74. Kam Dievs ir devis tiesības sodīt ļaunumu?


Otrais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Pirmais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, kamēr vien cilvēks vēlas būt kristietis, bet vēl nav par tādu kļuvis, viņš ir gluži apmierināts ar to, ka pazīst kristīgo mācību ļoti virspusēji. Viņaprāt, viss pārējais attiecas uz mācītājiem un teologiem. Nekristīgam cilvēkam nav intereses pēc iespējas labāk saprast Dieva atklāsmi. Bet tiklīdz cilvēks kļūst kristietis, viņā pamostas dzīvas alkas pēc Kristus mācības. Pat visneizglītotākais zemnieks, kad top atgriezts, pēkšņi pamostas un sāk domāt par Dievu un Debesīm, pestīšanu un pazudināšanu utt. Viņš sāk sevi nodarbināt ar cilvēka dzīves augstākajām problēmām.

Viens piemērs tam ir jūdi, kas bariem nāca pie Kristus, tāpat arī apustuļi. Šis lielais pūlis ar prieku klausījās Kristu un brīnījās, cik vareni Viņš sludina, ne tā, kā rakstu mācītāji. Bet tālāk par šo patiku un apbrīnu viņi lielākoties tā arī netika. Citādi tas bija ar apustuļiem, kas nebija nekādi izglītotie ļaudis. Viņi pie tā neapstājās, viņi uzdeva Kristum dažādus jautājumus, un pēc kādas līdzības tie sacīja: “Kungs, izskaidro mums šo līdzību.” (Mt.13:36) Tāpat tas bija ar berojiešiem, kuri ik dienas pētīja Rakstus. Ļoti patiesi par to rakstīts Apoloģijā: “Cilvēki ar tīru sirdsapziņu sauc pēc patiesības un patiesas Dieva vārda mācības, un tiem nāve nav tik rūgta, cik rūgtas viņiem ir šaubas par kādu lietu; tādēļ viņiem jāmeklē, kur atrast mācību.” (Müller,191;Concordia Triglotta,290)

Bet, ja tiekšanās pēc patiesības, pēc skaidrības jautājumos par Dievu ir ikviena kristieša neatņemama pazīme, tad jo lielākā mērā tā tas ir ar teologu. Nav iedomājams teologs, kuram nebūtu lielas intereses par kristīgo mācību. Pat ja viņam tas ir tikai ticības ceļa sākums, neviens [mācības] punkts tam nešķiet par niecīgu. Katra doktrīna tam ir zelta, sudraba un dārgakmeņu vērta. Lai Dievs dod, ka tā tas ir arī jums! Tad jūs izsalkuši nāksiet uz šīm stundām un atkal un atkal jautāsiet: “Kas ir patiesība?” Ne tā, kā Pilāts, bet kā Marija, kas sēdēja pie Jēzus kājām un ieklausījās katrā Viņa vārdā. Tad arī šīs stundas nesīs jums lielu svētību, lai cik necils arī būtu darbarīks, ar kuru jums tiek nesta šī patiesība.

Tātad pirmais, kas jums jāapdomā, ir tas, kādas ir abu šo doktrīnu atšķirības. Mēs dzirdējām, ka bauslība un Evaņģēlijs ir atšķirīgi sešos svarīgos punktos.

Četrus no tiem mēs jau aplūkojām. Iepazīsimies tagad ar piekto atšķirību.

Piektā atšķirība ir abu doktrīnu iedarbībā. Kā darbojas bauslība? Bauslības darbība ir trīskārša.

Pirmkārt, bauslība mums saka, kas jādara. Taču tā mums nepiešķir spēku, lai mēs spētu to izdarīt, drīzāk gan panāk, ka mēs kļūstam jo negribīgāki šo bauslību ievērot. Daži, protams, apietas ar bauslību kā ar kādu matemātikas likumu. Bet, ja reiz šī bauslība nonāk sirdī, tad sirds pretojas Dievam, tad cilvēks sāk dusmoties uz Dievu, kurš no viņa prasa kaut ko tik neiespējamu. Jā, viņš savā sirdī pat nolād Dievu, viņš gribētu Dievu nonāvēt, nogāzt Viņu no troņa, ja vien tas būtu iespējams. Tātad bauslības iedarbības sekas ir tādas, ka tieksme grēkot tikai vēl vairāk palielinās.

