167. Kā Dievs apsargā tevi?


Pamudinājums dzīvot kā kristiešiem

“Jūsu lielīšanās nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” [1.Kor.5:6-8]

Kad Dievs gribēja izvest Israēla tautu no Ēģiptes zemes, Viņš ļaudīm pavēlēja iepriekšējā naktī ēst Lieldienu jēru un, mūžīgi pieminot šo atpestīšanu, ik gadu šajā laikā septiņas dienas svinēt Lieldienu svētkus. Īpaši nopietni Dievs pavēlēja, lai vakarā, svētkiem sākoties, viņu namos nebūtu raudzētas mīklas, nedz arī maizes, kas no tādas mīklas cepta, un šīs septiņas dienas tiktu ēsta tikai neraudzētas mīklas maize vai kūkas; tādēļ arī šīs svētku dienas evaņģēlisti sauc par neraudzētās maizes svētkiem, Mk. 14:1; Lk. 22:1.

Šādas līdzības skaidrojumu Sv. Pāvils šajā vēstulē parāda ar nedaudziem, bet skaistiem un saturā bagātiem vārdiem. Pie tā viņš nonāk pēc tam, kad savas vēstules 5. nodaļā nosodījis korintiešus par to, ka tie lepojas ar Evaņģēliju un Kristu, taču paši nelietīgi izmanto savu brīvību, atļaudamies dzīvot nešķīstu, grēcīgu dzīvi. Apustulis aicina, lai korintieši, kas saņēmuši Evaņģēliju un kļuvuši kristieši, arī dzīvotu kā kristieši – saskaņā ar Evaņģēliju, lai bēgtu un vairītos no visa, kas neatbilst ticībai un kristīgai dzīvei un tādēļ viņiem – kā no jauna dzimušiem cilvēkiem – nepiederas.

Sv. Pāvils šeit lieto līdzību jeb tēlu, runājot par Lieldienu jēru un neraudzētajām maizēm, ko jūdu tautai vajadzēja ēst savos Lieldienu svētkos; viņš to saista ar jaunās derības patieso būtību un kristīgu dzīvi Kristus valstībā. Apustulis rāda, kas ir patiesais Lieldienu Jērs un neraudzētā maize jeb plācenis, kā mums jāsvin īstie Lieldienu svētki, kuros visam jābūt jaunam un garīgam. Šos tēlus viņš apraksta, runādams līksmā un priecīgā garā, lai vēl jo spēcīgāk mudinātu un aicinātu korintiešus atcerēties un labi pārdomāt to, ka viņi ir kristieši. Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: tā kā nu jūs esat kristieši un patiesa Dieva tauta, kam tagad jāsvin Lieldienu svētki, tad jums arī jārīkojas, kā Dieva tautai piederas – jāatbrīvojas no visa rauga, kas jūsu vidū vēl atrodams, lai jums būtu tikai labas, saldas, neraudzētas maizes. Bet par to, kas šeit tiek saukts par raugu, viņš turpat piebilst: “.. ne ar ļaunuma un netikumības raugu..”, tas ir, visu, kas ļauns un nekrietns, kas neatbilst godīgai kristīga cilvēka dzīvei – kā mācībā, tā arī ticībā un visā dzīvē. Apustulis grib, lai kristieši šķīstītos no visām šīm lietām – kā Vecajā Derībā bija stingri aizliegts lietot raugu; viņš vēlas, lai mēs savas Lieldienas svinētu ar īstu, neraudzētu maizi, ko viņš – pretstatā ļaunuma raugam – dēvē par skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, tas ir, patiesu, godīgu jauno dzīvi.

Tādēļ šī vēstule nav nekas cits kā pamudinājums dzīvot labu, kristīgu dzīvi, darīt darbus, kas atbilst šādai dzīvei; šis pamudinājums veltīts tiem, kuri dzirdējuši Evaņģēliju un atzinuši Kristu.

