341. Kas ir kopīgā bikts?


Pamudinājums uz kristīgu dzīvi

“Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un modri Dievu lūgt. Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu. Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen!” [1.Pēt.4:7-11]

Arī šī vēstule ir pamudinājums uz kristīgu dzīvi, [lai nestu tādus] augļus, kādus piedien nest labam kokam, tas ir, kristietim, kas caur ticību iemantojis pestīšanu no grēkiem un nāves, ievests žēlastības un mūžīgās dzīvības valstībā. Viņam turpmāk jādzīvo tā, lai būtu jūtams, ka viņš saņēmis šo dārgumu un kļuvis gluži jauns, citāds cilvēks.

Taču apustulis nosauc arī vairākus labus darbus – īpaši šā lasījuma sākumā; šajā nodaļā viņš pamāca, ka kristiešiem jāvairās no rupjiem grēkiem – miesīgām kārībām, kas pasaulē nekaunīgi tiek piekoptas – no mežonīgas, neapvaldītas, pagāniskas, cūcīgas rīšanas, žūpošanas, skurbuma utt. Apustulis mudina, lai kristieši ir modri un uzcītīgi lūgšanās. Šo vēstuli Sv. Pēteris rakstījis visupirms Grieķijas kristiešiem, kuru vidū bija daudz krietnu ļaužu, kas tomēr arī pakļāvušies ieradumam plītēt un dzīvot izlaidīgu dzīvi; arī mēs, vācieši, tiekam vainoti līdzīgās lietās – un ne bez pamata.

Lai novērstu kristiešus no šādiem netikumiem un mudinātu viņus uz atturīgu dzīvi, apustulis Pēteris – kā arī citi apustuļi daudzviet ir darījuši – atgādina kristiešiem uzticēto īpašo amatu un darbu, kas arī ir vienīgais īstais dievkalpojums; tieši tas kristiešus atšķir no visas pasaules. Viņš saka: kristiešiem neklājas dzīvot tādu pagānisku, nekaunīgu un izlaidīgu dzīvi; viņiem ir darāms kas cits – liels un svarīgs darbs, proti: pirmkārt, viņiem jākļūst citādiem cilvēkiem un jāmācās Dieva vārds, kas tiem dāvā un ļauj saglabāt šo jaunpiedzimšanu; otrkārt – kopš jaunpiedzimšanas kristieši ir iemantojuši arī ienaidniekus – velnu un savu pašu miesu (kura ir velna samaitāta un pilna ļaunu tieksmju). Ar šiem ienaidniekiem kristietim jācīnās, kamēr vien viņš dzīvo uz šīs zemes. Šādā amatā un cīņā kristieši nedrīkst būt nedz slinki, nedz nolaidīgi; un nekādā ziņā viņi nedrīkst būt līdzīgi trakām cūkām, kuras neko neņem vērā un nedomā par to, kas būtu jādara. Viņiem jābūt modriem, vienmēr bruņotiem ar Dieva vārdu un lūgšanu.

Ir divi ieroči un vairogi, kas ļauj sakaut velnu un no kā šis ienaidnieks bīstas: pirmā ir uzcītīga Dieva vārda klausīšanās, mācīšanās un mācības ielāgošana, gūstot mierinājumu un stiprinājumu; otrā ir sirds pievēršana šim vārdam, saukšana uz Dievu un lūgšana pēc palīdzības, kad sastopamies ar kārdinājumiem un ienaidnieks mums uzbrūk. Mums ik brīdi jālieto kāds no šiem ieročiem – tā ir kā mūžīga saruna starp Dievu un cilvēku: vai nu Viņš uz mums runā, bet mēs sēžam klusi un klausāmies; vai arī Viņš uzklausa, ko mēs sakām, un mēs lūdzam to, kas mums vajadzīgs. Vai nu notiek viens, vai otrs – velnam tas ir vienlīdz nepanesami, un šiem ieročiem viņš nespēj stāties pretī; tādēļ kristiešiem jābūt bruņotiem ar tiem abiem – lai viņu sirdis caurcaurēm būtu pievērstas Dievam, nepazaudētu Viņa vārdu un ar pastāvīgām nopūtām lūgtu mūžīgu Mūsu Tēvs lūgšanu. To kristietim sevišķi labi iemāca kārdinājumi un posts – tā velns, pasaule un miesa viņu piespiež arvien būt nomodā un piesargāties no ienaidnieka uzbrukumiem – jo arī šis ienaidnieks neguļ un nepaliek mierā.

Tādēļ arī Sv. Pēteris šeit māca, ka kristietis ir cilvēks, kas ievēro mērenību un atturību lietās, kuras prasa viņa miesa – arī ēšanā un dzeršanā, lai nesamaitātu un nepārslogotu sevi ar pārmērīgu rīšanu un plītēšanu, bet arvien paliktu modrs, saprātīgs un gatavs lūgt Dievu. Jo tas, kas necenšas modri un saprātīgi pildīt sava amata vai kārtas pienākumus, bet dzīvo kā pierijusies cūka un nelabojams žūpa, nevar būt gatavs ne lūgšanai, ne citām kristīgām lietām; jā, tāds vairs nekam nav derīgs.

Mums, mežonīgajiem vāciešiem, gan būtu vajadzīgs īpašs sprediķis, lai atturētu mūs no tik ierastās plītēšanas; bet kur gan lai ņemam sprediķi, kas būtu pietiekami spēcīgs un spētu atturēt mūs no apkaunojošās cūku dzīves un dzeršanas demona? Tagad diemžēl pār mums ir nākuši īsti grēku plūdi un lietus gāze, kas pārpludina it visu, ik dienu jo vairāk pieņemdamās spēkā un skardama visas kārtas – kā zemākās, tā augstākās – tā ka visa sludināšana, visas pamācības ir pārāk vājas un gandrīz nav vērts par to runāt, jo šādi vārdi nekad netiek uzklausīti, bet tikai izsmieti un nonicināti. To jau ir sludinājuši apustuļi un pats Kristus, sacīdami, ka pēdējos laikos šādas lietas gūs virsroku, tādēļ Lk. 21:34 Kristus mudina kristiešus uzmanīties, lai viņu sirdis netiktu apgrūtinātas ar rīšanu, skurbumu un laicīgām rūpēm, ka tiesas diena viņus nepārsteigtu pēkšņi, kā slazda valgs.

Un, tā kā šajos pēdējos laikos Dievs savā lielajā žēlastībā mums, vāciešiem, tik bagātīgi dāvājis Evaņģēlija gaismu, mums gan pienāktos parādīt godu un pateicību Dievam, cenšoties laboties šādās lietās, lai papildus visiem citiem grēkiem neapkrautos arī ar šo netikumu un nevairotu Dieva dusmas un sodu, kas nāks pār mums. Jo šādas mežonīgas dzīves sekas nav nekas cits kā vien pārdrošība un Dieva nicināšana – ļaudis kļūst līdzīgi cūkām, pastāvīgā skurbumā būdami gluži kā nonāvēti un aprakti; tie dzīvo, nebīdamies Dieva un nespēdami rūpēties par Dieva lietām.

Un, ja arī nekas cits nelīdzētu, mums tomēr vajadzētu apdomāties tā kauna dēļ, ko piedzīvojam citu zemju priekšā. Jo šādu lietu dēļ citas tautas (īpaši franči un itālieši) izturas pret mums lepni un augstprātīgi, saukdami mūs par piedzērušajiem vāciešiem. Viņiem taču piemīt tikums nekļūt par šādiem piedzērušiem, apskurbušiem ļaudīm. Turki šajā ziņā ir īsti mūki un svētie – viņi no šā netikuma ir tik tālu, ka viņu Muhameds aizliedzis vīnu un ikvienu dzērienu, no kura cilvēks apreibst; viņu vidū dzeršana tiek nosodīta kā viens no lielākajiem netikumiem. Tādēļ arī turki ir labāki karotāji nekā mūsu piedzērušie pulki – viņi arvien ir modri un skaidrā prātā, uzcītīgi rūpēdamies par savām lietām, pastāvīgi apspriezdamies un raudzīdamies, kā labāk mums uzbrukt un atņemt arvien vairāk zemju un ļaužu, kamēr mēs savā skurbumā guļam, domādami, ka ar dzeršanu un plītēšanu vien spēsim viņus uzvarēt.

