163. Kā Dieva tēls mūsos var atgriezties?


Otrajos Ziemassvētkos: Kristus godības raksturojumus un Viņa apzīmējumi

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” [Jņ.1:1‑14]

Šis ir pats svarīgākais evaņģēlija teksts no visiem baznīcas gada lasījumiem; taču – pretēji daudzu cilvēku domām – tas nav neskaidrs vai grūti saprotams. Jo šeit visskaidrākajā veidā pamatots nozīmīgais ticības artikuls par Kristus dievišķību, kas jāzina un jāsaprot visiem kristiešiem. Ticībai neviena lieta nav par augstu. Tādēļ mēs gribam runāt tik skaidri, cik vien iespējams, nevis rīkoties kā skolotāji[1], kas ar saviem sagudrotajiem smalkumiem slēpj šī ticības artikula pamatojumu no vienkāršā cilvēka vai atbaida ļaudis no tā. Šeit nav nepieciešama īpaša asprātība, bet vienkāršs teksta izklāsts.

Pirmkārt, ir jāzina, ka visu, ko apustuļi ir mācījuši un rakstījuši, viņi ņēmuši no Vecās Derības; jo tajā pasludināts viss, kam Kristū jānotiek un jātiek sludinātam, – kā Sv. Pāvils Rom. 1:2 saka: Dievs Evaņģēliju “jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos”. Tādēļ visi viņu sprediķi pamatojas Vecajā Derībā, un Jaunajā Derībā nav ne vārda, aiz kura nestāvētu agrākais, Vecajā Derībā atrodamais pasludinājums. Apustuļu vēstulēs esam redzējuši, kā viņi pamato Kristus dievišķību, norādot uz Vecās Derības vārdiem. Jo Jaunā Derība nav nekas cits kā Vecās Derības atklāsme. Gluži tāpat kā cilvēks saņem aizzīmogotu vēstuli un vēlāk to atver. Vecā Derība ir Kristus testaments, ko Viņš pēc savas nāves ir atvēris un caur Evaņģēliju licis lasīt un sludināt it visās vietās, kā Jņ. atkl. 5:5 rakstīts par Dieva Jēru, kas vienīgais atver grāmatu ar septiņiem zīmogiem, ko nespēj atvērt neviens cits – nedz debesīs, nedz virs zemes, nedz arī pazemē.

Lai arī šis Evaņģēlijs mums būtu skaidrāks un vieglāk saprotams, palūkosimies atpakaļ, Vecajā Derībā – aplūkosim Rakstu vietas, uz kurām tas pamatots. Tas ir pirmās Mozus grāmatas sākums, kur 1. nodaļas 1.‑3. pantā lasām: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.”” Tālāk Mozus stāsta, kā tikusi radīta visa radība – tāpat kā gaisma, proti, caur Dieva sacīto vārdu: “Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū..””; Dievs sacīja, lai top Saule, Mēness un zvaigznes.

No Mozus vārdiem pavisam nepārprotami varam secināt, ka Dievam ir Vārds, caur kuru Viņš runāja, pirms vēl tika radīta visa radība; un šis Vārds nepieder Dieva radībai, jo, Dievam runājot, tā visa tika radīta. To skaidri pierāda un pieprasa Mozus vārdi: “Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” Tātad Vārdam bija jābūt pirms gaismas, tādēļ ka gaisma tapa caur Vārdu; Vārds noteikti bija arī pirms visas pārējās radības, kas, kā Mozus raksta, tāpat tika radīta caur Vārdu.

Nu dosimies tālāk. Ja Vārds ir bijis pirms visas radības un visa radība ir tapusi un radīta caur Vārdu, tas nozīmē, ka Vārdam ir citāda būtība nekā radībai – šim Vārdam jābūt mūžīgam un bez iesākuma. Jo, kad visas lietas sākās, Vārds jau bija; Vārds nav ietverts kādā laikā, nedz radībā – tas lidinās pāri laikam un radībai; jā, laiks un radība iesākas un rodas caur Vārdu. Un neapstrīdami ir taču tā, ka tam, kas nav laicīgs, jābūt mūžīgam; un tas, kam nav iesākuma, nevar būt laicīgs. Kas nav radība, tam jābūt pašam Dievam, jo ir tikai Dievs un Viņa radība – nekas cits nepastāv. Tā nu no šiem Mozus vārdiem secinām, ka Dieva Vārds, kurš bija iesākumā un caur kuru ir tapusi visa radība, ir pats mūžīgais Dievs, nevis radības daļa.

Tālāk: Vārds un tas, kurš runā, nevar būt viena persona, jo nevar būt, ka Runātājs un Vārds būtu viens un tas pats. Kas gan tas par Runātāju, kurš ir pats Vārds? Tad jau Viņam jābūt mēmam vai arī – Vārdam jāatskan pašam no sevis un jāizsaka pašam sevi. Bet Rakstu vārdi skaidri un saprotami saka: Dievs runāja – tātad bija Dievs un Viņa Vārds. Ja Mozus būtu rakstījis: bija teikums vai – ir bijis teikums, tad nebūtu tik skaidrs, ka ir bijuši divi – Vārds un Runātājs. Bet nu viņš izsakās šādi: Dievs runāja. Te tiek nosaukti abi – Runātājs un Vārds, tātad Runātājs nav tas pats Vārds, bet Vārds nāk no Runātāja; tas saņem savu būtību no Runātāja, nevis pats no sevis. Savukārt Runātājs nenāk un nesaņem savu būtību no Vārda, jo Viņam tā ir pašam no sevis. Tā Mozus secina, ka jau kopš mūžības, pirms visas radības tapšanas, Dievā ir divas personas; viena savu būtību saņem no otras, bet pirmā persona to nav saņēmusi ne no viena cita, tikai pati no sevis.

No otras puses, Raksti nelokāmi paliek pie tā, ka ir tikai viens Dievs un nevis vairāki, – kā Mozus, iesākdams savu pirmo grāmatu, saka: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Un 5. Moz. 6:4: “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.” Redzi, Raksti saka vienkāršus, saprotamus vārdus un māca šīs augstās lietas tik skaidri, ka ikviens tās itin labi spēj aptvert, un tik spēcīgi, ka neviens nevar turēties pretī. Kurš gan no šiem Mozus vārdiem nevarētu saprast, ka Dievā ir divas personas, tomēr Viņš ir tikai viens Dievs? Kas to gribētu apstrīdēt, tam nāktos noliegt skaidros Rakstu vārdus.

Un kurš varētu būt tik asprātīgs, lai spētu šeit iebilst? Ir taču jāatzīst, ka Vārds ir kas cits nekā Dievs, šī Vārda Runātājs; tomēr vienlaikus jāatzīst arī tas, ka Vārds bijis jau pirms visas radības, kas ir radīta caur Vārdu. Tātad arī tas noteikti ir jāatzīst par Dievu; jo ārpus radības nav nekā cita kā vien Dievs. Tāpat jāatzīst, ka ir tikai viens Dievs. Un tātad Raksti prasa un liek secināt, ka šīs divas personas ir viens pilnīgs Dievs; katra no abām personām ir patiess, vienīgs, pilnīgs Dievs, kas radījis visas lietas. Tāpat Raksti skaidri parāda, ka nevis Runātājs gūst savu būtību no Vārda, bet Vārds no Runātāja; tomēr tie pastāv mūžīgi un mūžībā ārpus visas radības.

Ķeceri ariāņi[2] ir gribējuši aizplīvurot skaidros Rakstu vārdus un izurbt caurumu debesīs; viņi apgalvo, ka šis Dieva Vārds gan arī esot Dievs, taču ne pēc dabas, bet kā tāds, kas tomēr reiz ir ticis radīts. Un, lai gan visas lietas radītas caur Vārdu, tomēr arī pats Vārds iepriekš esot ticis radīts, un pēc tam caur Vārdu radīts viss pārējais. To visu ariāņi ir sacījuši, balstīdamies tikai savos sapņos, bez jebkāda Rakstos atrodama pamatojuma, tādēļ ka tie ir atteikušies no vienkāršajiem Rakstu vārdiem un sekojuši paši savām domām.

Tādēļ esmu jau sacījis: kas šajās lietās grib būt pārliecināts un pastāvēt, tas lai nepievērš uzmanību smalkajiem un trāpīgajiem vārdiem, nedz dažādiem sadzejojumiem, bet paliek pie vienkāršajiem, spēcīgajiem un skaidrajiem Rakstu vārdiem – tad viņš tiks pasargāts. Tālāk redzēsim arī to, kā Sv. Jānis ir aizsteidzies priekšā šādiem ķeceriem, atspēkodams viņu atrunas un izdomājumus.

Tā nu Mozū mums ir īstas zelta atradnes, no kurām ņemts viss, kas Jaunajā Derībā rakstīts par Kristus dievišķību. Te vari redzēt, no kurienes nāk Sv. Jāņa evaņģēlijs un kur ir tā pamats; šeit tas kļūst viegli saprotams. Redzi, no šā paša avota plūst vārdi, kas lasāmi Ps. 33:6: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis..”, un Salamana Pamācībās 8:22, kur skaistos vārdos aprakstīta Dieva gudrība, kas ir bijusi pie Dieva jau pirms visu lietu radīšanas. Tas viss ņemts no šīs Mozus grāmatas nodaļas, un visi pravieši savus dārgumus ir atraduši, strādādami šajās zelta raktuvēs.

Bet par Svēto Garu runā citi šīs pašas Mozus grāmatas vārdi, proti, 1. Moz. 1:2: “.. un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Tātad Dieva Garam ir jābūt kam citam, nekā ir Tas, kurš šo Garu izdveš; tomēr arī Dieva Gars ir bijis jau pirms visas radības. Tāpat šīs nodaļas 28.‑31. pantā rakstīts, ka Dievs svētījis visu radību, uzlūkojis to un redzējis, ka viss ir ļoti labs. Šī svētīšana un labvēlīgais skatiens norāda uz Svēto Garu; tādēļ Raksti saista Garu ar dzīvību un Dieva labvēlību. Taču šie vārdi vēl nav tik sīki izstrādāti kā vārdi, kas runā par Dēlu, tādēļ tie nešķiet tik skaidri un spoži. Te cēlmetāls vēl ir pa pusei apslēpts zemē, – tādēļ ka nav grūti ticēt Svētajam Garam, ja prāts jau ir savaldīts tik lielā mērā, ka spējam ticēt divām personām. Bet, ja kādam būtu laiks salīdzināt Jaunās Derības vārdus par Svēto Garu ar šiem Mozus vārdiem, viņš noteikti atrastu lielu gaismu un prieku.

Mums plaši jāatver sirds un prāts, lai šo Vārdu nepielīdzinātu niecīgajiem, iznīcīgajiem cilvēku vārdiem; cik liels ir Tas, kurš runā, tik liels ir arī Viņa Vārds. Tas ir Vārds, ko Viņš runā pats sevī un kas paliek Viņš, tā ka nekad nav no Viņa šķirams. Tādēļ mums, sekojot apustuļa domām, arī ir jādomā par to, kā Dievs runā pats sevī un raida savu Vārdu tā, ka tas paliek Viņā. Taču šis Vārds nav vējš vai tukša skaņa; tas nes sev līdzi visu dievišķās dabas būtību. Un, kā sacīts iepriekš, aplūkojot vēstuli, runājot par attēlu un atspulgu, – dievišķā daba šeit tiek attēlota tā, ka tā pilnīgi ienāk arī attēlā, pati kļūdama par šo attēlu; tāpat arī godība rada atspulgu tā, ka pati ar savu būtību ir šajā atspulgā. Tāpat arī šeit Dievs saka un raida savu Vārdu tā, ka visa Viņa dievišķība seko Vārdam, palikdama pašā šī Vārda dabā un būtībā.

Te mēs redzam, kur apustulis radis vārdus, nosaukdams Kristu par Dieva būtības attēlu un Dieva godības atspulgu, proti, šis avots ir Mozus vārdi, kas māca, ka Dievs saka Vārdu, kas nav nekas cits kā paša Dieva attēls. Jo ikviens vārds ir zīme, kas kaut ko apzīmē. Bet šeit tas, kas tiek apzīmēts, ar visu savu būtību ir šajā zīmē jeb Vārdā; ar citām zīmēm nekas tāds nenotiek; tādēļ apustulis pamatoti nosauc šo attēlu par Dieva būtības attēlu jeb Viņa dabas zīmi.

Kaut kas no tā redzams arī cilvēka sacītajos vārdos – tie ļauj iepazīt viņa sirdi. Mēdz sacīt: es zinu viņa sirdi jeb viņa nodomu, – lai gan ir zināmi tikai viņa sacītie vārdi. Sirds nodoms atklājas caur vārdiem, itin kā tas būtu pašos vārdos. To pašu arī pagāni ir mācījušies savā pieredzē; viņi saka: Qualis quisque est, talia loquitur – kāds cilvēks ir, tā viņš arī runā; un: Oratio est character animi – runa ir sirds attēls. Ja sirds ir šķīsta, tā runā šķīstus vārdus; ja sirds nešķīsta, arī tās runātie vārdi ir nešķīsti. Tas saskan ar Evaņģēliju; Mt. 12:34 Kristus saka: “Jo no sirds pilnības mute runā.” Un: “.. kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami?” Arī Jānis Kristītājs Jņ. 3:31 saka: “Kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes.” Arī vācu sakāmvārds māca to pašu: ar ko sirds pilna, to mute runā. Tā visa pasaule atzīst, ka sirdi vislabāk un visskaidrāk parāda mutes izteiktie vārdi, – itin kā vārdā atklātos pati sirds būtība. Putnu var pazīt pēc viņa dziesmas – viņš dzied tā, kā ir izaudzis viņa knābis.

Tā tas ir arī Dievā – Viņa Vārds ir tik līdzīgs Viņam pašam, ka tajā ir visa Viņa dievišķība, un tam, kam ir Vārds, ir arī visa dievišķība. Taču šeit norādītā līdzība beidzas. Jo cilvēku sacītais vārds nenes sev līdzi viņa sirds būtību jeb dabu, bet parādās tikai kā zīme – tāpat kā no koka vai zelta darināts tēls sevī nenes attēlotā cilvēka būtību. Turpretī šeit, Dievā, Vārds sevī nes ne vien zīmi un attēlu, bet arī visu būtību; Vārds ir tikpat pilnīgs Dievs kā Tas, kura attēls ir šis Vārds. Ja cilvēku vārdi būtu pašas sirdis vai siržu nodomi; vai – ja siržu nodomi būtu vārdi, tad šī līdzība būtu pilnīga. Taču tas nav iespējams, tādēļ Dieva Vārds sniedzas pāri visiem vārdiem – visā radībā nav nekā tam līdzīga.

Ir dedzīgi diskutēts par cilvēka sirds iekšējo vārdu, kas arvien paliek sirdī, – jo cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības; taču šīs lietas līdz šim ir palikušas un arī paliks tik neskaidras un dziļi apslēptas, ka runātāji paši nezina, kā īsti tas ir. Tādēļ mēs novērsīsimies no šīm diskusijām un aplūkosim evaņģēlija tekstu, kas pats par sevi ir skaidrs un atklāts.

“Iesākumā bija Vārds..”

Vai gan šeit būtu domāts kāds cits iesākums nekā tas, par ko 1. Moz. 1:1 sacīts: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”? Tas ir iesākums, kad sākusies visas radības būtība un dzīve. Pirms šī iesākuma nekāda cita sākuma nav bijis; jo Dievs nekad nav iesācis būt – Viņš ir mūžīgs. Tad jāsecina, ka arī Vārds ir mūžīgs, jo tas nav sācies iesākumā, bet – iesākumā jau bijis, kā Jānis šeit saka. Vārds nesākās tad, kad sākās visas lietas, – tas jau bija; šī Vārda būtība nevis radās un sākās, bet jau bija tad, kad visu lietu būtība vēl tikai radās un iesākās.

Evaņģēlists runā uzmanīgi. Viņš saka nevis: “Iesākumā tapa Vārds”, bet: “Iesākumā bija Vārds,” un nevis radās vai tapa. Vārda būtības izcelsme ir citāda – tā nav rašanās jeb iesākums. Turklāt evaņģēlists saka: “Iesākumā.” Ja Vārds būtu radīts pirms visas pasaules – kā gribētu ariāņi –, tad tas nebūtu bijis iesākumā, bet būtu pats iesākums. Bet Jānis runā stingri un noteikti. “Iesākumā bija Vārds,” un nevis – Vārds bija iesākums. No kurienes Sv. Jānis smēlis šādus vārdus? Kā jau sacīts, tie ir ņemti no Mozus – 1. Moz. 1:3 ir rakstīts: “Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.”” Gluži saprotamā veidā Mozus vārdiem seko šis teksts: “Iesākumā bija Vārds.” Jo, ja Dievs ko sacījis, tad bija jābūt Vārdam. Un, ja Viņš to sacījis iesākumā, kad visa radība vēl tikai iesākās, tad Vārds iesākumā jau bija, nevis iesākās līdz ar visu radību.