Tā – apustulis saka – mums piederas ēst īsto neraudzēto maizi un oblātas jeb plāceņus (šo vārdu mēs, vācieši, esam ņēmuši no baznīcas, bet pārveidojuši vārdu Oblaten par Fladen[1] , jo citādi mēs, pagāni, pat nezinātu, ko sacīt par plāceņiem un Lieldienām) mūsu Lieldienu svētkos, ticībā baudot mūsu Lieldienu Jēru, Kristu, lai mūsu dzīve un darbi saskanētu ar ticību Kristum, ko esam atzinuši. Apustulis sāk pamācību ar vārdiem:

“Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?”

Šos vārdus apustulis liek par pamatu turpmākajiem pamudinājumiem; tas ir vispārzināms sakāmvārds, kuru Sv. Pāvils labprāt lieto – tas atrodams arī Gal. 5:9. Arī Kristus Mt. 13:33 rāda līdzību par mīklas saraudzēšanu. Tāda ir rauga daba: ja sauju rauga iejauc mīklā, tas visu saraudzē caur un cauri. Sv. Pāvils to attiecina uz garīgām lietām – kā mācībā, tā dzīvē.

Gal. 5:9 viņš lieto šos vārdus attiecībā uz maldu mācību, kam arī ir tāda pati daba: ja kādā atsevišķā mācības daļā vai artikulā tiek ieviests kaut kas aplams un nepatiess, drīz vien visa mācība ir samaitāta un Kristus pazaudēts. Tā bija noticis pie galatiešiem: visa mācība tika sagrozīta vienas vienīgas lietas dēļ – viltus apustuļi mācīja, ka vajadzīga apgraizīšana, tomēr vienlaikus gribēja sludināt arī Evaņģēliju un Kristu. Tāds sākums arvien nes sev līdzi turpinājumu – līdz arī tās lietas, kas vēl palikušas nesagrozītas, nav vairs vajadzīgas un ļaudis, kas bijuši šķīsti, kļūst samaitāti; tā arī Sv. Pāvils Gal. 5:2-4 raksta: “.. es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs”, un: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” Bet šajā vietā Sv. Pāvils attiecina līdzību uz maldiem, kas skar kristīga cilvēka dzīvi. Te notiek tāpat: tiklīdz dodam vaļu miesai un sākam nepareizi lietot savu brīvību, aizbildinoties ar Evaņģēlija vārdu, raugs jau ir iejaukts patiesās kristīgās dzīves vidū; tas drīz vien samaitā ticību un sirdsapziņu, turpinot šo savu darbu, līdz Kristus un Evaņģēlijs ir pazaudēts. Tā būtu noticis arī korintiešiem, ja Sv. Pāvils nebūtu rakstījis šo vēstuli un viņus brīdinājis, mudinādams un piekodinādams izmēzt šo raugu; korintiešu vidū jau bija izplatījušās dažādas pārgalvības, turklāt radušies novirzieni un sektas, kas pretojās Evaņģēlija un ticības vienprātībai.

Tādēļ šie ir zīmīgi vārdi un nopietna pamācība – visiem spēkiem, uzcītīgi sargāties un raudzīties, lai mācībā par ticību vai darbiem netiktu iejaukts, nedz ielaists nekas aplams vai svešs; jo Dieva vārds, ticība un sirdsapziņa ir trauslas lietas – kā senā sakāmvārdā teikts: Non patitur jocum fama, fides, oculus – gods jeb labā slava, ticība un acs – tās ir trīs lietas, kas necieš nekādus jokus. Tāpat kā labs vīns vai dārgas zāles – jo labākas un smalkākas šīs lietas ir, jo vieglāk tās iespējams sabojāt un padarīt kaitīgas – to var panākt pat ar vienu pilienu indes vai netīrumu; arī Dieva vārds un visas Dieva lietas necieš nekādus papildinājumus – tām jābūt pilnīgi tīrām un šķīstām –, citādi tās tūliņ tiek sabojātas un nav vairs derīgas. Sliktākais ir tas, ka ikviena aplamība iesakņojas tik stingri, ka to vairs neizdodas izravēt; gluži kā raugs – lai cik maz rauga ielikts mīklā, tas drīz vien visu saraudzē, un neviens nevar panākt, ka šāda mīkla atkal kļūtu neraudzēta.