Bet ko gan līdz daudz runāt par šīm lietām, ja tās kļuvušas par visas zemes ieradumu – ne vairs tikai vienkāršās, neizglītotās tautas vidū, ne tikai ciemos pie zemniekiem un krogos, bet arī visās pilsētās un gandrīz ikvienā namā – it īpaši augstdzimušu cilvēku vidū un firstu galmos? Atceros, ka tad, kad vēl biju jauns, dižciltīgiem ļaudīm tas bija kauns; godājami kungi un valdnieki šādu izlaidīgu dzīvi centās aizkavēt ar sodiem un aizliegumiem. Bet tagad viņu pašu vidū izlaidība ir daudz ierastāka lieta nekā starp zemniekiem (tā jau mēdz notikt – kad paši labākie un augstākie krīt, tie drīz vien kļūst sliktāki par visiem pārējiem), un nu jau paši kungi un firsti mācās šos netikumus cits no cita, vairs nemaz nekaunēdamies, uzlūkodami tos gandrīz kā godu, kā dižciltīgu pilsoņu tikumus. Ja kāds negrib līdz ar viņiem kļūt par piedzērušu cūku, tas tiek nicināts, jo citi alus un vīna bruņinieki ar savu žūpošanu iemanto lielu žēlastību, godu un mantu, galu galā kļūdami pat slaveni, it kā savu dižciltību, vairogu un bruņucepuri būtu saņēmuši tieši tādēļ, ka ir negantāki žūpas nekā pārējie.

Jā, vēl jo vairāk būtu nepieciešams šādas lietas novērst tādēļ, ka arī jaunatnes vidū izlaidīga dzīve tiek piekopta bez kautrēšanās un bailēm – jaunie mācās netikumus no vecajiem un kaunpilnā, pārgalvīgā veidā, neviena neatturēti, pakļaujas samaitāšanai – jau pašā pirmajā jaunības plaukumā, gluži kā labība, ko sakapājis spēcīgs lietus un krusa. Tagad lielākā daļa augstdzimušo, izglītoto cilvēku (īpaši dižciltīgie un galmam piederīgie jaunie cilvēki) jau ļoti agri, pirms vēl sasnieguši īstos vīra gadus, pazudina paši savu veselību un pat dzīvību. Un kā gan lai būtu citādi, ja tie, kam vajadzētu citus no šādiem grēkiem atturēt un nosodīt, paši dara tādas lietas?

Tādēļ Vācija ir nabaga, nosodīta, nomocīta zeme – to apsēdis dzeršanas velns; mūsu ļaudis pilnīgi nogrimuši šajā netikumā un apkaunojošā veidā posta visu savu dzīvi, mantu un godu, tā ka nu jau vairs nav palicis nekas cits kā vien cūku dzīve – ja kāds gribētu mūsu Vāciju attēlot gleznā, tam nāktos to zīmēt līdzīgu cūkai. Īsi sakot, vēl tikai maza daļiņa vācu zemju ir palikusi šā netikuma neaptraipīta. Tie ir bērni, jaunavas un sievas, kas tomēr vēl bīstas no šādām lietām, lai gan dažkārt arī zem plīvura slēpjas netīras cūkas; taču sievas tomēr sevi savalda. Jo tik daudz tikuma pie mums vēl ir saglabājies, ka ikviens atzīst: tas ir liels kauns, ja sieva piedzeras – tādas sievas vajadzētu samīdīt kājām pilsētas ielās.

Šāds piemērs varētu mums mācīt atzīt mūsu pašu kaunu un kaut mazliet nosarkt. Ja jau redzam, cik neglīta ir piedzērusi sieva, cik vairāk gan būtu jākaunas vīriem, kuriem vajadzētu būt vēl saprātīgākiem un tikumīgākiem? Arī Sv. Pēteris pamāca, ka sievas ir vājākas par vīriem, tādēļ pret viņām mums jāizturas ar pacietību. Vīram ir dots vairāk prāta, drosmes un patstāvības, tādēļ viņam arī vajadzētu būt prātīgākam un mazāk līdzināties cūkai. Tādēļ patiesi – arī ar prātu spriežot – viņam ir daudz lielāks kauns pakļauties šim netikumam. Jo augstāku un dižciltīgāku Dievs kādu ir radījis un darījis, jo lielāks kauns tam būtu dzīvot šādu neprātīgu, cūcīgu dzīvi.

Bet ko lai sakām? Mēs esam tik aplami, ka vīru vidū tikums un gods nemaz vairs nav atrodams, un vēl mazliet tas ieraugāms tikai sieviešu dzimumā; tam vajadzētu parādīt un atgādināt mums mūsu kaunu. Turklāt mēs jau tāpat esam visu pārējo zemju apsmiekls un zobgalības pamats – viņi mūs uzskata par netīriem cūkām, kas dienu un nakti tiecas tikai pierīties un piedzerties, tādēļ mūsu vidū nevar atrast ne gudrību, ne saprātu. Tas vēl būtu kaut kā paciešams, ja dzeršanā tiktu kaut mazliet ievērots mērs un tikai reizumis kāds savas nolaidības dēļ iedzertu par daudz, teiksim, pēc paveikta grūta darba un lielām pūlēm; kā arī sievai tiek piedots, ja tā kāzās iedzer kādu malku vairāk, nekā drīkstētu atļauties mājās. Bet tā piedzerties katru dienu, katru nakti bez mitas, tiklīdz reibums izgājis, tūliņ atkal pielieties pilnam – tie gan nav valdnieka, dižciltīga vīra vai pilsoņa, ne cilvēka un, protams, nekādā ziņā kristieša, bet visparastākās cūkas paradumi.

Dievs gan ir atļāvis tev un ikvienam cilvēkam ēst un dzert ne tikai nepieciešamības dēļ, bet arī savam priekam, taču tev ar to nepietiek – tu kļūsti par nekrietnu cūku, it kā tādēļ vien būtu dzimis, lai patērētu alu un vīnu; firstu galmos tagad ieviesta tik pārmērīga dzīrošana un plītēšana, it kā visu vajadzētu pēc iespējas īsā laikā izšķērdēt un noplītēt. Un tieši tādēļ kungi, firsti un dižciltīgie padara valsti tik nabadzīgu, jā, pārvērš to par īstu ubagu zemi, samaitā itin visu, tik necilvēcīgā veidā izšķiežot un samaitājot visas Dieva dāvanas.

Kā jau esmu sacījis, šis netikums tagad izplatījies tik plaši un ieguvis tādu spēku, ka pasaulē tas vairs nav novēršams; Dieva vārds var palīdzēt tikai nedaudziem atsevišķiem cilvēkiem – tiem, kas vēl grib būt cilvēki un kristieši; bet pārējā tauta paliek tāda, kāda tā ir – īpaši tādēļ, ka laicīgā valdība šajā ziņā neko nedara. Un es domāju – ja Dievs ar valsts starpniecību nestāsies ceļā šim netikumam (jo citādi tas paliks nenosodīts un netiks aizkavēts), tad arī bērni un sievas kļūs par cūkām, un, kad nāks pastarā diena, kristieši šajā zemē vairs nebūs atrodami; tad visi, kā vienmēr piedzērušies, nogrims elles bezdibenī.

Bet tiem, kas grib būt kristieši, jāzina, ka skaidrības un mērenības tikumam viņos jābūt redzamam un atrodamam; piedzērušām cūkām kristiešu vidū nav vietas – tādi nevar tikt pestīti, ja neatstājas no sava netikuma un nelabojas; arī Sv. Pāvils Gal. 5:19‑21 par tādiem cilvēkiem pavisam skaidri saka: “Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” Tu redzi, ka Dieva valstību neiemantos nedz netiklis, laulības pārkāpējs utt., nedz arī dzērājs, kas dienu un nakti guļ savā skurbumā; tas sacīts tādēļ, lai tu zinātu, ka, tāpat kā elku kalpība, laulības pārkāpšana utt. ir grēki, kuri cilvēkam aizslēdz debesis, arī žūpošana ir tāds pats grēks, kas apgrūtina tavu Kristību, grēku piedošanu, ticību Kristum un pestīšanai. Tādēļ, ja gribi būt kristietis un tapt pestīts, atceries, ka tev jādzīvo skaidrā prātā un jāievēro mērenība; ja tu to neņem vērā un nedomā par savu pestīšanu, – turpini dzīvot izlaidīgu dzīvi, esi nekristīgs necilvēks – tik ilgi, kamēr Dievs to gribēs paciest.

