ne sacījis, ka žēlastība tiek iemantota grēkojot vai ka mūsu grēki varētu atnest mums žēlastību. Viņš saka ko gluži pretēju: Dieva dusmas nāks no debesīm pār visu cilvēku grēkiem. Bet, tā kā cilvēka grēki ir tik lieli un smagi un to ir tik daudz, tad, lai mūs no tiem visiem atbrīvotu, ir nepieciešama liela, varena, spēcīga un bagātīga žēlastība, kas tiešām spēj noslīcināt[1] un iznīcināt itin visus grēkus. Gluži kā varētu sacīt: ja slāpes ir lielas un stipras, to remdēšanai vajadzīgs liels un spēcīgs malks; ja uguns deg spēcīgām liesmām, to apdzēst var tikai liela un spēcīga ūdens šalts; ja slimība ir smaga, ir vajadzīgas īpaši stipras zāles. Bet tas taču nenozīmē, ka tu drīkstētu ākstīties un sacīt: tad jau varam droši piedzerties, lai mums vēl jo vairāk slāptu pēc laba vīna; vai – darīsim paši sev pāri un centīsimies saslimt, lai zāles būtu jo spēcīgākas un iedarbīgākas. Un vēl jo mazāk drīkstam secināt, ka grēki jākrāj un jāvairo, lai iemantotu jo lielāku žēlastību. Jo žēlastība stājas pretī grēkam un aprij to – kā gan tā varētu grēku stiprināt un vairot?

Tādēļ apustulis sāk savu sprediķi, vēstules sestajā nodaļā sacīdams: “Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?” Tas ir, it kā viņš sacītu: kā gan šīs divas lietas var savienot un likt vienu otrai līdzās, ja žēlastība jūsos nonāvē grēku, lai turpmāk jūs dzīvotu žēlastībā? Un, lai to plašāk paskaidrotu, viņš turpina:

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē?”

Apustulis runā tēlainiem, izpušķotiem vārdiem, lai mums šo lietu liktu saprast pavisam skaidri; citādi viņam būtu pieticis ar vienkāršiem vārdiem: ja esam grēkam miruši, kā lai mēs vēl tajā dzīvotu? Tas ir – ja ar Dieva žēlastību esat izglābti no grēkiem, tā taču neliks jums turpināt grēkot! Žēlastība jums dota tieši tādēļ, lai nonāvētu grēku. Bet ar šiem vārdiem apustulis grib mums atgādināt, ko Kristus mūsu labā darījis un ko mums devis; apustulis lieto tādus vārdus, lai mēs to redzētu gluži vai paši savām acīm – itin kā viņš sacītu: padomājiet un atcerieties, kā kļuvāt par kristiešiem; jūs esat kristīti uz Kristu. Vai zināt arī to, kādēļ un kālab tikāt kristīti un ko nozīmē tas, ka esat pagremdēti ūdenī, ka ūdens sakļāvies virs jūsu galvām? Tas nozīmē ne vien to, ka ar grēku piedošanu ir mazgātas un šķīstītas jūsu dvēseles, bet – ka arī jūsu miesa un asinis lemtas un nodotas nāvei, tā ka tām pilnīgi jānoslīkst, un jūsu turpmākā dzīve uz zemes ir pastāvīga miršana grēkam. Jo arī jūsu Kristība nav nekas cits kā žēlastības paveiktā nonāvēšana jeb žēlīgā nonāvēšana; tajā jūsos mītošais grēks tiek noslīcināts, lai jūs paliktu žēlastībā un grēks nevarētu jūs pazudināt, pakļaujot Dieva dusmām. Tādēļ, saņemdams Kristību, tu nododies žēlīgajai noslīcināšanai un žēlsirdīgajai nonāvēšanai, ko izdara tavs mīļais Dievs; tu saki: noslīcini un nonāvē mani, mans mīļais Kungs! Es vēlos turpmāk līdz ar Tavu Dēlu būt miris grēkam, lai līdz ar Viņu varētu dzīvot žēlastībā.

