139. Kā mēs varam zināt, ka neesam darījuši šo sevišķo grēku pret Svēto Garu?


Paaugstinātā Kunga godība

Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus, lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā. (Atkl.1:12–16)

paaugstinātā Kunga godība


Kādu mēs iedomājamies Kungu Jēzu Kristu? Es esmu drošs, ka katram no mums acu priekšā ir Viņa attēls, kuru lielākoties jau agrā bērnībā iespaidojušas bērnu Bībeles ilustrācijas vai gleznas. Bieži Jēzus tiek atveidots kā laipns jauns vīrietis ar gariem viļņainiem matiem. Īpatnēji ir tas, ka evaņģēlijos neatrodam sīkāku Jēzus izskata aprakstu – bērns silītē, ceļojošs sludinātājs, kura apģērbs darināts no viena audekla gabala, un beidzot krustā sistais un kapā guldītais Jēzus. Centrālajā attēlā noteikti ir krustā sistais Jēzus (sal. Gal.3:1), jo bez tā mums nav īsta priekšstata par mūsu Kungu.

Šīs dienas tekstā lasām par augšāmceltā un pie Dieva labās rokas paaugstinātā Kunga sastapšanos ar Jāni. Sīkāk tiek aprakstīts: “Cilvēka Dēlam līdzīgs”, tātad kā cilvēks, ieģērbts garos svārkos, ar zelta jostu ap krūtīm, kas ir priestera zīme. Galva un mati ir balti, acis kā uguns liesmas, kājas kā no zelta metāla, krāsnī kausēta, un “Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā” (Atkl.1:13–16). Viss ir balts un liesmojošs – kā īpatnējais gaismas mirdzums, ko varbūt kāds no jums ir redzējis dienvidu salās Vidusjūrā, Jonijas vai Egejas jūrā.

Svarīgas ir regālijas jeb varas zīmes, kas ir ap Kristu. Vispirms Jānis ierauga septiņus zelta lukturus, kuru vidū stāv mūsu Kungs. Lukturu nozīmi mēs uzzinām vēlāk, tās ir septiņas draudzes, to centrā ir paaugstinātais Jēzus Kristus, un lukturi gaismas mirdzumā ir savienojušies ar Viņu. Pārdomājot šo parādību, varam iedomāties – lukturi jeb draudzes apmirdz To Kungu, un arī mūsu Kunga gaisma spīd pār tām. Septiņas zvaigznes labajā rokā ir “draudžu eņģeļi”. Eņģeļi ir Dieva vēstneši un draudžu vadītāji, Viņa vārda sludinātāji. Tas Kungs viņus tur labajā rokā – tā ir zīme un liecība eņģeļu klātbūtnei un godībai. No Viņa mutes iziet abās pusēs ass zobens – tas ir Dieva vārda tiesas zobens (sal. Atkl,2:12; Ebr.4:12). No šā abpus griezīgā zobena ir atkarīga dzīvība un nāve, mūsu priekšā nebūs kāds maigs un iejūtīgs tēls, bet gan stingrs un nopietns tiesnesis.

Cilvēka Dēla sastapšana nekādā gadījumā nav nejaušs vai patvaļīgs parādības skaidrojums. Tas sasaucas ar agrākām Vecās Derības praviešu vīzijām – Ecēhiēlam (1:25) un Daniēlam (7:13, 10:5), un tās saskan viena ar otru. Dieva vārds dara skaidras un saprotamas šīs parādības. Atziņas ceļš Svētajos Rakstos vienmēr vada no vārda uz realitāti, un tādā veidā arī šeit caur Kristu tiek atklāta patiesība kristīgajām draudzēm.

Protams, ja Dievu iedomājas kā vecu vīru sirmiem matiem, Viņa Dēlu kā vientiesīgi laipnu būtni un Svēto Garu sajauc ar sajūsmu, tad šādos priekšstatos vairs nevar atpazīt Dievu. Varenā parādība lika iztrūkties un burtiski pamirt izbailēs. To ieraugot, Jānis krita pie zemes kā miris. Vai mēs zinām, ko nozīmē – bīties Dieva?

Katra baušļa skaidrojums “Mazajā katehismā”, kas sākas ar “Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un ..”, to atgādina. Arī Pēteris, sastopot mūsu Kungu, krita Tam pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” (Lk.5:8)

Tāpat tas notika Vecajā Derībā ar Mozu, kam Dievs teica: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” (2.Moz.33:20) Kad pravietis Jesaja Templī redzēja Dieva godību, viņš izsaucās: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” (Jes.6:5)

Tāpat arī muitnieks Templī, “iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk.18:13) “.. mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.” (Ebr.12:29) “Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt ..” (1.Tim.6:16) Tas mums aizvien tiek apliecināts gan Vecās, gan Jaunās Derības Svētajos Rakstos. Bez Dieva visvarenības un godības atziņas kristīgā ticība būtu pilnīgi tukša, tā balstītu tikai tik ilgi, kamēr viss norit gludi. Šādai ticībai nebūtu nekāda sakara ar šīs pasaules un mūsu dzīves skarbo realitāti, jo tā nevar palīdzēt. Dieva Dēla ciešanas un nāve par pasaules grēkiem dara mums zināmu patiesību.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.