246. Kā notiks augšāmcelšanās?


Opera Latina

Ilgi un dikti es esmu pretojies tiem, kas ir gribējuši izdot manas grāmatas vai, patiesāk, manus lampiņas gaismā tapušos satraukumus, laikā kad negribu apkraut senču darbus ar maniem jauninājumiem un lasītāju iztraucēt no to lasīšanas, laikā kad tagad, paldies Dievam, metodisko grāmatu ir tik cik uziet, starp kurām izceļas Filipa [Melanhtona] Loci comunes, kuras var veidot teologu un bīskapu brīnišķi un pārpilnībā, ka tas taptu spējīgs dievbijīgas mācības sludināšanā, sevišķi kad pati Svētā Bībele tagad ir pieejama gandrīz katrā valodā, turpretī manas grāmatas, kā tās radās, vairāk spieda darīto lietu nepakļaušanās kādai kārtībai, tad arī tās ir kā kāds rupjš un bezveidīgs haoss, ko ne man pašam būtu viegli sakārtot.

Šo domu vadīts es biju kārojis, kaut visas manas grāmatas būtu apraktas pilnīgā aizmirstībā, lai atbrīvotos vieta labākām. Bet citu palaidnība un uzmācīga ietiepība, kas man ik dienas piepildīja ausis, ka gadījumā ja es, dzīvs būdams, neatļaušu tās izdot, tad tomēr pēc manas nāves droši izdevēji būs tie, kuri patiešām nezinās darīto lietu cēloņus un laikus, un tā no viena sajukuma radīsies daudzi. Uzvarēja, es saku, viņu palaidnība, ka es atļāvu izdot. Nāca klāt arī mūsu ievērojāmā valdnieka Johanna Friderika Elektora utt., kurš pavēlēja, patiesi, spieda tipografus ne tikai ķerties pie darba, bet paātrināt izdošanu.

Bet visupirms es lūdzu dievbijīgo lasītāju, un lūdzu paša mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ, lai visu to lasītu ar kritisku līdzspriešanu, patiesi, ar lielu līdzjūtību. Un lai viņš zina, ka esmu kādreiz bijis mūks un visneprātīgākais pāvesta piekritējs, kad šo lietu iesāku. Tik piedzēries biju, patiesi, iemērkts pāvesta dogmās, ka būtu bijis gatavs nogalināt, ja vien varētu, visus, vai līdzdarboties vai pievienoties visu to slepkavām, kas nepaklausītu kaut vienai pāvesta zilbei. Tik liels Sauls biju, kādu tagad ir daudz. Tik ledains un auksts es nebiju pāvesta aizstāvībā, kāds bija Eks un viņam līdzīgi, kuri, kā man šķiet patiesāk, aizstāvēja pāvestu sava vēdera dēļ, nevis lietu darīja nopietni. Man pat šķiet, ka viņi, kā epikūrieši, vienkārši smejas par pāvestu. Es lietu darīju nopietni kā tāds, kas pēdējo dienu briesmīgi bīstas, bet tomēr kāroja būt pestīts no sirds dziļumiem.

Tā tu atradīsi šajos manos pirmajos rakstos, cik daudz es pazemīgi piekāptos pāvestam, ko vēlāk un tagad šajos laikos uzskatu par augstāko zaimošanu un negantību un nolādu. Tad nu attiecini, dievbijīgo lasītāj, šo kļūdu vai (kā ļaunprātīgi tieku kritizēts) pretrunu uz laiku un manu pieredzes trūkumu. Viens biju iesākumā, un protams tādu lielu lietu veikšanā pavisam negatavs un nemācīts, jo apstākļu sagadīšanās dēļ, pašam negribot un necenšoties, iekūlos šajā mutulī, lai Dievs man liecinieks.

Tātad kad 1517.gadā visbezkaunīgākās iedzīvošanās kārē šajos apvidos sāka pārdot (es gribētu teikt – tika izsludinātas) indulgences, es biju sprediķotājs, jauns (kā saka) teoloģijas doktors un iesāku pārliecināt ļaudis un atrunāt, lai tie nevērš savas ausis uz indulgenču tirgotāju kliedzieniem, ka viņiem ir labākas lietas, kas darāmas, un šajā lietā man šķita, ka pāvests ir mans aizstāvis, uz kura uzticamību es tolaik droši balstījos, kurš savos ediktos pavisam skaidri nosoda iedzīvošanās kāres bezkaunību (tā par indulgenču tirgotājiem saka sprediķotāji).