Ja tu būtu kristietis, tad, ja arī miesīgais kauns un posts, ko cilvēks sev sagādā ar žūpošanu, tevi nepārliecinātu, ja tev nebūtu svarīgi tas, ka izlaidīgā dzīvē tu pazaudē naudu un mantu, turklāt sabojā veselību un saīsini mūžu un ka visu eņģeļu un cilvēku priekšā žūpa līdzīgs netīrai cūkai, – tev tomēr vajadzētu uzklausīt to, ka Dievs tev saka un piekodina, draudot ar mūžīgo sodību: tev jāatstājas no šādas nekristīgas dzīves, citādi zaudēsi žēlastību un savu mūžīgo dzīvību. Ak, mīļais Dievs! Mēs esam tik nekrietni, nepateicīgi ļaudis, lai arī Dievs ar savu vārdu mūs tik bagātīgi apžēlojis, atpestījis no pāvesta tirānijas, kas tīkoja pēc mūsu sviedriem un asinīm, turklāt biedēja un mocīja mūsu sirdsapziņas ar saviem likumiem! Mums gan pienāktos kaut ko labot mūsu dzīvē – par godu Evaņģēlijam, slavējot Dievu un pateicoties Viņam.

Dievbijīgiem vecākiem un kristīgiem, dievbijīgiem valdniekiem – ja tādi vēl būtu atrodami – vajadzētu kaut nedaudz ierobežot šo netikumu, ar nopietniem sodiem atturot no tā savus bērnus un saimes. Savukārt mācītāju un sludinātāju pienākums ir bieži un uzcītīgi pamācīt ļaudis, norādot viņiem uz Dieva nežēlastību, dusmām un postu, ko šis netikums atnes cilvēka dvēselei, miesai un mantai. Šādas pamācības varētu palīdzēt un likt vienam otram apdomāties; bet tos, kas pārdroši un atklāti turpina izlaidīgu dzīvi, negribēdami laboties (tomēr līdz ar citiem uzdrīkstas lepoties ar Evaņģēliju), nedrīkst laist ne tuvumā Sakramentam un Kristībai. Tādi ir jāuzskata par acīmredzami nekristīgiem ļaudīm un jānošķiras no viņiem – tāpat kā no tiem, kas atklāti pārkāpj laulību, nodarbojas ar augļošanu vai pielūdz elkus – kā arī Sv. Pāvils 1.Kor.5:11 pavēl “nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst”.

Taču tagad par to nav nepieciešams runāt plašāk. Mēs uzklausīsim Sv. Pēteri, kas mudina mūs būt skaidrā prātā, lai mēs varētu lūgt Dievu – kā cilvēki, kuri kļuvuši kristieši un novērsušies no šīs pasaules pagāniskās, mežonīgās dzīves, – kā īsi pirms mūsu lasītās [Rakstu] vietas, 1.Pēt.4:3, sacīts: “Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrēs un nosodāmā elku kalpībā.” Tagad esam aicināti ar ticību un lūgšanu cīnīties pret velnu, – kā tālāk, 1.Pēt.5:8, apustulis atkārto savu pamācību un izsaka to vēl skaidrāk, tieši norādīdams, ka mums jābūt nomodā un skaidrā prātā. Un, ja tu gribētu jautāt: kādēļ tad tas tik nepieciešams? Viņš saka: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” Viņš riņķo ap jums kā ap avju ganāmpulku. Bet, tā kā jūs – apustulis grib sacīt – esat tauta, kura aicināta cīņā pret tik varenu garu, kas tiecas pēc jūsu dvēselēm daudz stiprāk nekā vilks pēc avīm, jums jādomā, kā turēties viņam pretī un paglābties no viņa; tas iespējams vienīgi ar ticības un lūgšanas palīdzību. Bet, lai varētu lūgt, jums jābūt nomodā un skaidrā prātā; jo žūpu un piedzērušu cūku prāts ir aptumšots tā, ka tie nespēj ņemt vērā nevienu lietu un nav derīgi nevienam labam darbam. Tādēļ viņiem zūd arī spēja lūgt un piesaukt Dievu un velns viņus var sagrābt un aprīt, kad vien grib.

Mēs redzam, kā kristieši senbaznīcā, ciezdami lielas vajāšanas, šajā ziņā ir bijuši īpaši uzcītīgi, varbūt pat pārāk labprātīgi – ne tikai rītos un vakaros, bet arī noteiktās stundās dienas laikā viņi nākuši kopā lūgt Dievu, bieži pavadījuši nomodā un lūgšanās visu nakti. Daži nodevušies šīm lūgšanām tik ļoti, ka nav ēduši pat četras dienas – kā Sv. Augustīns stāsta. Tas gan būtu mazliet par stingru prasīts – īpaši tad, ja šo piemēru pārvērš likumos un pavēlēs; taču ir slavējami, ka kristieši rītos un vakaros arvien bijuši skaidrā prātā. Vēlāk, kad tas draudzē vairs netika ievērots, radās nekrietnā mūku tauta (kas apgalvoja, ka lūdzot par citiem); viņi gan paturēja tās pašas lūgšanu stundas un laikus, matutīnus, vesperes un citus, taču vairs nelūdza Dievu, bet tikai īdēja, murmināja un skandināja. Mums vairs palikušas tikai bērnu skolas, kurās vēl tiek noturētas rīta un vakara lūgšanas. Taču tām būtu jānotiek ikviena kristieša mājās, jo namatēva pienākums ir mudināt arī bērnus uz lūgšanu – lai tie lūgtu Dievu vismaz rītos un vakaros, nododot Dieva rokās visas pasaules vajadzības un lūdzot, lai Viņš novērstu no mums savas dusmas un nesodītu mūs, kā esam pelnījuši.

Tā nu esam saņēmuši pareizu mācību, tomēr neesam pārslogoti ar grūtiem darbiem; mums nav aizliegts ēst, dzert un ģērbties atbilstoši savas miesas vajadzībām, tāpat arī goda un prieka dēļ, taču tā, lai nekļūstam bezkauņas un cūkas un kaunpilnā veidā neaptumšojam savu prātu. Tāda izlaidība taču ir kauns un grēks katram cilvēkam – pat tad, ja nebūtu ne Dieva, ne Viņa aizlieguma. Vēl jo vairāk šādas lietas ir nepieņemamas kristiešiem; arī pagāniem un turkiem šajā ziņā ir vairāk tikuma un mums vajadzētu kaunēties no viņiem. Mums pašiem vajadzētu rādīt viņiem labu piemēru, lai tie mūsu priekšā kaunētos un neviens nevarētu saskatīt mūsu dzīvē nekādu apgrēcību – lai Dieva vārds tiktu nevis zaimots, bet slavēts, – kā arī Sv. Pēteris savas vēstules noslēgumā mudina.

Līdz šim esam runājuši par prāta skaidrību, taču jārunā arī par otru tikumu – mērenību, kuru Sv. Pēteris šeit stāda pirmajā vietā. Abas šīs lietas arvien sastopamas viena otrai līdzās; tikai ievērot mēru – tas attiecas ne vien uz ēšanu un dzeršanu, bet uz visām pārmērībām ārējā dzīvē – uz apģērbiem, rotām un visu, kas vēl var tikt lietots pārmērīgi un pārlieku bagātīgi, ja kāds grib pārspēt visus citus skaistumā un varenībā. Visā pasaulē pārmērības ir tā izplatījušās, ka neviens vairs nezina mēru milzīgajiem izdevumiem, kādi tiek veltīti apģērbam, kāzām, saimniecībai, dzīrēm, celtniecībai utt… Šo lietu dēļ gan zeme, gan ļaudis grimst nabadzībā; neviens vairs nepaliek pie sava mēra, un gandrīz katrs zemnieks vēlas kļūt līdzīgs dižciltīgam vīram, bet tas savukārt negrib atpalikt no valdnieka. Tā nu šis tikums – tāpat kā prāta skaidrība – mūsu vidū gandrīz nekur vairs nav atrodams; tik zemu ir kritusi mūsu valdība, audzināšana un nopietnība.