Bet vārdi: “.. mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē”, un: “.. mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē..”, sacīti Sv. Pāvilam raksturīgajā veidā. Tā viņš runā par Kristības spēku, ko mūsos rada Kristus nāve. Jo, kā Viņš ar savu nāvi samaksājis par mūsu grēkiem un tos mums atņēmis – tā ka Viņa nāve ir nonāvējusi grēkus un likusi tiem mirt, un grēkam nav nekādas varas pār Kristu, – tā arī mēs Viņa nāves un miršanas dēļ iemantojam grēku piedošanu, tātad arī mēs mirstam grēkam – šajā pašā spēkā. Tādēļ grēks vairs nevar mūs nolādēt un pazudināt – jo esam kristīti Kristū un Kristībā Viņš dāvā mums savu spēku, kas nu darbojas arī mūsos.

Jā – apustulis turpina – mēs esam ne vien kristīti Kristus nāvē, bet līdz ar Viņu (Kristībā) aprakti nāvē; jo Viņš ar savu nāvi ir paņēmis sev līdzi kapā arī mūsu grēkus – tie ir aprakti un atstāti kapā, tā ka visiem, kas Kristības spēkā sākuši dzīvot Kristū, grēki ir un paliek pilnīgi izdeldēti un aprakti. Mēs dzīvojam jaunu dzīvi – caur Kristus augšāmcelšanos, kas mums ticībā atnesusi uzvaru pār grēku un nāvi, mūžīgu taisnību un dzīvību.

Ja nu Kristībā esam to visu iemantojuši, ir skaidrs, ka mums vairs nav jādzīvo, nedz jāseko grēkam, kas šīs dzīves laikā mīt mūsu miesā un asinīs; šis grēks mums arvien jānonāvē, lai tas mūsos nekļūtu spēcīgs un nevarētu darboties. Ja gribam būt un palikt piederīgi Kristus kārtai[2] un dzīvei, mums tā ir jārīkojas – jo Viņš ir miris grēkam un Viņa nāvē un kapā grēki ir aprakti; ar savu augšāmcelšanos Kristus mūsu labā izcīnījis dzīvību un uzvaru pār grēku un nāvi un Kristībā mums to dāvinājis. Jo tas, ka pašam Kristum vajadzēja mirt grēka dēļ, skaidri parāda Dieva lielās, briesmīgās dusmas par grēku. Grēkam bija jātiek nonāvētam paša Kristus miesā un apraktam kapā; tā Dievs parāda, ka Viņš negrib, lai grēks mūsos turpinātu dzīvot; Viņš devis Kristu un Kristību tādēļ un tālab, lai arī mūsu miesā grēks tiktu nonāvēts un aprakts.

Tā nu Sv. Pāvils šajos vārdos parāda, ko paveic un ko nozīmē Kristus aprakšana kapā un tas, ka mēs esam aprakti līdz ar Kristu. Jo, pirmkārt, Kristus ir ticis aprakts tādēļ un tālab, lai (caur grēku piedošanu) apraktu un iznīcinātu grēkus, ko esam darījuši iepriekš un kas vēl palikuši mūsu miesā un asinīs – lai šie grēki vairs nevarētu mūs apsūdzēt un nolādēt; pēc tam Viņš caur Svēto Garu nonāvē arī šo miesu un asinis ar visām tajās vēl atlikušajām grēcīgajām tieksmēm, tā ka tās vairs nevar valdīt, bet tiek pakļautas garam – līdz kļūsim pilnīgi brīvi no visām šīm lietām.

Tā nu pēc miesas mēs līdz ar Kristu vēl guļam kapā – lai gan esam saņēmuši grēku piedošanu, kļuvuši par Dieva bērniem un tapuši pestīti, tomēr tas vēl nav saskatāms ne mūsu, ne pasaules acīm – mēs to vēl nespējam sajust; caur ticību iemantotie dārgumi ir apslēpti Kristū līdz pat pastarajai dienai. Jo šāda taisnība, svētums, dzīvība un pestīšana, par kādu runā Dieva vārds un ko satver ticība, vēl nav atklājusies redzamā veidā, nedz arī sajūtama. Tādēļ arī Kol. 3:3‑4 Sv. Pāvils (kā esam dzirdējuši Lieldienu sprediķos) saka: “Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.”

Otrkārt, mēs arī ārēji nesam krustu un ciešanas, vajāšanas un mokas, ko mums rada pasaule un velns; tie mūs nospiež gluži kā smags akmens – lai vecā, grēcīgā daba mūsos tiktu apspiesta un savaldīta, lai tā nepretotos Garam.

“Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē[3], mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.”