Tādēļ tukši un nepatiesi ir apgalvojumi, ko tagad izsaka daži gudrie, kuri grib atrast vidusceļu un izlīgumu starp mums un mūsu pretiniekiem – pāvesta piekritējiem; tie vēlas sludināt Evaņģēliju, tomēr paturēt arī pāvestības ieviestās nelietības, sacīdami, ka to visu nedrīkst nosodīt un atmest vājo kristiešu dēļ; miera un vienprātības dēļ mums vajagot būt mērenākiem un iecietīgākiem, lai abas puses viena otrai dažās lietās piekāptos un būtu pacietīgas. Ja arī viss nenotiek šķīsti un pareizi, esot taču iespējams nākt talkā ar labu izpratni un paskaidrojumiem, lai nepilnības būtu panesamas. Nē, ne tā! Šeit tu dzirdi, ka Sv. Pāvils to negrib, savukārt Dievs ir stingri aizliedzis. Labajā mīklā nedrīkst iejaukt pat ne mazumiņu rauga, jo tas aprīs un samaitās visu; ja pareizā, šķīstā mācība kaut vai vienā atsevišķā lietā tiek sajaukta kopā ar cilvēku izdomātiem papildinājumiem, kaitējums jau ir nodarīts – patiesība tiek aizēnota un dvēseles pazudinātas. Tādēļ kristiešu vidū nav pieļaujama šāda sajaukšana un lāpīšanās mācības lietās; kā Kristus saka, veciem svārkiem nevar šūt jaunas drānas ielāpu.

Tāpat ir arī dzīvē un darbos – arī te nav pieļaujams dot vaļu miesas pārgalvībai, vienlaikus lepojoties ar Kristu un Evaņģēliju, kā to darīja korintieši, kas savā starpā radīja šķelšanos un nevienprātību, turklāt vēl kāds precēja savu audžumāti. Arī šajās lietās notiek tā, kā saka Sv. Pāvils: “Maz rauga saraudzē visu mīklu”, tas ir, visu kristīgo dzīvi. Jo nav iespējams būt kristietim un saglabāt ticību, tomēr dzīvot grēkos un netikumos – pret sirdsapziņu, paklausot miesas pārgalvībai, – kā citā vietā, 1. Kor. 6:9-10, apustulis saka: “Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi .. neiemantos Dieva valstību.” Tāpat Gal. 5:19-21: “Bet zināmi ir miesas darbi .. un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.”

Tādēļ arī šeit nepieciešams nosodīt un nedot vaļu pārdrošajiem, kas apgalvo, ka nedrīkst biedēt ļaudis ar bauslību, nedz teikt, ka tie ir velna varā. Ir nepieciešams mācīt un sacīt, ka vecajam raugam jātiek izmēztam, tāpat arī – ka viņi nevar būt kristieši un saglabāt ticību, pakļaujoties miesas pārgalvībai, apzināti un pret sirdsapziņu turpinot dzīvot grēkos. Vēl daudzkārt ļaunāk un postošāk ir tad, ja šādas lietas tiek darītas, aizbildinoties ar Evaņģēliju un kristīgu brīvību – tādēļ ka tā ir Kristus un Evaņģēlija vārda zaimošana un nicināšana. Šādai nekrietnībai ir jātiek pilnīgi izskaustai, jo ticība un skaidra sirdsapziņa nevar pastāvēt tai līdzās, kā tālāk lasām:

“Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti..”

