354. Kādēļ Vakarēdiena sakraments jābauda cienīgi?


Pagānu darbi

Tā kā Sv. Pāvils savā Vēstulē romiešiem apgalvo, ka “pagāni [..] sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības” (2:14-15; skat. arī 1:19-20, 32), mums ir jāapskata arī jautājums, kādā ziņā pagāni jeb neatdzimušie ir spējīgi darīt labus darbus.

Pagānu darbi

Lai arī par patiesi labiem darbiem šī termina dziļākajā nozīmē var saukt vienīgi tos, kuru pamatā ir ticība un neviltota mīlestība uz Dievu (Ebr.11:6), mēs tomēr varam attiecināt terminu “labs” uz visiem tiem neticīgu cilvēku veiktiem darbiem, kuri tiek darīti saskaņā ar viņu sirdīs ierakstīto dievišķā likuma normu (Rom.2:15; 1:32), piemēram, uz izsalkušo paēdināšanu, noskrandušo apģērbšanu, palīdzību apspiestajiem, apzinīgu sava pienākuma veikšanu utt.. Luters reiz teica, ka ārēji šie darbi bieži vien pārspēj ticīgu cilvēku darbus, jo “Aleksandrs Lielais, Jūlijs Cēzars un Scīpions ir paveikuši dižākus darbus, nekā jebkurš kristietis”.

Taču, neskatoties uz šo apstākli, gan Luters, gan luteriskās ticības apliecības apgalvo, ka atšķirība starp ticīgu un neticīgu cilvēku labajiem darbiem, ir atšķirība pēc būtības, nevis pēc kvalitātes; tas nozīmē, ka neticīgu cilvēku labie darbi patiesībā vispār nav attiecināmi uz kristiešu labo darbu kategoriju, bet ir labi, vienīgi raugoties no ārējā, nevis iekšējā viedokļa. Luters saka:

“Lai nolādēti ir visi tie darbi, kuri netiek darīti mīlestībā.”

Arī neticīgu cilvēku labo darbu iniciators patiesībā ir Dievs, taču ne Viņa žēlastības valstībā, kur Svētais Gars ar žēlastības līdzekļu palīdzību izraisa garīgi labus darbus, bet gan Viņa spēka valstībā, kurā Dievs ar cilvēka sirdī ierakstītās bauslības palīdzību izraisa laicīgi labus vai ārēji labus darbus, lai uzturētu šo pasauli. Šie ārēji labie darbi ir nepieciešami cilvēku sabiedrības labklājībai un tādēļ Dievs tos atalgo ar laicīgu svētību savā spēka valstībā. Tātad, šādā ziņā neticīgu cilvēku darbus var saukt par labiem; tie tiek veikti, saskaņā ar dievišķo normu, un laicīgās dzīves jomā ir ārkārtīgi noderīgi.

Taču, ja mēs šos darbus apskatam, ņemot vērā avotu, no kura nāk visi garīgi labie darbi, proti, ticību, atjaunotu sirdi, jaunu dzīvību Kristū utt., tad mēs tos nepavisam nevaram saukt par labiem, bet tie mums ir jānosoda kā pilnīgi grēcīgi. Nav grūti saprast, kādēļ. Svētie Raksti viennozīmīgi apgalvo, ka visi neticīgie ir “miruši savos pārkāpumos” (Ef.2:1); “nezināšanas dēļ, kas ir viņos, [..] atsvešinājušies no dievišķīgās dzīvības” (Ef.4:18); “izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē” (Ef.2:12); un pieķērušies “mēmajiem elkiem” (1.Kor.12:2), tā kā to, ko viņi upurē, viņi “upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1.Kor.10:20).

Zīmīgi, ka gan Romas katoļi, gan prokatoliski noskaņoti protestanti uzskata “tikumisko pagānu” darbus par labiem, noderīgiem un pat tādiem, ar kuru palīdzību var izpelnīties pestīšanu. Tas pierāda, ka viņi neizprot ne bauslību, ne Evaņģēliju. Viņi uzskata pagānu darbus par labiem tādēļ, ka paši māca pagānisku mācību par pestīšanu pēc darbiem un ir tādējādi atkrituši no žēlastības.

Tādēļ, tā kā neticīgie atrodas garīgas neziņas un bezcerības stāvoklī, viņi nav spējīgi darīt labus darbus garīgu motīvu dēļ. Vēl vairāk, tā kā viņi paši ir Dievam nepatīkami (Tit.1:16; Ps.53:1-3), tad arī viņu darbi Dievam nav patīkami, jo tie ir ļauni (Mt.12:33; Lk.6:43-44). Tādējādi, runājot par neticīgu cilvēku labajiem darbiem, mēs uzskatam, ka tie var tikt dēvēti par labiem Dieva spēka valstībā, proti, laicīgās lietās, taču Viņa žēlastības valstībā jeb garīgās lietās, tie ir grēks (Augustīns: “spoži netikumi”).