Otrkārt, bauslība atklāj cilvēkam viņa grēkus. Taču tā viņam nepalīdz no tiem izglābties, bet iegrūž cilvēku izmisumā.

Treškārt, bauslība gan rosina nožēlu, izraisa bailes no elles, no Dieva dusmām, taču tai nav ne piliena mierinājuma grēciniekam. Ja pēc bauslības neseko nekas vairāk, tad cilvēkam jākrīt izmisumā, jāmirst un jāiet pazušanā savos grēkos. Tagad, pēc grēkā krišanas, bauslība cilvēkā neko citu izraisīt nevar. Apdomājiet to labi!

Gluži kā Pāvils saka: “Es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. ..kad nāca bauslis, grēks kļuva atkal dzīvs.” (Rom.7:7-9)

Neviens pagāns neapzinās to, ka jau ļaunā iekāre, kas atrodas cilvēka sirdī, ir grēks. Vislielākie morālisti ir teikuši: “Tā nav mana vaina. Es tur neko nevaru līdzēt, es nespēju negrēkot.” Bet Dieva bauslība saka: “Tev nebūs iekārot!” Jā, mums pat būtu jābūt brīviem no iedzimtās iekāres.

Kad cilvēks nedomā par bauslību, viņā grēks ir biežs viesis un viņš pat neapzinās, ka grēko. Pajautājiet pasaulīgam cilvēkam, un viņš izbrīnīts atteiks: “Es neesmu darījis neko ļaunu. Neesmu nevienu nogalinājis, neesmu pārkāpis laulību, neesmu zadzis utt.” Viņš, šad tad sagrēkodams, to pat nepamana. Bet tad, kad viņu kā zibens ķer bauslība, nāk atskārsme, kāds viņš ir liels grēcinieks, kādas briesmīgas bezdievīgas domas viņā mīt. Tālab apustulis saka: “Grēks kļuva atkal dzīvs,” kad nāca bauslība. Bauslība atsedz grēku un nesniedz mums mierinājumu. Ja mums būtu tikai bauslība un vairāk nekas, tad mums būtu jāiet mūžīgā pazušanā un jādodas uz elli. Dieva bauslības sodus un lāstus var izciest tikai ellē, jo bauslībai jātop izpildītai, tai jāpatur sava dievišķā autoritāte.

“Burts nokauj.” (2.Kor.3:6) Apustulis bauslību nosauc par burtu, tāpēc ka Dievs to ar burtiem ir ierakstījis akmens plāksnēs. Pat pagāni ir atzinuši, ka bauslība panāk tieši pretējo tam, ko tā pavēl. Bez šaubām, viņiem ir pazīstams dzejnieka Ovīdija izteiciens: Nitimur in vetitum semper, cupimusque negata, t. i., mēs allaž tiecamies pēc aizliegtā un vēlamies gūt neatļauto. Viņš pats bija neķītrs cilvēks un to arī apliecina. Viņš saka: “Redziet, tā es daru; es vienmēr daru to, ko citi uzskata par aizliegtu.”