Ja jums jābūt jaunai, neraudzētai mīklai – apustulis saka –, tad viss vecais raugs jāizmēž, jo, kā jau sacīts, tas nesaskan ar mūsu jauno – ticības un kristieša dzīves būtību. Mēs nevaram palikt, kādi bijuši, un dzīvot tāpat kā agrāk, kad vēl bijām bez ticības, grēkos un ar netīru sirdsapziņu. Nav iespējams būt jaunai mīklai un svinēt Lieldienas, tajā pašā laikā cenšoties saglabāt arī veco raugu – ja tas netiek izmēzts, visa mīkla sarūgs un sabojāsies, tas ir, agrākā grēcīgā dzīve atkal gūs virsroku, nomāks ticību, šķīstību un sirdsapziņas skaidrību, kurā esam sākuši dzīvot.

Te Sv. Pāvils runā nevis par raugu vispār, bet liek izmēzt veco raugu – lai parādītu, ka mēdz būt arī labs raugs. To viņš, bez šaubām, dara Kungam Kristum par godu – tādēļ ka Viņš Mt. 13:33 salīdzina debesu valstību ar raugu, kas taču nevar būt slikts, nedz kaitīgs, bet ir nepieciešams, lai tas tiktu iejaukts mīklā, no kuras cepama laba, svaiga maize. Tas sacīts par Dieva vārdu jeb Evaņģēlija pasludinājumu, ar kura palīdzību tiekam uzņemti Kristus valstībā jeb kristietībā. Šis labais raugs, lai arī šķiet neievērojams un iemanto pasaules nepatiku vai pat nicinājumu, tomēr nes sevī spēku – tas izplatās katrā vietā, kur ir nonācis, un atrod cilvēkus, kas to uzņem; viņos tas darbojas, atjaunojot un darot tos sev līdzīgus – gluži kā raugs, kurš saraudzē mīklu. Turpretī šeit apustulis runā par citādu raugu – par veco, samaitāto un nederīgo raugu, tas ir, par tiem maldiem mācībā un dzīvē, kas nāk no vecā Ādama, miesas un asinīm, samaitājot jauno, šķīsto mācību un jauno dzīvi. Tādēļ apustulis to nosauc par blēdības un ļaunuma raugu un neatlaidīgi prasa, lai kristieši kļūtu par jaunu, svaigu un labu mīklu.

Bet redzi, kā apustulis runā: viņš liek izmēzt veco raugu, pamatodams šo prasību ar vārdiem: jūs taču esat jauna, neraudzēta mīkla. Būt jaunai, neraudzētai mīklai nozīmē būt iemantojušiem ticību, kas turas pie Kristus, ticēdama, ka caur Viņu gūstam grēku piedošanu; pēc šiem vārdiem apustulis runā par Lieldienu Jēru – Kristu, kas par mums upurēts. Caur šādu ticību topam šķīstīti no vecā rauga, tas ir, no grēkiem un sirdsapziņas mokām; nu kļūstam par jauniem, atjaunotiem cilvēkiem. Arī to Sv. Pāvils sauc par vecā rauga izmēšanu.

Kā tad nu sader kopā visi šie apustuļa vārdi: jums jāizmēž vecais raugs, lai kļūtu par jaunu mīklu; un tālāk apliecinātais: jūs esat neraudzēti? Ja viņi ir neraudzēti kā īstās oblātas jeb neraudzētā maize, kā tad var būt, ka viņiem vēl jāizmēž vecais raugs, it kā tas viņos būtu palicis? Atbilde: tā Sv. Pāvils un citi apustuļi mēdz runāt un rakstīt par kristiešiem un Kristus valstību – lai parādītu, kā tajā viss notiek, proti: tā ir valstība, kurā sākusies jauna, kristīga dzīve – caur ticību Kristum, patiesajam Lieldienu Jēram; te tiek svinētas patiesās Lieldienas – ar jaunām, neraudzētām maizēm. Taču arvien vēl paliek kaut kas arī no vecā, un tam jātiek izmēztam un šķīstītam; un tomēr tas kristiešiem netiek pielīdzināts, jo viņiem ir ticība un Kristus – viņiem pastāvīgi jāstrādā un jāvingrinās, lai tas, kas viņos vēl nešķīsts, arvien pilnīgāk tiktu izmēzts un izdeldēts.