Šie atkal ir īpaši, apustuliski vārdi. Iepriekš Sv. Pāvils sacījis, ka esam iegremdēti Kristus nāvē un līdz ar Viņu aprakti utt. Šeit viņš lieto vārdus “līdz ar Viņu dēstīti un kļuvuši Viņam līdzīgi nāvē”. Tā viņš sasaista kopā Kristus nāvi un augšāmcelšanos ar mūsu Kristību – lai mēs to neuzlūkotu tikai kā zīmi, kā to zaimodami dara pārkristītāji, bet zinātu, ka tajā ir Kristus nāves un augšāmcelšanās spēks. Turklāt – apustulis saka – mēs esam līdz ar Kristu dēstīti, tas ir, tā savienoti, ka Viņš mūsos ir spēcīgs un arī Viņa nāve darbojas mūsos. Jo ar Kristību Kristus mums dod un piešķir savas nāves un augšāmcelšanās spēku. Tas viss notiek tādēļ, lai mūsos rastos gan nāve, gan dzīvība. Tādēļ jau mūsu grēks ar Kristus nāvi tiek nonāvēts, tas ir, ņemts projām no mums, lai arī mūsos tas galu galā nomirtu un vairs neturpinātu dzīvot.

Tāpat arī tas, ka Kristībā tiekam pagremdēti ūdenī, norāda, ka arī mēs Kristū mirstam; bet tas, ka no ūdens atkal iznākam, nozīmē un paveic to, ka arī mēs Kristū atkal kļūstam dzīvi – kā arī Viņš pats nav palicis nāvē, bet ir augšāmcēlies. Taču šī jaunā dzīve nevar būt grēka dzīve, jo iepriekš grēks mūsos ir ticis nonāvēts un mums ir nācies mirt grēkam; nu jāsākas jaunai – taisnības un svētuma dzīvei. Gluži kā Kristus ar savu augšāmcelšanos ir pilnīgi un galīgi iznīcinājis grēku, kura dēļ Viņam bija jāmirst, tā vietā pats celdams gaismā un arī mums piešķirdams īstu dzīvi taisnībā. Tā nu esam dēstīti Kristū jeb savienoti ar Viņu – gluži kā iecepti vienā rausī; mūsos ir Viņa nāves un augšāmcelšanās spēks, tāpat arī tā augļi un sekas. Tas viss mūsos atrodams, kad esam kristīti Viņa vārdā.

Apustulis runā mierinošiem vārdiem, lietodams izteicienu “esam dēstīti” attiecībā uz kristieša nāvi un miršanu, lai parādītu, ka kristiešu miršana un ciešanas uz šīs zemes nav nāve, nedz arī kas kaitīgs un postošs, bet gan – dzīvības dēstīšana. Šajā dzīvībā mēs, līdz ar augšāmcelšanos pilnīgi atpestīti no nāves un grēka, dzīvosim mūžīgi. Jo tas, kas dēstīts, noteikti tiek dēstīts ne nāvei un satrūdēšanai, bet tādēļ, lai zaļotu un augtu. Tā arī pats Kristus caur savu nāvi un kapu ir dēstīts dzīvībā; jo tikai mirdams Viņš ir izrāvies no iznīcīgās dzīves un grēka, kas Viņam bija uzkrauts un mūsu dēļ Viņu ievedis nāvē; un nu Viņš dzīvo dievišķā godībā un spēkā. Bet, tā kā šāda dēstīšana sākas arī Kristībā – kā jau sacīts – un jau tagad mēs ticībā esam iemantojuši dzīvību līdz ar Kristu, tad ir arī jābūt redzamam, ka šāda dzīvība mūsos iesakņojas un nepaliek bez augļiem. Jo viss, kas tiek dēstīts, ir dēstīts ne velti – tam noteikti jārada kas labs, jāaug un jānes augļi. Tā arī mums ar jaunu dzīvi un augļiem jāapliecina, ka esam dēstīti Kristū, lai dzīvotu.

To Sv. Pāvils pamato, sacīdams: “Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa..”. Mēs, kas esam kristīti un kļuvuši par kristiešiem, nevaram palikt šajā vecajā, grēcīgajā būtībā. Jo tā līdz ar Kristu jau ir sista krustā, tas ir, tai piespriests lāsts un nāve, ko tā arī jau saņēmusi – to izsaka vārdi “krustā sista”; gluži kā Kristus mūsu grēku dēļ ir krustā sists un nesis Dieva dusmības un nāves lāstu. Bet, tā kā Kristus, kas taču bija nevainīgs un bez grēka, ir krustā sists mūsu grēka dēļ, tad arī mūsu miesā grēkam ir jātiek krustā sistam, tas ir, pilnīgi nolādētam un iznīcinātam, tā, lai tam vairs nebūtu ne dzīvības, ne varas. Tādēļ mēs itin nemaz vairs nedrīkstam tam kalpot, nedz ļauties. Mums jāizturas pret to kā pret nolādētu, apliecinot to arī ar saviem darbiem un visiem spēkiem stājoties grēkam pretī, lai to sevī apspiestu un nonāvētu.