Taču arī šajā ziņā nav aizliegts tas, kas ir piedienīgs un atbilstošs katra cilvēka kārtai, un šīs lietas tāpat var tikt izmantotas tā, lai cilvēks no tām gūtu prieku. Sv. Pēteris negrib redzēt netīrus, rūsainus un nosmērējušos mūkus, nedz arī saīgušus svētos ar visu viņu liekulību un šķietami izcilo, stingro dzīvi, ar kuru tie arī paši savai miesai nedara godu – kā Pāvils Kol.2:23 saka. Šādi liekuļi itin viegli sāk tiesāt un nolādēt citus, piemēram, tad, ja kāda jaunava iet uz dejām vai valkā košus svārkus utt. Ja esi kristietis, Dievs tīri labi pacieš to, ka tu ģērbies, ievērojot savu mēru, pat rotājies un dzīvo tik plaši, cik prasa un atļauj tavs gods; Dievs tev neaizliedz piedienīgus priekus. Tev tikai jāievēro mērs un jārīkojas apdomīgi, tas ir, tu nedrīksti dzīvot, pārkāpjot pieklājības robežas un tiecoties izrādīties, veltīgi izšķērdējot visu mantu. Jo šādai nekrietnībai seko zaudējumi un Dieva sods – aplikšana ar nodokļiem, augļošana, zagšana un laupīšana, līdz galu galā kā kungi, tā arī viņu padotie paši sevi ir pilnīgi samaitājuši.

“Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.”

Iepriekš lasītajā vēstules daļā Sv. Pēteris pamācīja kristiešus, parādīdams, kā viņiem katram pašam – kā cilvēkam – ir jādzīvo; šeit viņš runā par to, kā jāizturas pret citiem cilvēkiem. Viņš apkopo visus labos otrā galdiņa baušļu darbus, ko esam parādā savam tuvākajam; tos visus apustulis ietver spēcīgā, lieliskā vārdā – “sirsnīga mīlestība”. Arī tā nepieciešama kristietim, kam jācīnās pret velnu un jālūdz; šo cīņu nav iespējams izcīnīt, ja mūsu starpā nav mīlestības un vienprātības, bet tikai dusmas un pretestība. To mums māca arī Mūsu Tēvs lūgšana: “.. piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Kā gan mēs varētu lūgt cits par citu, ja nerūpētos par sava tuvākā vajadzībām, bet būtu viens otram ienaidnieki un nevēlētu nevienam nekā laba? Tādēļ tur, kur sirdis iedegušās naidā cita pret citu, lūgšana jau ir apklususi un izdzisusi. Arī nekristīgi cilvēki un pāvesta sekotāji, lai cik svēti viņi gribētu būt, nespēj lūgt, jo izturas naidīgi pret Dieva vārdu un vajā kristiešus. Un tas, kas Mūsu Tēvs lūgšanu izrunā ar dusmām, skaudību vai naidu, nosoda pats savu muti un nolād savu lūgšanu, ja viņš meklē Dieva piedošanu, tomēr nedomā piedot savam tuvākajam.

Taču kristiešu vidū jābūt nevis vienkāršajai, parastajai mīlestībai (kāda sastopama arī pagānu vidū), bet dedzīgai, sirsnīgai mīlestībai. Tā nedrīkst būt tikai šķietama, uzspēlēta mīlestība (ko Sv. Pāvils Rom.12:9 nosauc par neīstu, liekuļotu mīlestību). Kristiešu mīlestībai jābūt patiesi nopietnai un dedzīgai – kā ugunij, kas nav tik viegli apdzēšama, bet ir izturīga un pastāvīga – tāpat kā mīlestība starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem. Tur, kur ir īsta laulātu ļaužu, tēva vai mātes mīlestība, tā tik drīz nebeidzas – pat tad, ja kāds ir vājš, nespēcīgs, augoņu, mēra vai citas nāvīgas slimības pārņemts. Jo lielāks ir posts un briesmas, jo vairāk sirds tiek aizkustināta, un mīlestība pret otru iekvēlojas vēl spēcīgāk.

Šādai sirsnīgai mīlestībai – kā apustuļi to nosauc arī citviet – jābūt kristiešu vidū – tādēļ ka viņi visi ir Debesu Tēva bērni, bet savā starpā – brāļi un māsas. Jā, viņiem ir pienākums mīlēt arī ienaidniekus (kas taču tāpat ir cilvēki, ar tādu pašu miesu un asinīm) un nevēlēt ļaunu nevienam cilvēkam, bet labprāt palīdzēt un kalpot ikvienam, kad un kā vien iespējams. Tās ir skaistās, sarkanās drānas, kurām jārotā kristieši visas pasaules priekšā (tās jāuzvelk virs baltā, Kristībā saņemtā ticības ģērba). Tā mums jāseko Kristus piemēram; Viņš apvilka šādas sārtas mīlestības drānas, kas bija slacītas ar Viņa asinīm, un dega augstās, vārdos neizsakāmās mīlestības karstajās liesmās pret mums, kas vēl bijām Viņa ienaidnieki.

Šo pamācību apustuļi saka tādēļ, ka ir skaidri zinājuši un redzējuši: kristiešu vidū vēl paliek daudz vājību un trūkumu – arī ārējā dzīvē un ikdienas dzīvē ļaužu vidū (nevienā namā, arī vīra un sievas starpā viss nenotiek tik šķīsti) laiku pa laikam daži cilvēki lieto tādus vārdus un izturas tā, ka citi saniknojas. Arī cilvēka ķermenī locekļi saduras savā starpā – cilvēks iekož pats sev mēlē vai ieskrāpē sev sejā utt. Kas šajās lietās grib būt nelokāms, stūrgalvīgs svētais, kas nespēj panest un ņemt par labu nevienu sliktu vārdu un darbu, nevienu trūkumu, tas nevar dzīvot ļaužu vidū; tāds arī neko nezina par kristīgu mīlestību un nevar nedz ticēt ticības apliecības artikulam par grēku piedošanu, nedz arī apliecināt šo ticību savā dzīvē.

Tādēļ kristiešu vidū nav vietas šādiem aukstiem, balinātiem audekliem, bet vienīgi sarkaniem (kā Raksti saka, occum un tinctam, 2.Moz.26:1), tādiem, kas spēj uzturēt uguni un palikt izturīgi, neļaudamies dusmām, nepacietībai vai atriebības kārei, bet panesdami arī kādu pārestību un kaut ko nepatīkamu – kristīga mīlestība ciešanās un panešanā izpaužas spēcīgāk nekā darbu darīšanā.

Tādēļ Sv. Pēteris slavē šādu mīlestību un pamāca, ka tā ir tik izcils tikums, turklāt tik spēcīga un varena, ka spēj ne vien panest, bet arī apklāt grēku daudzumu. Šos vārdus viņš ņēmis no Salamana Pamācībām 10:12, ko pāvesta ļaudis sagroza un izskaidro pretēji ticības mācībai, pārvērsdami mīlestību pret tuvāko par darbu jeb tikumu Dieva priekšā. Galu galā viņi grib teikt, ka mūsu pašu mīlestība apklāj visus grēkus, tas ir, piedod un izdeldē tos. Taču šādu nejēgu vārdos mēs neklausīsimies; jo paši apustuļa vārdi skaidri norāda, ka viņš runā par mīlestību un naidu ļaužu vidū un nevis par mūsu pašu, bet par citu cilvēku grēkiem un pārkāpumiem. Lai apklātu mūsu grēkus Dieva priekšā, ir vajadzīga cita mīlestība, proti, Dieva Dēla mīlestība pret mums. Viņš vienīgais ir grēku nesējs Dieva priekšā, kurš – kā Jānis Kristītājs saka – uzņemas mūsu un visas pasaules grēkus, atbrīvodams mūs no tiem. Ar šo savu mīlestību Kristus mums rādījis priekšzīmi, lai arī mēs mīlestībā panestu un labprāt piedotu citu cilvēku grēkus, kas darīti pret mums.