Drīz pēc tam es uzrakstīju divas vēstules vienu Albrehtam, Maincas arhibīskapam, kurš saņēma pusi no indulgenču ienākumiem un otru pusi pāvests, ko es tobrīd nezināju, un otru vietas ordinārijam (kā viņi sauc) Hieronīmam Branderburgas bīskapam lūgdams, lai tie nomierinātu iekasētāju bezkaunību un Dieva zaimošanu, bet nabaga mazais brālis tika noniecināts nonicināts. Nonicināts es izdevu Tēzes un reizē sprediķi vācu valodā par indulgencēm, nedaudz vēlāk arī Rezolūcijas, kurās pāvesta goda dēļ piesaucu, lai indulgences nenodarītu kādam ļaunumu, bet gan priekšroka tiktu dota labiem darbiem.

Tas nozīmēja debesīm tikt samutuļotām un zemei tikt aprītai ugunī.Mani apsūdzēja pāvests, es saņēmu izsaukumu uz Pilsētu, un visa pāvestība sacēlās pret mani vienu. Tas viss notika 1518 gadā, kad Maksimilians prezidēja saietu Augsburgā, kurā sūtniecību no pāvesta puses vadīja kardināls Kajetāns, kuram manis dēļ piegāja vadonis patiesi ievērojamais Saksonijas Fridrihs, Elektors Valdnieks un izlūdza, lai mani nespiestu iet uz Romu, bet ka viņš pats mani izsauks un izpētīs lietu un nokārtos. Drīz saiets izklīda.

Pa tam vācieši, noguruši no visām romiešu vējgrābšļu laupīšanām, spekulācijām un krāpšanas, ar aizturētu elpu gaidīja šīs lietas iznākumu, kurai neviens no bīskapiem ne arī teologiem nebija iedrošinājies iepriekš pieskarties. Man pat bija labvēlīga šī popularitātes gaisotne, jo visiem jau sen bija kļuvusi nicināma šī romanizēšana, ar ko visa pasaule tika piepildīta un nogurdināta.

Tā es aizgāju uz Augsburgu basām kājām un nabags Valdnieka Fridriha apgādāts ar pārtiku un vēstulēm uz senātu un pie kādiem ieteiktiem augstiem vīriem. Es tur sabiju trīs dienas, iekams tiku pie kardināla, jo paši augstākie vīri neļāva un visiem spēkiem centās pārliecināt, lai neeju pie kardināla bez drošas ķeizara atbalsta, lai gan viņš mani dienu no dienas aicināja ar kāda oratora starpniecību. Tas bija pret mani pietiekami mokošs, – lai tikai atsaucot, tad visas lietas nokārtosies. Bet cik ilga ir netaisnība, tik garš ir apkārtceļš.

Beidzot trešajā dienā viņš atnāca prasīdams, kāpēc es nenākot pie kardināla, kas mani visnotaļ laipni gaidot. Es atbildēju, ka man jākavējas pēc visaugstāko vīru ieteikuma, kuriem esmu ieteikts no valdnieka Friderika, bet viņu ieteikums esot, lai nekādā veidā neejot pie kardināla bez ķeizara aizsardzības vai droša atbalsta. Ja to būtu saņēmis (bet viņi to centās dabūt ķeizariskajā senātā), es nāktu nekavējoties. Tad viņš sadusmojies jautāja: Ko tu domā, ka valdnieks Fridrihs sūtīs tevis dēļ karaspēku? Es sacīju: To pavisam es negribu. Un kur tu paliksi? Es atbildēju: Zem debess. Tad šis: Ja pāvests un kardināli būtu tavā varā, ko tu darītu? Es sacīju: Parādītu viņiem visu pagodinājumu un godu. Tad viņš, pirkstu itāliešu gaumē pakratījis, sacīja: Hmm. Tā viņš aizgāja un neatgriezās.