Bet apustulis piemin divas atšķirīgas lietas, sacīdams: “.. mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists..”, un “.. lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa..”. Tātad vecais cilvēks ir kas cits nekā grēkam pakļautā miesa. Par “veco cilvēku” Sv. Pāvils sauc ne tikai miesu jeb rupjos, grēcīgos darbus, kurus miesa dara ar savām piecām sajūtām, bet visu koku ar visiem tā augļiem, tas ir, visu cilvēku – tādu, kāds viņš dzimis no Ādama – ar miesu un dvēseli, gribu, prātu un saprašanu – cilvēku, kas vēl paliek neticībā, Dieva nicināšanā un nepaklausībā kā iekšējās, tā arī ārējās lietās. Šis cilvēks ir “vecs” ne savu gadu dēļ; jo arī jauns, spirgts, stiprs cilvēks var būt bez ticības un Gara, negodāt Dievu, skaust un lielīties, dzīvot augstprātībā un pārdrošā paļāvībā uz savu gudrību un varu utt. Viņš ir “vecs” tādēļ, ka vēl nav atgriezies un kļuvis pavisam citāds nekā nācis no Ādama, jau piedzimdams grēkā. Tas var būt tiklab vienu dienu vecs bērns, kā astoņdesmitgadīgs vīrs; mēs visi esam šādi “vecie cilvēki” jau no mātes klēpja, un, jo vairāk cilvēkā grēka, jo vecāks un nespējīgāks viņš ir Dieva priekšā. Šim vecajam cilvēkam – Sv. Pāvils saka – ir gluži vienkārši jātiek “krustā sistam”, tas ir, pilnīgi nolādētam, nonāvētam un iznīcinātam – jau šajā dzīvē; jo, kur viņš vēl ir dzīvs un spēcīgs, tur nevar būt ne ticības, ne Gara un cilvēks vēl ir pilnīgi grēka varā, pakļauts Dieva dusmām un ar netīru sirdsapziņu, kas cilvēku nolād un neļauj viņam nākt Dieva valstībā.

Turpretī “jaunais cilvēks” ir tas, kas grēknožēlā atgriezies pie Dieva un iemantojis citādu sirdi un prātu, nekā viņam bija iepriekš; viņš tic un caur Svēto Garu dzīvo pavisam citādi – saskaņā ar Dieva vārdu un Viņa prātu. Šādam jaunajam cilvēkam jābūt atrodamam visos kristiešos; tas viņos sāk dzīvot ar Kristību, ar grēknožēlu un atgriešanos, ar Svēto Garu stādamies pretī vecajam cilvēkam un viņa grēcīgajām tieksmēm – kā Sv. Pāvils Gal. 5:24 saka: “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.”

Un, lai gan tajos, kas ir jauni cilvēki, vecais cilvēks ir krustā sists, tomēr, kā Sv. Pāvils saka, šajā dzīvē viņiem vēl paliek “grēkam pakļautā miesa”, tas ir, tieksmes, kuras viņos vēl palikušas no vecā cilvēka. Tās vēl rosās un ir jūtamas viņa miesā un asinīs, vēlēdamās pretoties Garam. Bet, tā kā pati grēka galva un dzīvība tiek nonāvēta, šīs grēka paliekas kristiešiem vairs nespēj kaitēt; tikai viņi nekad nedrīkst tām pakļauties un paklausīt, lai vecais cilvēks nevarētu no jauna celties un jaunais cilvēks arvien uzvarētu, tā ka arī atlikušās grēcīgās tieksmes tiktu vajātas un nomāktas. Tādēļ šai miesai galu galā jātiek atmestai un jāpārvēršas pelnos, lai grēks tajā pilnīgi izbeigtos un izzustu.