Salamans aplūko divas pretējas lietas: no vienas puses – naidu un skaudību, no otras – mīlestību; viņš parāda, ko katra no tām rada. Naids – viņš saka – rada nesaskaņas, bet mīlestība apklāj un iznīcina visus pārkāpumus. Ja sirdī ir naids, tas nerimstas un izraisa strīdus; niknums nespēj sevi apvaldīt, tas laužas uz āru, atklādamies indīgos vārdos – vai nu aiz muguras tam, pret kuru modies naids, vai arī tieši un atklāti, tā ka skaidri redzams: cilvēks nevēl otram nekā laba. Te nu seko atbildes lāsti, zaimi, kodieni un sitieni, un, ja naida pārņemto nekas neattur – arī slepkavība un posts. Tas tādēļ, ka naida kungam ir indīgas acis, kas ienīstajā cilvēkā spēj saskatīt tikai ļaunu; un, to saskatījis, viņš šim ļaunajam pieķeras, apcer to, turpina šīs lietas pārdomāt un tajās rakņāties – gluži kā cūka ar savu netīro šņukuru labprāt rokas pa smirdošiem mēsliem. Šādiem nīdējiem mēdz sacīt: es domāju, ka tu esi skatījies man pakaļā; jo tāds cilvēks par savu tuvāko runā tikai to vissliktāko (arī tad, ja viņā ir daudz laba). Turklāt vēl naida pārņemtais vēlētos, lai arī visi citi par viņa tuvāko runātu tikai sliktu, un, ja tomēr nākas dzirdēt ko labu, viņš visu sagroza un izskaidro gluži pretēji. Nu arī otra puse sāk dusmoties, nīst, zaimot un lādēt; tā iedegas nesaskaņu uguns, kas noved pie nevienprātības un dažādām nelaimēm.

Turpretī mīlestība – Salamans saka – ir šķīsts, skaists tikums, kas neļauj runāt vai domāt par tuvāko neko sliktu, bet apklāj ne tikai vienu vai divus, bet daudzus grēkus – pat veselu grēku mežu vai jūru, tas ir – mīlestība netiecas spoguļoties un glaimot sev, uzlūkojot sava tuvākā grēkus, bet izturas tā, it kā nebūtu tos ne redzējusi, ne dzirdējusi. Un, ja arī tos nevar noliegt, mīlestība labprāt piedod un vērš par labu visu, ko vien var. Ja neko vairāk darīt nav iespējams, mīlestība panes un pacieš šos grēkus, neuzsāk ķildu, nedz cenšas iztēlot slikto vēl sliktāku.

Tā apustulis apliecina to, ko arī pats ir skaidri redzējis un pieredzējis – kur ļaudis dzīvo vienkopus, tur neizpaliek grēki un pārkāpumi; neviens nespēj visu laiku darīt to, kas patīk otram, un dažkārt cilvēks pavisam atklāti dara netaisnību. Sv. Pēteris grib mums mācīt, ka ikvienam, kas grib dzīvot ļaužu vidū (kā mums nākas dzīvot vienkopus dažādās kārtās – Svētie Raksti nemaz nerunā par īpašiem svētajiem, kuri neko nespēj panest un grib aizbēgt no pasaules, ja viss nenotiek tieši pēc viņu prāta), jātiecas mīlestībā panest citus cilvēkus, neievērot un apklāt viņu pārkāpumus, lai tiem nesekotu kas vēl ļaunāks. Jo, ja cilvēks neko negrib panest, nedz piedot un aizmirst, tas noteikti izraisīs naidu un skaudību. Tā rodas nesaskaņas un ķildas, mūsu vidū vairs nav miera, mēs kožam un skrāpējam cits citam, darīdami paši savu dzīvi grūtu un bēdu pilnu. Jo tas, ka uz zemes ir tik daudz nepatikas, ķildu un karu, ir tieši šā posta dēļ – tādēļ, ka mūsu starpā nav mīlestības; ja kāds darījis mums pārestību, mēs ļaujam, lai nekrietnais naids noved mūs līdz dusmām un atriebībai. Tā cilvēki, kam vajadzētu citam citu mīlēt, iedegas naidā cits pret citu, nevis pret ļauno.

Ja gribi dzīvot kā kristietis, turklāt šajā pasaulē piedzīvot mieru, tev jācenšas neļauties savām dusmām un atriebības kārei, bet pārvarēt to un nomākt naidu ar mīlestību, neievērojot un panesot arī netaisnību, kuru tev kāds darījis, un bēdas, kas tevi piemeklē tava tuvākā vainas dēļ. Esi krietns cilvēks, kas ar lēnprātību un pacietību var paveikt daudz laba, apslāpēt un novērst naidu un nesaskaņas, atgriežot un mudinot laboties arī citus. Bet, ja tu negribi tā rīkoties, vari arī nīst un skaust, nepacietībā trokšņot un ķildoties, tiecoties pēc atriebības; tomēr tā neiegūsi neko vairāk kā vien ķildas un nemieru. Lai cik ilgi tu sūdzētos un skraidelētu šurpu, turpu, tomēr nekas nemainīsies – citādi jau vispirms vajadzētu izdzēst šos Rakstu vārdus un saukt Svētos Rakstus par meliem.

Arī Sv. Pāvils ir ievērojis šos Salamana vārdus par mīlestību un 1.Kor.13:5‑7 slavē šo tikumu, sacīdams, ka mīlestība “nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas..”. Redzi, tāda ir sirsnīgā mīlestība, par kuru runā Sv. Pēteris – tai ir tādas liesmas un karstums, kas spēj iznīcināt visu ļauno, liekot tā vietā tikai labo; tā nav uzvarama, nedz nomācama, bet pārvar visus šķēršļus; lai cik daudz ļauna tai kāds darītu, tā tomēr paliek laba un dara tikai labu.

Tāda ir un paliek mīlestības būtiskā īpašība – differentia essentialis (ja vien tā ir īsta un godīga, turklāt dedzīga un sirsnīga – atbilstoši savai dabai), ka tā neļauj sevi saniknot, nedz pārstāj mīlēt un darīt labu, panesot ļauno. Īsi sakot – mīlestība nespēj ienīst un būt naidā ar kādu. Neviens nevar izdarīt tik daudz ļauna, ka mīlestība to nespētu panest; neviens nevar grēkot tik daudz, ka tā nespētu apklāt visus grēkus; neviens nevar to tik ļoti sadusmot, ka tā nespētu visu piedot. Mīlestība prot izturēties tikai tā, kā māte izturas pret savu bērnu – lai cik vājš, trūkumu pilns un nešķīsts viņš būtu, māte neievēro viņa trūkumus, pat tos labi redzēdama; mīlestība dara viņu gluži aklu, jā, viņai ir tik šķīstas acis, ka tās uzlūko bērnu kā skaistu savas miesas augli, ko Dievs viņai dāvājis. Tādēļ māte aizmirst visus sava bērna trūkumus – viņai tie šķiet nenozīmīgi; viņa prot tos piedot un aizbildināt: bērna šķielēšana viņai šķiet mīlīgs skatiens, un pat kārpa viņam labi piestāv.

