196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


Otrā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Mīļie draugi, pagājušajā svētdienā jūs dzirdējāt, kā bagāts vīrs ikdienas pieēdās un piedzērās ar saviem viesiem, un kā viņš meklējis pasaules kārības. Lai gan godīgas viesības noturēt nav nekāds grēks, tomēr liels grēks ir visu dzīvi ik dienas rīt un plītēt. Kāds darbs, tāda alga. Kam šeit allaž kaklā bijusi dzirkstele, tam dzeramnauda būs elles uguns, kā bagātajam vīram. Tāpēc šodien Kungs Jēzus māca, kādu barību ir jāmeklē pāri visām lietām, proti, ar Dieva vārdu to ēdienu, ko Viņš pats mums sagatavojis, un uz ko Viņš mūs aicinājis un ielūdzis. Šeit mums ir labums un Dieva žēlastība, bet pēc [nāves] mūžīgu un jauku dzīvošanu. Bet kas nevēlas nākt, tam nekad neredzēt Dieva valstību. Tādēļ pārdomāsim tagad:
Lielo Dieva žēlastību, kas labprāt pie grib visus cilvēkus pie sevis, no kuriem tomēr daudzi, paši negribēdami nākt, pazūd.

Lai tevi teic un godina
Kas labus darbus strādājis
Lai svētumiņš aug augumā
Tavs Vārds lai spēcīgs rādās
Mūs svētī Dievs Tēvs, Dēls un Gars
Kam visas plāšās [palatās] pasauls bars
To bijādams padodas
Nu sakiet visi, Āmen.

Kungs Jēzus bija viesībās pie viena farizejiem, un ēdot Viņš sniedza vienu otru brīnišķīgu pamācību ne vien pašam saimniekam, bet arī viesiem. Kad Kristus beidza runāt, viens no viesiem sacīja, svēts ir tas, kas ēd maizi Dieva valstībā. To dziedējis Kungs Jēzus Kristus iesāka šo līdzību, kurā viņš rāda un māca, ka tie ir svēti cilvēki, kas Dieva valstībā maizi ēd, tas ir, kas mūžīgi mūžos Dievu redz un priecājas kopā ar visiem svētajiem, kā arī visi var tapt tikpat svēti, ja tie to gribētu.

Tas Kungs Kristus Jēzus māca mums šajā evaņģēlijā, ka dievs Tēvs pats ļaudis aicina pie sava mielasta sacīdams – tur bija viens cilvēks, kas sataisīja lielu mielastu. Dievs ir Dievs un paliek Dievs, un viņš nav cilvēks, bet Kungs Jēzus, līdzību teikdams, to nosauc par cilvēku, lai mums būtu vieglāk saprast Dieva mīlīgo un žēlastības pilno [žēlīgo] sirdi [nostāju, attieksmi] pret mums. Dievs ir cilvēku draugs, un Dieva draugs Mozus saka: Patiešām, Viņš mīl tautas! [5.Moz.33:3] Kad Dieva Vārds mums saka, ka Dievs dusmojas mūsu grēku dēļ, un grēciniekus grib sodīt, tad tas saka, ka Dievs ir kā lācis, jeb cits plēsīgs zvērs, bet kad Dievs žēlastību un mīļu sirdi mums grib atklāt [mācīt] tas saka, ka Dievs ir kā cilvēks.

Debesu Tēvs un sataisīja lielu mielastu, tas ir, Dievs liek mums redzēt savu lielo mīlestību ar to, ka viņš mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. [Ef.1:4] un nonāktu Debesīs. Dievs savā vārdā saka: Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? [Ec.18:23] Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams? [Ec.33:11] Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas [1.Tim.2:3] Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi nāktu pie atgriešanās. [2.Pēt.3:9]

Šo žēlīgo Dieva sirdi apdomā arvien, šo žēlīgo sirdi, es saku, ko viņš savā vārdā liek sludināt: Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, [1.Tes.5:9] Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16] Dievs mīl pasauli un visu kas vien ir un neko no saviem darbiem neuzskata par negantību. [Sal.gudr.11:25]

