238. Ko nozīmē taisnošana?


Palmarum svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)


Palmu svētdienā, ko mūsu ģeogrāfiskajos platuma grādos pierasts attiecīgi dēvēt par Pūpolu svētdienu, nolasītā Svēto Rakstu vieta mums atklāj lēnprātīgā Ķēniņa gaviļu pilno sagaidīšanu un triumfiālo iejāšanu Jeruzalemē. Šī ir svētdiena, kurā Evaņģēlijs mūs pieved īpaši tuvu klāt visdramatiskākajiem notikumiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus dzīvē, notikumiem, kam sekojošais posts, nicinājums, apsmiekls un nāve patiešām liek mums aizdomāties…

Es atļaušos sacīt, ka šie notikumi mums rāda pietuvošanos visas cilvēces vēstures no grēkā krišanas brīža līdz pat šodienai vissvarīgākajam notikumam. Šie notikumi atklāj, ka bez Kristus palīdzības nav iespējams aptvert Viņa personu un veikumu.

Iesākumā dzirdējām, ka Jēzus tuvojas Jeruzalemei. Lai piepildītos Vecās Derības pravieša sacītie vārdi par mūsu Pestītāju: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa, Viņš sūta Savus mācekļus pēc kumeļa un tie veic uzdotos pienākumus. Šo notikumu darbība risinās neilgi pirms jūdu svētkiem – Pashā. Tajā laikā daudz ļaužu dodas uz Templi, kurš atrodas Jeruzalemē, un viņu ceļi krustojas ar Kristus iecerētajām gaitām.

Daudzi jau pirms tam bija redzējuši vai dzirdējuši par Jēzus veiktajiem darbiem un sludināto mācību.

Es ceru jūs vēl atceraties padomju laikus, īpaši 1.maija vai 7.novembra svētku demonstrācijas. Varbūt šeit ir arī kāds vai vairāki, kuri paši tajās ir piedalījušies-smaidīgām sejām, svinīgās drēbēs, soļojot plecu pie pleca, darbaļaužu pūlī ik pa brīdim izkliedzot kādu no saukļiem. Visi šķita priecīgi un apmierināti, taču rodas nopietns jautājums: vai ļaudis, kuri piedalījās demonstrācijās, ticēja tam ko dara?

Pūļa efekts ir lipīgs, pūlī zūd personas identitāte, un ir iespēja, nenesot atbildību, paslēpties nenoteiktībā. Tas cieši sasaucās ar pūli, kas pulcējās ap Jēzu brīdī, kad Viņš devās uz Jeruzalemi. Šis pūlis bija rotājies ar vītnēm un zaļumiem, tas līksmoja un priecājās, laižot vijīgas dejas soli, un saskaņā ar 118.psalmu [:26], gavilējot sauca: “Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” Sapulcējušies ļaudis noteikti atcerējās Vecās Derības praviešu sacīto un sagaidīja Viņu ar U-R-R-Ā-Ā-Ā!

Pūlis vēlēja uz kumeļa jājējam visu to labāko – tas ir izdošanos un svētību. Viņi sirds dziļumos cerēja, ka Jēzus būs tautas laicīgo vajadzību un vēlmju piepildītājs un ka Viņš būs Izraēla politiskais un laicīgais Ķēniņš un vadītājs. Jēzus Kristus vairs neslēpās un nevairījās, Viņš ļāva, lai piepildās, kā sacīts Svētajos Rakstos, skaidri zinādams, kas ir cilvēku visdziļākajā sirds nostūrī un prātā, kādas ir domas un cerība.

Turpmākajā Bībeles tekstā varam atklāt, ka pūlis nav pareizi izpratis nedz Kristus personu, nedz Viņa darbu. Tā neapmierinājuši savas vajadzības un vēlmes pēc politiskā vadītāja, ilgas un cerības pēc ķēniņa, kurš jāj ar baltu, staltu zirgu, tas apliecināja, ka šī sagaidīšana, sveikšana un gaviles ir bijusi tīrā māžošanās. Pūlis bija jau citā noskaņojumā un sauca: “Nost ar šo! Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! Atlaid mums Barabu!” [Lk.23:18.21] Te mēs redzam, ka ar sava paša spēku un prātu bez Dieva žēlastības un Viņa labā prāta nevaram uz Jēzu Kristu ticēt, nedz pie Viņa tikt.