Kādēļ Jānis nesaka: pirms iesākuma bija Vārds? (Tas būtu izklausījies saprotamāk, – kā Sv. Pāvils bieži mēdz sacīt: pirms pasaules radīšanas utt.) Tādēļ, ka būt iesākumā vai pirms iesākuma ir viens un tas pats. Turklāt Sv. Jānis, būdams evaņģēlists, ir gribējis runāt saskaņā ar Mozu un atklāt viņa vārdus, parādīdams to pamatu. Un tas nebūtu tik labi izdarāms, ja Jānis būtu sacījis: pirms iesākuma; jo Mozus neko nesaka par to, kas bijis pirms iesākuma, bet apraksta Vārdu iesākumā, lai jo labāk varētu aprakstīt radīšanu, kas notikusi caur Vārdu. Šī paša iemesla dēļ Jānis sauc Viņu par Vārdu, lai gan būtu varējis saukt arī par Gaismu, Dzīvību vai kā citādi, – kā viņš tālāk dara. Jo Mozus raksta par Vārdu. Savukārt būt, nevis sākties iesākumā nozīmē gluži to pašu, ko – būt pirms iesākuma. Jo, ja Vārdam būtu jābūt iesākumā, bet nevis pirms iesākuma, tad tam būtu vajadzējis sākties pirms iesākuma un pirms šeit aprakstītā iesākuma būtu vēl kāds iesākums. Te rastos pretruna, jo tas nozīmētu, ka iesākums nebūtu iesākums. Evaņģēlists meistarīgi izvēlas vārdus un saka: “Iesākumā bija Vārds.” Viņš parāda, ka Vārds nav iesācies, tātad noteikti ir bijis pirms iesākuma, mūžībā.

“.. un Vārds bija pie Dieva..”

Kur citur lai tas būtu? Ārpus Dieva taču nekā nebija. To pašu saka arī Mozus, rakstīdams: “Dievs sacīja: “Lai top gaisma.”” Ja Dievs runāja, tad Vārdam bija jābūt pie Viņa. Bet šeit ir skaidri izšķiramas personas – Vārds ir cita persona nekā Dievs, pie kā Vārds ir bijis. Šis Jāņa izteikums nepieļauj, ka Dievs bijis viens pats; Jānis saka, ka pie Viņa ir bijis vēl kāds, proti – Vārds.

Ja būtu bijis tikai viens, kāda nozīme tad būtu teikt: “Pie Dieva bija Vārds”? Ja pie Dieva vēl kāds ir bijis, tad Viņš nav bijis viens pats. Un jāievēro, ka evaņģēlists uzsver vārdu “pie”; viņš grib to sacīt vēlreiz, lai skaidri izteiktu personu atšķirību, stātos pretī cilvēka dabīgajam prātam un nākamajiem ķeceriem. Kaut gan dabīgais prāts labāk spēj aptvert to, ka ir tikai viens Dievs, turklāt to apstiprina daudzi Rakstu vārdi – un tas arī patiesi tā ir –, tomēr cilvēka prāts dedzīgi pretojas tam, ka Dievs varētu būt vairāk nekā viena persona.

Tādēļ ķeceris Sabēlijs[3] saka: Tēvs, Dēls un Svētais Gars esot viena persona. Turpretī Ārijs, lai gan pieļāva, ka pie Dieva ir bijis Vārds, tomēr negribēja atzīt, ka Vārds ir patiess Dievs. Viens Dievā saskata, atzīst un māca pārāk lielu vienveidību, otrs – pārāk lielu daudzveidību. Viens sajauc kopā Dieva personas, otrs sadala Viņa būtību. Bet kristīgās ticības patiesība atrodas vidū – tā māca un apliecina nesajauktas Dieva personas un nedalītu būtību. Tēvs ir cita persona nekā Dēls; taču Dēls nav cits Dievs. Lai arī cilvēka dabīgais prāts to nespēj aptvert, tā tomēr ir patiesība; to aptver vienīgi ticība. Dabīgais prāts rada ķecerības un maldus, turpretī ticība māca patiesību un paliek pie tās; jo ticība turas pie Rakstiem, kas nemelo un nepieviļ.

“.. un Dievs bija Vārds.”[4]

Lai gan ir ne vairāk kā viens Dievs, tomēr patiesi ir tā, ka Dievs pats ir šis Vārds, kas bijis iesākumā, pirms visas radības. Ir bijuši daži, kas gribējuši sagrozīt šo izteikumu un tulkojuši to tā: “.. un Vārds bija Dievs”, atrazdami pamatu saviem smalkajiem apgalvojumiem[5]. Bet mēs nevienam neļausim mūs novērst no teksta, itin kā Jānis nebūtu zinājis, kā sakārtot savus vārdus. Viņš domā tā: tā kā nav cita Dieva, bet tikai viens vienīgais, tad šis Dievs ar visu savu būtību ir Vārds, par kuru šeit tiek runāts, un dievišķajā dabā nav nekā tāda, kā nebūtu šajā Vārdā. Tā skaidri tiek izteikts tas, cik patiesi šis Vārds ir Dievs – tā, ka ne vien Vārds ir Dievs, bet arī Dievs ir Vārds.

Šis izteikums stingri stājas pretī Ārijam, kas māca, ka Vārds neesot Dievs; savukārt Sabēlija mācību tas šķietami apstiprina. Jo tas skan tā, it kā šeit Dieva personas tiktu sajauktas kopā, atsaucot vai sagrozot iepriekšējos vārdus, kuros personas tika izšķirtas: “Vārds bija pie Dieva.” Bet evaņģēlists ir izvēlējies vārdus tā, lai atspēkotu visu ķeceru apgalvojumus. Viņš notriec Āriju pie zemes un piešķir Vārdam patiesu, dabisku dievišķību, sacīdams: “Un Dievs bija Vārds.” Itin kā gribētu teikt: es saku nevis: Vārds ir Dievs, jo šāds izteikums varētu tikt saprasts tā, it kā Vārdam dievišķība tiktu tikai piedēvēta, nevis ietverta Vārda būtībā, kā tu, Ārij, saki; bet es saku: “Un Dievs bija Vārds.” Tas nevar tikt saprasts citādi kā vien tā: Tas, ko ikviens sauc un uzskata par Dievu, ir šis pats Vārds. Savukārt, lai Sabēlijs un cilvēka prāts nedomātu, ka es piekrītu tiem un sajaucu Dieva personas, atsaukdams to, ko iepriekš esmu sacījis, – es vēlreiz atkārtoju un saku:

“Iesākumā Vārds bija pie Dieva.”

Pie Dieva, pie Dieva tas bija; un tomēr Dievs bija Vārds. Redzi, tā evaņģēlists atvaira uzbrukumus no divām pusēm. Ir patiesi abi izteikumi: Dievs ir Vārds un Vārds ir pie Dieva. Tiem ir viena dievišķās būtības daba, bet ne tikai viena persona; un katra no personām ir vesels un pilnīgs Dievs – iesākumā un mūžībā.

Tie ir Rakstu vārdi, kuros pamatota mūsu ticība; arī mums pie tiem jāturas. Jo mūsu prātam nav aptverama tik augsta mācība – ka ir trīs Personas, no kurām ikviena ir pilnīga – katra no tām ir viss vienīgais Dievs; un tomēr ir nevis trīs Dievi, bet viens Dievs. Mūsu skolotāji ar savām smalkajām domām ir mūs dzenājuši šurpu turpu, gribēdami sniegt izpratni par šīm lietām. Bet, ja negribi iekrist ļaunā ienaidnieka tīklos, – novērsies no viņu prātošanas, iedomām un smalkumiem; turies pie šī dievišķā Vārda, paliec tajā kā zaķis klints plaisā. Ja iesi ārā pastaigāties un pievērsīsies cilvēku pļāpāšanai, ienaidnieks tevi aizvedīs sev līdzi un galu galā satrieks, tā ka tu vairs nezināsi, kur meklējams prāts, ticība, Dievs un kur esi tu pats.

Tici man – kā tādam, kas pats šīs lietas pieredzējis un izmēģinājis, nevis runā niekus; ne velti mums ir doti Raksti. Ja prāts spētu visu pareizi saprast, Raksti nebūtu bijuši vajadzīgi. Bīsties no tā, kas noticis ar Āriju un Sabēliju – ja viņi būtu palikuši pie Rakstiem, nevis devušies prāta klejojumos, tie nebūtu radījuši šādu postu. Un arī mūsu skolotāji būtu kristieši, ja atmestu māžošanos ar saviem smalkumiem un paliktu pie Rakstiem.

“Caur Viņu viss ir radīts[6]..”

Vai tas nav teikts pietiekami skaidri? Un vai gan jābrīnās, ka stūrgalvīgie neļauj sevi pārliecināt un negrib atteikties no saviem maldiem, lai cik skaidri un vienkārši viņiem tiktu apliecināta patiesība? Ja ariāņi varētu iebilst šiem skaidrajiem vārdiem un sacīt: visas lietas ir radītas caur Vārdu, taču Vārds arī ir radīts – vispirms radīts Vārds, tad visas pārējās lietas; tomēr šeit tiek teikts pavisam tieši: “Caur Viņu viss ir radīts.” Bez šaubām, tas nozīmē, ka Viņš pats nav ticis radīts un nepieder radītajām lietām. Jo, nosaucot visu, nekas netiek izlaists. Tā arī Sv. Pāvils Ebr. 2:8 izskaidro Ps. 8:7 vārdus (“Visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.”): “Bet, pakļaujot viņam visu, Viņš nekā nav atstājis, viņam nepakļāvis.” Un 1. Kor. 15:27: “Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, – tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis.” Tāpat jāsaprot arī šeit sacītie vārdi: visas lietas caur Viņu ir radītas, bez šaubām, izņemot To, caur ko viss ir radīts; un, atskaitot Viņu, nav nekā, kas nebūtu ticis radīts. Šos vārdus evaņģēlists ņēmis no 1. Moz. 1:7, kur tiek aprakstīta visa Dieva radība, vēlreiz atkārtojot vārdus: Dievs sacīja .. un viss tapa. Tā tiek parādīts, ka visa radība tapusi caur Vārdu. Sv. Jānis turpina un paskaidro pats savus vārdus, sacīdams:

“.. un bez Viņa nekas nav radīts, kas ir.”

Ja bez Viņa nekas nav radīts, tad Viņš pats noteikti nav ticis radīts; te Ārija maldiem nebūtu vajadzējis rasties; lai gan šajā ziņā pat tik skaidri vārdi nav palīdzējuši. Mums bez kādiem skaidrojumiem ir saprotams, ka šis Vārds ir Dievs un īstais visas radības Radītājs, – ja jau bez Viņa nav radīts nekas no visa tā, kas ir radīts.

Dažiem šaubas rada vārdu kārtība šajā tekstā; tie pievieno vārdus “kas ir” nākamajam teikumam, saprazdami to šādi: “Viss, kas ir, Viņā bija dzīvība.” Šim uzskatam piekrīt Sv. Augustīns[7]. Bet citiem – arī man – šķiet, ka vārdi “kas ir” pieder iepriekšējam teikumam, kā es to esmu sakārtojis, proti: “Un bez Viņa nekas nav radīts, kas ir.” Neviena no radītajām lietām nav radīta bez Viņa. Jānis skaidri izsaka to, ka caur Vārdu ir radīts viss, savukārt Vārds nav radīts; viņš pavisam tieši parāda, ka Vārds ir patiess Dievs, – lai gan nāk nevis pats no sevis, bet no Tēva; tādēļ viss, kas radīts, ir Tēva radīts – caur Vārdu.

“Viņā bija dzīvība..”

Šos vārdus viņi parasti apcer augstās spekulācijās un grūti izprotamos teikumos par radības divējādo būtību; ar šādām mācībām ir slaveni platoniķu filozofi. Tie apgalvo, ka visai radībai viena būtība un dzīvība ir tā, kas tai piemīt no dabas – kā tā ir radīta; savukārt otrā no mūžības ir apslēpta dievišķajā providencē, kurā Viņš pats sevī ir nolēmis radīt visas lietas; un, kā Dievs dzīvo, tā arī Viņā dzīvo visas lietas. Un šī radības dzīvība – viņi saka – ir cēlāka nekā pašas radības daba; jo Dievā dzīvo arī tas, kas pats par sevi nav dzīvs, piemēram, akmens, zeme, ūdens utt. Un tātad – Sv. Augustīns saka – šis vārds ir visas radības tēls – tas ir gluži kā dārgumu krātuve, kura pilna ar šādiem tēliem, kas tiek saukti par idejām, atbilstoši kurām ir radītas visas lietas – katra pēc sava tēla. Šie filozofi domā, ka tieši par to Sv. Jānis šeit sacījis: “Viņā bija dzīvība”; tie saista šos vārdus ar iepriekšējiem un uzskata, ka Jānis sacījis tā: “Viss, kas ir, Viņā bija dzīvība,” tas ir, viss, kas jebkad ir ticis radīts, vēl pirms šīs radīšanas ir dzīvojis Viņā.

Lai gan es šo uzskatu nenoraidu, man tomēr šķiet, ka šādi meklējumi sniedzas pārāk tālu un šajā vietā tāda izpratne būtu uzspiesta, nedabīga. Jānis runā pavisam vienkārši, nedomādams mūs ievest šādos smalkos un asprātīgos apcerējumos. Man arī vēl līdz šim nav zināma neviena Rakstu vieta, kur par radību būtu runāts šādā veidā. Raksti gan saka, ka Dievam visas lietas jau iepriekš ir zināmas – tās jau ir gatavas un dzīvo, pirms vēl tapušas radītas, – kā Kristus Lk. 20:38 saka par Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.” Taču nav rakstīts: Viņā dzīvo visas lietas.

Arī šie vārdi izsaka kaut ko vairāk, ne tikai runā par radības dzīvi Viņā, kas bijis jau pirms pasaules radīšanas. Visvienkāršākajā veidā runājot, evaņģēlista izteiktā doma ir šāda: Viņš ir dzīvības avots un iesākums, tādēļ viss, kas dzīvo, dzīvo no Viņa un Viņā, tā ka ārpus Viņa nav dzīvības, – kā Kristus pats saka Jņ. 14:6: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība.” Tāpat arī Jņ. 11:25: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība.” Tādēļ arī Jānis 1. Jņ. 1:1 sauc Viņu par “Dzīvības Vārdu”. Un īpaši tas tiek sacīts par dzīvību, ko cilvēki saņem no Viņa, tas ir, par mūžīgo dzīvību. Šīs dzīvības dēļ evaņģēlists ir sācis rakstīt evaņģēliju.

To apliecina viss šis teksts. Sv. Jānis pats paskaidro, par kādu dzīvību viņš runā, un saka: “.. dzīvība bija cilvēku gaisma,” neapšaubāmi parādīdams, ka runā par to dzīvību un gaismu, ko Kristus dod cilvēkiem pats caur sevi. Tādēļ arī Viņš sūta Jāni Kristītāju kā šādas gaismas liecinieku. Ir skaidrs, ka Jānis Kristītājs sludinājis Kristu nevis saskaņā ar augstajām spekulācijām, kādās balstīti visi viņu vārdi, bet pavisam vienkārši mācījis, ka Kristus ir visu cilvēku gaisma un dzīvība, kas tiem nes pestīšanu.

Tādēļ ir jāzina, ka Sv. Jānis – kā vēstures avoti apliecina – savu evaņģēliju rakstījis tādēļ, ka ķeceris Kerints[8] savā laikā mācīja, ka Kristus nav bijis pirms savas mātes Marijas; tā viņš padarījis Kristu par parastu cilvēku vai radības daļu. Lai stātos pretī šim ķecerim, Jānis iesāk savu evaņģēliju tik augstiem vārdiem un turpina to, gandrīz katrā vārdā sludinādams Kristus dievišķību, kā to nedara neviens cits evaņģēlists. To Sv. Jānis dara tik uzcītīgi, ka Jņ. 2:4 rāda Kristus izturēšanos pret māti kā pret svešinieci; Kristus vārdi skan tā, itin kā Marija nebūtu Viņa māte: “Kas man ar tevi, sieva?” Vai šādi dēla vārdi mātei nav pārāk bargi un sveši? Tāpat arī pie krusta, Jņ. 19:26, Kristus saka: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Tas tādēļ, ka evaņģēlists atkal un atkal apliecina Kristu kā patiesu Dievu, tā stādamies pretī Kerintam; viņa vārdi skan tā, ka tajos ir atrodams pretspēks ne vien Kerintam, bet arī Ārijam, Sabēlijam un visiem ķeceriem.

