9. Ko nozīmē desmit Dieva baušļi?


Palikt pie īstenās atziņas

Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo. [Ebr.13:9]

palikt pie īstenās atziņas

Cik svarīgs un vajadzīgs pamudinājums! Mēs zinām, kas Sātanam padomā. Viņš labi zina, ka nekas mums nevar kaitēt, kamēr vien Kristus mums ir dārgs un svarīgs, kamēr Viņš mums ir visas lietas. Savukārt, ja ticība Kristum ir zudusi, nekas mums nevar palīdzēt. Vienīgi Kristus ir spējīgs iznīcināt velna darbus [1.Jņ.3:8], un vienīgi Viņš var “atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves” [Hoz.13:14].

Ja vien es pieķeros Kristum un tīrajam, veselīgajam Dieva vārdam, Dievs noteikti palīdzēs. Un, pat arī ja viss vienmēr nebūs kārtībā un dzīvē neies labi, es tomēr arvien tikšu atjaunots. Taču, ja vecā čūska mūs aizvilinās prom no Kristus un īstenās atziņas, tad velns būs guvis virsroku un mēs bez palīdzības un aizstāvības būsim krituši viņa rokās.

Mēs vienmēr piedzīvosim, ka visas velna pūles, spēki un viltības ir mērķētas, lai atviltu mūs no Kristus un iedvestu mums ko citu, lai kas tas būtu – paša cilvēka dievbijība, svētums un labie darbi, lai tikai mūsu ticības un paļāvības slāpes nebūtu vērstas uz Kristu. Tādēļ dižais apustulis saka: “Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū” [2.Kor.11:3].

Briesmas katrā ziņā nav nekur tālu. Bez šiem nemitīgajiem velna centieniem arī pašā cilvēka dabā ir šausmīga nepateicība un aizmāršība par Dieva svētību un Viņa glābšanu no posta. Turklāt cilvēka dabā ir milzīga ziņkāre pēc visa jaunā, jo tam arvien uznāk garlaicība un tas vēlas ko jaunu, kādas izmaiņas. Šādi Kristus un Viņa Evaņģēlijs visam veselajam saprātam šķiet muļķība un piedauzības akmens.

Tāpēc mums jāpārliecinās, ka aizvien esam uz pareizā ceļa un pie pilna prāta, lai tas, kas ir svarīgākais debesīs un pie Dieva, būtu svarīgākais arī mums! Dieva acīs nekas nav lielāks un svarīgāks par Dieva Dēlu, kas ir upurēts mūsu labā. Arī mums lai Viņš ir vērtīgākais un dārgākais. Ja mums ir citas vērtības un kaut kas cits liekas svarīgāks par Viņu, tad tā ir slikta zīme, un mums tas jānožēlo Dieva priekšā un jālūdz Viņam pēc pareizajām vērtībām un pareizā prāta.

Mums tāpat jāzina un jāatceras, ka neviens grēks virs zemes nav tik briesmīgs un tik ļoti neizraisa Dieva dusmas kā nepateicība un nicinājums pret Viņa lielajām svētībām. Neviena Dieva svētība nav lielāka par to, ka Viņš deva mums Savu vienpiedzimušo Dēlu un Viņā mūžīgo dzīvību, kad vienīgais, ko bijām pelnījuši saņemt, bija mūžīgs sods par mūsu grēkiem. “Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?” [Ebr.2:3]

Vēl vairāk, kad esam redzējuši Dieva godību Kristus Evaņģēlijā un ticībā kļuvuši par Dieva bērniem, un baudījuši, ka Tas Kungs ir labs, būtu briesmīga nepateicība, ja mēs uzlūkotu žēlastību un Evaņģēliju kā nieku un sīkumu, kas neiet mums pie sirds.

Jēzus to sauca par pirmās mīlestības atstāšanu. Arī Pāvils raksta par galatiešu pirmo mīlestību. Viņi no sākuma Evaņģēliju vērtēja ļoti augstu un tā sludinātāju saņēma kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. Un viņš piebilst: “Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši” [Gal.4:15]. Tik ļoti viņi toreiz cienīja Evaņģēliju! Bet, kad sveša mācība tos savaldzināja un tie nepaklausīja patiesībai, tad Pāvils ar skumjām sacīja, ka viņi no jauna ir situši krustā Kristu, zaudējuši Viņu un atkrituši no žēlastības [Gal.5:4].

Cik briesmīgi, ka tā var notikt ar ticīgu cilvēku, kas Kristus vārdā turpina strādāt un ciest, ar vērīgu skatu atpazīt maldu garus un vairīties no tiem, jo šāds cilvēks var pazaudēt savu pirmo mīlestību uz Kristu. Tādējādi tikai ar klusu iekšēju miršanu caur īstu atgriešanos un ticību ir iespējams palikt uz īstā ceļa, kā to pasludina Kristus zīmīgie vārdi Jāņa atklāsmes grāmatā 2:2–5.

Beidzot mums arī jāpamana, ka ir būtiski saglabāt ne tikai pareizu mācību, bet arī dzīvi, lai Kristus arvien mums būtu tuvs un dārgs – mūsu sirds vislielākā vērtība un jaunā dziesma, kas nekad nenovecos vai nekļūs garlaicīga. Mums arvien ir jāvingrinās savā ticībā un dzīvē, ik dienas atgriežoties Dieva priekšā un ar atmodinātu sirdsapziņu sūdzot savus grēkus.

Mums ik dienas būs nepieciešama pārliecība par grēku piedošanu, žēlastību un draudzību ar Dievu. Un Kristus vienmēr mums būs dārgs, svarīgs un neaizvietojams. Mēs vienmēr jutīsim vajadzību, slāpes un vēlmi pēc Evaņģēlija vārdiem, un labprāt klausīsimies, dzirdēsim un runāsim par Kristu.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.