Šo savu žēlīgo sirdi vēl vairāk gribēdams atklāt, Viņš ir taisījis lielu mielastu, saka Kungs Jēzus. Sirdsžēlīgais Dievs mums dara tāpat, kā godīgs cilvēks, kas grib rīkot lielas viesības, un kam nenieka netrūkst. Viņš sameklē no visām malām, lai viss [nepieciešamais] būtu pie rokas, un viesi tiktu godīgi pamieloti. Tāpat darījis Dievs. Jēzū Kristū viņš ir sagatavojies visas lietas, kas mums nepieciešamas mūžīgai dzīvošanai. Jēzus Kristus Jērs ir nokauts pirms pasaules radīšanas. [Atkl.13:8] tas ir, pirms viņš vēl piedzimis no jaunavas Marijas kā cilvēka bērns un tika Poncija Pilāta mocīts, krustā sists, aprakts, nokāpis elle, trešajā dienā augšāmcēlies no miroņiem un uzbraucis Debesīs. Pirms tas notika, es saku, viņa nopelns sentēviem vecajā derībā bija par labu, jo tie ticēja, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiks pestīti. [Ap.d.15:11] Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. [Gal.4:4-5]

Viņš lika to nokaut pie krusta kā īsteno Lieldienu Jēru visas pasaules grēku dēļ, salīdzināt [samierināt] mūs ar Dievu, un sagatavot visas lietas, lai mūsu dvēselēm nekas netrūktu. Un to visu Jēzus Kristus mums ir nopelnījis ar savām asinīm un rūgtajām mokām, Dieva žēlastību, grēku piedošanu, taisnību, mūžīgo dzīvošanu, mieru un prieku svētajā garā, lai mēs tiekam mūžīgi mieloti un iepriecināti. Jo Jēzus Kristus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. [Jņ.1:29]

Tādēļ barība, kas mums tiek dota lielajā mielastā ir nevis laicīga, vārīta vai cepta, kas varētu mūsu mutei garšot, jo tāda barība nepaliks mums debesīs, bet pavisam savādāka, garīga barība, ar Vāŗdu, grēku piedošana, Dieva žēlastība, taisnība un Debesu valstība. Kas ar šo barību mielojas, tas Dievam patīk un ir jauks un patīkams viesis Debesīs.

Par to runā Kungs Jēzus Kristus: Ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. [Jņ.12:47] Un svētais apustulis Pāvils saka: Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? [Rom.8:32] Kristus Jēzus, Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem.. [1.Tim.2:6]

Vēl mēs Dieva žēlīgo sirdi redzam, kad viņš mielasta laikā liek saviem kalpiem sacīt – nāciet, viss ir sagatavots. Līdzīgi kā bagātam [kuplam] saimniekam ir saime, ko viņš izsūta, tāpat Dieva ir savi kalpi, kurus viņš izsūta ielūgt viesus uz mielastu. Šie ir visi krietnie mācītāji, kas ir Dieva sūtīti, caur kuriem Dievs liek pasludināt: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! [2.Kor.5:20] Dieva kalpi nāk pie cilvēkiem un saka: Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! [Jes.55:1]

Dieva kalpam tas jāsaka visiem cilvēkiem, un jāpasludina Dieva lielo, sirdīgo un bezgalīgo žēlastību. Nāciet, nāciet, viss ir sagatavots. Ticiet Jēzum Kristum, saņemiet kā Pestītāju, tad jūsu dvēsele taps līksma un steigsies pie Dieva.

Vai tad šī Dieva žēlastība nav liela? Dievs taču liek saviem kalpiem visus, visus cilvēkus, ikkatru, aicināt un ielūdz savās viesībās.

Atklādams savu žēlīgo sirdi un gribēdams, lai visi cilvēki nonāktu debesīs, pavēl saviem kalpiem, pavēl ne vien aicināt viesus, bet tos pat ar varu spiest nākt iekšā, lai viņa nams būtu pilns.

