120. Pār kuriem nāks Dieva sods?


Pamest savu pirmo mīlestību

“Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” [Atkl.2:4]

Pamest savu pirmo mīlestību

Vispirms no šī panta es saprotu, ka Kristus ilgojas pēc manas mīlestības! Tā ir liela žēlastība, ka Viņam rūp mūsu mīlestība tik ļoti, ka Viņš ilgojas pēc tās. Viņš nevēlas mūs tikai par Saviem kalpiem, bet arī par Saviem draugiem. Viņš nesamierinās, ja saņem no mums tikai darbus, bet vēlas, lai mēs Viņu arī mīlētu. Kristus nevēlas vienīgi mūsu kalpošanu, Viņš vēlas mūsu sirds mīlestību.

Otrkārt, šis pants rāda, ka daudzi spēj būt ārēji labi kristieši, taču viņu sirdīs pietrūkst pirmās un svarīgākās lietas – īstās dzīvības. Un daudzi, to lasīdami, ar to paši sev pasludina spriedumu. Viņi ir līdzīgā stāvoklī kā Efezas mācītājs, kam piemita visas dievbijībai vajadzīgās lietas, izņemot vienu – pirmo mīlestību.

Bet vai šāds cilvēks, pārbaudot sevi, spēj ticēt un nojaust sevī šo trūkumu? Būdams apgaismots kristietis, kā brālis starp brāļiem, viņš patiesi ir dzimis no Dieva, un Kristus var liecināt par viņa pirmo mīlestību. Tāpat viņš ir apliecinājis savu dievbijību ar darbiem.

Jā, viņš ne tikai dzīvo dievbijīgu dzīvi un dara labus darbus Kristus vārda dēļ, bet savu darbu dēļ ir ticis vajāts. Un šais lietās viņš ir pastāvīgs un uzticams, viņš nepagurst un pacietīgi turpina visu. Viņam pat piemīt tāda gara gaisma, ka viņš spēj izšķirt viltus apustuļus no īstiem un turklāt vēl ienīst nikolaītu darbus, ko ienīst arī Tas Kungs utt.

Vai šādam cilvēkam nevajadzētu būt pārliecinātam, ka ar viņu viss ir kārtībā? Bet Kristus saka ko citu. Par spīti visām viņa labajām īpašībām, Kristus viņam saka: “Man pret tevi ir tas, ka esi atstājis savu pirmo mīlestību.”

Ja tevī ir izsīkusi pirmā mīlestība un tās darbi, tu esi bīstamā stāvoklī. Tā kā ticīgiem mēdz būt vāja un tramīga sirds, ir svarīgi pieminēt to, ka mums rūpīgi jāievēro atšķirība starp pirmo mīlestību un pirmajām emocijām. Atceries: blakus mīlestībai, ko piedzīvoja pārnākušais dēls, kad tēvs viņu tik nepelnīti un sirsnīgi apskāva, Kristus runāja arī par līksmiem svētkiem ar mūziku un dejām un nobarota teļa ēšanu. Svinības un priecāšanās nevar turpināties katru dienu. Dēlam bija jāstrādā arī ikdienas darbi un jāēd ikdienas ēdiens.

Tas raksturo Dieva izturēšanos pret Saviem bērniem. Vispirms ir svētīgo emociju jaukais laiks, kad Jānis var atdusēt blakus Jēzum, Marija Magdalēna var nākt pie Viņa un uzlūkot Viņa laipno vaigu. Šai laikā kāzu viesi nevar gavēt.

Bet viņi gavēs tad, kad līgavainis tiks paņemts prom no viņiem. Tad Jānis vairs nedusēs pie Jēzus krūtīm. Tad Marija vairs nevarēs būt Viņa tuvumā. Un to pieredz visi kristieši. Patiesi ir Lutera vārdi:

“Kad ticība pieaug, emocijas iet mazumā.”

Šīs emocijas nav tas pats, kas pirmā mīlestība.

Kas ir pirmā mīlestība? Ikvienam ir labi jāizprot, kas ir pirmā mīlestība, kur tā cēlusies un no kā atkarīga. Tā ir cēlusies tikai un vienīgi no daudzu grēku piedošanas un no tā, ka Pestītājs kļuvis neaizstājams, jo cīņā ar mokošiem grēkiem Kristus cilvēkam ir kļuvis mīļš un dārgs grēku piedošanas dēļ. Tas ir galvenais.

Glābējs ir kļuvis neaizstājams un dārgs, jo tur, kur ir lieli grēki, vēl daudz lielāka ir Dieva žēlastība [Rom.5:20]. Nekas cilvēkam nav tik dārgs debesīs un virs zemes kā Pestītājs, no kura nāk visa žēlastība. Un šī mīlestība kļūst arvien stiprāka un mans Glābējs man kļūst dārgāks un nepieciešamāks, kaut arī manas emocijas kļūst vājākas.

To atceries, lai spētu atšķirt, kas ir pirmā mīlestība un pirmās emocijas. Jo vairāk tu pieķeries Pestītājam, jo mīlestība kļūst stiprāka, pat arī ja emocijas iet mazumā. To nav spējīgi saprast tie, kam visa ticības dzīve sastāv vienīgi no dažādām emocijām, nevis no īstā ticības satura. Tomēr šo patiesību ir spējīgi saprast tie, kam grēks un žēlastība ir neapšaubāma dzīves īstenība.

Kad domājam par Kristus vārdiem saistībā ar Efezas mācītāju, mēs skaidri ieraugām, ko Tas Kungs vēlas sacīt: “Tavi darbi un pūles Mana vārda dēļ, tavas ciešanas un pacietība, tavas spējas un dāvanas pazīt garus, jā, vēl vairāk – Manas baznīcas labklājība, Manas valstības celšana, Manas mācības šķīstība – tas viss tev ir svarīgs un dārgs. Bet vienīgi Es, tavs Izpircējs un Aizstāvis, esmu kļuvis tev mazāk svarīgs. Vienīgi Es un Mani darbi, Es Savās izpirkuma asinīs mērcētajās drānās vairs neesmu tev tik neaizstājams un dārgs kā mūsu kopības pirmajās dienās. Tu domā, ka tagad tev vairs nevajag kā toreiz zemoties pie Manām kājām, alkstot pēc Mana darba augļiem, Manu asiņu nopelniem un tavu grēku piedošanas. Tagad tu uzskati, ka tavi labie darbi, tava jaukā kristīgā ticība, tava noderīgā darbošanās ir tev pietiekama.”

To Kristus gribēja teikt, kad Viņš uzskaitīja šā cilvēka nopelnus un beigās piebilda: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.”

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.