Tādēļ, – apustulis saka, ja jūs – jūsu gars un jaunais cilvēks – esat miruši grēkam, turklāt arī jūsu miesa lemta nāvei, jums vairs nav jāpaklausa grēkam – lai tas vairs nevarētu jūs apsūdzēt, nedz nolādēt. Jums jādzīvo kā tādiem, kuri no grēka varas pilnīgi atbrīvoti un pār kuriem tam vairs nav nekādas noteikšanas, nedz tiesību. Jo, kā tālāk lasām, “.. kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.” Tas sacīts par visiem mirušajiem. Kas nomiris, tas ir jau samaksājis par saviem grēkiem un to dēļ viņam vairs nav jāmirst; jo viņš vairs negrēko un nedara ļaunus darbus. Tātad, kad grēks cilvēkā ar Garu ir nonāvēts, turklāt arī miesa ar visām savām grēcīgajām tieksmēm mirst un beidz pastāvēt, cilvēks ir pilnīgi brīvs no visiem grēkiem.

Redzi, tā Sv. Pāvils visu kristieša dzīvi uz zemes pilnīgi ietver Kristus nāvē un parāda kristiešus kā cilvēkus, kas guļ zārkā – miruši un aprakti, tas ir, mitējušies dzīvot grēka dzīvi un nekādā ziņā vairs nav ar to saistīti. Apustulis saka, ka grēks viņiem ir miris, savukārt viņi miruši grēkam, jo vairs nedzīvo šīs pasaules grēcīgo dzīvi. Jā, viņi ir divkārt jeb divreiz miruši: garīgi – grēkam – tā ir žēlastības un mierinājuma pilna, svētīga miršana (lai gan miesai un asinīm tā ir grūta un sāpīga) un jauka, salda nāve, kas atnes debešķīgu, šķīstu, pilnīgu, mūžīgu dzīvošanu; un miesīgi – taču arī tā drīzāk gan ir nevis nāve, bet šķīsts, maigs miegs. Tādēļ Sv. Pāvils grib sacīt: jūs esat svētīgi pārpārēm – mirdami grēkam, Kristū esat izbēguši no nāves un nāvei pār jums vairs nav varas. Jo nāve, ko bijāt mantojuši no Ādama grēka dēļ (tas ir, īstā, rūgtā, mūžīgā nāve), jums jau ir novērsta un atņemta, tādēļ nu jums nāves vairs nav. Tomēr vienu nāvi jums vēl nāksies pieredzēt, jo vēl dzīvojat uz zemes un esat cilvēki, tāpat kā Ādams; taču tā ir tikai neīsta nāve.

Tas notiek tā: pirmā nāve, kas mantota no Ādama, tiek novērsta un nomainīta ar garīgu, citādu nāvi – miršanu grēkam, tā ka pēc šīs nāves dvēsele vairs nepaklausa grēkam un miesa grēku nedara. Tā nu nāves vietā, ko mums bija nesis grēks, mūsos jau iesākusies mūžīgā dzīvība. Un, tā kā esat brīvi no briesmīgās, pazudinošās nāves, pieņemiet šo saldo, svēto, svētīgo nāvi – miršanu grēkam –, sargieties no grēkiem un nekalpojiet vairs tiem! Tas jūsos jāpaveic Kristus nāvei, kurā esat kristīti – Kristībai jānes sev līdzi arī šāda nāve, jo tādēļ pats Kristus ir miris un pavēlējis jūs kristīt, lai grēks jūsos tiktu noslīcināts.

Otrā, maznozīmīgā nāve ir miesīgā miršana, ko Raksti sauc par miegu; to šai miesai nākas pieredzēt tādēļ, ka, dzīvojot uz zemes, tā nerimstas pretoties Garam un gara dzīvei – kā Sv. Pāvils saka Gal. 5:17: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” Jo Gars jeb dvēsele saka: es esmu grēkam miris un vairs negribu grēkot. Miesa saka: es vēl neesmu mirusi un gribu izmantot dzīvību, kamēr man tā ir. Gars saka: es ticu, ka Dievs man piedevis manus grēkus un Kristū man tos atņēmis; turpretī miesa saka: ko gan es zinu par Dievu un Viņa prātu? Dvēsele saka: man jābūt lēnprātīgai, tikumīgai, šķīstai, pazemīgai, pacietīgai un jātiecas pēc nākamās dzīves; bet miesa ņurd pretī: ak, kam gan man debesis? Kaut tikai man šeit pietiktu miltu, maizes, naudas un mantas! Šādi miesa izturas nepārtraukti, kamēr vien tā šeit dzīvo; tā arvien velk sev līdzi grēku, pretojas un negrib mirt. Tādēļ arī Dievam nākas beigās to pilnīgi iznīcināt, lai nāvē miesa tiktu atrauta no grēka.