Ko dara tēvi saviem bērniem? Gribēdams piedzīvot godu no sava bērna, tēvs māca to visupirms ar labu, tad ar ļaunu. Ja bērns neklausa labiem un mīļiem vārdiem [lūgumiem, aicinājumiem], tad Tēvs ņem rīksti rokā un bērnu pārmāca.

Nu redzi, ir īstenais Tēvs, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu. [Efez.3:15] kā apustulis Pāvils par viņu runā. Žēlīgais Dievs liek saviem kalpiem mūs aicināt savās viesībās ar mīļiem vārdiem. Ja tu cilvēka bērns negribi nākt ar labu aicināts, tad Dievs liek tevi piespiest. Kā tad? Viņš liek tevi piespiest ar bargiem vārdiem, pārmetot tev tavus grēkus. Jo katram Dieva kalpam ir jāsauc pilnā balsī, neviena nesaudzējot! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus! [Jes.58:1] [Ec.33] Dieva kalpam jābūt kā modram sargam, un ļaudis jāmāca, ka tie nenonāk Dieva tiesā un dusmās. Dieva kalpam, māca apustulis Pāvils: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. [2.Tim.4:2] Tā darīja pravietis Nātans. Dievs viņu sūtīja pie ķēniņa Dāvida, kas bija apgrēcinājies ar laulības pārkāpšanu un slepkavību, bet nebija savā prātā apņēmies grēkus izsūdzēt, nedz savu grēku dēļ ar asarām slapināt savas acis. Ko darīja Nātans? Viņš sacīja Dāvidam tieši sejā – tu esi tas vīrs. [2.Sam.12:13] Tu esi pelnījis laicīgu un mūžīgu nāvi! Šie vārdi satrieca Dāvida sirdi, viņš apraudāja savus grēkus un meklēja žēlastību. Tāpat darīja svētais Jānis. Tas spieda bezdievjus nākt pie Dieva sacīdams: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. [Mt.3:2,8,10]

Jeruzalemē tika vienā dienā piešķirtas trīs tūkstoš dvēseles. Kā? Caur Dieva vārdiem, ko runāja apustulis Pēteris. Kuru sirdis tas ķēra, tie sāka vaicāt: Vīri, brāļi, ko lai mēs darām? [Ap.d.2:41]

Vienam otram sirds ir tik cieta, ka viņš negrib nākt pat aicināts, negrib atstāties no grēkiem, atgriezties pie Dieva. Tad Dievs izsūta citus kalpus, kas ir dažādas nelaimes. Dievs vienam piesūta tādu, citām citādu nelaimi, lai ļaudis citus citu uzrunā: Nāciet, atgriezīsimis atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. [Hoz.6:1]

Kas notika bezdievīgajam ķēniņam Manasei? Dieva kalpi sacīja, lai tas atstājas no elkdievības un citiem grēkiem. Viņš par to nebēdāja [neuztraucās], ka būtu jāatstājas no grēkiem un jānāk pie Dieva mielasta. Tad Dievs sūtīja citus kapus – svešu tautu armiju. Tie atņēma viņam zemi, to izpostīja, bet pašu iekala važās un ieslodzīja. Šādi ķēniņš tika piespiests atkāpties no grēkiem un atgriezties pie Dieva.

Apdomājiet mīļie draugi. Vai Dievs ar mums tā nav darījis? Cik reizes nav viņa kalpi pilnu muti saukuši: nāciet, nāciet pie Dieva. Klausieties viņa vārdu un dzīvojiet viņam pa prātam? To jūs esat noraidījuši. Kas tā dara [strādā], tas saņems algu – elles ugunis un mūžīgās mokas. Neesiet tik cieti un skābi pret saviem kungiem, virsniekiem un saimniekiem, pret tēvu un māti, dzīvojiet mierīgi ar kaimiņu un nerejieties savā starpā. Nepadodieties maucībai, plītēšanai, vilšanai, meliem un citiem grēkiem, bet mācieties Dieva vārdu, pielūkojiet to, ticiet Jēzum Kristum, un lai šī ticība atspīd labos darbos. Redziet, tā Dievs mūs ir aicinājis. Bet kam bija dzirdīgas ausis? Ļaunu arī mācēja katrs, bet darīt labu, un dzīvot pēc Dieva prāta, negribēja mācīties neviens. Tādēļ viņš izsūtīja citus kalpus, mēri, badu, karu. Tie mūs spieda, lai mēs ietu pie Dieva sagatavotā mielasta. Dievs sūtīja tādu badu [1601. gadā], ka cilvēki ēda pat viens otru. Zagļi no karātavām un uz ratu [moku rīka] nomaitātie tika pa nakti apēsti. Tajā laikā kāds vīrs nokāva savu sievu un bērnus, un iesālīja tos mucā, un ēda.