Mēs lasām arī, ka šis pats Sv. Jānis reiz redzējis Kerintu pirtī un sacījis saviem mācekļiem: bēgsim ātri, – lai neaizejam bojā līdz ar šo cilvēku. Un, tikko viņi izkļuvuši no šī nama, tas uzreiz sagruvis, nonāvēdams patiesības ienaidnieku. Tādēļ Sv. Jānis vērš visus šos bargos vārdus pret Kerinta maldiem un saka: Kristus ir bijis ne tikai pirms savas mātes; Viņš bijis jau iesākumā – Viņš, Vārds, par kuru Mozus runā, sākdams savu pirmo grāmatu. Caur Viņu ir radītas visas lietas; Viņš ir bijis pie Dieva, un Dievs ir bijis Vārds, kas jau iesākumā bijis pie Dieva. Šie vārdi uzrunā Kerintu gluži kā pērkona grāvieni.

Tā nu mēs uzskatām, ka evaņģēlista doma šajos vienkāršajos vārdos ir šāda: kas neatzīst Kristu un netic patiesajam Dievam – kā jau iepriekš esmu rakstījis – kas netic tam, ka Kristus, Vārds, jau iesākumā ir bijis pie Dieva un visas lietas ir radītas caur Viņu; kas grib uzskatīt Vārdu tikai par radības daļu, kas sākusies līdz ar laika iesākumu un pēc savas mātes, kā Kerints māca, – tas ir mūžīgi pazudis un nevar iemantot dzīvību; jo ārpus šī Vārda un Dieva Dēla nav dzīvības – Dzīvība ir vienīgi Viņā. Cilvēks Kristus, ja Viņš būtu viens pats, bez Dieva, mums neko nespētu palīdzēt, – kā arī Viņš pats saka Jņ. 6:55, 63: “Miesa neder nenieka. [Bet] mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.” Kādēļ tad miesa neder nenieka, tomēr “mana miesa” ir vienīgais patiesais ēdiens? Tādēļ, ka tā nav miesa vien, nedz arī tikai cilvēks, bet – Dieva Dēls. Tātad “mana miesa” ir ēdiens ne tādēļ, ka tā ir miesa, bet tādēļ, ka tā ir “mana miesa”. Tas nozīmē: kas tic, ka Es, kas esmu Cilvēks, kuram ir miesa un asinis, tāpat kā ikvienam cilvēkam, esmu arī Dieva Dēls un patiess Dievs, tas saņem mani kā barību; un viņš dzīvos. Bet tam, kurš tic man tikai kā Cilvēkam, mana miesa neder nenieka; jo tad tā nav mana miesa jeb Dieva miesa. Arī Jņ. 8:24 Viņš saka: “Jo, ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos,” un 36. pantā: “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” To pašu izsaka šie vārdi: “Viņā bija dzīvība.” Dieva Vārdam ir jābūt iesākumā, un pašam Dievam jābūt mūsu dzīvībai, ēdienam, gaismai un pestīšanai. Tādēļ Kristus cilvēciskums nav tas, kas dara mūs dzīvus; dzīvība ir Vārdā, kas mājo miesā un caur miesu dara mūs dzīvus.

Redzi, šī izpratne ir vienkārša un celsmīga; Sv. Pāvils mēdz dēvēt Evaņģēliju par doctrinam pietatis[9] – mācību, kas dara cilvēkus bagātus žēlastībā. Turpretī otra izpratne, kura ir arī pagāniem – ka visa radība dzīvo Dievā –, gan rada smalkus izteikumus, turklāt tā ir grūta un neskaidra mācība; taču tā neko nemāca par žēlastību un nedara cilvēkus bagātus žēlastībā. Tādēļ Raksti šādus ļaudis atzīst par vīzdegunīgiem. Radības dzīve Dievā, tāpat kā Kristus vārdi: “Es esmu dzīvība,” nekādā ziņā nav skaidrojami filozofiski. Tas notiek tāpat, kā Dievs dzīvo mūsos un dara mūs līdzdalīgus savā dzīvībā, lai mēs dzīvotu caur Viņu, no Viņa un Viņā. Jo nav noliedzams, ka Dievs uztur mūsu dabīgo dzīvību, ko no Viņa saņem arī neticīgie; kā Sv. Pāvils Ap. d. 17:28 saka: “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam..”

Jā, dabīgā dzīvība ir mūžīgās dzīvošanas daļa un iesākums; taču līdz ar nāvi tā beidzas, – tādēļ ka netiek atzīts un godāts Tas, no kura šī dzīvība ir nākusi. Šo grēku Dievs novērš tā, ka tam jāpieredz mūžīgā nāve. Turpretī tie, kuri tic un atzīst Dievu, no kā saņēmuši dzīvību, nemirst nekad; viņu dabīgā dzīve iesniedzas mūžīgajā, tā ka tie nekad nepieredz nāvi, – kā Kristus Jņ. 8:52 saka: “Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!” Un Jņ. 11:25: “Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” Šie un līdzīgi vārdi ir labi saprotami, ja Kristus tiek pareizi atzīts – kā Tas, kurš nonāvējis nāvi un atguvis mums dzīvību.

Bet tas, ka evaņģēlists saka: “Viņā bija dzīvība,” nevis: Viņā ir dzīvība, runājot it kā par pagājušā laikā notikušām lietām, nav attiecināms uz laiku pirms pasaules sākuma. Jo Jānis šeit nesaka: iesākumā Viņā bija dzīvība, kā iepriekš, runādams par Vārdu, bija teicis: “Vārds bija iesākumā pie Dieva.” Vārdi: “Viņā bija dzīvība,” attiecināmi uz laiku, kad Kristus dzīvoja uz zemes, kad Dieva Vārds atklājās cilvēkiem un cilvēku vidū. Jo evaņģēlists vēlas rakstīt par Kristu un Viņa dzīvi, kurā Viņš paveicis visu, kas vajadzīgs mūsu dzīvībai. Un šie vārdi ir sacīti tieši tādā pašā veidā, kā runāts par Jāni Kristītāju: “[Viņš bija] cilvēks, Dieva sūtīts,” un: “Viņš pats nebija gaisma..” Tāpat arī, runājot par Vārdu: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū..”; “Viņš bija pasaulē..”; “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Tāpat Jņ. 5:35 Kristus par Jāni Kristītāju saka: “Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd..”

Tāpat arī šeit: “Viņā bija dzīvība,” kā Kristus pats Jņ. 9:5 saka: “Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma,” tā ka šie evaņģēlista vārdi pavisam vienkārši norāda uz pagājušo Kristus dzīves laiku. Jo, kā jau sākumā sacīju, šis evaņģēlija teksts nav tik grūti saprotams, kā tiek uzskatīts; tikai daži ar saviem augstajiem, dziļajiem un varenajiem meklējumiem to padarījuši sarežģītu. Evaņģēlists ir rakstījis visiem kristiešiem, lai cik vienkārši ļaudis viņi būtu, un lietojis labi saprotamus vārdus. Ikviens, kas atstātu neievērotu Kristus dzīvi un tagad gribētu pats savā veidā meklēt Kristu, kurš sēž debesu augstībā, tas atkal kļūdītos. Kristus jāmeklē tāds, kāds Viņš bija un dzīvoja uz zemes, – tad meklētājs atradīs dzīvību, nonāks gaismā un pestīšanā; būs noticis viss, kam mums jātic, ja ticam Kristum. Tā nu vārdi: “Viņā bija dzīvība,” ir teikti ārkārtīgi tieši un vienkārši – tie nenozīmē, ka tagad Viņš nebūtu mūsu dzīvība, bet – ka nu Kristus nedara to, ko darīja toreiz.

To, ka tieši šī ir pareizā izpratne, varam redzēt no Kristus vārdiem, jo Viņš saka, ka Jānis Kristītājs ir nācis, lai liecinātu par šo gaismu un dzīvību un lai visi, uzklausījuši Jāņa liecību, tai ticētu. Nu ir pietiekami skaidrs, ka Jānis nācis nevis kāda cita iemesla dēļ, bet vienīgi tādēļ, lai liecinātu par Kristu; viņš ir bijis Kristus vēstnesis un priekšgājējs. Tomēr viņš neko nav sacījis par radības dzīvi Dievā – atbilstoši iepriekš minētajiem uzskatiem. Vārdi, ko Jānis teicis un sludinājis, attiecas uz Kristus šīs zemes dzīvi, kurā Viņš kļuvis par cilvēku dzīvību un gaismu. Tālāk seko vārdi:

“.. un dzīvība bija cilvēku gaisma.”

Gluži kā daži ir izkropļojuši evaņģēlijā atrodamo vārda “dzīvība” jēgu, tāpat viņi darījuši arī ar vārdu “gaisma”. Tie sagudro poētiskus, augstus vārdus, sacīdami, ka Dieva Vārds savā dievišķībā ir gaisma, kas dabīgi spīd un arvien ir spīdējusi cilvēku – arī pagānu – prātos. Šajos Rakstu vārdos viņi pamatojuši izpratni par prātu kā gaismu.

Tās visas ir cilvēciskas, platoniskas un filozofiskas domas, kas ved mūs projām no Kristus, liekot ielūkoties mūsos pašos; turpretī evaņģēlists taču grib vest mūs projām no mums pašiem, pie Kristus. Viņš negrib aplūkot dievišķo, visspēcīgo, mūžīgo Dieva Vārdu, nedz runāt par to citādi kā vien – kā par miesu un asinīm, kas mājojušas uz zemes. Viņš negrib, lai maldāmies radībā, kas caur Viņu ir radīta, un meklējam Viņu tajā, prātodami tā, kā to dara platonisti. Evaņģēlists grib mūs saukt ārā no šīm klīstošajām domām un sapulcināt Kristū. Tas ir, it kā viņš sacītu: kādēļ tu skraidi apkārt un meklē tik tālu? Redzi, Kristū, Cilvēkā ir viss; Viņš ir visu paveicis – Viņā ir dzīvība, Viņš ir Vārds, caur kuru radītas visas lietas. Paliec Viņā, tad visu atradīsi; Viņš ir visu cilvēku dzīvība un gaisma. Kas grib tev rādīt ko citu, tas ved neceļos; jo Kristus pats sevi mums sniedzis šajā miesā un asinīs – tur Viņš grib tikt meklēts un atrasts. Seko Jāņa Kristītāja liecībai; tā tev nerāda nekādu citu dzīvību, nedz gaismu kā vien šo Cilvēku, kas ir pats Dievs. Tādēļ šī gaisma jāsaprot kā patiesā žēlastības gaisma Kristū, nevis kā dabīgā gaisma, kas dota arī grēciniekiem, jūdiem, pagāniem un velnam – gaismas niknākajiem ienaidniekiem.

Taču neviens nepanāks, ka es šajā ziņā pārstātu domāt citādi nekā Sv. Augustīns, kas šos vārdus attiecinājis uz dabīgo gaismu. Es gan nenoliedzu šādu izpratni un labi zinu, ka visu prāta gaismu ir iedegusi dievišķā gaisma. Kā jau, runādams par dabīgo dzīvību, esmu teicis, ka tā ir patiesās dzīvības daļa un iesākums – ja tā ir kopā ar patiesu atziņu. Savukārt prāta gaisma ir patiesās gaismas daļa un iesākums – ja vien tā atzīst un godā To, kas šo gaismu iededzis. Taču dabīgā gaisma pati no sevis to nedara, bet paliek sevī un tiek samaitāta, samaitājot arī visas citas lietas; tādēļ tā iznīkst un izdziest. Jo žēlastības gaisma neiznīcina dabīgo gaismu. Tā tas, ka divi plus trīs ir pieci, dabīgajā gaismā ir pavisam skaidri redzams; tāpat ir skaidrs, ka jādara labais un jāvairās no ļaunā; to žēlastības gaisma neatceļ. Tomēr dabīgā gaisma nesniedzas tik tālu, lai spētu pasacīt, kuras lietas ir labas, kuras – ļaunas. Te prāta gaismai notiek tāpat kā tam, kurš, gribēdams iet uz Romu, gāja atpakaļ; jo viņš gan labi zināja, ka jāiet pa pareizo ceļu, tikai nezināja, kurš ir šis pareizais ceļš. Tāpat rīkojas dabīgā gaisma – tā neiet pie Dieva pa īsto ceļu, jo nezina un nepazīst šo ceļu, lai gan zina, ka ir nepieciešams iet tieši pa pareizo ceļu. Tādēļ prāts arvien uzskata ļauno par labo; tas nenotiktu, ja prāts skaidri neredzētu un nezinātu, ka jāpieņem tikai labais.

Tomēr šis skaidrojums nav īsti piemērots šai evaņģēlija vietai, kur tiek sludināta tikai žēlastības gaisma. Un Sv. Augustīns arī ir bijis cilvēks – viņa izpratne nepiespiež mūs viņam sekot; jo šis teksts skaidri saka, ka evaņģēlists runā par to gaismu, ko apliecinājis Jānis Kristītājs, un tā ir žēlastības gaisma – pats Kristus.

Un, tā kā šeit ir radusies tāda iespēja, mēs gribam ko vairāk sacīt par šo aplamo dabīgo gaismu, kas rada visu postu un nelaimes. Ar dabīgo gaismu ir tāpat kā ar visiem pārējiem cilvēka locekļiem un spēkiem. Kurš gan šaubās par to, ka cilvēks līdz ar visiem viņa spēkiem ir radīts ar mūžīgo Dieva Vārdu – tāpat kā visas pārējās lietas – un ka viņš pieder Dieva radībai? Tomēr viņā nav nekā laba, tas ir – kā Mozus 1. Moz. 6:5 saka –, visas viņa domas un jūtas līdz ar visiem spēkiem tiecas tikai uz ļaunu.

Tādēļ, kā miesa patiesi ir Dieva radība, tomēr tiecas nevis pēc šķīstības, bet nešķīstības; kā sirds patiesi ir Dieva radība, tomēr tiecas nevis pēc pazemības un mīlestības pret tuvāko, bet ir vērsta uz augstprātību un mīlestību pret sevi pašu un rīkojas atbilstoši šīm tieksmēm, ja vien netiek aizkavēta ar varu, – tāpat arī dabīgā gaisma, kaut gan savā būtībā tā ir pietiekami spoža, lai zinātu, ka vajadzētu darīt tikai labu, tomēr ir tik aplama, ka nekad īsti nesaprot, kas ir labs. Kas prāta gaismai patīk, to tā sauc par labu; tā pārdroši dara šo pašizraudzīto labo, arvien sekodama ļaunajam, nevis labajam.

To pierādīsim arī ar piemēriem. Prāts labi zina, ka mums jābūt dievbijīgiem un jākalpo Dievam. Par šīm lietām protam daudz pļāpāt un tiecamies pamācīt vai visu pasauli. Labi, tie gan ir pareizi un patiesi vārdi; bet, kad jāsaprot un jāparāda, kā un kur varam kļūt dievbijīgi un kalpot Dievam, – te nu prāts vairs nespēj gluži neko. Tas ir pilnīgi akls un sāk runāt tā: ir jāgavē, jālūdz, jādzied un jādara bauslības darbi. Prāts turpina ākstīties ar šādiem darbiem, līdz nogrimst tajos tik dziļi, ka iedomājas kalpojam Dievam ar baznīcu celšanu, zvanu skaņām, kvēpināšanu, dziedāšanu, kapuces un tonzūras valkāšanu, sveču dedzināšanu un neskaitāmi daudziem citiem ģeķīgiem darbiem, ar kuriem tagad ir pilna pasaule. Tik lielos, aklos maldos mūsu spožā gaisma iestieg un paliek; tā zina tik vien kā: ir jābūt dievbijīgam un jākalpo Dievam.

Kad nāk žēlastības gaisma, Kristus, Viņš arī māca, ka mums jābūt dievbijīgiem un jākalpo Dievam: Viņš neizdzēš dabīgo gaismu, bet cīnās pret šo darbu veidu un daudzumu, ko prāts māca darīt, lai mēs kļūtu dievbijīgi un kalpotu Dievam; žēlastības gaisma saka: kļūt dievbijīgam nenozīmē darīt darbus, bet vispirms neatkarīgi no visiem darbiem ticēt Dievam un tad – darīt darbus; jo bez ticības neviens darbs nav labs.

Te nu sākas strīds – prāts saniknojas un saceļas pret žēlastību; tas kliedz uz žēlastības gaismu, apsūdzēdams to un sacīdams, ka tā aizliedzot labos darbus; dabīgā gaisma negrib paciest, ka tās izdomātie dievbijības iemantošanas ceļi un veidi tiek noraidīti, un arvien atkārto, ka mums jākļūst dievbijīgiem un jākalpo Dievam. Tā nu žēlastības gaismai jātiek nosauktai par ģeķību, jā, par maldiem un ķecerību; tai jātiek vajātai un padzītai. Redzi, tāds ir dabīgās gaismas tikums – tā plosās un saceļas pret patieso gaismu, arvien tikai kliegdama: jābūt dievbijīgiem! Jābūt dievbijīgiem! Labie darbi! Labie darbi! Bet tā negrib un nevar pieļaut, lai kāds tai mācītu, ko nozīmē būt dievbijīgam un kas ir labie darbi: visam, ko mūsu prāta gaisma iedomājas un apgalvo, ir jābūt labi un pareizi.