Tomēr šī ir viegla, jauka nāve – patiesi, nekas vairāk kā tikai miegs, jo arī miesai nav jāpaliek nāvē – tāpat kā dvēsele un gars vairs nav nāves varā. Pastarajā dienā arī miesa celsies augšām no nāves – šķīsta un attīrīta, lai atkal būtu kopā ar garu; tā būs lieliska – šķīsta un paklausīga miesa, bez grēka un ļaunām tieksmēm.

Tā nu šie Sv. Pāvila vārdi sniedz skaistu, kristīgu gleznu, kurā nāve mums tiek attēlota nevis biedinoši, bet jauki un mierinoši. Vai gan būtu iespējams parādīt to vēl jaukāk kā – apliecinot, ka tai atņemts viss spēks un šausminošā vara, un pašā nāvē rādot dzīvību un prieku? Kas gan var būt labāks un brīnišķīgāks kā atbrīvoties no grēkiem līdz ar visu sodu un postu, ko tie rada, un iemantot priecīgu, mierīgu sirdi un sirdsapziņu? Jo tur, kur ir grēks un īstā nāve, tas ir, kur jūtams grēks un Dieva dusmas, tur ir tādas bailes un šausmas, ka cilvēks gatavs kaut skriet cauri tērauda sienai, lai no tām izbēgtu, un, kā Kristus Lk. 23:30 saka, atkārtodams pravieša Hozejas vārdus (Hoz. 10:18), ir gatavs vēlēties un lūgt, kaut kalni kristu uz viņu un pakalni viņu apklātu.

Šī briesmīgā nāve, ko Raksti sauc par otro nāvi, ticīgajiem caur Kristu ir atņemta un aprīta Viņa dzīvībā; tās vietā palikusi tikai maza, pat salda nāvīte, kurā kristietis mirst tikai ar savu miesu, tas ir, pāriet no neticības ticībā, no vēl palikušā grēka mūžīgā taisnībā, no visa posta, bēdām, kārdinājumiem – mūžīgā priekā. Šāda nāve ir saldāka un labāka nekā dzīve uz zemes. Jo visa šīs pasaules dzīve, manta un prieki nespēj darīt cilvēku tik priecīgu kā iespēja nomirt ar skaidru sirdsapziņu, drošā un mierinošā ticībā mūžīgajai dzīvošanai; tā nu šādu miesas miršanu patiesi var saukt tikai par maigu, saldu miegu; turklāt, šādi iemiegot, izbeidzas visi grēki, tā ka nekas vairs nespēj traucēt garu un darīt to nemierīgu. Tā arī miesa tiek šķīstīta un kļūst pilnīgi brīva no grēkiem, lai augšāmcelšanās dienā atkal parādītos – pilna paklausības, prieka un Gara dzīvības.

Šajā ziņā mūs kavē vienīgi tas, ka nesaprātīgā miesa tagad neko tādu vēl nespēj aptvert; tā vēl izbīstas, ieraugot nāves briesmīgo masku, un iedomājas, ka šī ir vecā, īstā nāve; jo miesa nesaprot grēka garīgo miršanu un nespēj spriest citādi kā vien pēc tā, kas ir redzams un sajūtams – kā cilvēks iznīkst un, zemē aprakts, satrūd. Šī šausminošā un derdzīgā nāves maska, ko mūsu miesa redz savām acīm, liek tai no nāves vairīties; tomēr tā ir vienīgi neizpratnes vaina; citādi mums no nāves nebūtu jābaidās, nedz riebumā jānovēršas. Te cilvēka saprāts ir līdzīgs bērnam, kas izbīstas, ieraugot kādu masku vai biedēkli, un nevar vairs iemigt – viņu neizdodas nomierināt, nedz ieaijāt miegā. Vai arī – tas līdzīgs nabaga cilvēkam, ko prāts pavisam atstājis, tādēļ, kad viņu nes uz gultu, tas iedomājas, ka tūliņ tiks iemests ūdenī un noslīcināts. Jo pret to, kas tiek nepareizi saprasts, nav iespējams pareizi izturēties. Tā, ja kāds uzskata mazvērtīgu žetonu par guldeni, viņš būs ar mieru saņemt to guldeņa vietā un, to pazaudējis, bēdāsies tāpat kā, ja būtu pazaudējis guldeni. Un viņam ir pazudis nevis guldenis, bet izpratne – viņš nonācis maldos.