Tā, caur ticību, saņemam Kristu un Viņa šķīstību – visu un vispilnīgākajā veidā. Tās dēļ tiekam atzīti par šķīstiem, lai gan paši tūliņ vēl nevaram kļūt pilnīgi šķīsti, bez kāda grēka un vainas. Mūsos vēl atlicis daudz vecā rauga, tomēr tas mums tiek piedots un netiek pielīdzināts, kamēr vien paliekam ticībā un izmēžam atlikušo nešķīstību. To Kristus saka saviem mācekļiem Jņ. 15:3: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Bet turpat, 4. pantā, nosaukdams mācekļus par vīnakoka zariem, Viņš pamāca, ka tiem jātop šķīstiem, lai nestu vēl vairāk augļu. Tāpat Jņ. 13:10 Viņš saka Sv. Pēterim un citiem mācekļiem, ka tiem jāmazgā savas kājas, lai gan viņi ir jau mazgājušies un tīri. Vēl daudzās citās vietās ir sacīts, kā kristietis saņem Kristus šķīstību un tās dēļ tiek atzīts par šķīstu; viņš arī patiesi sāk kļūt šķīsts – jo līdz ar ticību tiek dots Svētais Gars, kas darbojas cilvēkā un panāk, ka turpmāk viņš pretojas grēkam un apspiež to.

Tādēļ ir jānosoda tie, kas tiecas iztēlot un iztiesāt visu kristiešu un baznīcas dzīvi tā, it kā tai vajadzētu būt bez jebkāda trūkuma un vainas un tur, kur tas tā nav, nevarētu būt nedz Kristus baznīcas, nedz arī patiesu kristiešu. Šajā ziņā grēko daudzi maldu gari, īpaši lielie gudrinieki un viltus svētie, kas nespēj pieļaut, ka ļaudīm, kuri kļuvuši par kristiešiem un dzirdējuši Evaņģēliju, vēl būtu kādi trūkumi. Tie paši sev izdomā baznīcu, kurā nedrīkst būt nekā nepilnīga; tomēr šeit, virs zemes, šajā dzīvē tā nevar notikt – arī pie šiem pašiem gudrajiem un svētajiem.

Ir jāzina, ka Kristus amats un vara Viņa baznīcā ir tāda, ka Viņš caur vārdu un ticību dāvā mums savu šķīstību – pilnīgi un uzreiz, turklāt vēl caur Svēto Garu atjauno mūsu sirdis – tomēr tā, ka šo mūsu atjaunošanas un šķīstīšanas darbu Viņš nepabeidz uzreiz, bet ik dienu turpina pie mums strādāt un mūs šķīstīt – lai kļūstam arvien šķīstāki un šķīstāki. Šo darbu Viņš dara caur vārda sludināšanas amatu – ar pamācībām, nosodījumu, stiprinājumu (kā Viņš to darījis arī pie korintiešiem ar Sv. Pāvila starpniecību), tāpat arī ar krusta un ciešanu palīdzību. Jo Viņš ir nācis un darījis savu darbu, cietis un augšāmcēlies ne tādēļ, ka būtu gribējis mūsos saskatīt pilnīgi šķīstus un svētus ļaudis; Viņš pats visos savos darbos ir bijis pilnīgs – būdams bez grēka un pilnīgi šķīsts, Viņš, nākdams cilvēka veidā, mums arī piešķīris un ļāvis baudīt šo savu šķīstību – bez vismazākā trūkuma –, kamēr vien ticība turas pie Viņa; bet pie tā, lai arī mūsos rastos tāda pati šķīstība, ir vēl ik dienu jāstrādā – līdz Kristus šo darbu mūsos pabeigs, tā ka arī mēs būsim tikpat šķīsti un pilnīgi kā Viņš. Tādēļ Kristus ir devis savu vārdu un Garu, ar tā palīdzību mums jāstrādā un jācenšas, lai vecais raugs, kas mūsos vēl palicis, tiktu izmēzts – lai mēs paliktu šajā šķīstīšanā, kas mūsos uzsākta, un neatkristu no tās, bet varētu saglabāt ticību, Garu un Kristu. Bet tas nevar notikt, ja ļaujam vaļu un nepretojamies vecajai, miesīgajai dzīvei, – kā jau iepriekš sacīts.