Redzi, tā īsi varētu noraidīt visas elku kalpošanas, visu ķecerību un maldu pamatu un cēloni, par kuru sūdzējušies un kura dēļ nonāvēti visi pravieši, un pret kuru nostājas visi Raksti. Tas viss notiek cilvēka dabīgā prāta, stūrgalvīgo, paštaisno uzskatu un iedomības dēļ, uz ko prāts paļaujas, iedomādamies, ka zina, ko nozīmē būt dievbijīgam un kā jākalpo Dievam. Prāts vairs negrib uzklausīt, nedz paciest nevienu pamācītāju, domādams, ka zina pietiekami, un gribēdams pats atklāt, kā cilvēks var kļūt dievbijīgs un kalpot Dievam. Bet dievišķā patiesība to nevar un negrib paciest, – jo tie ir paši lielākie maldi un Dieva goda aizskaršana; šo lietu dēļ rodas ķildas un visas nelaimes, posts un krusts.

Redzi, man šķiet, ka tā kļūst skaidrs, ka Jānis šeit nav runājis par neīstu gaismu, tāpat arī – ne par spožo dabīgā prāta gaismu, kas pareizi spriež, ka cilvēkam ir jābūt dievbijīgam; jo šī gaisma jau ir un Kristus nav nācis tādēļ, lai to atnestu, bet gan – lai apmulsinātu un nomāktu aplamo, stūrgalvīgo iedomību, tās vietā liekot savas žēlastības gaismu – ticību. To rāda arī paši šie vārdi: “.. dzīvība bija cilvēku gaisma.” Ja tā ir cilvēku gaisma, tad tai jābūt citādai nekā tā gaisma, kas jau ir cilvēkā. Jo dabīgā gaisma cilvēkā jau ir ielikta līdz ar viņa dabu; kas apgaismo cilvēku, tas apgaismo dabīgo gaismu cilvēkā, atnesot citādu gaismu – pārāku par to, kura cilvēkā jau ir. Te netiek sacīts, ka dzīvība būtu nesaprātīgu dzīvnieku gaisma, bet – tā ir cilvēku, saprātīgu dzīvnieku gaisma. Jo tas, kurā nav dabīgās prāta gaismas, nav cilvēks – šīs gaismas dēļ cilvēks tiek saukts par cilvēku un iemanto šā vārda godu. Ja evaņģēlists būtu gribējis, lai šī gaisma tiktu saprasta kā dabīgā prāta gaisma, viņš būtu sacījis: dzīvība bija gaisma tumsībā, – kā Mozus 1. Moz. 1:2 raksta, ka tumsa bija pār dziļumiem. Tādēļ šeit gaisma ir jāsaprot kā tā gaisma, kas Kristū ir nākusi uz zemes un atklājusies pasaulei.

Tagad aplūko vārdu kārtību: Sv. Jānis pirmo min dzīvību, tad – gaismu; viņš neapgalvo, ka gaisma ir bijusi cilvēku dzīvība, bet gluži otrādi: “Dzīvība bija cilvēku gaisma,” tādēļ ka Kristū ir pamats un patiesība – atšķirībā no cilvēkiem, kam ir tikai ārējais izskats. Gluži kā Sv. Lūka Lk. 24:19 saka par Kristus ārējo dzīvi: Viņš “bija .. varens darbos un vārdos”; tāpat Ap. d. 1:1: “.. Jēzus darījis un mācījis,” norādot, ka darbi iet pa priekšu mācībai; kur ir tikai vārdi bez darbiem, tur nav nekā cita kā vien liekulība. Un, kā Kristus Jņ. 5:35 par Jāni Kristītāju saka, ka viņš deg un spīd – jo spīdēt un nedegt būtu tikai krāpšana –, tā arī šeit: lai Kristus tiktu atzīts kā patiesa gaisma, kas nevar pievilt, evaņģēlists vispirms saka, ka Kristū viss ir bijis dzīvība, un šī dzīvība arī ir cilvēku gaisma.

No tā varam secināt, ka cilvēkam nav citas gaismas kā vien Kristus, Dieva Dēls, kas tērpies cilvēciskumā. Kas tic, ka Kristus ir patiess Dievs un ka Viņā ir dzīvība, to šī gaisma apgaismo, jā, dara dzīvu. Gaisma viņu uztur, un viņš paliek tur, kur ir Kristus. Jo, kā dievišķība ir mūžīgā dzīvība, tā arī šī dzīvība ir mūžīgā gaisma; kā mūžīgā dzīvība nemirst, tā arī šī gaisma neizdziest; tādēļ arī ticība, kas mīt šādā gaismā, paliek nesamaitāta.

Īpaši jāievēro tas, ka evaņģēlists piedēvē šo dzīvību Kristum – kā mūžīgajam Vārdam, nevis kā Cilvēkam: “Viņā”, tas ir, Vārdā, “bija dzīvība”. Jo, lai gan Kristus kā Cilvēks mira, Viņš tomēr arvien paliek dzīvs; jo pati dzīvība nevar un nedrīkst mirt. Tādēļ nāve šajā dzīvībā ir iznīcināta un uzvarēta tik pilnīgi, ka arī cilvēciskumam tūliņ jākļūst par dzīvību. Un šī dzīvība ir cilvēku gaisma; jo, kurš Kristū iepazīst šādu dzīvību un tic tai, tas iet arī cauri nāvei; viņš nemirst nekad, – kā iepriekš sacīts. Šīs dzīvības gaisma viņu uztur, tā ka nāve viņu neaizskar. Lai gan miesai jāmirst un jāiznīkst, tomēr dvēsele šo nāvi nejūt – tādēļ ka jau ir šajā gaismā un caur gaismu pilnīgi uzņemta Kristus dzīvībā. Turpretī tas, kurš tam netic, paliek tumsībā un nāvē; lai arī viņam paliek viņa miesa – jo tāda tā paliks pastarā dienā un mūžīgi –, tomēr viņa dvēsele jūt un pieredz nāvi, mirdama mūžīgi.

Tā redzam, kādu postu gribējis radīt Kerints un visi, kas tic un māca par Kristu tikai kā par Cilvēku, nevis patiesu Dievu. Jo Kristus cilvēciskumam nebūtu nozīmes, ja Viņā nebūtu dievišķības. Tomēr Dievs negrib un nevar būt atrodams citādi kā vien šajā cilvēciskumā un caur to; kā Jes. 11:12 sacīts, to Viņš ir darījis par drošu zīmi, lai sapulcinātu ap sevi visus savus bērnus no visas pasaules.

Redzi, ja tu tici, ka Kristū ir šāda dzīvība, kas spējusi pastāvēt arī nāvē un uzvarējusi nāvi, tad tev patiesi spīd šī gaisma, tā ka arī tavā nāvē paliek gaisma un dzīvība. Tad nu ir jāsecina, ka šāda dzīvība un gaisma nevar būt radība; jo radība nespēj pārvarēt nāvi ne sevī, ne kādā citā. Redzi, cik viegli pieņemama un celsmīga ir šī izpratne par gaismu – cik ļoti tā nāk par labu tavai pestīšanai un cik tālu no tās ir visi, kas šos vārdus attiecina uz dabīgo saprāta gaismu. Jo viņu izpratne nevienam nevar nākt par labu, jā, tā cilvēkus tikai attālina no Kristus, pievēršot viņu domas radībai un aplamajam prātam. Mums jāieiet Kristū un nav jāraugās tajās gaismās, kas no Viņa nākušas, bet – Viņa gaismā, no kuras nākušas šīs gaismas; mums nav jāseko straumes tecējumam projām no avota, bet jātiecas vienīgi uz pašu avotu. Tālāk seko vārdi:

“Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.”

Šo teikumu viņi saistījuši ar savām augstajām domām un sapratuši tā, ka prātam – kā jau iepriekš sacīts – ir dota dabīga gaisma, ko iededzis Dievs. Un tomēr cilvēka prāts neatzīst, neaptver un nesajūt to Gaismu, kas iedegusi šo dabīgo gaismu. Tādēļ prāts paliek tumsā un neredz Gaismu, no kā ir saņēmis pats savu gaismu un spēju redzēt.

Ak, kaut šī izpratne tiktu izrauta no manas sirds; tik dziļi tā manī ir iesakņojusies. Nav tā, ka šāda izpratne būtu pilnīgi aplama un nepareiza; taču tā neatbilst šai Evaņģēlija vietai – tā neļauj svētīgajiem, mierinošajiem vārdiem palikt vienkāršiem un skaidriem, lai tie tiktu pareizi saprasti. Kādēļ viņi tikai par prātu saka, ka tā gaismu aizdegusi dievišķā Gaisma? Kādēļ viņi nesaka to pašu arī par cilvēka dabīgo dzīvību? To taču arī ir darījusi dzīvu dievišķā Dzīvība – tieši tāpat kā prāta gaisma iedegta, dievišķajai Gaismai apgaismojot mūsu prātu. Tad jau vajadzētu sacīt: dzīvība dara mirušos dzīvus, bet mirušie to nesaprot; jo viņi saka: gaisma apgaismo tumsas pārņemto prātu, bet prāts to neuzņem. Tāpat es varētu teikt: mūžīgā griba atklājas negribīgumam, bet negribīgums to neuzņem. Tāpat varētu turpināt, runājot par visiem pārējiem cilvēka dabīgajiem spēkiem un dāvanām. Kādēļ tad tikai prāts un tā gaisma tiek iesaistīti šādās spekulācijās? Platonisti ar savu tukšo, nesaprotamo pļāpāšanu vispirms ir pārliecinājuši Sv. Augustīnu par šādu mūsu lasītā teksta izpratni; viņu domas izskatās tik jauki, ka tie pat ir tikuši saukti par dievišķiem filozofiem. Pēc tam Augustīns ir ievilcis šādos uzskatos arī mūs visus.

Vai gan viņu pļāpāšana var dot ko vairāk kā vien to, ka cilvēka prātu apgaismo Dievs, kas ir mums neaptverama Gaisma? Tāpat dzīvību dod Dievs, kas ir neaptverama Dzīvība. Visi mūsu spēki ir smelti no Dieva, kas ir neaptverams spēks. Un, cik tuvu Dievs ar savu neaptveramo gaismu ir mūsu prāta gaismai, tikpat tuvu Viņš ar savu neaptveramo dzīvību un spēkiem ir mūsu dzīvībai un mūsu spēkiem, kā Sv. Pāvils saka Ap. d. 17:28: “Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam,” un kā Jeremija Jer. 23:23‑24 saka: ““Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā? .. vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi?”” Iepriekš, lasot vēstuli, esam dzirdējuši, ka Dievs nes visas lietas ar savu spēcīgo Vārdu, Ebr. 1:3. Tādēļ Viņš ir ne vien tuvu prāta gaismai un apgaismo to, bet – Dievs ir tuvu visai radībai; Viņš apspīd visus, izlej pār visiem savu spēku un piepilda visas lietas. Tādēļ nav ticams, ka Sv. Jānis runātu par šīm lietām; viņš raugās tikai uz cilvēkiem un saka, kādu gaismu tie saņem Kristū – gaismu, kas nepieder cilvēka dabai un ir augstāka par to.

Jau tas vien, ko viņi runā par dabīgo gaismu un saka: tumsība neuzņem gaismu, ir aklas un nekam nederīgas valodas. Vai gan šādi tiek izteikts kas cits nekā tas, ka dievišķā gaisma apgaismo cilvēka prātu un iededz tā gaismu un tomēr prāts paliek tumšs un neuzņem gaismu? Tur, kur tiek iedegta gaisma, taču vairs nevar būt tumsība, – ja arī žēlastības gaismas trūkuma dēļ tumsība saglabājas. Taču par žēlastības gaismu viņi nerunā; tādēļ arī par šādu tumsību viņi nevarētu runāt. Tātad šeit rodas pretruna: gaismai jāapgaismo tumsība, bet tumsībai jāpaliek tumsībai, jo tā nespēj uzņemt gaismu. Gluži tāda pati pretruna rastos, ja tiktu apgalvots, ka mirušajam tiek dota dzīvība, tomēr mirušais dzīvību neuzņem un neatzīst, bet paliek miris.

Bet, ja kāds grib sacīt: šie vārdi nozīmē, ka netiek aptverts, kas ir Tas, kurš dod gaismu un dzīvību, – es gribētu redzēt, kurš eņģelis to aptver! Kurš svētais aptver To, kas viņam dod žēlastību? Viņš arvien vēl paliek apslēpts un neaptverts; tomēr tas nenozīmē, ka tumsība neuzņem gaismu, – kā evaņģēlists šeit saka. Šo vārdu nozīme ir skaidra un tieša: gaisma spīd tumsībā, taču tumsība paliek tumša un neļauj gaismai sevi apspīdēt un sevī ielūkoties – gluži kā tad, kad saule apspīd aklo, viņš to tomēr pat nepamana. Cik vārdu vēl man vajadzētu atrast, lai novērstu šo svešo izpratni?

Paliksim pie vienkāršās izpratnes, kuru skaidri un nepiespiesti sniedz paši Evaņģēlija vārdi. Visi, kas tiek apgaismoti ar dabīgā prāta gaismu, uzņem šo gaismu un arī ir apgaismoti – tikai katrs citādā mērā. Bet šī žēlastības gaisma, kas cilvēkiem tiek dota vēl papildus dabīgajai gaismai, spīd tumsībā, tas ir, šīs pasaules aklo cilvēku vidū, kuriem trūkst žēlastības; šie ļaudis žēlastības gaismu neuzņem, vēl vairāk – viņi to vajā. Šādā nozīmē sacīti Jņ. 3:19 vārdi: “.. šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu..” Redzi, Kristus bija cilvēku vidū, uz zemes, pirms vēl Jānis Kristītājs par Viņu sludināja; taču neviens Viņu neievēroja. Viņš bija cilvēku gaisma un dzīvība. Viņš dzīvoja un spīdēja, bet pasaulē bija viena vienīga tumsība, un tā Viņu neuzņēma. Tā bija īsti tumsonīga, akla tauta. Ja ļaudis būtu Kristu pazinuši un zinājuši, kas Viņš ir, tie arī būtu Viņu godājuši, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 2:8: Dieva gudrību “nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu”.

Tā Kristus vienmēr, jau pirms savas dzimšanas, no iesākuma līdz galam ir bijis dzīvība un gaisma, kas spīd visā radībā, Svētajos Rakstos un caur saviem svētajiem cilvēkiem, praviešiem un sludinātājiem, caur viņu vārdiem un darbiem vēl nekad nav pārstājis spīdēt; tomēr viss, ko šī gaisma apspīd, ir tumšs; tumsība gaismu neuzņem.

Tikpat labi Sv. Jānis būtu varējis savus vārdus attiecināt uz Kerintu; viņš redzēja skaidros Rakstus un patiesību, kas spīdēja viņa acu priekšā; tomēr Kerinta lielā tumsība nespēja uzņemt gaismu. Tā tas ir noticis un notiek vienmēr – arī tagad: lai arī aklajiem skolotājiem tiek rādīti Raksti, tomēr viņi tos neuzņem, un patiesi ir un paliek tā, ka gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņem.

Ir jāievēro, ka evaņģēlists šeit saka: “Gaisma spīd”, phaenei, tas ir, tā ir klātesoša jeb acīmredzama šajā tumsībā. Bet tas, kas neko vairāk no tās nesaņem, paliek tumsībā – gluži kā saule spīd arī aklajam, taču viņš tādēļ vēl nesāk redzēt. Tāda ir šīs gaismas daba – tā spīd tumsībā, taču tumsība gaišāka nekļūst. Turpretī, apspīdēdama ticīgos, gaisma viņus dara redzīgus un apgaismotus; tā mājo viņos, tā ka patiesi var teikt: dzīvība ir cilvēku gaisma. Savukārt gaisma bez dzīvības ir tumsības spožums; neticīgajiem nekāda apgaismošana nepalīdz, – lai cik skaidri viņiem tiktu rādīta patiesība, tie tomēr paliek tumsības pārņemti.

Tā nu mēs visus iepriekšējos evaņģēlista izteikumus saprotam kā Kristus apzīmējumus un raksturojumus, ar kuriem viņš, kā sava Evaņģēlija priekšvārdā un ievadā, ir gribējis vispārīgā veidā norādīt uz to, kas visā Evaņģēlijā tiks rakstīts par Kristu, proti, ka Viņš ir patiess Dievs un Cilvēks, kas radījis visas lietas, un ka Viņš ir dots cilvēku dzīvības un pestīšanas dēļ, – lai gan Viņu uzņem tikai daži no tiem, kam Viņš atklājas; tieši to – un neko vairāk – ietver un parāda Evaņģēlijs. Arī Sv. Pāvils Rom. 1 sniedz šādu ievadu un priekšvārdu savai vēstulei. Tālāk seko īstais Jāņa Evaņģēlija sākums.

“Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.”

Arī Sv. Marks un Sv. Lūka sāk savu evaņģēliju, rakstīdami par Jāni Kristītāju; un ar to arī jāsāk, – kā Kristus pats saka Mt.11:12: “Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.” Un Sv. Pēteris Ap. d. 1:22 saka, ka Kristus savu darbu sācis ar Jāņa Kristību, kurā Viņš ir aicināts un iecelts par mācītāju; Jānis Kristītājs to apliecina, Jņ. 1:32‑33 sacīdams: “Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa.” “Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts,”” Mt. 3:17. Te Kristus ir kļuvis par doktoru; te Viņš sācis savu darbu un Evaņģēlijs pirmoreiz atspīdējis caur pašu Kristu. Jo neviens cits kā tikai pats Kristus nevarēja sākt sludināt šo augsto, svētīgo, mierinošo Vārdu. Tādēļ arī Jānim vajadzēja nākt pirms Viņa un sagatavot tautu šādam pasludinājumam, lai tā uzņemtu gaismu un dzīvību.

Jo, kā jau esam dzirdējuši, Kristus, būdams gaisma, kas spīd tumsībā un netiek uzņemta, tomēr ir parādījies jūdu vidū miesīgi, Cilvēka veidā; arī te Viņš netika atzīts. Tādēļ arī tikai un tieši pie jūdiem nāca Kristus vēstnesis, Jānis, kas sludināja Kristu, lai Viņš būtu cilvēkiem pazīstams un tiktu uzņemts. Tādēļ šie vārdi tieši seko iepriekšējiem un lieliski saistās ar tiem. Kad Kristus, spīdošā gaisma, netika atzīts, nāca Jānis, – lai atdarītu ļaudīm acis un parādītu jau klātesošo, spīdošo gaismu, kam vēlāk jau pašai, bez Jāņa norādījuma bija jātiek uzņemtai, uzklausītai un iepazītai.

Es domāju, ka nu esam pārrunājuši šī Evaņģēlija grūtāko un augstāko daļu; jo tas, kas tiek sacīts tālāk, ir viegli saprotams un saskan ar to, ko citi evaņģēlisti saka par Jāni un Kristu. Lai gan – kā jau esmu sacījis – arī šī daļa pati par sevi nav grūtāka kā pārējās. Tā tikai ir tīši tikusi sarežģīta ar dažādu cilvēcisku skaidrojumu palīdzību. Tai jau arī ir jākļūst sarežģītai, ja Vārdam tiek piešķirta pavisam cita, sveša izpratne, aizmirstot īsto. Kas gan vairs zinātu, ko saukt par cilvēku, dzirdēdams, ka cilvēks esot kas cits, nekā domā visa pasaule. Tad visiem nāktos domāt brīnumu lietas. Tāpat šeit ir noticis ar vienkāršajiem, skaidrajiem evaņģēlista vārdiem.

Tomēr evaņģēlists arvien paliek pie sava īpašā izteiksmes veida, atkal un atkal saistīdams Jāņa Kristītāja liecību ar Kristus dievišķību – to viņš dara Kerinta dēļ. Citi evaņģēlisti to nedara, bet raksta, ka Jānis tikai norāda uz Kristu, neizceļot Viņa dievišķību. Bet Sv. Jānis šeit saka: Jānis Kristītājs ir nācis, lai liecinātu par gaismu un sludinātu Kristu kā dzīvību, gaismu un Dievu. To tālāk dzirdēsim.

Šeit jāsaprot arī tas, kas par Jāni Kristītāju tika sacīts Adventa laikā: viņš nācis Kristum pa priekšu un vedis tautu pie Viņa; tāpat arī Evaņģēlija vēstij ir jāsludina un jārāda vienīgi Kristus. Jo vienīgi tādēļ Dievs ir pavēlējis sludināt Evaņģēliju un vienīgi tādēļ Viņš sūtījis Jāni. Tā nu esam dzirdējuši, ka Jānis ir balss tuksnesī; viņš ar savu amatu apliecina Evaņģēlija publisko pasludinājumu. Tā kā tumsība pati no sevis nav spējusi uzņemt šo gaismu, lai gan tā ir bijusi acīmredzama un klātesoša, Jānim ir nācies rādīt un atklāt šo gaismu; tāpat arī vēl tagad cilvēka dabīgais prāts pats no sevis nespēj uzņemt šādas lietas, lai gan gaisma ir klātesoša visā pasaulē – Evaņģēlija pasludinājumam tā jāatklāj un jāparāda.

Nu redzam, ka gaisma, kuru atklāj Evaņģēlija pasludinājums, netiek atnesta no tālienes, un arī mums pēc tās nekur tālu nav jāskrien – tā ir mums pavisam tuvu un atspīd arī mūsu sirdīs, tai vienīgi jātiek parādītai un pasludinātai. Kas dzird, ka tā tiek sludināta, un tic šim pasludinājumam, tas atrod gaismu savā sirdī; jo ticība nevar būt nekur citur kā vien sirdī, savukārt šī gaisma nav atrodama nekur citur kā vien ticībā. Tādēļ es saku: gaisma ir tuvu mums un mūsos; taču mēs paši to nespējam uzņemt – tai jātiek sludinātai, un mums tai jātic. Par to Sv. Pāvils runā Rom. 10:6‑8, citēdams 5. Moz. 30:11‑14: “Nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem .. Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī..” Redzi, tā šī gaisma spīd tumsībā un netiek atzīta, līdz nāk Jānis un Evaņģēlijs, kas šo gaismu mums atklāj; tad cilvēks tiek apgaismots un uzņem gaismu. To uzņemot, nemainās ne laiki, ne vietas, ne paši cilvēki, ne arī viņu vecums, bet tikai cilvēka sirds.

Tālāk – kā Jānis nenāca pats, bet bija Dieva sūtīts, tā arī Evaņģēlijs jeb šīs gaismas pasludinājums nevar nākt pats no sevis vai rasties cilvēka prātā – tam jābūt Dieva sūtītam. Tādēļ evaņģēlists šeit noraida visas cilvēku mācības; jo tas, ko cilvēku mācības māca, nekad nerāda Kristu, šo gaismu, bet tikai traucē tai atspīdēt. Bet tas, kas rāda Kristu, noteikti ir Dieva sūtīts, nevis cilvēku izdomāts. Tādēļ evaņģēlists atklāj vārdu un saka: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.” “Jānis” ebreju valodā nozīmē žēlastība jeb labvēlība; tas norāda, ka šis pasludinājums un vēsts nav atkarīga no mūsu nopelniem, bet tiek sūtīta no tīras Dieva žēlastības un labvēlības; tā arī atnes tikai Dieva žēlastību un labvēlību. Par to arī Sv. Pāvils Rom. 10:15 saka: “Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?”

No tā visa redzam, ka evaņģēlists runā par Kristu tā, lai Viņš tiktu atzīts kā Dievs. Jo tur, kur ir gaisma, tā ir klāt katrā vietā; gaisma iespīd arī tumsībā, tā ka nav vajadzīgs nekas vairāk kā vien – nest to atklātībā caur Vārdu un iepazīt siržu ticībā; tā ka tam noteikti jābūt Dievam. Jo neviena radība nespēj tā iespīdēt visās vietās un visās sirdīs. Tomēr gaisma ir Dievs tādā viedā, ka tā ir arī Cilvēks; gaisma tiek sludināta, vēstījot par šo Cilvēku. Tālāk seko vārdi:

“Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.”

Redzi, šis teksts ir skaidri saprotams, atceroties tikko sacīto – ka Evaņģēlijs tikai pasludina šo gaismu, Cilvēku Kristu, un dara tā, lai arī tumsība varētu Viņu uzņemt, taču ne ar prātu vai sajūtām, bet ar ticību. Jo evaņģēlists saka: “.. lai visi nāktu pie ticības,” un: “Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu..” Šīs liecības daba ir tāda, ka tā runā par lietām, kas nav redzamas, nedz zināmas vai sajūtamas; ir nepieciešams ticēt lieciniekam, kurš tās apliecina. Tātad arī Evaņģēlijs prasa nevis prāta piekrišanu un atbalstu, bet ticību, kas ir augstāka par prātu; jo citādi šo gaismu nav iespējams iepazīt.

Iepriekš ir pietiekami daudz runāts par to, kā prāts ar savu gaismu cīnās un trako, stādamies pretī šai gaismai, – nemaz nerunājot par to, ka tas spētu gaismu pieņemt un atzīt. Jo ir un paliek tā, kā ir sacīts: tumsība šo gaismu neuzņem. Tādēļ prātam ar savu gaismu ir jātiek sagūstītam un padarītam aklam, kā Dievs saka Jes. 60:19: tavu sauli, tas ir, tavu prātu, Es aizsegšu ar mākoni, tas ir, ar Evaņģēliju, Dieva vārdu vai ar Jāņa liecību, kas prasa ticību un atstāj kaunā cilvēka prātu. Un tālāk: “Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā un mēness par spīdekli naktī. Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma..” Jo tādēļ jau šī gaisma tiek apliecināta ar Vārdu, lai prāts novērstos no sevis paša un sekotu liecībai. Tad arī prāts ticībā uzņem gaismu, un tumsība tiek izgaismota; jo, ja cilvēka prāts pats no sevis spētu uzņemt šo gaismu vai atzīt to, tad ne Jānis, ne viņa liecība nebūtu vajadzīgi.

Tātad Evaņģēlija uzdevums ir sniegt liecību – stūrgalvīgā, aklā, ietiepīgā prāta dēļ, lai stātos tam pretī un vadītu to projām no paša prāta gaismas un iedomām – uz ticību, caur kuru tas satver šo dzīvo un mūžīgo gaismu.

“Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.”

Mīļais, kādēļ evaņģēlists vēlreiz saka, ka Jānis ir bijis tikai šīs gaismas liecinieks? Cik nepieciešama ir šāda atkārtošana! Pirmkārt, tādēļ, lai pierādītu, ka šī gaisma ir nevis cilvēks, bet pats Dievs; jo, kā jau esmu sacījis, evaņģēlists vēlētos rādīt Kristus dievišķību ikvienā savā vārdā. Ja Jānis, šis izcilais svētais, nav gaisma, bet tikai gaismas liecinieks, tad šai gaismai jābūt kam vairāk, nekā ir viss, kas svēts, – vienalga, vai tie būtu svētie, eņģeļi vai cilvēki. Jo, ja šādu gaismu varētu radīt svētums, tad Jānim noteikti būtu vajadzējis par tādu kļūt. Bet šī gaisma ir pārāka par svētumu; tādēļ tai arī jābūt augstākai par eņģeļiem, kas paši nav augstāki par svētumu.

Otrkārt, šāda atkārtošana ir vajadzīga, lai aizstāvētos pret cilvēku mācību sludinātājiem, kas apliecina nevis Kristu, gaismu, bet paši sevi. Jo patiesi ir tā: visi, kas sludina cilvēku mācības, dara pašu cilvēku par gaismu un ved cilvēkus projām no gaismas, pievēršot viņus sev; tie liek paši sevi patiesās gaismas vietā, kā to dara pāvests un viņa sekotāji. Tādēļ pāvests ir antikrists, tas ir, Kristus un patiesās gaismas pretinieks.

Evaņģēlijs nevar sev līdzās paciest nevienu citu mācību – tas grib būt tikai Kristus liecinieks un vest ļaudis pie Kristus, pie patiesās gaismas. Tādēļ – ak Kungs Dievs! – šos vārdus: “Viņš pats nebija gaisma,” vajadzētu rakstīt ar lielajiem burtiem un rūpīgi iegaumēt, lai spētu pretoties tiem, kuri grib ļaudīm sniegt savas mācības un likumus, kas radušies viņu pašu galvās, apgalvodami, ka šīs lietas viņus apgaismos; tie ierauj klausītājus sev līdzi elles bezdibenī, – jo viņi nemāca un nevar mācīt ticību, jo to nemāca neviens cits kā tikai Dieva sūtītais – Jānis un svētais Evaņģēlijs. Ak, par to varētu runāt vēl daudz.

Īsi sakot – kas nesludina Evaņģēliju, to vari droši atraidīt; neuzklausi viņu! Savukārt tas, kurš sludina Evaņģēliju, māca tev ticēt Kristum un uzticēties mūžīgajai gaismai, nepaļaujoties ne uz kādiem saviem paša darbiem. Tādēļ sargies no visa, kas tev tiek sacīts ārpus Evaņģēlija mācības; nepaļaujies uz tādiem vārdiem un neuzskati tos par gaismu, kas var apgaismot un darīt labāku tavu dvēseli! Jo visi šie vārdi jāuzlūko tāpat kā ārējas lietas – tāpat kā ēšana un dzeršana. Tām jākalpo miesas vajadzībām – tu vari tās lietot, kā pats gribi, vai par prieku citiem, taču tām nav nekāda sakara ar tavu pestīšanu; jo pestīšanai nav vajadzīgs un nozīmīgs nekas cits kā vien šī gaisma.

Ak, cik negantas ir cilvēku mācības, kas tagad valda un ir pilnīgi padzinušas šo gaismu! Ikviena no tām pati grib būt gaisma; tās māca tikai pašas sevi un savas lietas, noklusēdamas patieso gaismu vai mācīdamas to tā, lai līdzās varētu mācīt arī sevi. Un tas ir vēl sliktāk nekā pilnīgi klusēt; jo tādējādi rodas samarieši, kas kalpo gan Dievam, gan arī elkiem, 2. Ķēn. 17:33.

“Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.”

Nedz Jānis, nedz arī kāds cits svētais nav gaisma; bet patiesā gaisma ir tā, ko apliecina Jānis un visi Evaņģēlija sludinātāji. Par to, kas ir šī gaisma, ir sacīts jau tik daudz, ka šai reizei pietiktu – mēs zinām, ka tā tiek iepazīta caur ticību; tā uztur mūs mūžīgi, gan dzīvojot, gan mirstot, tā ka nekāda tumsība mums vairs nevar kaitēt. Bet savādi ir tas, ka evaņģēlists saka: gaišums apgaismo ikvienu cilvēku, kas nācis šajā pasaulē. Ja tas sacīts par dabīgo gaismu, tad pretrunu rada vārdi: “Tas bija patiesais gaišums.” Iepriekš, 5. pantā, ir sacīts: “Tumsība to neuzņēma”, attiecinot visus šos vārdus uz žēlastības gaismu. Turklāt tālāk rakstīts: “Viņš bija pasaulē .. bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Bet tie, kurus apgaismo patiesā gaisma, ir žēlastības apgaismoti un pazīst Viņu.

Savukārt uz to, ka šeit netiek runāts par žēlastības gaismu, norāda vārdi: gaišums apspīd visus cilvēkus, kas nāk šajā pasaulē. Ir skaidrs, ka tas sacīts par visiem cilvēkiem, kuri piedzimst. Sv. Augustīns domā, ka tas jāsaprot tā, ka neviens cilvēks netiek apgaismots citādi kā vien ar šo gaismu. Šādi mēdzam sacīt par skolotāju, kurš savā pilsētā ir vienīgais: šis skolotājs māca visu pilsētu, tas ir, pilsētā nav neviena cita skolotāja, tikai viņš, un viņam vien seko visi skolnieki. Tas nenozīmē, ka viņš māca itin visus cilvēkus, kuri dzīvo šajā pilsētā, bet tikai parāda, ka pilsētā ir viens pats skolotājs, un te neviens nav mācījies no kāda cita skolotāja. Tāpat arī evaņģēlists šeit grib sacīt, ka nedz Jānis, nedz arī kāds cits cilvēks vai radīta lieta nav šī vienīgā gaisma, kas apspīd ikvienu; neviens cilvēks uz šīs zemes nevar tikt apgaismots citādā veidā.

Šādu izpratni es nevaru noliegt; jo tāpat saka arī Sv. Pāvils Rom. 5:18: “Kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību,” lai gan ne visi cilvēki tiek taisnoti caur Kristu. Tomēr vienīgi Viņš ir Cilvēks, caur kuru nāk visa taisnošana. Tāpat arī šeit: lai gan ne visi cilvēki tiek apgaismoti, tomēr tieši šī gaisma ir vienīgā, kas spēj apgaismot. Šo izteiksmes veidu evaņģēlists izmantojis pavisam brīvi, nebaidīdamies, ka dažiem varētu kļūt par piedauzību tas, ka viņš saka: “ikvienu cilvēku”. Viņš ir domājis, ka no šādas apgrēcības itin labi pasargās iepriekš un tālāk šajā tekstā atrodamais paskaidrojums: tumsība nav uzņēmusi gaismu un pasaule nav Viņu pazinusi – arī savējie Viņu nav pieņēmuši. Šie vārdi ir pietiekami spēcīgi, lai neviens nevarētu sacīt, ka Sv. Jānis būtu gribējis apgalvot, ka visi cilvēki tiktu apgaismoti; šeit sacīts tikai tas, ka Viņš vienīgais ir gaisma, kas apgaismo ikvienu, un bez Viņa neviens nevar tapt apgaismots.