Tajā dienā ķeizariskais senāts pasludināja kardinālam, ka man ir dota ķeizara aizbildniecība un rīcības brīvība, piekodināts, lai pret mani netiktu iesākts nekas asāks. Saka, ka viņš atbildējis: Labi ir, es tomēr darīšu, kas ir mans pienākums. Šie ir galvenie šī sajukuma notikumi, pārējo var uzzināt no vēlāk nākošiem ziņojumiem.

Jau tajā pašā gadā M. Filips Melanhtons tika ataicināts šeit, lai mācītu grieķu rakstus, bez šaubām, lai man būtu darba biedrs teoloģijā. Jo to, ko Kungs padarīja caur šo darbarīku ne tikai rakstu zinībās, bet arī teoloģijā, pietiekamas liecības dod viņa paša darbi, lai arī sātans trako un visi viņa mūdži.

Nākošajā gadā, 1519-ajā, februārī Maksimiliāns nomira un pēc impērijas likuma valdnieka aizvietotājs tapa Hercogs Frideriks. Tad vētras trakošana nedaudz pierima un pakāpeniski pieņēmās pāvesta piekritēju naids un zibeņošana uz ekskomunikāciju. Jo kad Eks un Karakioli no Pilsētas atveda Bullu, kas notiesāja pazudināšanai Luteru, un to izsludināja viens šeit un viens pie Hercoga Friderika, kurš tobrīd bija Kolonjā, lai ar pārējiem valdniekiem satiktu Kārli, kurš nupat bija izvēlēts par valdnieku, tad viņš bija ļoti sadusmots. Viņš drosmīgi un pamatīgi norāja to pāvesta vējagrābsli, jo viņa prombūtnes laikā viņš ar Eku bija izjaukuši viņa un brāļa Jāņa domīniju. Viņš satricināja tos tik vareni, tā ka sasārtuši un apkaunoti bija no viņa aizgājuši. Valdnieks ar neiedomājami lielu vērīgumu saprata Romas kūrijas darbošanās stilu un zināja ar tiem pienācīgi apieties, jo viņam bija ļoti jūtīga nāss, un viņš daudz labāk un tālāk saoda, kā romieši varēja cerēt vai baiļoties.

Un tā visbeidzot tie atstājās no viņa, to pārbaudīdami. Jo arī Rozei, ko viņi sauc par zelta un ko viņam atsūtīja Leons X tajā pašā gadā, viņš neizrādīja nekādu godu, tikai pasmējies, ka savos izmisīgajos centienos piekrāpt tādu Valdnieku romieši tik tālu ir novesti. Un evaņģēlijs sekmīgi un neierobežoti izplatījās šī Valdnieka paspārnē, viņa autoritāte ietekmēja daudzus. Esot ļoti gudrs un vērīgs Valdnieks, par viņu nevarēja rasties aizdomas – ja nu vienīgi skauģu-, ka viņš gribētu barot vai uzturēt herēzi vai herētiķus, kas pāvesta piekritēju lietai savukārt nodarīja lielu skādi.

Tajā pašā gadā Lipcigā tika turēts disputs, uz kuru Eks aicināja mūs abus , mani un Karlstadu. Bet es ne ar kādām vēstulēm nevarēju izprasīt no hercoga Georga pilnvaru, tā ka es Leipcigā nonācu nevis kā diskusijas dalībnieks, bet kā skatītājs zem Karlstada pilnvaras. Bet kas mani kavēja, to es nezinu, jo līdz tam hercogs Georgs nebija bijis pret mani nelabvēlīgs, ko zinu droši.

Šis Eks ienāca pie manis manā istabā un sacīja dzirdējis esam, ka esmu atteicies no diskusijas. Es atbildēju: Kā es varu piedalīties diskusijā, ja nevaru izprasīt pilnvaru no hercoga Georga? Šis saka: Ja nav ļauts runāt ar tevi, nedz arī ar Karlstadu gribu, jo tevis dēļ esmu nācis. Kā būtu, ja es tev pilnvaru izprasītu? Vai nepiedalīsies ar mani diskusijā? Izprasi, saku, un lai notiek. Viņš aizgāja, un drīz man tika dota pilnvara un iespēja piedalīties diskusijā.