Kad israēlieši pie Sinaja kalna saņēma desmit baušļus, visapkārt viss drebēja. Norises dabā atklāja arī stāvokli sirdīs Dievs jau iepriekš gribēja parādīt: “Redziet, tā darbojas bauslība.” To mēs lasām arī par bagāto jaunekli, kurš atnāca pie Kristus un jautāja, kā viņš varētu kļūt pestīts, un kurš bija tik akls, ka nebija spējīgs atzīt to, ka viņam draud pazudināšana grēka dēļ: “Viņš aizgāja noskumis.” Kristus vēl nevarēja sludināt šim jauneklim Evaņģēliju, Viņam vajadzēja to vispirms pārliecināt, ka viņš nemaz nespēj bauslību izpildīt. Citviet mēs lasām par zemes pārvaldnieku Fēliku. Kad Pāvils viņam stāstīja par taisnību un atturību, un nākamo tiesu, tad Fēliks pārbijies sacīja: “Tagad ej, kad man būs vaļa, es tevi pasaukšu.” Tomēr arī vēlāk viņš nelika Pāvilu pasaukt, jo negribēja vēlreiz piedzīvot bauslības pērkonu un zibeni. Un par Pētera sprediķi pirmajos Vasarsvētkos, kurā viņš runāja par nākamo tiesu, ir teikts: “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis.” Bet ļaudis tad jautāja: “Brāļi, ko lai mēs darām?”, t. i., “lai taptu izglābti.” Uz to Pēteris viņiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs saņemtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”

Pavisam citāda ir Evaņģēlija iedarbība. Tā izpaužas tādējādi, ka, pirmkārt, Evaņģēlijs, prasīdams ticību, šajā pašā prasībā piedāvā un arī dod ticību. Ja mēs sludinām: “Ticiet Jēzum Kristum!”, tad Dievs caur mums ļaudīm arī sniedz šo ticību. Mēs sludinām ticību, un tas, kas tīšā prātā nepretojas, ticību arī saņem. To, protams, nepaveic vārda skaņa, bet gan tā saturs.

Evaņģēlija cita iedarbība ir tā, ka tas grēcinieku nesoda, bet gan atņem visas bailes un pilda viņu ar mieru un prieku Svētajā Garā. Kad pazudušais dēls atgriežas mājās, tēvs pat ne ar vārdu viņam neatgādina viņa slikto, apkaunojošo dzīvesveidu. Neko, gluži neko tēvs nesaka par to, bet krīt pazudušajam dēlam ap kaklu, skūpsta viņu un sagatavo viņam lielisku maltīti. Tā ir brīnišķīga līdzība, kas mums parāda, kā darbojas Evaņģēlijs. Tas atņem visu nemieru un piepilda mūs ar svētīgu, debešķīgu mieru.

Treškārt, Evaņģēlijs neprasa, lai cilvēks no sevis ko labu darītu vai dotu: ne labu sirdi, ne labu gribu, ne labošanos, ne dievbijību, tas neprasa mīlestību ne pret Dievu, ne cilvēkiem. Tas neko nepavēl, bet pārveido cilvēku, dēsta viņa sirdī mīlestību un dara viņu spējīgu visiem labajiem darbiem. Tas neprasa neko, bet sniedz visu. Kā gan mēs varam par to nepriecāties?

Šāda Evaņģēlija darbība parādās Apustuļu darbu 16.nodaļā, kur stāstīts par cietumsargu Filipos. Tas jautāja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Kad Pāvils un Sīla viņam atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” viņš nejautā: “Jā, bet kā lai es to iesāku?” Nē, viņš tic, jo šie vārdi ir radījuši viņa sirdī ticību. Turpat par viņu ir teikts: “Viņš priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.” Te jūs redzat Evaņģēlijs sniedz ticību, kuru tas pieprasa; ticības prasībā nav nekā no likuma, bauslības, bet tas ir mīlestības aicinājums.

“Es nekaunos Kristus Evaņģēlija; tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom.1:16) Šeit ir runa par kaut ko brīnišķīgu. Jo, ja Evaņģēlijs sniedz pestīšanu, mūžīgu svētlaimi, kas gan var būt lieliskāks, skaistāks, svētīgāks, dārgāks?

“Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef.2:8-10) Evaņģēlijs nesaka: “Tev jādara labi darbi,” bet gan padara mani par tādu cilvēku, par tādu radību, kas citādi nevar, kā vienīgi kalpot Dievam un saviem tuvākajiem. Cik dārga, skaista ir šī Evaņģēlija iedarbība uz mums!