Ja tas būtu sacīts par dabīgo prāta gaismu, tad šis izteikums būtu maznozīmīgs; prāta gaisma apspīd ne vien visus cilvēkus, kas ienāk šajā pasaulē, bet arī tos, kuri no pasaules aiziet, un tāpat arī velnus. Jo arī mirušajos, velnos un nolādētajos paliek tā pati prāta gaisma, jā, tā kļūst vēl gaišāka un vēl vairāk moka viņus. Bet evaņģēlists runā par cilvēkiem, kas nākuši pasaulē, parādīdams, ka viņš runā par ticības gaismu, kura spīd un palīdz tikai šajā dzīvē; pēc nāves šāda gaisma nevienu vairs neapstaro. Apgaismošanai jānotiek ticībā caur Cilvēku Kristu; tomēr šī gaisma nāk no Viņa dievišķības; pēc šīs dzīves mēs Kristus dievišķību skatīsim ne vairs caur cilvēciskumu, ticībā, bet atklāti, tīrā un neapslēptā veidā.

Evaņģēlists izvēlas vārdus tā, lai nenoliegtu Cilvēku Kristu, tomēr viņš īpaši pasludina Kristus dievišķību. Tādēļ viņam ir bijis svarīgi norādīt, ka gaisma apgaismo ikvienu cilvēku, lai izteiktu to, ka šeit tiek sludināta tikai viena gaisma, kas spīd pār visiem, un lai brīdinātu mūs šajā dzīvē neuzņemt ne cilvēku, ne vēl kādas citas gaismas. Neviens cilvēks nevar apspīdēt otru; vienīgi šai gaismai ir jāspīd visos. Savukārt sludinātājiem ir jābūt tikai šīs gaismas vēstnešiem un lieciniekiem, kas sūtīti liecināt cilvēku vidū, lai tie visi ticētu šai gaismai. Redzi, tādēļ vārdi “gaišums apspīd ikvienu cilvēku” ietver pārāk daudz, un evaņģēlists piebilst: “.. kas nāk šajā pasaulē,” lai parādītu, ka no Kristus nākusī gaisma nonāk šajā pasaulē. Viņā pasaulē gaisma beigsies, pārvērsdamās mūžīgajā skaidrībā un spožumā. Arī Sv. Pāvils 1. Kor. 15:24 saka, ka tad Kristus nodos valstību Dievam Tēvam; bet tagad Viņš valda ar savas cilvēciskās dabas palīdzību. Un, nododams valstību, Kristus nodos Tēvam arī gaismu. Tas nenozīmē, ka būtu divas dažādas gaismas, vai arī ka mēs redzēsim ko citu, nevis to, kas redzams tagad, bet – tieši to pašu gaismu, tieši to pašu Dievu, ko tagad redzam ticībā, mēs redzēsim pavisam citādā veidā. Jo vēl mēs to skatām apslēptu ticībā, bet tad redzēsim neapslēptu. Gluži kā, ja redzu zeltā gleznotu gleznu caur krāsainu stiklu vai kādu citu apsegu un pēc tam – neaizklātu. Tā Sv. Pāvils 1. Kor. 13:12 saka: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā.”

Redzi, nu tu zini, par kādu gaismu evaņģēlists runā; viņš saka, ka Kristus ir cilvēku gaisma – savā cilvēciskumā, tas ir, ticībā, caur kuru Viņa dievišķība atspīd kā spogulī vai caur krāsainu stiklu, vai arī – kā saule caur gaišu mākoni. Tātad, lai gan gaisma drīzāk saistāma ar Kristus dievišķību, nevis Viņa cilvēciskumu, tomēr arī Kristus cilvēciskums netiek nicināts – tas ir kā mākonis un priekškars, caur kuru spīd šī gaisma.

Tas ir sacīts pavisam skaidri; cilvēks, kuram ir ticība, labi saprot visas šīs lietas un zina, kā ir ar šo gaismu. Bet tas, kurš netic, to nesaprot, taču tas arī nav svarīgi – viņam šīs lietas nemaz nav jāsaprot, un būtu labāk, ja tāds cilvēks nemaz nelasītu un nestudētu Bībeli; jo viņš ar savu maldīgo gaismu tikai maldina sevi un citus, domādams, ka ir iepazinis Svēto Rakstu gaismu; taču Raksti nav saprotami bez īstas ticības. Jo šī gaisma spīd tumsībā, bet viņi to neuzņem.

Varbūt ar šiem vārdiem evaņģēlists gribējis pateikt arī to, ka Evaņģēlijs un ticība tiek sludināti visā pasaulē un šī gaisma ir ataususi pār visiem cilvēkiem šajā pasaulē, gluži kā saule uzlec pār visiem, kā Sv. Pāvils saka Kol. 1:23: Evaņģēlijs “ir sludināts visai radībai apakš debesīm,” un pats Kristus Mk. 16:15 sacījis: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Tāpat Psalmi 19:7 par to saka: “Vienā debesmalā [Saule] sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes.” Par to, kā tas jāsaprot, ir runāts iepriekš, aplūkojot Kristus Dzimšanas svētku misē lasāmo tekstu.

Tātad viegli saprotamā, vienkāršā izpratne būtu tāda, ka šī gaisma apspīd visus cilvēkus, kas nāk šajā pasaulē, – un ne jūdi, ne kāds cits nevar uzdrīkstēties kādā vietā radīt paši savu gaismu. Šī izpratne labi saskan ar iepriekš lasīto tekstu. Jo, pirms gaisma tiek apliecināta ar Jāņa liecību un Evaņģēliju, tā spīd tumsībā un netiek uzņemta; bet, atklāti pasludināta un apliecināta, tā spīd visā pasaulē, pār visiem cilvēkiem, lai arī – kā tālāk lasām – ne visi to uzņem.

II

“Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina.”

Tas viss sacīts par Kristu, Cilvēku – it īpaši pēc Viņa kristības, pēc Jāņa liecības, kad Viņš sāka spīdēt. Tad Kristus bija pasaules vidū. Bet kura pasaules daļa to zināja? Kas Viņu uzņēma? Kristu neuzņēma pat tauta, kurai Viņš kā Cilvēks piederēja, – kā tālāk sacīts:

“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.”

Tas sacīts par Kristus pasludinājuma nākšanu, nevis par Viņa dzimšanu. Jo par Viņa “nākšanu” tiek nosaukta Viņa sludināšana un spīdēšana, kā Jānis Kristītājs Mt. 3:11, Lk. 3:16, Mk. 1:7 un Jņ. 1:27 saka: “Pēc manis nāk viens, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Un tieši šīs “nākšanas” dēļ Jānis tiek saukts par Kristus vēstnesi, – kā Gabriēls Lk. 1:17 saka Caharijam, Jāņa tēvam: “Un viņš ies Viņa priekšā .. sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” Jo, kā jau iepriekš sacīts, evaņģēlisti sāk runāt par Kristu pēc Viņa kristības; tieši tad Viņš sāka spīdēt kā gaisma un darīt to, kā dēļ bija nācis. Tā nu šeit evaņģēlists saka: Viņš ir nācis pie savas tautas pasaulē un Viņa ļaudis nav Viņu uzņēmuši. Ja tas nebūtu sacīts par Kristus sludināšanu un spīdēšanu, tad tie, kas Viņu nav uzņēmuši, netiktu tā nosodīti.

Kurš varētu zināt, ka Viņš ir tas, kas nāk, ja tas nebūtu ticis sludināts? Tādēļ tā ir pašu cilvēku vaina, ka tie nav Kristu uzņēmuši, lai gan Viņš nāca un atklāja sevi gan pats, gan caur Jāni. Tādēļ arī Jānis Jņ. 1:31 saka: “.. lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni.” Un Kristus pats Jņ. 5:43: “Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” Šie vārdi skaidri pravieto sludināšanas un atklāsmes nākotni.

Jānis sauc jūdus par paša Kristus tautu, – tādēļ ka tie bija izredzēti visu pasaules tautu vidū, darīti par Kristus tautu, un Viņš tiem bija apsolīts, dodot apsolījumus Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un Dāvidam. Jo mums, pagāniem, nav doti nekādi apsolījumi par Kristu; tādēļ mēs tiekam saukti par svešiniekiem, nevis par Viņa ļaudīm, un tikai no tīras žēlastības arī mēs nu esam tikuši pieņemti un piepulcināti Viņa tautai. Lai gan mēs diemžēl Viņu nicinām, kad Viņš ik dienas nāk pie mums caur savu Evaņģēliju. Tādēļ mums nākas paciest, ka Kristus vietā nāk kāds cits – pāvests, un viņu mēs uzņemam. Tā nu mums jākalpo ļaunajam ienaidniekam, jo savam Dievam negribam kalpot.

Bet nedrīkstam aizmirst, ka evaņģēlists divas reizes norādījis uz Kristus dievišķību. Pirmkārt, viņš to dara, sacīdams: “Pasaule caur Viņu radusies”, otrkārt, teikdams: “Viņš nāca pie savējiem.” Jo tikai patiesam Dievam ir sava tauta. Jūdu tauta bija paša Dieva īpašums, – kā Raksti daudzkārt apliecina; un, ja tie ir Kristus tauta, tad Viņam noteikti ir jābūt Dievam, par kura īpašumu Raksti šo tautu nosauc.

To, cik liels kauns un negods ir tas, ka pasaule nepazīst savu Radītāju un ka jūdu tauta neuzņem savu Dievu, to evaņģēlists ļauj katram pārdomāt pašam. Vai gan būtu iespējams vēl vairāk nopelt šo pasauli kā, sakot, ka tā nepazīst savu Radītāju? Cik daudz briesmīgu netikumu un vārdu seko šai vienai lietai! Kas gan labs var būt atrodams tur, kur valda vienīgi nezināšana, tumsība un aklums! Vai gan ir kāds ļaunums, kas nebūtu sastopams tur, kur nav Dieva atziņas? Cik neganta un briesmīga ir pasaule! Kas to labi pārdomātu un atzītu, tas vēl jo drīzāk nogrimtu ellē. Viņš nevarētu priecāties šajā dzīvē un pasaulē, par kuru rakstīti tik šausmīgi vārdi.

“Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam..”

Nu gan skaidri redzam, kas ir gaisma, par kuru līdz šim esam runājuši. Tas ir Kristus, mierinošā žēlastības gaisma, nevis dabīgā gaisma jeb prāts. Jo Jānis ir evaņģēlists, nevis platonists. Visi, kas iemanto dabīgo gaismu jeb saprātu, ir uzņēmuši šādu gaismu – kā gan citādi viņi to iemantotu? Tieši tāpat tie no dievišķās dzīvības saņem savu dabīgo dzīvību. Tomēr šī gaisma un dzīvība nedod tiem varu kļūt par Dieva bērniem. Jā, viņi paliek patiesās gaismas ienaidnieki, kas to nepazīst un neuzņem. Tādēļ šajā evaņģēlija tekstā nav runāts par dabīgo gaismu, bet vienīgi par Kristu, lai Viņš tiktu atzīts kā patiess Dievs.

Šī evaņģēlija turpinājums ir labi zināms; tas runā par ticību Kristus vārdam un saka, ka tā dara cilvēkus par Dieva bērniem. Šie ir brīnišķīgi vārdi, kas ar lielu spēku cīnās pret darbu skolotājiem un bauslības mācītājiem. Labie darbi nekad nespēj darīt cilvēku citādu. Tādēļ, kaut arī darbu svētie dzīvo, darīdami savus darbus, un – kā viņiem pašiem šķiet – kļūst labāki, tomēr tie kā cilvēki paliek, kādi bijuši iepriekš; viņu darbi ir tikai viņu kauna apsegs un viena vienīga liekulība.

Turpretī ticība cilvēku pārveido un pārvērš no ienaidnieka par bērnu – tik apslēptā veidā, ka ārējie darbi, kārta un dzīve nemainās, ja vien šie darbi paši par sevi nav ļauni; par to jau daudzkārt ir runāts. Tādēļ ticība nes sev līdzi visu taisnības un pestīšanas mantojumu un lielāko dārgumu; nekas no tā visa nav panākams ar darbiem – pretēji tam, ko aplamie darbu skolotāji apgalvo, mēģinādami mūs piemuļķot. Jo, ja kāds ir Dieva bērns, viņš savas dievbērnības dēļ jau ir ieguvis Dieva mantojumu. Ja ticība dod šādu dievbērnību, tad ir skaidrs, ka labajiem darbiem ir jātiek darītiem brīvi, bez atlīdzības, vienīgi Dievam par godu – šie darbi taču nāk no tiem, kuri caur ticību jau iemantojuši pestīšanu un visu Dieva mantojumu, kā iepriekš jau pietiekami paskaidrots.

“.. kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.”

Evaņģēlists runā, paskaidrodams savus vārdus un atklādams, ko paveic ticība, tā ka ir skaidrs: viss, kas atrodams ārpus ticības, nekam nav derīgs. Sv. Jānis noraida cilvēka dabu, viņa gaismu un prātu – visu, kas nav ticība –, nemaz nerunājot par to, ka viņš varētu slavēt kādu no šīm lietām. Dievbērnība ir pārāk augsta un cēla, lai varētu nākt no cilvēka dabas.

Evaņģēlists norāda četrus dažādus bērna kārtas veidus: pirmā – no asinīm, otrā – no miesas iegribas, trešā – no vīra gribas un ceturtā – no Dieva. Pirmā veida bērna kārta jeb piedzimšana no asinīm ir viegli saprotama – tā ir dabīgā bērna kārta; ar šiem vārdiem Sv. Jānis stājas pretī jūdiem, kas lepojas ar Ābrahāma un tēvu asinīm un uzrāda Rakstu vietas, kurās Dievs Ābrahāma bērniem ir apsolījis svētību un pestīšanas mantojumu. Tādēļ viņi grib būt vienīgā īstā Dieva tauta, Dieva bērni. Bet evaņģēlists saka: lai kļūtu par Dieva bērnu, ir vajadzīgs kas vairāk, ne tikai asinis. Jo arī Ābrahāms un tēvi paši ir iemantojuši savu dievbērnību nevis asiņu, bet gan ticības dēļ, – kā apustulis Pāvils māca Ebr. 11:8. Un, ja dievbērnībai pietiktu ar dabīgu asinsradniecību, tad arī nodevējam Jūdam, Kajafam, Annam un visiem ļaunajiem jūdiem, kas jau senlaikos tuksnesī ir tikuši nolādēti, būtu pilnīgas mantojuma tiesības. Jo tie visi ir dzimuši no tēvu asinīm. Tādēļ par Dieva bērniem tiek saukti nevis tie, kas dzimuši no asinīm, bet – kuri dzimuši no Dieva.

Divas pārējās radniecības jeb bērna kārtas – no miesas iegribas un no vīra gribas – man pašam vēl nav pietiekami labi saprotamas. Taču es skaidri redzu, ka evaņģēlists ar šiem vārdiem grib noraidīt visu, kas ir cilvēka dabā un ko tā spēj, lai cildinātu piedzimšanu no Dieva. Tādēļ mēs bez bailēm varam šos divus radniecības veidus pieskaitīt cilvēka dabai, kam nav Dieva žēlastības. Tomēr šai radniecībai ir liela nozīme. Daži uzskata, ka bērni, kas dzimuši no miesas iegribas, ir tie, kuri nenāk no savu asinsradinieku cilts, bet ir cēlušies atbilstoši Mozus bauslības prasībām. Bauslība bija pavēlējusi, ka tad, ja cilvēks ir miris, viņa tuvākajam draugam jāprec mirušā drauga sieva, lai radītu bērnus, kas nesīs mirušā vārdu, tā ka viņa cilts saglabātos. Šeit jāpieskaita arī pabērnu kārta – viss, kas cēlies no miesas iegribas, nevis no likumīgās asinsradinieku cilts.

Par miesu šeit tiek saukts cilvēks – tāds, kāds viņš dzīvo miesā; tā Raksti mēdz runāt. Un šo vārdu nozīme ir tāda: Dieva bērns nav arī tas, kurš dzimis ārpus asinsradniecības; jo tas viss tomēr ir miesīgi un cilvēciski – te viss notiek pēc cilvēka brīvās gribas. Turpretī tas, kas dzimst no asinīm, ir dzimis nevis pēc cilvēka brīvās gribas, bet dabīgi – vienalga, vai cilvēks to ir vai nav gribējis.