To Eks darīja drošā savas slavas priekšnojautā mana apgalvojuma dēļ, jo es noliedzu, ka pāvests ir Baznīcas galva pēc dievišķā likuma. Viņam šeit pavērās plašs lauks un lieliska iespēja, lai glaimīgi izpelnītos atzinību un pateicību no pāvesta, bet mani apraktu ar naidu un nicinājumu. To viņš neatlaidīgi centās panākt visas diskusijas gaitā, bet rezultātā ne savu viņš pierādīja, ne manu viņš apgāza, tā ka pats hercogs Georgs pusdienu laikā sacīja Ekam un man: Pēc cilvēcīgām vai dievišķām tiesībām pāvests, bet viņš ir pāvests. Šādus vārdus viņš nebūtu izteicies, ja vien nebūtu diskusijas argumentu ietekmēts. Viņš būtu tikai piebalsojis Ekam.

Un tā arī šeit manā gadījumā tu redzi, cik grūti ir izlauzties un uznirt no maldiem, kas ir nostiprināti ar visas pasaules piemēru un ilgā ieradumā pārtapuši par it kā dabai piederošiem. Cik patiess ir sakāmvārds: grūti ir mainīt ieradumus, un: ieradums ir otra daba, un cik patiesi saka Augustīns: Paradums, ja tam nepretojas, top par nepieciešamību. Es, kas jau tad svētos rakstus ļoti centīgi gan privāti studēju gan lasīju publiski septiņu gadu garumā, tā ka gandrīz jau visus zināju no galvas, beidzot es uzņēmu sevī Kristus domu un ticības pamatu, proti, ka ne ar darbiem, bet ticībā Kristum mēs topam taisnoti un pestīti. Tālāk to, par ko es runāju, ka pāvests nav baznīcas galva pēc dievišķa likuma, es jau aizstāvēju publiski, bet es vēl neredzēju to, kas no tā izrietēja, proti, ka pāvests ir no velna. Jo kas nav no Dieva, nav citādi kā no velna.

Es biju tik ļoti uzsūcis svētās baznīcas ārējo izskatu, kā jau to stāstīju, kā arī biju sava ieraduma varā, ka pāvestam pieļāvu cilvēciskas tiesības, kas tomēr ir meli un velnišķība, ja tas nav balstīts dievišķā autoritātē. Jo mēs pakļaujamies tēviem un pārvaldniekiem ne tāpēc, ka viņi pavēl, bet ka tāda ir Dieva griba, 1.Pet.2:13. Šī iemesla dēļ es aizvien mazāk varu paciest tos, kas stūrgalvīgi turas pie pāvesta, galvenokārt kas paši nelasa svētos rakstus vai pat pasaulīgos, kad es tik ilgus gadus lasīdams svētos rakstus tiem esmu pieķēries tik sīksti.

1519.gadā, kā jau teicu, Leo X atsūtīja Rozi caur Kārli Milticu, kas mani neatlaidīgi mudināja, lai es izlīgstot ar pāvestu. Viņam līdzi bija 70 apustuliskas vēstules, ka, ja Valdnieks Fridrihs mani viņam atdotu, kā caur Rozi [pielabinādamies] pāvests prasīja, viņš katrā pilsētā vienu piestiprinātu un mani droši aizvestu uz Romu. Bet manā priekšā viņš savu sirds nodomu atklāja, sacīdams: Ak Martiņ, es domāju, ka tu esi kā kāds vecs teologs, kas aiz krāsns sēdēdams sarunājas pats ar sevi, bet tagad es redzu, ka esi gados vēl jauns un spēcīgs. Ja man būtu 25 000 bruņotu kareivju, es neticu, ka varētu tevi aizvest uz Romu, jo es visa ceļa garumā pētīju cilvēku prātus, ko tie par tevi domā, un lūk, – kur atradu vienu par pāvestu stāvam, tur trīs bija par tevi pretī pāvestam. Bija arī, par ko smieties: viņš izjautāja sievišķus un jaunavas pa mājām, ko tās domājot par Romas krēslu? Tās it kā nesaprazdamas viņa valodu un domājot, ka runa ir par parastu krēslu, atbildēja: Kā mēs varam zināt, kādi jums tur Romā krēsli, vai koka vai akmens?