Pie atkritējiem galatiešiem Pāvils vēršas ar vārdiem: “To vien es vēlētos no jums dabūt zināt: Vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem, vai ar ticības sludināšanu?” (Gal.3:2) Viņiem gan vajadzēja uz šo jautājumu atbildēt: “No ticības sludināšanas mēs esam saņēmuši jaunu sirdi. Jo agrāk mēs nespējām darīt neko labu. Nu mēs esam padarīti par jaunu radību.” Kā saulei nav jāsaka, ka tai jāspīd, tāpat veltīgi ir sacīt šādai jaunai radībai: “Tev tas un tas jādara.”

Beidzot, sestkārt, bauslība un Evaņģēlijs atšķiras ar personām, kam tie abi adresējami. Citiem vārdiem sakot, atšķirīgi ir objekti, kam ir jāsludina bauslība un kam Evaņģēlijs. Katrai doktrīnai ir savas personas, kam tās paredzētas, un arī savi mērķi, kāpēc tās jālieto. Bauslība jāsludina pašpārliecinātajiem, pārdrošajiem grēciniekiem, bet Evaņģēlijs izbiedētajiem grēciniekiem. Citkārt ir jāsludina abi, taču vienmēr jājautā: kuri ir tie ļaudis, kam jāsludina bauslība, nevis Evaņģēlijs, un otrādi.

Pāvils raksta: “Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi. Atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem, un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai.” (1.Tim.1:8-10) Šiem visiem tad nu arī ir jāsludina tikai bauslība un ne kripatiņas Evaņģēlija. Tik ilgi, kamēr kāds cilvēks vēl labi jūtas savos grēkos, kamēr viņš kādu no tiem negrib pamest, tik ilgi viņam ir jāsludina šī nosodošā, nolādošā bauslība. Bet līdzko viņu pārņēmušas izbailes, tūliņ jāķeras pie Evaņģēlija, jo tad viņš jau vairs nepieder pie pašpārliecinātajiem grēciniekiem. Tātad tik ilgi, kamēr velns tevi saistījis kaut ar vienu grēku, tik ilgi tu vēl neesi tas, kam paredzēts Evaņģēlijs, tev domāta bauslība.

“Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz mani, jo tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību; pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā.” (Jes.61:1-6) “Mūsu Dieva atmaksas diena” ir tiesa, ko Dievs grib noturēt pār elli un velnu. Un kāda vēsts gan var būt vēl brīnišķīgāka? Velns ir neģēlīgi sabojājis cilvēku dzimumu un iegrūdis to dziļā postā. To vēlāk ir atriebis Kristus. Viņš ir pasludinājis velnam: “Es esmu tevi uzvarējis, un cilvēkiem, kas radīti pēc mana tēla, nav jāiet bojā. Es viņiem esmu ieguvis pestīšanu.” Tikai tie, kas nepavisam negrib tikt pestīti, ies bojā, jo Dievs nevienu nepiespiež ar varu.

Atkārtoju, šādiem nabaga noskumušiem grēciniekiem nav jāsludina ne vārdiņš bauslības. Nosodāms ir sludinātājs, kas šādam pestīšanu alkstošam grēciniekam vēl sludina bauslību. Tādam grēciniekam ir jāsaka: “Tikai nāc! Vēl ir vieta! Un, ja tu arī būtu tāds liels grēcinieks, arī tad tev vēl ir vieta. Un pat tad, ja tu būtu Jūda vai Kains, vēl ir vieta, nāc vien pie Jēzus!” Šādiem cilvēkiem ir paredzēts Evaņģēlijs.

Paklausieties kādu vietu no Lutera darba “Par bauslības un Evaņģēlija atšķirībām” (“Sermon vom Unterschied zwischen dem Gesetz und Evangelio”; W., IX, 416 un tālāk). Viņš raksta:

“Bauslība jāsaprot kā Dieva vārdi un pavēles, ar kuriem Viņš mums nosaka, kas mums ir un kas nav jādara, un ar kurām viņš prasa no mums paklausību un darbus. Tas ir viegli saprotams, ja ņemam vērā vienīgi valodas formu, kurā Dievs izpaudis kādu savu vārdu (in causa formali), bet ir ļoti grūti izpildāms (in causa finali). Likumi jeb baušļi, kas attiecas uz darbiem un kuru izpildi Dievs no katra pieprasa atšķirīgi atkarībā no viņa dabas, stāvokļa sabiedrībā, amata, attiecīgā laika un citiem apstākļiem, ir dažādi.