Redzi, tā grēki tiek apklāti mīlestībā; Tas ir īpašs kristiešu tikums, kas pasaulē nav atrodams. Jo pasaulei nav un nevar būt šādas mīlestības – pat tad, ja tā lepojas ar mīlestības vārdu un lieliski prot izlikties. Lai cik skaists ir šis tikums, to arvien vajā šāda sērga – mīlestība tiek pievilta, viltota un tēlota, atdarināta ar melīgas izlikšanās un liekulības palīdzību; neviens negrib, lai citi zinātu, ka viņš nīst un apskauž savu tuvāko – katrs runā laipnus vārdus un izturas šķietami draudzīgi. Jā, tik ilgi, kamēr pret viņu izturas labi un visu dara pa prātam; bet, tiklīdz cilvēks jūt, ka mīlestība pret viņu apsīkst un kaut viens vārds dod pamatu dusmām, viņš uzreiz sien sūdzību maisam galu vaļā, žēlojas un dusmojas par lielo netaisnību, kas viņam notikusi, uzskatīdams, ka nekas tāds viņam nav jāpacieš, slavē savu lielo uzticību un mīlestību pret citiem, apgalvodams, ka sava tuvākā dēļ būtu gatavs izraut sev sirdi no krūtīm utt.; bet tagad viņam tiek atlīdzināts ar tik velnišķīgu ļaunumu. Tāda ir pasaules mīlestība – kā Sv. Jānis 1.Jņ.3:18 saka, tā mīl ar vārdiem, ne ar darbiem; šāda mīlestība nenāk no sirds un tai trūkst nopietnības – tā līdzīga maldugunij, kas spīd, bet nedeg ar īstu liesmu; tā nav pastāvīga, bet ir izdzēšama ar dvašu vai ar vienu vārdu. Tas tādēļ, ka pasaule meklē tikai savu labumu un grib, lai visi tai kalpotu, lai no katra varētu saņemt tikai labu un neko nedot pretī; tā neko negrib paciest un panest.

Te tu iebildīsi: kā? Vai tad ļaunums nav jānosoda? Kas tad notiks, ja visu ļauno pacietīsim un apklāsim? Tad taču ļauni cilvēki tiks mudināti rīkoties pārgalvīgi un vēl vairāk nostiprināties savā ļaunumā, tā ka galu galā vairs neviens nevarēs no viņiem paglābties! Te man jāatbild: daudzkārt esam runājuši par to, kam pienākas dusmoties un sodīt, tāpat arī – kādos gadījumos, cik lielā mērā un kādā veidā tas darāms. Patiesi – valdībai un katram namatēvam ir pienākums dusmoties, sodīt un novērst visu ļauno; tāpat arī mācītājam un sludinātājam jādara tas, kas viņam pavēlēts, jā, arī katram dievbijīgam kristietim jāpamāca un jānosoda tuvākais, ja tas grēko (kā, vienā nama dzīvojot, brālis pamāca brāli). Taču tās ir atšķirīgas lietas – dusmoties un nosodīt ļauno, pildot uzticētā amata pienākumu, un ienīst, tiekties pēc atriebības vai vēlēt ļaunu un negribēt piedot.

Dusmoties un nosodīt, redzot, ka tuvākais grēko – tas nav pret mīlestību; jo īsta mīlestība negrib redzēt sava tuvākā grēkus un kaunu, bet cenšas vērst to visu par labu. Gluži kā tēvs un māte soda ar rīksti pārgalvīgu un nepaklausīgu bērnu, taču neatstumj un nesāk viņu ienīst, bet cenšas panākt, lai bērns labotos, un, tiklīdz tas savu sodu ir saņēmis, rīkste tiek aizmesta. Tāpat – Kristus saka – tu drīksti nosodīt savu brāli, ja tas grēko; tu vari dusmoties un rādīt bargu seju, lai viņš zinātu un atzītu, ka dara netaisnību, un, ja viņš nerimstas, vari to teikt arī draudzei; taču šo grēku dēļ tev nav jāsāk brāli ienīst un turēt sevī niknumu un naidu pret viņu. Jo, kā jau esmu sacījis, īsta mīlestība nedrīkst būt vēsa un vienaldzīga, neievērot tuvākā grēkus un samaitātību; tai jācenšas palīdzēt viņam atbrīvoties no grēkiem. Tādēļ arī mīlestībai jābūt dedzīgai, jākļūst sārtai un niknai, izrādot nepatiku pret grēku un bēdas par to, ka tuvākais, kuru tā mīl, dara tādu netaisnību pret Dievu un pats pret sevi. Taču mīlestība nekad nenobāl naidā un atriebības kārē, bet paliek sārta – tās sirds ir aizkustināta un plūst pāri līdzcietībā un žēlumā pret tuvāko. Jā, ja arī tā neko nespēj panākt ar dusmošanos un pamācībām, tā ka nākas no šāda cilvēka nošķirties un uzlūkot viņu par pagānu, – tā tomēr nevar sākt viņu ienīst, nedz vēlēt viņam ko sliktu.

Tādēļ šādas mīlestības dusmas un nosodījums ir pavisam kas cits nekā pasaules dusmas, naids un atriebības kāre; pasaule meklē savu labumu un negrib paciest neko, kas darīts un sacīts citādi, nekā tai patiktu; bet mīlestība dusmojas tikai sava tuvākā labā – ja arī tā neklusē par ļauno un neattaisno to, tomēr īsta mīlestība spēj visu paciest un panest, izmēģinādama visas iespējas panākt, lai tuvākais labotos; tā spēj skaidri izšķirt šīs lietas – ienīst netikumu, tomēr mīlēt pašu cilvēku.

 “Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.”

Iepriekš Sv. Pēteris ir mudinājis visus kristiešus dzīvot patiesā mīlestībā citam pret citu; tagad viņš norāda dažas lietas, kurās kristiešu mīlestībai jāparādās redzamā veidā. Viņš runā galvenokārt par tiem, kas baznīcā saņēmuši īpašu amatu un dāvanas, ar kurām viņi var palīdzēt citiem; tā apustulis saista visu kristiešu ārējo dzīvi un darbus ar mīlestību, kādā tam visam jānotiek – šī mīlestība nemeklē savu labumu, nedz tiecas pēc izdevīguma, bet dzīvo, kalpojot tuvākajam.

Pirmkārt, apustulis saka: “Esiet viesmīlīgi cits pret citu..”. Tas attiecas uz dažādām mūsu tuvākā miesīgām vajadzībām: kristietim piedien kalpot un palīdzēt citiem kristiešiem ar laicīgiem labumiem – it īpaši nabadzīgajiem un nespēcīgajiem ļaudīm, kas viņu vidū ir kā svešinieki vai svētceļnieki, kuriem pašiem nav ne nama, ne saimniecības – ar tādiem ikvienam labprāt jādalās, un nevienam ceļiniekam nedrīkst ļaut ciest trūkumu.

Tā apustuļu laikos, pirmbaznīcā, kad kristieši visur tika vajāti, padzīti no savām dzīvesvietām, spiesti nožēlojamā veidā klejot no vienas vietas uz otru, bija nepieciešams kristiešus pamācīt, lai viņi – visi kopā un katrs atsevišķi – rūpētos, lai šādi svešinieki viņu vidū neciestu trūkumu, bet tiktu apgādāti un aprūpēti; tāpat arī tagad kristiešiem jārūpējas par to, lai patiesi nabadzīgi cilvēki (nevis slinki ubagi vai klaidoņi), kurus mēdz dēvēt par mājas nabagiem, vai ļaudis, kas vecuma un vājuma dēļ nespēj paši sevi uzturēt, kristiešu vidū tiktu aprūpēti un apgādāti. Šim nolūkam baznīcās jāierīko kopīgas lādes, lai būtu iespējams sniegt žēlastības dāvanas šādiem nabadzīgiem ļaudīm. Tā rīkojušies arī apustuļi – kā lasām Ap.d.6:3. Uz šādiem mīlestības darbiem daudzviet mudinājis arī Sv. Pāvils; tā, piemēram, Rom.12:13 viņš raksta: “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!”