Redzi, tā ir viena lieta, kuru šie apustuļa vārdi mums māca – ka arī svētajos vēl paliek vājības, kaut kas no nešķīstā un grēcīgā, kas ir izmēžams; tomēr tas netiek viņiem pielīdzināts, jo viņi ir Kristū un izmēž no sevis šo veco raugu.

Otrā lieta, kuru apustulis parāda – kāda ir atšķirība starp svētajiem un nesvētajiem, kaut arī kā vieniem, tā otriem ir grēki; un – kas tie par grēkiem, kuri kristiešiem un ticīgajiem tomēr ļauj palikt svētiem, nepazaudēt ne Dieva žēlastību, ne Svēto Garu. Tāpat viņš parāda, kādi grēki nav savienojami ar ticību un žēlastību.

Grēki, kas paliek arī svētajiem, ir dažādas ļaunas tieksmes un kārības, kuras cilvēkā saceļas pret Dieva baušļiem; šos grēkus svētie piedzīvo tāpat kā visi pārējie cilvēki. Taču atšķirība ir tāda, ka svētie neļauj, lai grēki viņus pieveic, neseko tiem un nepieļauj, lai tādas tieksmes izpaužas darbos, bet pretojas un, kā Sv. Pāvils šeit saka, arvien izmēž no sevis šo raugu. Turpretī citi grēkus no sevis neizmēž, bet seko kārībām un nesavalda miesu, tā grēkodami pret savu sirdsapziņu. Tādēļ tie, kas pretojas grēcīgām tieksmēm, vēl spēj saglabāt mierīgu sirdsapziņu un ticību, bet pārējie gan to nespēj; jo viņi nestājas pretī grēkam, bet seko tam, ievainodami savu sirdsapziņu un nomākdami ticību. Ja paliec pie saviem ļaunajiem nodomiem, tā ka tava sirdsapziņa tevi apsūdz, tu nevari ticēt, nedz sacīt, ka Dievs ir tev žēlīgs. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai kristietis nedotu vaļu šādām grēcīgām tieksmēm.

Jo tieši tādēļ mums tiek dots Svētais Gars – lai tas mūsos cīnītos pret grēku un neatļautu tam valdīt, – kā Sv. Pāvils Gal. 5:17 saka: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu .., ka jūs nedarāt to, ko gribat.” Un Rom. 8:13: “.. ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” Tāpat arī Rom. 6:12: “Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!”

“.. jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus.”

Te apustulis pamato iepriekš sacītos vārdus: jūs esat neraudzēti. Jūs esat jauna, neraudzēta jeb salda mīkla – viņš saka – nedz pati no sevis, nedz arī jūsu svētuma un cienīguma dēļ, bet vienīgi tādēļ, ka jums ir Kristus un jūs ticat Viņam – Lieldienu Jēram, kas par mums upurēts. Tas dara jūs šķīstus un svētus Dieva priekšā, tā ka neesat vairs vecais raugs, kāds bijāt iepriekš, bez un ārpus Kristus; caur šo upuri tiekat samierināti ar Dievu un šķīstīti no grēkiem.