Tā ir gan ar pūli, kas strauji maina savus uzskatus: vienu brīdi grib celt Jēzu par ķēniņu, citu – jau notiesāt ar nāvessodu, gan ar Kristus mācekļiem – 12 apustuļiem, kaut arī tie neilgi pirms došanās uz Jeruzalemi bija skaidri dzirdējuši, ka: “Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un ka trešajā dienā Viņš celsies augšām.” [Mt.20:18-19]

Viņi to dzirdēja, bet ausis palika aizslēgtas, jo tie it neko nebija sapratuši un jau nākamajā brīdī runāja aplamas lietas un vēlāk briesmu brīdī pameta Pestītāju vienu pašu. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad augšāmceltais Kungs Kristus viņiem atdarījaa acis un saprašanu, un tikai tad viņiem Jēzus Kristus vārdi un darbi tapa skaidri, un radās saprašana par pieredzētajiem notikumiem…

Tāpat arī šodien, kā pirms 2000 gadiem, vai pat kopš senās cilvēces grēkā krišanas – ja cilvēkam ļautu brīvi rīkoties un atņemtu tam Dieva žēlastību, tas ar lielāko prieku mestos darīt ļaunu, nepaklausītu Dievu un labprāt bēgtu no Viņa. Nedz es, nedz jūs netiekat pie mūsu Pestītāja, ja vien Svētais Gars mūs ar Evaņģēliju nav aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis un svētījis īstenā ticībā.

Kaut arī Jēzus Kristus pazina pūlī esošo cilvēku sirds nodomus un prātā radušās idejas, Viņš lēnprātīgi ļāva notikt visam, lai piepildītos kā Rakstos sacīts. Pestītājs labprātīgi devās uz Viņam paredzēto Ķēniņa troni. Tronis izrādījās savādāks, nekā to iedomājās tauta- greznu un majestātisku,turpretī, tas bija sāpju un ciešanu pilns. Krusta nāvē Kristus devās saņemt Savu valstību caur salauzto miesu un slacītajām asinīm. Šajā ciešanu tronī Tas Kungs tika kronēts ar ērkšķu vainagu, Viņam tika caurdurtas rokas un kājas un ar šķēpu uzšķērda sānu. Un šis ir tas mokpilnais tronis, no kura mums visiem atspīd pestīšanas gaisma un grēku piedošana. No vienas puses šī traģisma pilna inaugurācija, un tomēr kristiešiem, kuri ir grēka nastu novārdzināti – šis ir mierinošākais notikums, jo stāv rakstīts, ka vienam nevainīgam jāmirst par daudziem, lai ticībā Viņa vārdam iemantotu Debesu valstību.

Nereti Kristus ķēniņa amats tiek pārprasts. Pirmajā mirklī var šķist, ka Kristus ir godības Ķēniņš, un pūlis viņu par tādu arī uzskatīja, gaidīdams atbrīvošanos no okupācijas un varmāku apspiešanas, cerēdams uz tūkstoš gadu miera valstību virs zemes. Bet sliktie ļaundari, bezdievīgie jūdu vadītāji, skaudības dēļ Viņu sagūstīja un nodeva tiesai, safabricējot liecības, apsūdzot politiskā apvērsuma mēģinājumā, un kulminācijā izspieda no zemes pārvaldnieka visbargāko spriedumu – nāves sodu.

Tā spriež neatdzimis prāts. Tā mēdza spriest arī dievbijīgie jūdi, tā sprieda arī paši tuvākie Kristum – Viņa mācekļi. Viņi nezināja ko runā un ko dara, kamēr Kristus viņiem nebija devis saprašanu. Kamēr neatspīdēja dievišķā gaisma, tie blandījās un klīda tumsā, taustījās un meklēja, tomēr nedz satvēra, nedz atrada, jo tie bija garīgi apstulboti un miruši. Caur ūdeni un garu viņiem bijā jāpiedzimst no jauna Kristībā, lai iemantotu mūžīgo dzīvību un piekļūtu Dieva neizmērojamās žēlastības pārpilnībai.

Tomēr tas nav tā, kā izskatās pirmajā brīdī, Dieva Dēla nāve nav ļaundaru uzvara, bet gan ieguvums grēciniekiem, ar to mēs varam stiprināties un tikt iepriecināti.

Un nobeigumā jāatgādina, ka neatdzimis cilvēks nespēj ar savu racionālo prātu un pieredzi izspriest garīgās lietas. Tas nespēs novērtēt Kristus lēnprātīgo ceļu uz troni, kuru Viņš iegūst caur krusta nāvi. Tas nespēs novērtēt krusta svētību un spēku. Jo ar sava paša spēku un prātu, bez Dieva žēlastības un Viņa labā prāta, nevaram uz Jēzu Kristu ticēt, nedz pie viņa tikt, bet Svētais Gars mūs ar Evaņģēliju ir aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis un svētījis īstenā ticībā. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.