Tāpat – ne jau miršana un aprakšana ir vainīga, ka tu no tās tik ļoti bīsties. Tā ir tavas miesas un asiņu vaina – miesa nespēj saprast, ka mēris, nāve un kaps nav nekas cits kā tas, ka Dievs tevi kā bērnu liek mīkstā gultiņā vai ietin autiņos, lai tu varētu saldi dusēt līdz pastarajai dienai. Bet miesa un asinis baidās un dreb tur, kur nebūtu nekā, no kā bīties; un otrādi: tā priecājas par lietām, kas nedod ne prieku, ne mierinājumu. Tā nu kristiešiem nākas vilkt un nest sev līdzi trako, dumjo miesu, kura nespēj saprast, kas labs, kas ļauns; jā, viņiem ar šo miesu jācīnās, kamēr vien viņi dzīvo, un jāveltī šai cīņai lielas pūles.

Jo neviens nav tik pilnīgs, ka nejustu šādas bailes un bēgšanu no nāves, – kā arī Sv. Pāvils Rom. 7:15 sūdzas par sevi un līdz ar to – par ikvienu kristieti, atzīdams un apliecinādams: “.. es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Itin kā viņš gribētu sacīt: savā garā es labi zinu, ka tad, kad šai miesai būs jāmirst, Dievs liks mani gultiņā un ļaus iemigt saldā miegā; es gribētu, lai to saprot arī mana miesa, tomēr to es nespēju panākt. Gars gan ir labprātīgs un tiecas pēc miesas nāves kā pēc salda miega – jo gars to neuzskata par nāvi, jā, tas vairs nāves nepazīst, jo zina, ka ir kļuvis brīvs no grēkiem, un tur, kur nav grēka, nav arī nāves, bet vienīgi dzīvība; turpretī miesa, kad tai pienāk laiks mirt, dreb un turas pretī, arvien raizēdamās, ka varētu iekrist bezdibenī un iet bojā. Miesa tik ļoti pretojas, neļauj sevi savaldīt un darīt paklausīgu, lai tā pieņemtu visu, kam gars tic un ko tas zina, ka arī Sv. Pāvilam nākas izsaukties (Rom. 7:24): “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas!” Te varam labi redzēt un pamanīt, ko nozīmē vārdi: “miesas tieksmes ir pret Garu”. Tādēļ miesu nākas ar varu vilkt līdzi garam un piespiest paklausīt, lai cik ļoti tā baidītos un pretotos – līdz beidzot tā būs uzvarēta. Gluži kā māte satin autiņos un ar varu spiež atkal iemigt nemierīgu bērnu, kas nelaikā pamodies.

Redzi, par šīm lietām Sv. Pāvils saka: “.. mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists”, tas ir, mēs savā dvēselē un garā esam miruši grēkam, “lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa..”, tas ir, tā kā miesa negrib labprātīgi sekot garam, bet arvien tam pretojas un labprāt paliktu vecajā, grēku pilnajā dzīvē, tā ir jau saņēmusi savu spriedumu – miesai reiz būs jātiek iznīcinātai, lai arī grēks tajā pilnīgi izbeigtos.

Taču apustulis nesaka, ka miesai jāiznīkst uzreiz pēc Kristības, tiklīdz cilvēks kļuvis par kristieti; bet, ka “grēkam pakļautā miesa” (jeb grēcīgā miesa) “tiks iznīcināta”, tas ir, ka miesa, kas agrāk bijusi nepaklausīga un pretojusies garam, nu kļūs citāda. Tā vairs nebūs grēkam pakļautā miesa, bet – taisnības un jaunās dzīvības pilna miesa, kā arī apustulis saka: “.. lai mēs vairs nekalpotu grēkam..”.

“Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam.”