Nu mums ir jauns, Dieva dāvāts svētku laiks, kuram ir ne vairs vecā, bet jaunā būtība, citāds Lieldienu Jērs jeb upuris – ne vairs tas, kurš bija jūdiem, kas, ik gadu upurēdami un ēzdami savus upura jērus, tomēr nekļuva svēti, nedz šķīstīti no grēkiem. Šis upuris jūdiem bija dots un pavēlēts kā zīme un atgādinājums par Dieva apsolīto, nākamo, īsto Lieldienu Jēru – upuri, kas ar savu nāvi un asinīm nomazgājis mūsu grēkus un darījis mūs patiesi svētus. Šo upuri saņemam un baudām caur ticību – nu mums ir vienas vienīgas pastāvīgas un mūžīgas Lieldienas, kurās ticība gūst sev bagātību, atspirgst un kļūst līksma (tas ir, saņem grēku piedošanu, mierinājumu un stiprinājumu), baudot šo Lieldienu Jēru – Kristu.

Bet, ko nozīmē vārdi “par mums upurēts” – to esam dzirdējuši sprediķī par Kristus ciešanām, kur runāts par divām lietām, kam jāpievērš uzmanība. Pirmkārt, lai pārdomājam lielās, bargās un biedinošās Dieva dusmas, kuras Viņš vērš pret grēku; mēs redzam, ka šīs dusmas nevarēja tikt novērstas nekādā citā ceļā un samierināšana nevarēja tikt iegūta ne par kādu citu samaksu kā vien ar šo vienīgo upuri, tas ir, Dieva Dēla nāvi un asinīm. Mēs visi ar saviem grēkiem esam izpelnījušies šīs Dieva dusmas; arī mūsu dēļ Dieva Dēlam bija jātiek upurētam pie krusta un jāizlej savas asinis. Šādām pārdomām vajadzētu likt mums izbīties mūsu grēku dēļ – Dieva dusmas ir bijušas tiešām lielas, ja jau tu dzirdi, ka tās remdēt un atlīdzināt par grēku nav varējis neviens cits upuris kā vienīgi Dieva Dēls. Vai gan tu domā, ka būtu varējis panest tādas Dieva dusmas vai pastāvēt to priekšā? To taču tu nevari neatzīt vai neievērot!

Otrkārt, te jāuzlūko un jāatzīst Dieva neizsakāmā žēlastība un mīlestība pret mums – ka šo draudu vidū cilvēka sirds var atkal celties un tikt brīva no sava grēka; mums jāpārdomā, kādēļ Dievs nav taupījis savu vienīgo Dēlu, bet nodevis Viņu par upuri – krustam un nāvei, lai dusmas tiktu no mums novērstas; vai gan ir iedomājama vēl lielāka mīlestība un labvēlība? Tādēļ apustulis mums norāda uz šo upuri – lai mēs gūtu drošu un patiesu mierinājumu cīņā pret grēku; te vari redzēt un aptvert, ka Dievs negrib, lai tu sava grēka dēļ ietu pazušanā – Viņš dāvā tev šo upuri kā augstāko savas žēlastības un tavas pestīšanas ķīlu. Tādēļ – lai cik liels ir tavs grēks un Dieva dusmas, ko šis grēks ir pelnījis, tomēr šis upuris – Dieva Dēla nāve – ir daudz lielāks; to Dievs tev sniedz kā drošu zīmi tam, ka šā upura dēļ Viņš būs tev žēlīgs un piedos grēku. Tas jāsatver ticībā, kas turas pie šiem vārdiem: “Mūsu Lieldienu Jērs ir Kristus, kas upurēts mūsu labā”, un tajos rod mierinājumu un stiprinājumu.

“Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.”