Un to – Sv. Pēteris saka – dariet bez kurnēšanas! Tas ir, ne ar pretestību un nepatiku, kā mēdz darīt pasaule – it īpaši tad, ja tai kas jādod Kungam Kristum, tas ir, Viņa nabaga kalpiem, mācītājiem un sludinātājiem vai viņu bērniem – tā saskaita katru maizes kumosu, kas nonāk nabaga kristiešu mutēs; pasaulei šķiet apgrūtinoši un pārmērīgi, ja tai jāizdod šādām lietām kaut grasis, lai gan velna rīklē tā saber kaudzi naudas. Tā līdz šim, pakļauta pāvestībai, visa pasaule labprāt deva milzum daudz dāvanu slinkajiem, nekam nederīgajiem mūkiem, briesmīgiem, nelabojamiem neliešiem, krāpniekiem un maldinātājiem. Tāda ir šīs pasaules nekrietnība un Dieva taisnīgais sods – pasaule nav cienīga dot dāvanas tiem, kam vajadzētu un varētu tās dot, lai uzturētu Dieva vārdu un nabaga baznīcu, tādēļ tai nākas dot savas dāvanas tādās vietās, kur nekāda pateicība nav sagaidāma. Turpretī kristīgai mīlestībai jābūt labai, spējīgai dot “bez kurnēšanas”, un, kā Sv. Pāvils Rom.12:8 saka, “kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku”, tas ir, labprāt un nepiespiesti. Jo, kā 2.Kor.9:7 apustulis saka, “priecīgu devēju Dievs mīl”.

Tālāk Sv. Pēteris runā par mīlestības darbu, kas paveicams ar Svētā Gara dāvanām – šīs dāvanas dotas visas baznīcas labā, tās vajadzībām; it īpaši tas attiecas uz garīgo amatu jeb garīgo valdību; apustulis grib, lai visas šīs dāvanas tiktu izmantotas tā, lai ar tām kalpotu citiem. Apustulis mudina kristiešus atcerēties, ka viss, kas viņiem dots, ir Dieva dāvanas. Pagāni to neņem vērā, bet dzīvo tā, it kā viss – arī dzīvība – viņiem būtu pašiem no sevis. Turpretī kristiešiem jāzina, ka viņu pienākums ir kalpot ar šīm dāvanām Dievam. Bet to iespējams izdarīt, lietojot šīs dāvanas cilvēku labā, lai kalpotu viņiem – lai ļaudis kļūtu labāki un tiktu vesti pie Dieva atziņas, tādējādi arī baznīca tiktu uzcelta, stiprināta un uzturēta; pasaulei par to nav nekādu zināšanu, nedz izpratnes. Tādēļ apustulis pamāca, ka šādas Svētā Gara jeb garīgās dāvanas kristiešiem jālieto kā labiem dažāda veida Dieva žēlastības namturiem, zinot, ka visas dāvanas mums dotas ne tādēļ, lai mēs kļūtu iedomīgi, bet – lai ar tām tiktu pārvaldīts Dieva nams, tas ir, Viņa baznīca. Šī žēlastība ir daudzveidīga un dāvāta ļaudīm tādēļ, lai cilvēki, kam ikvienam ir sava dāvana, amats un aicinājums, tiktu saistīti savā starpā un kalpotu cits citam.

Sv. Pēteris grib atgādināt – katram atsevišķi –, ka ikvienam jāievēro sava kārta vai amats un uzcītīgi jādara viss, ko prasa šim amatam vai kārtai uzticētie pienākumi. Jo, kā Raksti bieži saka, nav cēlāka darba kā paklausība aicinājumam un uzdevumam, kuru Dievs katram devis, lai cilvēki ar mieru un labu prātu uzticīgi kalpotu savam tuvākajam, nevis tiektos pēc kā tāda, kas dots vai pavēlēts citam; nevienam neklājas uzņemties ko vairāk par to, kas pavēlēts tieši viņam – tā dara tikai vieglprātīgi, nepastāvīgi ļaudis, it īpaši augstprātīgie un stūrgalvīgie pašmāju gudrinieki, kas iedomājas esam gara un spēju pārpilni, tādēļ nespēj palikt pie tā, kas viņiem pavēlēts, bet uzskata, ka viņiem vajadzētu valdīt un vadīt, iejaukties lietās, kuras dara citi, pamācīt un pārspēt gudrībā visus pārējos. Šie ļaudis nevienam nav draudzīgi un visur rada tikai nelaimes; viņiem nav dota žēlastība darīt ko labu – pat tad, ja tie saņēmuši kādas dāvanas, jo viņi tās neizmanto atbilstoši savam aicinājumam, bet tikai sava lepnuma un pārākuma izjūtas nostiprināšanai.

Tādēļ apustulis rāda, cik daudzveidīgas dāvanas Dievs izdalījis saviem ļaudīm; viņš saka, ka ir dažādas dāvanas – tāpat arī Sv. Pāvils sacījis 1.Kor.12:4‑5: katram ir dots un piešķirts kas savs un īpašs – līdz ar amatu, kurā lietojamas šīs dāvanas. Šajā amatā katram jāpaliek tik ilgi, līdz viņš tiek aicināts citā, – kā Sv. Pāvils Rom.12:6‑7 raksta: “Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā..”. Jo ar to, ka esam saņēmuši dāvanas, vēl nepietiek; vēl vajadzīga Dieva žēlastība (kā Sv. Pēteris saka, “dažāda veida Dieva žēlastība”) – lai Dievs dotu savu svētību un izdošanos, ka cilvēks ar šīm dāvanām būtu noderīgs un kalpotu baznīcai, paveikdams kaut ko labu. Bet šāda žēlastība netiek dota tiem, kas nepilda sava amata pienākumus ticībā, saskaņā ar Dieva vārdu. Tādēļ Sv. Pēteris savā vēstulē skaisti parāda, kā pareizi izmantojamas šīs atšķirīgās dāvanas; viņš saka:

“Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir..”

Šī mācība baznīcai ir ļoti nepieciešama, un, ja līdz šim tā būtu tikusi ievērota, tagad pasaule nebūtu antikrista melu un maldu pārpilna. Jo visiem, kas vēlas baznīcā kaut ko paveikt vai ieņemt tajā kādu nozīmīgu vietu – lai cik augsts būtu viņu amats un dāvanas –, šie vārdi rāda mērķi un robežu, cik tālu viņiem jāiet, lai nepārsniegtu noteikto mēru.

Bet baznīcas pārvaldi apustulis iedala divās daļās: pirmā ir mācīšana jeb Dieva vārda sludināšana, otrā – amata pildīšana, valdīšana atbilstoši šim vārdam un mācībai. Par abām šīm lietām Sv. Pēteris pamāca, ka jāraugās, lai neviens tajās nerīkotos pats pēc sava prāta, domām un patikas, bet lai mācītu un valdītu tā, ka baznīcā būtu un paliktu Dieva vārds un darbs jeb amats.

Kristiešu vidū notiek citādi nekā pasaules valstībā un ārējās lietās, kuras saistītas ar laicīgo mantu un kurās cilvēki var radīt likumus un noteikumus atbilstoši savai izpratnei un prāta spriedumiem. Ārējās lietās cilvēki drīkst pavēlēt, sodīt, ņemt un dot saskaņā ar pašu radītajiem likumiem. Turpretī šeit ir garīga, sirdsapziņas vara – Dieva priekšā; kas tās ietvaros tiek sacīts, mācīts, pavēlēts vai darīts, tam jābūt spēkā un jāpastāv Dieva priekšā, jā, jānāk no Viņa paša – tā, lai varētu sacīt: to sacījis vai darījis pats Dievs; jo šajā namā, kur Dievs mājo un valda, Viņš kā īsts sava nama Kungs pats visu runā un dara, – arī tad, ja izmanto cilvēka muti vai roku.

Tādēļ šeit visupirms un vairāk par visām lietām jāraugās – kā no sludinātāju, tā no klausītāju puses –, lai mācībā tiktu sniegta skaidra un droša liecība, tā ka šī mācība būtu īstais, patiesais Dieva vārds, kas no debesīm ticis atklāts svētajiem tēviem, praviešiem un apustuļiem, vārds, kuru Kristus apstiprinājis un pavēlējis mācīt. Nekādā ziņā nav pieļaujams izturēties pret mācību tā, kā katram ienāk prātā vai šķiet pareizi un labi – mācība nav jāpieskaņo cilvēku prātam un izpratnei. Ar Dieva vārdu, Svētajiem Rakstiem nedrīkst rotaļāties un blēņoties, tos nedrīkst skaidrot, grozīt, locīt un staipīt tā, kā būtu labāk cilvēku saprašanās, miera un vienotības sasniegšanai; jo, tā rīkojoties, mēs pazaudētu drošo un pastāvīgo pamatu, uz kuru paļaujas mūsu sirdsapziņa.