Dievs sūtīja mums mēri [1602. gadā], ar ko viņš mūs tā aicināja, ka mēs redzējām miroņus ceļmalās guļam. Tos ēda suņi, vilki un citi zvēri. Nebija cilvēku, kas citus apglabātu.

Dievs sūtīja citus ļaudis, kas bija karavīri [1605. gadā] Tie ar šaujamieročiem un zobeniem dažam ausis atdarīja, un kas agrāk negribēja klausīt ar labu, tagad nezināja, nedz kur mukt, nedz sprukt. Apdomājiet paši cik ļaudis, lieli, bagāti un turīgi tika izputināti un aizvesti uz svešām zemēm. Vecāki tad savus bērnus žēlodami sacīja: Kas gan zina, kur ir mans dēliņš, kur mana meitiņa. Cits nezina, kur viņš dzimis. Redzi, kādi Dieva ir kalpi! Kas negrib ar labu īstenajam Tēvam klausīt, tam būs ar ļaunu, pašam negribot, jāklausa patēvu. Ak, kaut mēs to nemūžam neaizmirstu.

Kad nu Dievs cilvēkus pie sevis spiezdams aicina, tad mēs visi varam, kam Dievs ir devis prātu, redzēt, ka viņš labprāt un no visas sirds grib, lai mēs nonākam pie viņa debesīs.

Tāpēc, cilvēka bērns, kad tu dzirdi, ka Dievs tevi caur saviem kalpiem liek grēkus atstāt, vai arī piesūta tev kādu nelaimi, tad pateicies par to Dievam, mācies atzīt Dieva lielo žēlastību tevis labā, uz atstājies no grēkiem, ka vari nonākt debesīs.

Bet, lai arī žēlīgais Dievs visiem cilvēkiem liek uzzināt par savu lielo mīlestību, un ikvienu aicina pie sava galda, tomēr daudz ir to, kas šādu žēlastību negrib saņemt. Viens saka, ka viņš tagad nevar kalpot Dievam, jo ir nopircis zemi, un viņam darba ir gana [pietiekami daudz]. Cits saka, ka viņam savā amatā ir ļoti daudz darāmā. Trešais saka, ka nevar nākt sievas dēļ. Par tiem tas Kungs evaņģēlijā saka: Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru iet.

Mums jāņem vērā, ka cilvēkiem, kas nebēdā pēc Dieva vārda, prāts ir aptumšots. Pirmie divi saka, ka ir pirkuši tīrumu un vēršus, un tagad vēlas tos aplūkot. Sakiet, vai tā nav viena traka liekta, visupirms nopirkt un samaksāt, bet tikai pēc tam iet aplūkot? Kas maksā par sivēnu maisā? Bet tā notiek tiem, kas pāri visam dzenas pēc laicīgās mantas, tā vietā lai meklētu īsteno barību savām dvēselēm.

Trešais ir liels muļķis, kas pasaulīgā kārībā nogrimis, un šķiet, pats vēlas nošķirties no Dieva galda un žēlastības.

Visa pasaule ir pilna ar šādiem ļaudīm. Dievs tos aicina gan ar labiem, gan bargiem vārdiem, bet vai kāds nāk? Kam ausis dzirdēt?