Tā kā mums ir Lieldienu Jērs un patiesie Lieldienu svētki, mums tie pienācīgi jāsvin un jāpriecājas tā, kā mums piederas to darīt – ka ēdam ne iepriekšējo, veco raugu, bet īstās oblātas un neraudzētās Lieldienu maizes. Šīm divām lietām ir jābūt kopā – Lieldienu Jēram un neraudzētajām maizēm; šis Jērs ir Kristus, kas par mums upurēts – tur mums no savas puses nav jādara nekas vairāk kā vien caur ticību jāsaņem un jābauda tas, kas mums dots un dāvināts. Bet, ja esam saņēmuši Lieldienu Jēru, mums pienākas ēst arī neraudzēto maizi, tas ir, līdzās ticībai Lieldienu Jēram sargāt šķīstu Evaņģēlija mācību, turklāt ar krietnu dzīvi un labu priekšzīmi izturēties atbilstoši saņemtajām dāvanām – arvien dzīvot kā mūžīgos Lieldienu svētkos – kā Sv. Pāvils to šeit nosaucis –, kuros mēs kā jauni cilvēki Kristus ticībā esam taisni, svēti un šķīsti, dzīvodami Svētā Gara mierā un priekā, kamēr vien esam šeit, virs zemes.

Arī te, tāpat kā sākumā, apustulis pretstata vienu otrai šīs divas lietas – veco raugu un neraudzētās maizes; par raugu viņš sauc visu, kas nāk no vecās, grēcīgās dabas, no miesas un asinīm; taču arī tajā viņš izšķir divas lietas, sacīdams: “ne ar ļaunuma un netikumības raugu”. Par ļaunumu Sv. Pāvils sauc visdažādākos grēkus un netikumus, ar kuriem tiek atklāti darīta netaisnība pret Dievu un tuvāko. Savukārt par netikumību tiek saukta ļauna viltība, veikli, negodīgi paņēmieni, kas tiek izmantoti mācības lietās, lai sagrozītu Dieva vārdu un aizvestu cilvēku sirdis projām no ticības un šķīstības, pareizas izpratnes – kā Sv. Pāvils 2. Kor. 11:3 brīdina, sacīdams: “Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.” Te pieskaitāmas arī citas negantas lietas, liekulība un visāda veida apgrēcība, kas darbojas izveicīgi un ar viltu (it īpaši – slēpjoties aiz Dieva vārda) un vēl grib atrast kādu aizbildinājumu, lai šāda rīcība netiktu saukta par netaisnību mācībā vai dzīvē, bet gan par pareizu, labu un kristīgu rīcību. Šādas lietas Kristus sauc par farizeju raugu, Hēroda raugu u.c. – pasaulē, it īpaši šajos pēdējos, visļaunākajos laikos, šādu netikumības veidu ir bezgala daudz.

Pretstatā minētajām lietām apustulis nosauc šīs divas: skaidrību un patiesību. “Skaidrība” ir pareiza, kristīga dzīve un rīcība, kas nāk no uzticīgas, dievbijīgas sirds – tā dara labu ikvienam, negrib darīt netaisnību vai kaitēt nevienam cilvēkam un dara citiem to, ko pati no tiem vēlētos saņemt. Savukārt “patiesība” nozīmē to, ka nerīkojamies viltīgi vai melīgi, nevienu nekrāpjam un nemaldinām, bet mācām un dzīvojam pareizi un godīgi – saskaņā ar skaidro Dieva vārdu. Šīm lietām jābūt un jāparādās kristiešu vidū – pie tiem, kas nu ir jaunā kārtā un dzīvē, svinēdami jaunos Lieldienu svētkus –, lai gan ticība, gan mācība un dzīve būtu atbilstoša tam, ko esam saņēmuši.


[1] – Par oblātām sauca plakanas dievmaizītes, kas tika upurētas (lat. oblatus) Romas katoļu dievkalpojumā. Vācu Fladen – plācenis, rausis – atvasināts no šā vārda.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.