Tāda ir mūsu ticības apliecību mācība. Augsburgas ticības apliecība pasludina:

“Ja vēl ārējos darbus daba kaut kādā veidā varētu veikt (kā varētu atturēt rokas no zādzības vai slepkavības), tomēr iekšējas ierosmes tā nevarētu panākt, tādas kā dievbijību, uzticību Dievam, šķīstību, pacietību utt..”

Apoloģija saka:

“Ja miesas prāts ir naidā ar Dievu, tad miesa, bez šaubām, nemīl Dievu; ja tā nevar tikt pakļauta Dieva bauslībai, tā nevar mīlēt Dievu. Ja miesas prāts ir naidā pret Dievu, mūsu miesa turpina grēkot pat tad, ja mēs darām ārējus, civilus darbus. Ja tā nav pakļauta Dieva bauslībai, tad tā, bez šaubām, grēko arī tad, ja, saskaņā ar cilvēku viedokli, tā veic lieliskus un slavējamus darbus. Mūsu pretinieki ņem vērā vienīgi otrā baušļu galdiņa priekšrakstus, kuri runā par saprātam uztveramo laicīgo taisnību. Būdami apmierināti ar to, viņi uzskata, ka ir ievērojuši visu Dieva bauslību. Tajā pašā laikā, viņi neredz pirmo galdiņu, kurš mums pavēl mīlēt Dievu, nepāprotami apliecināt, ka Viņš dusmojas par grēku, tāpēc lai mēs patiesi bīstamies no Viņa, lai mēs nepāprotami apliecinām, ka Dievs uzklausa lūgšanas. Taču cilvēka sirds bez Svētā Gara vai nu jūtas droša un noniecina Dieva spriedumu, vai mēģina izbēgt Dieva tiesu un neieredz Viņu par uzlikto sodu. Tādēļ tā nepilda pirmā galdiņa baušļus. Tātad, tā kā naids pret Dievu un šaubas par Viņa draudiem un apsolījumiem ir raksturīgas pašai cilvēka būtībai, tad cilvēki bez Svētā Gara grēko pat tad, jādara tikumīgus darbus, jo viņi tos dara ar ļaunu sirdi (Rom.14:23).

Jo šādi cilvēki veic savus darbus ar naidu pret Dievu, gluži tāpat kā Epikūrs, kurš netic, ka Dievs par viņu rūpējas vai viņu uzklausa. Šis naids samaitā pat šķietami tikumīgus darbus, jo Dievs tiesā pēc sirds stāvokļa.”

Konkordijas formula, citējot Luteru, raksta:

“Ar šo es [Luters] noraidu un nosodu kā vienus vienīgus maldus visas mācības, kuras cildina mūsu brīvo gribu, jo tās ir tiešā pretrunā ar šo mūsu Kunga un Pestītāja palīdzību un žēlastību. Jo, tā kā ārpus Kristus mūsu kungi ir nāve un grēks, un velns ir mūsu dievs un valdnieks, tad nevar būt tāda spēka vai tādas varas, tādas gudrības vai izpratnes, ar kuras palīdzību mēs varētu izpelnīties vai mēģināt sasniegt taisnību un dzīvību; taču, mēs esam akli un esam cilvēku un velna vergi, ja domājam un darām to, kas patīk viņiem, bet ir pretrunā ar Dievu un Viņa baušļiem.”

Tātad, tā kā visi tie darbi, kuru pamatā nav ticība Kristum, no garīgā viedokļa raugoties, Dieva acīs ir grēks, tad ir pats par sevi saprotams, kādēļ cilvēks pēc savas dabas nevar sev izpelnīties žēlastību vai līdzdarboties savā atgriešanā, un kādēļ atgriešana ir vienīgi Dieva darbs (dievišķās žēlastības monergisms). Maldīgās mācības par cilvēka līdzdalību savā atgriešanā (pelagiāņi, semipelagiāņi [pāvestieši], arminiāņi, sinergisti) noliedz arī biblisko patiesību, ka neticīgo cilvēku labie darbi no garīgā viedokļa Dieva acīs ir grēks. Tridentas koncils ir pat pasludinājis anatēmu tiem, kuri, pamatojoties Rakstos, apliecina šo mācību (ja kāds saka, ka visi darbi, kas darīti pirms attaisnošanas, kur vien tie ir saprātīgi, būtu patiesi grēks, vai pelna Dieva dusmas – tas lai ir nolādēts).

Runājot par mūsdienu protestantu teologiem, Hofmans uzskatīja, ka arī pagāni, galu galā, tiks taisnoti, pamatojoties viņu labajos darbos, kurus tie veic, saskaņā ar savu sirdsapziņu. Šī nebibliskā mācība ir nekas vairāk, kā vienīgi cilvēka saprāta lolojums (Ef.2:12). Ja unitārieši [modernisti] piedēvē neticīgajiem labus darbus šī termina šaurākajā nozīmē, tad tas tikai konsekventi iekļaujas viņu vispārējā nebiblisko uzskatu sistēmā, jo viņi paši lielās ar labiem darbiem, lai arī atrodas ārpus baznīcas un tādēļ Dieva acīs ir spējīgi vienīgi uz ļauniem darbiem (Ebr.11:6).

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.