Tad viņš lūdza, lai es parūpētos par to, ka būtu miers, viņš no savas puses pielikšot visas pūles, lai pāvests darītu to pašu. Arī es labprāt apsolīju darīt visu, ko nekaitējot patiesībai ar vislabāko sirdsapziņu varēšu, jo arī es kāroju un tiecos pēc miera, kuŗš, ar spēku šajā juceklī ievests, visu esmu darījis, ko esmu darījis, apstākļu spiests, ne tā mana vaina.

Tad viņš ataicināja pie sevis Jāni Teceli no sprediķotāju ordeņa, šīs traģēdijas iesācēju, un ar pāvesta piekritējiem vārdiem un žestiem tā salauza šo cilvēku, kas līdz šim bija iedvesis šausmas visiem, šo nenobiedējamo bļāvēju, ka no šī brīža viņš sāka vārgt un beidzot no prāta slimības nomira. Kad es to uzzināju, pirms nāves ar labvēlīgi rakstītām vēstulēm viņu mierināju un vēlēju būt ar mierīgu prātu, lai ar mani nebiedē savu atmiņu, bet viņš iespējams padevās savai sirdsapziņai un pāvesta dusmām.

Kārlis netika ievērots un veltīgs bija viņa padoms, bet, manuprāt, ja maincietis [Brandenburgas Albrehts] jau no paša iesākuma, kad es to brīdināju, beidzot, pāvests, pirms mani uzklausījušu nebūtu notiesājis un ar savām bullām trakojis, būtu pieņēmuši to padomu, ko pieņēma Kārlis, kaut arī par vēlu, un tūlīt būtu apklusinājuši Teceļa trakošanu, tad lieta nebūtu nonākusi līdz tādam sajukumam. Visa vaina ir maincietim, kura gudrība un izmanība viņu pašu piemuļķoja, ar ko viņš gribēja savaldīt manu mācību un savu naudu, no indulgencēm ievākto, saglabāt. Tagad jau velti ir meklēt padomu un pūlēties. Tas Kungs ir atmodinājis tautu un nostājies par tiesnesi. Ja arī viņi mūs varētu nogalināt, tomēr nepanāktu, ko tie vēlas, patiesi tiem būtu mazāks labums, nekā ja mēs paliktu dzīvi un veseli. Tas ko daži starp viņiem, ja ne pavisam ar nejūtīgu degunu, pietiekoši labi saoda.

Pa tam tai pat gadā atgriezos no jauna pie psalmu interpretācijas, tagad uzticēdamies tam, ka biju vairāk ievingrinājies svētā Pāvila vēstulēs romiešiem, galatiešiem un tajā , kas adresēta ebrejiem, pēc tam kad tās biju vēlreiz caurskatījis lekcijās. Ar sevišķu dedzību es biju satverts vēlmē saprast Pāvilu vēstulē romiešiem, bet mani līdz šim apstādināja ne ‘asinis aukstas ap sirdi’, bet viens vienīgs vārds, kas ir pirmajā nodaļā: Dieva taisnība atklājas viņā. Es patiesi ienīdu šo vārdu ‘Dieva taisnība’, jo biju visu doktoru mācīts par taisnību saprast filozofiski kā parasts formāli vai aktīvi, pēc kuŗas Dievs ir taisns, un soda netaisnos grēciniekus.