Trešā ir piedzimšana no vīra gribas – to viņi saprot kā svešu bērnu pieņemšanu jeb adopciju, tas ir, kad vīrs izraugās un pieņem svešu bērnu par savu. Tātad: vai tu būtu Ābrahāma vai Dāvida īstais vai pieņemtais bērns, tas tev neko nepalīdz; tev jābūt piedzimušam no Dieva. Jo pat paša Kristus draugi un brāļi neticēja Viņam, – kā lasām Jņ. 7:5.

Kas grib, var skaidrot šos radniecības veidus tā, ka no asinīm dzimušie ir visi tie, kas pieskaitāmi asinsradiniekiem – gan tiešie pēcnācēji, gan pabērni. No miesas iegribas dzimušie ir tie, kuri nav asinsradinieki – izraudzītie un pieņemtie bērni, kā iepriekš sacīts; savukārt no vīra gribas dzimušie ir garīgie bērni – kā mācekļi ir sava skolotāja garīgie bērni. Tā evaņģēlists atspēko visu, ko spēj asinis, miesa, daba, prāts, prasmes, mācības, likums un brīvā griba ar visiem saviem spēkiem, lai neviens nedomātu, ka varēs kādam palīdzēt ar savu mācību, darbiem, prasmēm un brīvo gribu. Šīs lietas nevienam cilvēkam, kas dzīvo uz zemes, nevar palīdzēt iekļūt Dieva valstībā. Tās visas mums jānoraida un jātiecas tikai pēc piedzimšanas no Dieva. Turklāt man šķiet, ka par vīru Rakstos arvien tiek saukts kāds no valdītājiem – cilvēks, kas valda, vada un māca citus. Viņu izraudzītā radniecība ir jānoraida vispirms; jo tā ir pati stūrgalvīgākā un patvaļīgākā, tā izturas pārdroši un paļaujas uz saviem spēkiem, visvairāk pretodamās žēlastībai un vajādama to. Ikviens var uzskatīt, kā vien vēlas; tikai jāzina, ka viss, kas nav nācis, piedzimstot no Dieva, nekam nav derīgs. Ja kaut kas no tā būtu derīgs, tad evaņģēlists (kas cenšas šīs lietas tik skaidri parādīt), bez šaubām, būtu to minējis līdzās piedzimšanai no Dieva, nevis slavējis tikai šo piedzimšanu.

Bet piedzimšana no Dieva nav nekas cits kā ticība. Kā notiek šī piedzimšana? Iepriekš sacīts, ka žēlastības gaisma cīnās un apžilbina dabīgo prāta gaismu. Kad nāk Evaņģēlijs un žēlastības gaisma apliecina, ka cilvēkam neklājas dzīvot tā, kā viņš iedomājas – ka viņa dabīgajai gaismai jātiek atmestai, nonāvētai un iznīcinātai, kad cilvēks uzņem šādu liecību un seko tai, atteikdamies no savas gaismas un iedomām, labprāt kļūdams par muļķi, lai ļautu žēlastības gaismai sevi vadīt, mācīt un apgaismot, – redzi, tad viņš tiek pārvērsts. Viņā mainās pati galvenā lieta – viņa dabīgā gaisma. Vecā gaisma viņu pamet, bet tās vietā ienāk jaunā gaisma – ticība. Šai gaismai viņš turpmāk seko – dzīvojot un mirstot; ticīgs cilvēks turas pie Jāņa liecības jeb Evaņģēlija un tā dēļ ir gatavs atteikties no visa, ko viņš pats spēj un kas viņam pieder. Redzi, nu cilvēks ir piedzimis no Dieva – caur Evaņģēliju, kurā viņš paliek, atteikdamies no savas paša gaismas un iedomām, kā Sv. Pāvils 1. Kor. 4:15 saka: “.. es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” Un Jēk. 1:18: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” Tādēļ Sv. Pēteris 1. Pēt. 2:2 sauc mūs par jaundzimušajiem Dieva bērniem. Un tādēļ Evaņģēlijs tiek saukts par Dieva klēpi – uter; Viņš mūs tajā ieņem, nes un dzemdē, gluži kā sieva ieņem savā klēpī, iznēsā un dzemdē bērnus. Jes. 46:3 Dievs ir sacījis: “Uzklausait mani, Jēkaba nams un visi Israēla nama pāri palikušie, jūs, kas .. esat bijuši Manis nesti!”

Taču piedzimšana no Dieva īsti atklājas tad, kad cilvēkam uzbrūk kārdinājumi un nāve; tad kļūst redzams, vai viņš ir palicis savā vecajā piedzimšanā vai dzimis no jauna. Vecā gaisma, prāts, cīnās un pūlas, negribēdams atteikties no visa, ko tas domā un grib; tas nespēj padoties Evaņģēlijam un atteikties no savas gaismas. Bet tie, kuri ir dzimuši vai dzimst no jauna, seko Evaņģēlijam, atteikdamies no savas gaismas, dzīvības, mantas, goda un visa cita, kas tiem pieder; tie uzticas Jāņa liecībai un turas pie tās. Tādēļ arī viņi saņem mūžīgo mantojumu – kā Dieva īstie bērni.

Redzi, kad nu gaisma – prāts un vecā iedomība ir mirusi, satumsusi un pārvērsta jaunā gaismā, tad līdzi jātiek pārveidotai visai cilvēka dzīvei, visiem viņa spēkiem. Jo, kurp dodas prāts, turp tam seko arī griba; savukārt gribai nāk līdzi mīlestība un prieks. Tā nu cilvēkam ar visu, kas viņā ir, jānāk Evaņģēlijā un tur jākļūst jaunam, nometot savu veco ādu, kā to dara čūska, kad tās āda kļuvusi veca – tā meklē šauru klints plaisu un lien tai cauri, pati novilkdama savu veco ādu un atstādama to ārpusē. Tāpat cilvēkam ir jādodas iekšā Evaņģēlijā un Dieva vārdā, droši sekojot Dieva apsolījumam, ka Viņš nemelos. Tā cilvēks nomet savu veco ādu, atstāj ārpusē savu gaismu, savu iedomību, savu gribu, mīlestību, patiku, savas runas un darbus; viņš kļūst pavisam citāds, jauns cilvēks, kas visas lietas saskata citādi nekā agrāk. Viņš spriež un domā citādi, grib ko citu, runā un mīl citādi; viņam patīk kas cits, un viņš dara ko citu nekā līdz šim. Tā iespējams atpazīt visu cilvēku kārtas un darbus, redzot, vai tie rīkojas pareizi vai nepareizi, kā Sv. Pāvils 1. Kor. 2:15 saka: “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina.”

Tā cilvēks pavisam skaidri var redzēt, cik lieli nejēgas ir visi tie, kas grib kļūt dievbijīgi ar saviem darbiem. Nu viņš vairs nedotu ne grasi par visiem priesteriem, mūkiem, pāvestu, bīskapiem, tonzūrām, kapucēm, kvēpināšanu, sveču dedzināšanu, dziedāšanu, ērģeļu skaņām, lūgšanām un visām ārišķīgajām ceremonijām; jo viņš redz, ka tā visa ir īsta elku kalpošana un ģeķīga liekulība. Gluži kā jūdi tuksnesī pielūdza savu Baālu, Astarti un zelta teļu, ko taču viņu vecā gaisma, iedomīgais un stūrgalvīgais prāts, uzskatīja par jaukām lietām.

Tā nu ir skaidrs, ka dievbērnībai nav vajadzīgas nedz asinis, nedz radniecība, nedz draudzība, nedz pavēle, mācība, prāts, brīvā griba, nedz arī kartēzieša dzīve, garīdznieka kārta – kaut arī šīs lietas būtu īpaši cēlas, pat eņģeliskas; tomēr dievbērnībai tās tikai rada šķēršļus. Jo, ja prāts, nebūdams jau iepriekš atjaunots, saskaras ar kādu no šīm lietām, tas uzreiz tām pieķeras, apmulst un nocietinās, tā ka vēlāk to ir grūti vai pat neiespējami izraut no tādas dzīves. Prāts domā, ka šāda dzīve un kārta ir laba un pareiza; prāts trako un saceļas pret visiem, kas nicina un noraida šādu zīmi. Cilvēka prāts ir un paliek piederīgs vecajam cilvēkam, kas ir Dieva un Viņa žēlastības, Kristus un Viņa gaismas ienaidnieks; tas nocērt galvu Jānim, Kristus lieciniekam, un viņa liecības vietā izplata pats savas cilvēku mācības. Tas tagad pilnā sparā, ar lielu spēku un greznību tiek darīts pāvesta un garīdznieku dzīvē. Neviens no viņiem neko nezina par šo piedzimšanu no Dieva; tie vāvuļo, sludinādami savas mācības un pavēles par dažiem atsevišķiem darbiem, ar kuriem tie cer iemantot žēlastību, paši palikdami savā vecajā ādā.

Bet vārdi, kas šeit sacīti, paliks un nemainīsies: jaunā piedzimšana notiek ne no asinīm, ne no miesas vai vīra gribas, bet no Dieva. Mums jāatmet cerības uz savu gribu, darbiem un dzīvi, ko saindējusi aplamā, iedomīgā, stūrgalvīgā prāta gaisma, un vairāk par visām lietām jāuzklausa Jāņa Kristītāja balss un liecība, jātic un jāseko tikai tai, – tad gaisma, Kristus, mūs apspīdēs, darīs jaunus un dos varu kļūt par Dieva bērniem. Kā tālāk sacīts:

“Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”

Te ar vārdu “miesa” jāsaprot viss cilvēks, miesa un dvēsele – atbilstoši tam, kā Raksti mēdz saukt cilvēku par miesu, kā iepriekš sacīts: “.. ne no miesas iegribas”; un mēs ticības apliecībā sakām: es ticu uz miesas – tas ir, visa cilvēka – augšāmcelšanos. Arī Kristus Mt. 24:22 saka: “Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks (miesa) neizglābtos..”; un Ps. 78:39: “.. Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.” Tāpat Jņ. 17:2: “Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.”

To es tik rūpīgi atgādinu tādēļ, ka šie vārdi ir pārcietuši daudz uzbrukumu no dažādu ķeceru puses – tajā laikā, kad bija izglītoti, izcili bīskapi. Daži – tādi kā Fotīns[10] un Apolinārijs[11] – mācīja, ka Kristus esot cilvēks bez dvēseles un dievišķība Viņā mājojusi dvēseles vietā. Mani savukārt mācīja, ka Kristum nav bijis dabīgas, patiesas miesas, bet tikai spožums, kas gājis caur Marijas, Viņa mātes, miesām, tā ka Kristus nav saņēmis viņas miesu un asinis, – gluži kā saule spīd caur stiklu, pati nesaņemdama un nenesdama sev līdzi stikla dabu. Tādēļ evaņģēlists ir lietojis nepārprotamus vārdus un teicis, ka Vārds tapis miesa, tas ir, Viņš tapis Cilvēks, līdzīgs citiem cilvēkiem – ar miesu un asinīm, ķermeni un dvēseli.

Tā šajos laikos Raksti tiek pārbaudīti un ir spiesti sevi pierādīt – ikvienā lietā, soli pa solim; tam jāturpinās līdz pat antikrista laikam, kad tie tiks nomākti ne vairs pa daļām, bet uzreiz un pilnīgi. Jo ir pravietots, ka, antikristam atnākot, visas ķecerības sanāks kopā, vienā zaņķī, kas aprīs visu pasauli. Un vislabāko iespēju šajā ziņā radījusi pāvesta vara, kas ir nomākusi visus Rakstus, to vietā ieviešot savus likumus. Tādēļ bīskapi tagad vairs nav saucami par ķeceriem un arī nevar par ķeceriem kļūt, – jo tie jau ir sev pakļāvuši un sagrābuši savās rokās to Grāmatas daļu, kurā rodas ķeceri, tas ir, evaņģēlijus. Visas ķecerības tie ir sarausuši kaudzē un sagrābuši savās rokās.

Senlaikos ķeceri, lai cik ļauni tie bija, tomēr vēl atstāja dažas Rakstu daļas nesagrozītas. Bet kas gan tagad palicis pāri? Šī piedzimšana no Dieva un ticība vairs netiek ne atzīta, ne sludināta – nu vairs tiek mācīti tikai cilvēku likumi un darbi. Kāda nozīme tam, vai Kristus ir vai nav Dievs, vai Viņam ir vai nav patiesa miesa un dvēsele, vai Viņš ir nācis pirms vai pēc savas mātes; ir izplatījušies visi maldi un ķecerības, kādas vien jebkad ir radušās, un mēs no Kristus nu nesaņemam neko vairāk, kā saņēmuši visi šie ķeceri. Mēs arī negribam Viņu pieņemt, un tas ir gluži tāpat kā atzīt, ka Kristus velti ir tapis Cilvēks un viss, kas par Viņu rakstīts, ir rakstīts velti, – tādēļ ka esam atklājuši, kā paši ar saviem darbiem varam iemantot Dieva žēlastību.

Tādēļ tagad mūsu bīskapi neatšķiras no visiem ķeceriem, kādi jebkad ir dzīvojuši, izņemot vienīgi to, ka mēs ar savu muti un spalvu pieminam Kristus vārdu, lietodami to kā apsegu un liekuļodami; taču īstenībā mēs no Viņa pilnīgi novēršamies un pieņemam no Viņa tik maz, itin kā Viņš tiešām būtu tāds, kā visi ķeceri Viņu aprakstījuši savās muļķīgajās mācībās. To Sv. Pēteris pravietojis 2. Pēt. 2:1, sacīdams: “.. arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu.”

Ko tad palīdz tas, ka Kristus nav tāds, kādu ķeceri Viņu sludinājuši, ja mūsos Viņš nepaveic neko vairāk kā viņos. Ko palīdz tas, ka ar savām mutēm nolādam šādas ķecerības un pareizi apliecinām Kristu, ja savās sirdīs par Viņu nedomājam neko citu kā viņi? Es neredzu, ko tādu gan viņi man varētu parādīt, kam būtu vajadzīgs Kristus, ja es pats ar saviem darbiem varu iemantot Dieva žēlastību. Tad jau Kristum nevajadzētu būt Dievam un tapt Cilvēkam. Īsi sakot, tad viss, kas par Kristu ir rakstīts, kļūst nevajadzīgs un pietiek tikai sludināt Dievu tā, kā Viņam tic jūdi; tad es pats ar saviem darbiem varētu iemantot Viņa žēlastību. Ko gan vairāk es varētu vēlēties? Kas vēl man būtu vajadzīgs?

Tā nu, pastāvot pāvesta un universitātes mācībai, ne Kristus, ne Raksti vairs nav vajadzīgi. Tādēļ arī esmu sacījis, ka pāvests, bīskapi un augstās skolas nav pelnījuši pat ķeceru vārdu – tie pārspēj visus ķecerus un ir visu ķecerību, maldu un bezdievības mēslu bedre, kurā atrodama visu veidu nekrietnība, kāda vien pieredzēta kopš paša iesākuma; jo šie ļaudis ir pilnīgi atmetuši gan Kristu, gan Dieva vārdu, paturēdami no tā tikai izskatu un nosaukumu. Tā agrāk nav rīkojies neviens elku kalps, neviens ķeceris, nedz arī jūdi; pat turki tik ļoti negrēko šādā ziņā. Un, lai gan pagāni pirms Kristus dzimšanas arī ir dzīvojuši bez Kristus, tie tomēr nav rīkojušies pret Rakstiem un pret Kristu tā, kā to dara pāvests un viņa sekotāji. Tātad pagāni ir bijuši labāki par pāvesta ļaudīm.

Tādēļ būsim gudri šajos visļaunākajos antikrista laikos un turēsimies pie Evaņģēlija, kas – pretēji cilvēku mācībām – nemāca, ka mūsu prāts būtu gaisma, bet rāda mums Kristu – kā To, bez kura nevaram iztikt. Evaņģēlijs saka: Vārds, caur kuru radītas visas lietas, ir dzīvība un šī dzīvība ir cilvēku gaisma. Tici droši, tā ir patiesība – Viņš ir cilvēku gaisma, jo bez Viņa cilvēkā ir viena vienīga tumsība, tā ka viņš pat nevar zināt, ko un kā vajadzētu darīt, nemaz nerunājot par to, ka cilvēks ar saviem darbiem varētu iemantot Dieva žēlastību, kā neprātīgās augstskolas ar savu elku – pāvestu māca, maldinādamas visu pasauli.

Un, lai Kristus kļūtu par cilvēku gaismu, tas ir, lai Viņš būtu tiem pazīstams, Viņš ir atnācis, pats kļūdams Cilvēks un atklādams sevi miesīgā veidā cilvēku vidū. Tā gaisma tiek ielikta lukturī; nu vairs nav tā, ka pazudušajam grasim ar saviem darbiem un gaismu jāskrien pakaļ lukturim un tas jāmeklē, bet lukturis ar savu gaismu ir meklējis un atradis grasi, ar īsto slotu izmēžot visu pasaules namu un meklējot visos tā stūros; šī pazudušo meklēšana un atrašana nebeidzas līdz pat pastarai dienai.