Apustulis mūs ved no grēku nāves un kapa uz augšāmcelšanos un dzīvību, runādams gan par gara, gan miesas augšāmcelšanos. Ko tad iegūstam, garīgi nomirdami grēkam un miesīgi – pasaulei un sev pašiem? Vai tad tas ir viss – vai kristietim tikai jāmirst un jātiek apraktam? Patiesi, nē! – apustulis saka – caur ticību tiekam pārliecināti, ka arī mēs dzīvosim – tāpat kā Kristus dzīvo, augšāmcēlies no nāves un kapa; jo mēs līdz ar Viņu esam miruši jeb, kā iepriekš sacīts, dēstīti Viņa nāvē. Viņš ar savu nāvi ir nonāvējis mūsu grēku un nāvi, tādēļ arī mēs būsim kopā ar Viņu augšāmcelšanā un dzīvībā, tā ka grēka un nāves vairs nebūs ne mūsu miesai, ne dvēselei – tāpat kā Viņam nāves vairs nav. Jo Kristus, reiz miris un uzmodināts, vairs nemirst, un nav vairs nekā, kā dēļ Viņam vajadzētu mirt. Kristus visu ir paveicis un piepildījis – izdeldējis grēku, kura dēļ Viņam bija jāmirst, un aprijis nāvi. Nu Viņš dzīvo mūžīgā taisnībā, dzīvībā un varenībā. Tā arī jūs, iziedami caur divkāršu jeb divējādu nāvi – vispirms garīgi, jau tagad būdami miruši grēkam un vēlāk pieredzēdami arī vieglo miesas nāvi –, būsit visu piepildījuši, tā ka nāve jūs vairs neskars un nekad nevarēs valdīt pār jums.

Šis mierinājums palīdz pārvarēt nabaga vājās miesas biklumu, kura vēl arvien bīstas no savas nāves. Ja esi kristietis, tev jāzina, ka tavs Kungs Kristus jau ir uzmodināts no mirušajiem un nu vairs nevar mirt – nāve pret Viņu ir bezspēcīga. Tādēļ tā ir bezspēcīga arī pret tevi, kas esi kristīts. Jā, nāve, izmēģinādama, ko tā ar visu savu varu un draudiem iespēj pret Kristu, sastopas ar nicinājumu un nepārvaramu pretestību. Jo ir sacīts: nāvei nav varas pār Kristu. Tā gan var dusmoties, rādīt bargu seju, draudēt un izbiedēt mūsu vājo miesu, bet valdīt pār Kristu nāve nespēj; tai jāpacieš, ka Kristus valda pār to – ne vien pats savā personā, bet arī mūsos, kas Viņā jau esam miruši grēkam – atpestīti no nāves dzeloņa, varas un varenības. Jo Kristus jau ir piepildījis un pabeidzis savu darbu, ar kuru Viņš ieguvis varu pār nāvi; un to Viņš devis arī mums, lai mēs līdz ar Viņu valdītu pār nāvi. Tādēļ Sv. Pāvils noslēgumā saka:

“Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.”

“Spriediet par sevi,” viņš saka – tas ir: jums, kristiešiem, pašiem par sevi jāzina un arī visos savos darbos un dzīvē jāparāda, ka Kristū jau esat miruši grēkam; šai nāvei jābūt redzamai arī pasaules priekšā – nekalpojiet grēkam un nesekojiet tam, bet aplieciniet, ka dzīvojat citādu, tas ir, dievbijīgu dzīvi – gan iekšēji, ticībā, gan arī ārēji, ikdienas dzīvē, valdīdami pār grēku, līdz arī jūsu miesa iemigs un būsit pieredzējuši abu veidu nāvi. Tad jums vairs nebūs nekā cita kā vien dzīvība – bez kādām bailēm, draudiem un nāves varas.


[1] – Šeit Luters domā Sv. Kristības ūdenī dāvāto žēlastību, kas noslīcina grēkus.

[2]Stand.

[3] – Vācu tekstā – līdz ar Viņu dēstīti nāvē.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Pamudinājums uz kristīgu dzīvi”

  1. jean:


    Labs sprediķis.

    Jo, kad Dievs piedod grēkus, Viņš mums neļauj tajos palikt un tos turpināt bez kādām izmaiņām. Jo Kristus mūs ir izpircis tik dārgi ne tāpēc, lai mums būtu kāda priekšrocība grēkot, lai mēs brīvi un bez bailēm dzīvotu visās ļaundarībās, bet gan lai mēs būtu īpaša, sevišķa tauta, kas ir čakla labos darbos, noraida bezdievīgu dzīvi, kalpo Viņam svētumā un taisnībā, dzīvo jaunajā dzīvē un labajos darbos.

    Tāpēc, ja neseko labi augļi, tas ir drošs pierādījums, ka ticība nav krietna un taisnība un pestīšana ir nevis iemantota, bet gan pazaudēta.

    Tā saka otrais Mārtiņš…



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.