Es, lai cik nevainojams mūks dzīvoju, jutu sevi Dieva priekšā kā grēcinieku ar visnemierīgāko sirdsapziņu, nedz varēju noticēt, ka viņu varētu apmierināt gandarījums caur mani. Es nemīlēju, patiesi ienīdu taisno un grēciniekus sodošo Dievu, ja arī ne ar klusējošu zaimošanu, tad gan ar milzīgu kurnēšanu dusmojos uz Dievu, sacīdams: it kā nebūtu pietiekami nožēlojamos grēciniekus un ar iedzimto grēku uz mūžu pazudinātos nospiest ar visa veida sodībām caur desmit baušļiem tiem arī caur evaņģēliju sāpēm vēl pievienot sāpes, un arī caur evaņģeliju mums draudēt ar savu taisnību un dusmām. Tā es trakoju mežonīgā un satrauktā sirdsapziņā, tomēr nelaimīgs būdams klauvēju šajā lietā pie Pāvila dedzīgi slāpdams uzzināt, ko gan sv. Pāvils grib.

Līdz kamēr Dievam apžēlojoties dienas un naktis meditējot pievērsu uzmanību vārdu savienojumam, proti: Dieva taisnība atklājas viņā, kā ir rakstīts: taisnais dzīvo no ticības. No turienes sāku saprast Dieva taisnību kā tādu, ar ko taisns no Dieva dāvanas dzīvo, proti, no ticības, un no tā šādu nozīmi, ka caur evaņģēliju ir atklāta Dieva taisnība, kas ir pasīva, ar ko žēlsirdīgs Dievs taisno mūs ticībā, kā ir rakstīts: taisns no ticības dzīvos. Šajā vietā es sevi sajutu kā no jauna piedzimušu un pa atvērtiem vārtiem esam iegājušu pašā paradīzē. Tur pakāpeniski man atklājās cits visu rakstu veidols. Tad es izskrēju cauri visiem rakstiem, cik bija iespējams no atmiņas, un savācu arī citās vietās līdzības, kā piemēram, Dieva darbs, tas ir, ko Dievs dara mūsos, Dieva spēks, ar ko mūs dara spējīgus, Dieva gudrība, ar ko mūs dara gudrus, Dieva drosme, Dieva pestīšana, Dieva godība.

Jau ar kādu naidu biju ienīdis vārdu ‘Dieva taisnība’ agrāk, ar tādu man vissaldāko mīlestību cildināju vārdu, tā man šī Pāvila vieta tapa patiesi par paradīzes vārtiem. Pēcāk es lasīju Augustīnu par garu un burtu, kur, nemaz necerot, es atradu, kur arī viņš Dieva taisnību skaidro līdzīgi: ar kuru Dievs mūs ieģērbj, līdz kamēr mūs taisno. Un lai cik nepilnīgi tas vēl šeit ir izteikts, un arī par inkriminēšanu ne visu skaidri atklāj, cik labi, ka ir mācīts par Dieva taisnību, ar ko mēs tiekam taisnoti.

Kļuvis bruņotāks ar šīm domām sāku skaidrot psalmus no sākuma un darbs būtu izvērties par lielu komentāru, ja vien nākamajā gadā no jauna nebūtu spiests pamest iesākto darbu, jo biju aicināts Vorsmā uz Imperatora Kārļa V sasaukto saietu.

Es stāstu šīs lietas, mīļo lasītāj, lai gadījumā ja tu lasīsi manus darbeļus, atceries, ka esmu bijis, kā augstāk sacīju, viens no tiem, kas, kā raksta par sevi Augustīns, izaudzis rakstīdams un mācīdams, ne no tiem, kuri no nekurienes pēkšņi kļuva visaugstākie, kas nav nekas, nedz darbojušies, nedz mēģinājuši, nedz pieredzējuši, bet ar vienu ieskatīšanos rakstos, ir uzsūkuši visu to garu.

Es nonācu tikai līdz 1520.gadam un 1521.gadā atrisinājās indulgenču lieta, pēc tam sekoja sakramentu lieta un anabaptistu lieta, par kurām, ja dzīvošu, būs jāraksta citās grāmatās.

Lai tev labi klājas iekš tā Kunga un lūdz par vārda augšanu pret sātanu, jo viņš ir varens un ļauns un tagad pietam trakojošs un mežonīgs, zinādams, ka laika tam maz un viņa pāvesta valdīšana ir apdraudēta. Bet lai Dievs to apstiprina mūsos, ko viņš ir darījis, un virza uz priekšu savu darbu, ko ir iesācis mūsos savai godībai.

Āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.