Augsts ticības artikuls ir tas, ka tikai Vārds – un nevis Tēvs – ir tapis miesa, un tomēr Viņi abi ir viens vienīgs, pilnīgs un mūžīgs Dievs. Taču ticība to visu apver, un ir gluži taisnīgi, ka prāts to nespēj; jo tādēļ jau tas viss ir noticis un aprakstīts, ka prātam šādas lietas nav aptveramas – tam jākļūst pavisam aklam, tumšam un ģeķīgam, lai pārietu no vecās, neīstās gaismas jaunajā.

Tomēr šis ticības artikuls necīnās pret prāta gaismu, kas saka, ka ir jākalpo Dievam, jātic un jābūt dievbijīgam; tas viss paliek līdz ar šo artikulu. Bet, ja prātam jāpasaka, kas ir šis Dievs, prāts steigšus atkāpjas un saka: tas nav Dievs! Prāts grib saukt par Dievu to, ko pats ir izdomājis. Tādēļ, dzirdot, ka šis Vārds ir Dievs un arī Tēvs ir tas pats Dievs, prāts negrib piekrist un domā, ka šādi apgalvojumi nevar būt ne pareizi, ne patiesi; tas paliek pie savām iedomām, uzskatīdams, ka labāk par visiem citiem zina, kas ir Dievs.

Redzi, tā jūdi paliek pie savām iedomām; viņi gan nešaubās, ka Dievam jātic un Viņš ir jāgodā, bet to, kas īsti ir Dievs, viņi grib noskaidrot paši; te viņi grib būt meistari, uzdrīkstēdamies domāt, ka pats Dievs viņiem melo un ka Viņam nav taisnība. Redzi, tā prāts izturas pret visiem Dieva darbiem un vārdiem; tas arvien kliedz, ka godājot Dieva darbus un vārdu, tomēr grib pats pēc savas patikas izspriest, kādiem ir jābūt Dieva darbiem un Viņa vārdam. Cilvēka prāts vēlas iztiesāt Dieva vārdu, ikvienu Viņa darbu un vārdu, bet nepieļauj, ka Dieva vārds tiesātu viņu pašu. Cilvēks grib patvaļīgi izspriest, kas Dievs ir un kas nav.

Skaties, vai nav tā, ka ne velti Dievs Rakstos parāda, cik naidīgi Viņš izturas pret šādu neizmērojamu negantību? Ne velti Viņš labprātāk panes atklātus grēciniekus un grēcinieces nekā šādus svētos. Vai gan ir iespējams iedomāties kaut ko vēl negantāku nekā šādu briesmīgu pārgalvību? To saku tādēļ, lai mēs pareizi novērtētu šos lieliskos augļus un zinātu, kas ir cilvēka prāts, kam pāvests un augstās skolas piedēvē tik daudz, it kā tas spētu bez Kristus, pats no sevis, ar darbiem iemantot Dieva žēlastību; tas ir Dieva niknākais ienaidnieks, kas labprāt vēlētos Viņu pilnīgi iznīcināt, lai pats varētu stāties Dieva vietā un tam vienmēr būtu taisnība. Kā gan prāts varētu iemantot Dieva žēlastību? Es domāju, ka tieši tā ir vislielākā tumsība.

Redzi, tā prāts arvien rada sev elkus un nemaz nespēj rīkoties citādi. Tas labi prot runāt par Dieva godu, taču dod šo godu tam, ko maldīgi uzskata par Dievu. Bet tas, protams, nav Dievs, bet tikai paša prāta iedomas un maldi – par to daudzkārt un dažādos veidos sūdzējušies pravieši. Neko nelīdz arī tas, ja kāds, tāpat kā jūdi, grib sacīt: jā, es godāju to Dievu, kas radījis debesis un zemi, tad taču nekādā ziņā nebūšu kļūdījies! Pats Dievs Jes. 48:1 atbild, ka jūs zvērat pie Tā Kunga vārda un piesaucat Israēla Dievu, bet ne patiesībā un taisnībā. Un Jer. 5:2: “.. jebšu tie arī apliecina, sacīdami: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! – tie zvēr nepatiesi.”

Kā tas notiek? Tā, ka tam, kurš neuzņem Dievu kaut vai kādā atsevišķā lietā un neuzklausa to, ko Viņš liek sludināt, neko nepalīdz vēlēšanās uzņemt viņu tajās lietās, ko izraudzījies pats cilvēks. Ja Ābrahāms būtu gribējis sacīt, ka Dievs, pavēlēdams viņam upurēt dēlu Īzāku, nav Dievs un nedara Dieva darbu – ja viņš būtu sekojis savam prātam un teicis, ka negrib upurēt dēlu, tomēr grib kalpot Dievam, kas radījis debesis un zemi, ko gan tas Ābrahāmam būtu palīdzējis? Viņš būtu melojis, jo, teikdams tādus vārdus, būtu noliedzis Dievu, kas radījis debesis un zemi, un piešķīris Dieva vārdu kādam paša izdomātam elkam, nicinādams patieso Dievu, kas devis viņam savu pavēli.

Redzi, tātad melo visi, kas apgalvo, ka godājot patieso Dievu, kurš radījis debesis un zemi, tomēr nepieņem Viņa darbus un vārdus, bet vērtē savas iedomas augstāk par Dievu un Viņa vārdu. Ja viņi patiesi ticētu Dievam, kas radījis debesis un zemi, tad arī zinātu, ka šis pats Dievs Radītājs ir augstāks par viņu iedomām un spēj tās pārveidot, salauzt vai virzīt, kā vien vēlas. Bet viņi neļauj Dievam būt Radītājam un noteicējam pār viņiem pašiem un viņu iedomām pat tik mazā lietā; tad jau nevar būt tiesa arī tas, ka tie tic Viņam kā visas radības Radītājam.

Ja tu saki: bet ja nu tikšu maldināts un tas tomēr nebūs Dievs? – ciet klusu, mīļais cilvēk! Sirdij, kas neturas pie savām iedomām, Dievs neļauj nomaldīties; jo nav iespējams, ka Viņš nenāktu un nemājotu šādā sirdī, – kā Dieva māte saka Lk. 1:53: “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem,” un Ps. 107:9 sacīts: “.. Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo.” Ja kāds tiek maldināts, tad ir skaidrs, ka viņš turējies pats pie savām iedomām – slepeni vai atklāti. No iedomām brīva sirds arvien bīstas no lietām, par kurām nav zināms, vai tās ir vai nav nākušas no Dieva; turpretī iedomu varā esošie tieši šādām lietām uzreiz pieķeras – tiem pietiek, ja tās viņiem šķiet labas. Turpretī to, kas noteikti nāk no Dieva, no iedomām brīvie ātri uzņem, savukārt tie, kas tām ļaujas, šādas lietas vajā.

Un nav nevienas citas drošas zīmes, ka kāda lieta nāk no Dieva, kā vien tas, ka šādas lietas ir pretējas cilvēka iedomām un augstākas par tām. Tie, kuri seko savām iedomām, uzskata, ka neatbilstība šīm iedomām ir drošākā zīme, kas liecina par to, ka kāda lieta nenāk no Dieva. Jo šādas iedomas arvien grib radīt un pamācīt pašu Dievu – kas cilvēkam šķiet pareizs, tas ir pats Dievs un nāk no Dieva. Tā visi šie ļaudis tiek maldināti, jo tie raugās paši uz sevi; pareizo ceļu atrod tie, kuri ir brīvi paši no sevis, tas ir, tie, kuri svētī īstu sabatu. Un tur, kur rodas šīs iedomas, kuru dēļ cilvēks patvaļīgi un neganti izrīkojas ar Dieva vārdu, pats ar savu gaismu ielauzdamies Rakstos, tur vairs nav ne padoma, ne palīdzības. Jo cilvēks domā, ka Dieva vārds ir ar viņu, lai gan vajadzētu to uzlūkot kā augstāku par sevi pašu; tā ir pēdējā grēkā krišana un paša Lucifera nelaime, par kuru Salamans savās pamācībās 24:16 saka: “Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.”

Ar to pietiktu, runājot par šīm lietām; tagad atgriezīsimies pie Evaņģēlija. Tas saka: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū,” tas ir, dzīvoja uz zemes, cilvēku vidū, tāpat kā visi pārējie cilvēki. Viņš ir Dievs, tomēr reizē arī kļuvis par Nacaretes un Kapernaumas iedzīvotāju. Viņš arī izturējies tāpat kā jebkurš cits cilvēks, – kā arī Sv. Pāvils saka Fil. 2:7‑8: “[Viņš] sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei..”

Tādēļ vārdi “kļuva līdzīgs” un “mājoja” nav jāsaprot attiecībā uz Viņa cilvēcisko dabu. Jo šādā ziņā Viņš kļuva cilvēkiem līdzīgs, piedzimdams no Marijas; šādi piedzimdams, Kristus ienāca cilvēciskajā dabā un kļuva cilvēkiem līdzīgs. Bet šie vārdi attiecas uz Kristus dzīvi – arī Viņam bija vajadzīgs ēdiens, dzēriens, miegs, nomods, darbs, miers, nams un pilsēta, redzēšana un stāvēšana, apģērbs un drēbes – arī Viņš ir dzīvojis un izturējies tāpat kā citi cilvēki, tā ka neviens nebūtu varējis Viņā atpazīt Dievu, ja nebūtu bijis Jāņa liecības un Evaņģēlija pasludinājuma.

Tālāk evaņģēlists saka: “.. un mēs skatījām Viņa godību,” tas ir, Viņa dievišķību Viņa brīnumu zīmēs un mācībā. Vārdu “godība” dzirdējām jau iepriekš, vēstulē, kur apustulis par Kristu saka: “Viņš ir Dieva godības atspulgs”, šajā vārdā nosaukdams Kristus dievišķību. Lai izteiktos pareizā vācu valodā, es vārdu “gods”, kas ebreju valodā skan kā cabod, grieķu – doxa, latīņu – gloria, tulkoju kā “godība”. Jo par kungu un lielu vīru sakām: viņš izturējies ar lielu godību, – kad viņš ir bijis bagāts, skaists un arī drosmīgs. Tātad godība nozīmē ne tikai skaļu daudzināšanu, plaši izslavētu godu, bet arī lietas, kuru dēļ šis gods izpaužas – tādas kā skaisti nami, trauki, apģērbi, ēdieni, saime utt., – kā Kristus Mt. 6:28, 29 saka par Salamanu: “Mācaities no puķēm laukā .. Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā (gloria) nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.” Te Viņš vārdā gloria pavisam noteikti ir saucis Salamana godību. Arī Esteres grāmatā 1:3‑4 lasām, ka ķēniņš Ahasvers sarīkoja dzīres, lai ļautu skatīt “savas bagātības ķēnišķīgo godību”. Tātad iepriekšējās vēstules vārdus varam tulkot tā: “Viņš ir Dieva godības atspulgs.” Mēs mēdzam sacīt: tā ir lieliska lieta, lieliska, godības pilna dzīve, gloriosa res, godības pilns darbs. To pašu šeit grib pateikt evaņģēlists: “Mēs skatījām Viņa godību,” Viņa godības pilno dzīvi un darbus, kuros atklājās ne tikai vienkārša, parasta godība, bet tāda godība “kā Tēva vienpiedzimušā Dēla”.

Te evaņģēlists izsaka to, kas ir šis Vārds, par kuru līdz šim runājis gan viņš pats, gan Mozus, proti, Viņš ir Dieva vienīgais Dēls, kam ir tāda pati godība kā Tēvam. Tādēļ Kristus tiek saukts par Dieva vienīgo, vienpiedzimušo Dēlu, atšķirot Viņu no visiem pārējiem Dieva bērniem, kas nav Viņa dabīgie bērni, kāds ir tikai šis vienpiedzimušais Dēls. Savukārt tas norāda uz Kristus patieso dievišķību; ja Viņš nebūtu Dievs, tad nevarētu atšķirībā no citiem tikt saukts par “vienpiedzimušo Dēlu”. Jo šie vārdi skaidri saka: Viņš – un neviens cits – ir Dieva Dēls. Tas nevar tikt sacīts par svētajiem eņģeļiem un cilvēkiem, jo neviens no tiem nav vienīgais Dieva Dēls, bet tie visi ir brāļi un radītas būtnes; tie ir žēlastībā izredzēti, nevis dabīgi dzimuši bērni.

Bet skatīšana šeit nav saistāma tikai ar miesīgu redzi un skatienu; arī jūdi redzēja Kristus godību, tomēr neuzskatīja to par Dieva vienpiedzimušā Dēla godību. Šo godību ir skatījuši ticīgie, savās sirdīs tai ticēdami. Neticīgie, kuru acis raugās pēc laicīgas godības, dievišķo godību nav varējuši pamanīt. Šīs divas dažādās godības arī nemēdz atrasties līdzās. Kas grib būt godības apņemts pasaules priekšā, tam jāpanes negods Dieva priekšā. Turpretī tas, kurš Dieva dēļ pieredz negodu pasaules priekšā, Dieva priekšā iemanto godību.

“.. pilnu žēlastības un patiesības.”

Šos divus vārdus Raksti parasti min vienu otram līdzās. “Žēlastība” nozīmē, ka viss, kas Viņš ir un ko Viņš dara, ir Dievam tīkams. “Patiesība” nozīmē, ka viss, kas Viņš ir un ko Viņš dara, pats par sevi ir patiesi labs un pareizs, tā ka Kristū nav nekā tāda, kas nebūtu pareizs un Dievam tīkams. Turpretī cilvēkos ir tikai nežēlastība un nepatiesība, tā ka viss, ko tie dara, ir Dievam netīkams. Tas viss pašos pamatos ir tikai aplamības un izlikšanās, kā Ps. 116:11 sacīts: “Visi cilvēki ir meļi”, un Ps. 39:6: “Tikai vēja pūsma ir cilvēks..”

Tas sacīts, iebilstot pārdrošajiem pāvesta sekotājiem un pelagiāņiem[12], kuri atrod ko labu un patiesu arī ārpus Kristus, kurā vienīgajā ir žēlastība un patiesība. Un, kā jau iepriekš sacīts, dažas lietas tiešām ir patiesas un Dievam tīkamas, piemēram, tas, ka dabīgā gaisma zina sacīt: trīs un divi ir pieci; Dievs ir jāgodā utt. Taču šī gaisma nekad nespēj paveikt savu darbu – tiklīdz prātam sava gaisma būtu jāliek lietā, tas cērtas apkārt un sauc ļauno par labu un labo par ļaunu; tas nosauc par Dieva godu to, kas dara Viņam negodu, un otrādi. Tādēļ cilvēks ir tikai melis un niecība, jo viņš neprot izmantot pat šo dabīgo gaismu, ja nu vienīgi viņš to izmanto, lai pretotos Dievam, – kā jau iepriekš daudzkārt sacīts.

Šajā Evaņģēlijā mums nekādas bruņas nav jāmeklē; tas pats par sevi ir bruņas un galvenā mācība, kurā pamatojas ticības artikuls par to, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks un tāpat arī ka bez Dieva žēlastības cilvēka daba, brīvā griba un darbi nav nekas cits kā vien meli, grēks, maldi un ķecerība – pretstatā tam, ko saka pāvesta sekotāji un pelagiāņi.


[1] – Universitāšu mācībspēki, teologi.

[2] – Ariāņi – Aleksandrijas prezbitera Ārija (miris 336. g.) sekotāji, kas noliedza, ka Kristum ir tāda pati dievišķa būtība kā Tēvam.

[3] – Sabēlijs – prezbiteris, darbojies III gadsimtā Romā.

[4] – Latviešu tekstā – “un Vārds bija Dievs”.

[5] – Daži lasa un sakārto šos vārdus tā: “Un Vārds bija Dievs”, lai paskaidrotu, ka šis Vārds ne vien ir pie Dieva kā atšķirīga persona, bet savā būtībā patiesi ir viens vienīgs Dievs – ar Tēvu. Bet mums jāatstāj vārdi tādā secībā, kādā tie ir: “Un Dievs bija Vārds”, kāda arī ir šo vārdu jēga.

[6] – Latviešu tekstā: “Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies..”

[7] – Augustīns (354‑430) – viens no lielākajiem baznīctēviem, bīskaps Hiponas pilsētā, Ziemeļāfrikā.

[8] – Kerints – gnostiķis, darbojies Mazāzijā I gadsimtā.

[9] – Dievbijības mācību – latīņu valodā.

[10] – Fotīns (miris 376. g.).

[11] – Apolinārijs (miris ap 487. g.).

[12] – Pelagiāņi – britu mūka Pelāgija sekotāji. Pelāgijs (ap 360‑418) mācīja, ka cilvēka pirmie soļi pretī pestīšanai tiek sperti bez Dieva palīdzības.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.