Tādēļ arī tie katram cilvēkam saka, ko Dievs viņam ir uzlicis pēc tā dabas un amata un ko Dievs no viņa prasa. Piemēram, sievai ir jāauklē bērni un jāklausa ģimenes galvai utt. Tādas ir Viņa pavēles. Kalpam jāpaklausa savam kungam un jāpilda viss cits, kas piederas pie viņa amata. Savas pavēles ir arī kalponei. Bet kopējais likums, kas attiecas uz mums visiem, ir: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:39); dot viņam padomu un palīdzēt postā, ja tāds piemeklē; pabarot, ja viņš cieš badu, apģērbt, ja viņš ir kails, un vēl tamlīdzīgi.

Tā ir īstā bauslības norobežošana un atdalīšana no Evaņģēlija, proti, to sauc par bauslību, un tie ir bauslības likumi, kas tieši nosaka to, kas mums darāms. Turpretī Evaņģēlijs jeb ticības apliecība ir tāda mācība jeb Dieva vārdi, kas neprasa no mums darbus, nepavēl mums kaut ko darīt, bet gan aicina mūs vienkārši pieņemt dāvāto žēlastību: grēku piedošanu un pestīšanu, mūžīgo svētlaimi.

Te mēs paši nedarām neko, vienīgi saņemam, ļaujam mums sniegt to, ko mums dāvā Vārds, kā Dievs to apsola un liek to mums teikt: to un to es tev dāvinu utt. Piemēram, Kristībā, ko neesmu veicis es, kas nav mans darbs, bet gan ir Dieva vārds un darbs, Viņš man saka: nāc, es tevi kristu un šķīstu no visiem taviem grēkiem; pieņem šo dāvanu, un tā būs tava. Kad tu tā ļauj sevi kristīt, ko gan citu tu dari, ja ne pieņem šādu žēlastības dāvanu?

Tātad atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju ir šāda: bauslība nosaka, kas mums darāms, tā liek uzsvaru uz mūsu darbu Dievam un tuvākajiem, turpretī Evaņģēlijs mūs uzaicina saņemt bagātīgas dāvanas Dieva labvēlību un mūžīgu svētlaimi. No sacītā viegli saskatāma šī atšķirība, proti, Evaņģēlijs mums piedāvā Dieva dāvanas palīdzību un pestīšanu, mums tās tikai jāsaņem, kā mēdz sacīt: turi maisu vaļā! Bauslība turpretī nesniedz neko, bet tikai no mums ņem un prasa. Bet šīs divas lietas došana un ņemšana katrā ziņā ir ļoti atšķirīgas. Jo, kad man kaut kas tiek dāvināts, es pats neko nedaru, tikai saņemu, ļauju, lai mani apdāvina.

Savukārt, kad es savā darbā daru to, kas man pavēlēts, kad es sniedzu padomu vai palīdzu savam tuvākajam, tad es kalpoju, t. i., nevis saņemu, bet dodu. Tādējādi bauslība un Evaņģēlijs ir atšķirīgi formali causa; Evaņģēlijs apsola, bet bauslība pavēl. Evaņģēlijs dod un aicina saņemt; bauslība pieprasa un saka: tev tas jādara.”

Mēs redzam, ka Luters neattīsta šo mācību zinātniski, bet viņš to ir apliecinājis kā pravietis. Tieši tāpēc viņš ir atstājis tik lielu ietekmi. Ja viņš būtu latīniski uzrakstījis zinātnisku darbu, sistematizējot to paragrāfos, nodaļās un apakšnodaļās, tad ļaudis nodomātu: “Tas nu gan ir varen augsti skolots vīrs,” taču viņš nebūtu atstājis tik lielu ietekmi.

Diemžēl baznīctēvu darbos mēs neatrodam gandrīz neko par bauslības un Evaņģēlija atšķirībām.

Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trešais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.