Cits ir negausīgs [bez mēra sajūtas], un saka, man jāiet. Pats Dievs taču pavēlējis strādāt vaigu sviedros. [1.Moz.3:19] Man jāpārtiek no sava roku darba. [Ps.128:2] Bet, cilvēka bērns, šāda izrunāšanās nav nekā vērta. Tas ir patiesi, ka Dievs ir pavēlējis tev strādāt, bet tomēr tā, ka tev Debesis ir jāvērtē augstāk nekā zemi, un Dievu vairāk jāmīl nekā zeltu un sudrabu. Dvēseli ir jābaro ar Dieva vārda barību, vairāk nekā vēderu ar vislabāko pārtiku. Ko palīdz, ja tavs vēdars ik dienas stāv piepildīts ar smalkiem ēdieniem un dzērieniem, kā piebriedusi pākste, bet tava dvēsele ir izsalkusi, kā sakaltis miets?

Klausieties, ko saka Jēzus Kristus: Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas [kas jums nepieciešamas] taps piemestas. [Mt.6:33]

Svētais ķēniņš Dāvids saka: Tavas mutes norādījumi man ir labāki nekā veseli tūkstoši sudraba un zelta gabalu. [Ps.119:72] Turi arī tu tādu sirdi, tad Dievs tevi mīlēs.

Cits saka: tagad, tagad man ir jāiet, tagad ir tirgus laiks, kas nu var iet baznīcā? Man nav patapas [brīva, mierīga brīža], tagad es esmu vēl jauns, vesels cilvēks, nu ir laiks pelnīties. Kad maks būs pilns un kļūšu vecāks, tad iešu uz baznīcu. Ak, tu, ģeķis, vai nezini un neesi dzirdējis, ka Dievs tev nepalīdzēs, ja viņš nebūs žēlīgs? Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. [Ps.127:2] Viens otrs gan stādā, darbojas un steidzas, bet cieš vēl lielāku trūkumu, Cits atkal ir lēnīgs, kam vajadzētu pat palīgu, jo tam nepietiek spēka, un viņš cieš nabadzībā, taču tā Kunga acis viņu uzlūko žēlīgi un uzceļ no pazemošanas, un paaugstina viņu tā, ka daudzi brīnās.[Sīr.11:11-13]

Otrajā Mozus grāmatā sešpadsmitajā nodaļā mēs lasām, ka Dievs Israēla bērniem pavēlēja visu nedēļu uzlasīt maizi, ko viņš deva no debesīm, bet septītajā Dienā, kas bija svēta, to nedarīt. Kas svētajā Dienā gribēja to lasīt, tie neko neatrada. Tā notiek arī tiem, kas bagātīgi klāto Dieva galdu, Dieva vārdu, kurā viņš mums pārpārēm dāvā savu žēlastību un mūžīgo dzīvošanu, nicina un aicināti negrib nākt, domādami, kamēr citi Dievam kalpo, viņi var kārtot savas darīšanas.

Bet tie neko neatrod. Un pat tad, ja viņi šķietas ko labu atraduši, tomēr viņiem nav gausības [mēra sajūtas.] Ieguvums iznīkst un pajūk kā putekļi.

Trešais saka, es esmu sievu apņēmis, tāpēc nevaru nākt. Jo kam jābaro sieva un bērni, tas nevar visu laiku taisn[īg]i dzīvot. Brīžiem ar viltu un blēdību jārīkojas. Bet ko saka Dieva vārds? Netaisna manta neko nepalīdz, bet taisnīgums glābj no nāves. [Sal.Pam.10:2] Nebīsties mans dēls, ka mēs esam kļuvuši nabagi. Tev ir liela manta, jo tu Dievu bīsties, atstājies no grēkiem darīdams to, kas Viņam patīk. [Tob.4:21] Ja gribi tu, mans draugs, Dieva žēlastību un Dieva valstību, tad nāc, kad tevi aicina, un cieni Dievu, jo arī viņš tevi cienīs šeit laicīgi un tur mūžīgi caur Jēzus Kristu. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.