Tāpat nav pieļaujams, ka kāds cilvēks, kas iemantojis īpašu cieņu ļaužu vidū, kļuvis pazīstams kā svēts, ar augstu garu un izpratni apveltīts vīrs (pat tad, ja viņš būtu apustulis), piesavinātos varu mācīt visu, ko pats uzskata par labu, un klausītājiem tas būtu jāpieņem, paļaujoties uz to, ka šāda vīra sludinātajai mācībai jābūt pareizai. Bet tieši tā pāvests ar saviem konciliem līdz šim apvārdojis visu pasauli. Viņš sēdējis apustuļu krēslā, pildīdams augstāko amatu, un sapulcinājis koncilus, tādēļ tika uzskatīts, ka ne pāvests, ne koncili nevar maldīties un ikvienam tiem jāuzticas, jāievēro it viss, ko tie nolemj.

Turpretī Sv. Pēteris māca pavisam ko citu, un visi Svētie Raksti, brīdinot no mūžīgās dzīvības zaudēšanas, aizliedz ņemt vērā cilvēka personu vai viņam dotās dāvanas lietās, kas saistītas ar ticību. Ikviena mācība ir jāpārbauda un jāizvērtē, noskaidrojot, vai tā atbilst skaidrajam, nemaldīgajam Dieva vārdam, kas mums ir dots no debesīm, turklāt droši un vienprātīgi apliecināts ar apustuļu un baznīcas liecībām – kopš pašiem tās pirmsākumiem. Arī Sv. Pāvils vēršas pret viltus apustuļiem, kas lepojās, ka esot augsto apustuļu mācekļi, un iedomājās, ka savu ievērojamo skolotāju dēļ drīkst iebilst Sv. Pāvilam; Gal.1:8 viņš izteicis spriedumu visiem šiem ļaudīm: “.. ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!”

Tas attiecas arī uz baznīcas amatu jeb pārvaldi; arī šeit visupirms nepieciešama liecība – lai visi zinātu, ka Dievs šādu amatu ir iedibinājis un pavēlējis, un lai nevienam netiktu atļauts kaut ko noteikt, pavēlēt vai darīt pēc savas patikas vai paša spēkā, apgalvojot, ka šādi darbi ir Dieva pavēlēti vai nepieciešami pestīšanai tādēļ vien, ka cilvēks, kas pavēl tos darīt, ir aicināts un iecelts šādā amatā. Tieši to ir uzdrīkstējies darīt pāvests, uzskatīdams, ka sava augstā baznīcas amata dēļ var valdīt, pavēlēt un iedibināt savus dievkalpojumus un ikvienam jāievēro viss, ko viņš noteicis. Ir jārīkojas šādi: ikvienam, kas grib pildīt baznīcas amatu, vispirms ar Rakstu liecībām skaidri jāpierāda, ka viņam dota paša Dieva pavēle, tā ka viņš var sacīt: to noteicis un pavēlējis Dievs, nevis es; lai ļaudis, šādām pavēlēm klausīdami, būtu pārliecināti, ka paklausa nevis cilvēkam, bet Dievam.

Tā, piemēram, ja es pēc Kristus pavēles kā dvēseļu gans vai baznīcas kalps sniedzu svētos sakramentus vai pasludinu absolūciju, mudinu, mierinu, nosodu utt., tad varu sacīt: to, ko es daru, nedaru vis es, bet pats Kristus; jo es rīkojos ne, savu iedomu vadīts, bet pēc Kristus pavēles, darīdams tieši tā, kā Viņš pavēlējis. Bet pāvests ar saviem ļaudīm to nevarētu sacīt – Sakramentā viņi sagroza Kristus iedibināto kārtību un pavēli, aizliegdami lajiem dzert no biķera; tāpat arī – padarīdami Sakramentu vai misi par upuri dzīvo un mirušo labā. Turklāt vēl viņi iedibinājuši neskaitāmu daudzumu citu negantību bez Dieva pavēles un pret to. Pāvesta ļaudis piesauc mirušus svētos un piekopj vēl citus elku kalpības veidus, ko pāvests iedibinājis, aizbildinādamies ar sava amata vārdu un izlikdamies, it kā Kristus būtu viņam piešķīris tiesības un varu ko tādu pavēlēt un noteikt.

Otrkārt, nepietiek ar to vien, ka amats un pavēle ir Dieva amats un pavēle; ir jāzina un jāparāda ļaudīm, ka spēks, kas dots šim amatam, nav cilvēka spējas, bet Dieva darbs un spēks, tas ir, ka tas, kālab šis amats dots un tiek pildīts, notiek ne tādēļ, ka es to daru vai saku, bet Dieva pavēles jeb iedibinātās kārtības spēkā, tādēļ ka Viņš ir pavēlējis to darīt, gribēdams parādīt savu spēku un darboties caur šādu amatu, kas pilda Viņa pavēli. Tādēļ Kristībā, Sakramentā, absolūcijā nav jāpievērš uzmanība tam, cik dievbijīga, svēta vai cienīga ir persona, kas sniedz Sakramentu vai absolūciju. Jo šādās lietās nekas nenotiek cilvēka cienīguma vai necienīguma dēļ – nav svarīgi, cik svēts ir tas, kas dod, vai tas, kurš saņem; ir svarīgi tikai tas, ka šeit ir Dieva pavēle un Viņa iedibinātā kārtība.

To Sv. Pēteris sauc par spēku, ko piešķir Dievs. Tas darbojas lietās, kas notiek nevis cilvēka spēkā vai cilvēka gribas dēļ, bet Dieva iedibinātās kārtības dēļ un Dieva spēkā. Lai neviens nelielās un neuzdrīkstas iedomāties, ka šīs lietas ir viņa spēkos (kā pārdroši apgalvo pāvests ar savu baznīcas un atslēgu varu); tev jāzina, ka pats Dievs gādā, ka tavs amats ir spēcīgs un tavs darbs – baznīcai noderīgs un svētīgs. Bet, lai tas notiktu, kā jau sacīts, ir nepieciešama Dieva vārda liecība – apliecinājums tam, ka Dievs pavēlējis darīt to, ko dari šajā amatā.

Tādēļ apustuļa vārdos ir nopietni pavēlēts, lai baznīcā neviens neuzdrīkstas kaut ko uzsākt pats pēc sava vai kāda cita cilvēka padoma vai uzskatiem – ne lielas un svarīgas, ne mazākas lietas; tam, kurš grib ko mācīt vai darīt, jārīkojas un jārunā tā, lai viņš visupirms būtu pārliecināts, ka viss sacītais un darītais ir Dieva vārds un Viņa darbs, ko Dievs pats ir pavēlējis – ja tā nav, sludināšana un amats jāatstāj un jādara kas cits. Bet pārējiem savukārt nav jāuzklausa, jātic, nedz jāpieņem nekas cits kā vien tas, kas viņiem ticis sniegts ar drošu Dieva vārda liecību; jo Dievs negrib, lai ar Viņa lietām kāds jokotu – no tām atkarīga dvēseļu pestīšana. Ja šis noteikums un pavēle netiek ievērota, dvēseles nonāk mūžīgā postā un samaitāšanā.

“.. ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu..”

Tas ir šīs vēstules noslēgums un galvenais pamatojums tam, kādēļ kristiešu vidū visam jānotiek tā, lai neviens sava amata vai dāvanu dēļ nepiesavinātos varu, godu un slavu, bet dotu to visu Dievam, kas pats ir aicinājis un sapulcinājis savu baznīcu, pats to valda, svētī un uztur ar savu vārdu un Garu, turklāt dod un dāvina mums savas dāvanas, kas vajadzīgas, lai šī baznīca tiktu uzturēta. To visu Viņš dara aiz tīras žēlastības, vienīgi sava mīļā Dēla Jēzus Kristus dēļ, lai mēs Viņu slavētu un Viņam pateiktos par neizsakāmo žēlastību, kas mums dota bez kādiem mūsu pašu nopelniem, un veltītu visus savus darbus un pūles tam, lai Viņa vārds tiktu iepazīts, atzīts un cildināts.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.