176. Kā es zinu un ticu, ka Jēzus ir patiess Dievs?


Oculi svētdienā

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” [Lk.11:14-28]

Šīs dienas evaņģēlijs mums turpina rādīt Jēzus varu pār ļaunajiem gariem, un ļauno garu pretošanos Jēzum. Šoreiz ļaunais gars bija padarījis kādu cilvēku mēmu. Te izpaužas ļaunuma būtība, proti, ļaunums nepastāv pats par sevi, bet tas arvien ir Dieva labās radības izkropļojums. Ļaunais arvien ir parazīts, kas dzīvo uz labās Dieva radības rēķina. Ja nepastāvētu spēja runāt, tad nevienu arī nevarētu padarīt mēmu. Ļaunais gars izkropļo Dieva radību, atņemot tai Dieva dotās spējas un dāvanas. Kad Jēzus padzina no cilvēka ļauno garu, cilvēks tūdaļ atguva spēju runāt. Tas ļaudīs izraisīja izbrīnu, bet ne visos. Daži centās apgalvot, ka Jēzus ļaunos garus izdzen ar velna palīdzību, bet citi, pieprasīja jaunu zīmi no debesīm. Pirmajā gadījumā šie ļaudis izturējās atklāti zaimojoši, bet otrajā gadījumā turpināja darīt to, ko, Jēzu kārdinādams tuksnesī, bija darījis velns. Abos gadījumos Jēzus ne tikai noraida un atspēko apsūdzības, bet arī izmanto gadījumu, lai pamācītu apkārtējos ļaudis.

Apsūdzība par Jēzus saistību ar velnu

Šī vieta nav vienīgā vieta evaņģēlijā, kur Jēzus tiek apsūdzēts saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka jūdu vidū jau no paša Jēzus publiskās darbības sākuma valdīja divējāda attieksme – vieni sacīja: Viņš ir labs, -citi: nē, Viņš maldina tautu. [Jņ.7:12]. “Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ.” [Jņ.7:43] Farizeji un rakstu mācītāji, nespēdami pierādīt Jēzus saistību ar velnu, vienkārši apgalvoja, ka Viņš esot ķeceris no Samarijas un tādēļ velna apsēsts. Kad Jēzus iebilda pret šīm apsūdzībām, viņi apsūdzēja viņu Dieva zaimošanā un turpināja saukt par velna apsēstu.

Arī vēlāk, kad Jēzus apgalvoja, ka viņam ir vara atdot savu dzīvību un atkal to ņemt, jūdu vidū radās šķelšanās. Vieni sacīja: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?” Savukārt citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi.” Un tad atsaukdamies uz Jēzus neseno brīnumdarbu, tie jautāja: “Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?” [Jņ.10:20-21] Šodien dzirdētajā Lūkas tekstā, Jēzus pats atbild uz ļaužu reakciju, kas rodas pēc ļaunā gara izdzīšanas no mēmā vīra.

Vispirms Viņš norāda, ka apsūdzība sadarbībā ar velnu ir vienkārši muļķīga – ja Viņš būtu velna sabiedrotais, vai tad Viņš postītu velna darbus, izdzenot ļaunos garus? Savukārt, ja Viņš izdzen ļaunus garus ar Dieva pirkstu, tad Viņš ir jauns pravietis, kas nes debesu valstību, lielāks par Mozu. Pat Ēģiptes burvji atzina, ka Mozus un Ārona veiktie brīnumdarbi ir “Dieva pirksts”. Mozus brīnumdarbi bija “Dieva pirksts”, kas palīdzēja atbrīvot Israēlu no verdzības Ēģiptē. Jēzus brīnumdarbi liecina, ka Viņš ir Mozus apsolītais pravietis, kura brīnumdarbi liecinās, “ka Dieva valstība pie jums ir atnākusi”.

Jēzus neapmierinās tikai ar norādi uz VD lielāko pravieti Mozu. Jānis Kristītājs bija teicis, ka pēc viņa nāks „viens spēcīgāks, nekā es esmu.” Tagad Jēzus nosauc sātanu par stipro, bet par sevi saka – “kāds par viņu stiprāks.” Tā viņš atsaucas uz Jāni Kristītāju un atgādina saviem klausītājiem arī par cīņu ar velnu tuksnesī. Tur Jēzus pierādīja savu pārspēku pār sātanu, tagad tas izpaužas, atbrīvojot sātana upurus no viņa varas. Tā piepildās dzīvē pravieša Jesajas pravietojumi par Mesiju: “Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē.” [Jes.53:12]

Tā nu tagad ikvienam, kas dzird Jēzus vārdus un redz Viņa darbus, ir divas iespējas – vai nu uzskatīt Jēzu par stiprā Belcebula sabiedroto, vai arī par Mozus, Jesajas un Jāņa Kristītāja sludinātā, “kāda par velnu stiprākā” ierašanos. Kā to jau tūdaļ pēc Jēzus dzimšanas pravietoja vecais Simeans, Viņš saviem klausītājiem kļūs par krišanu vai augšāmcelšanos. Pats Jēzus to ietērpj šādos vārdos: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.”

Tā skaisti tēlainā veidā Jēzus norāda uz VD praviešiem, kas bieži runāja par patiesajiem ganiem, kuri sakrāj Dieva avis vienā ganāmpulkā un viltus praviešiem, kuri ganāmpulku izkaisa. Jēzus izdzen ļaunos garus, atnes Dieva valstību un pulcina savas avis. Jēzus ir Kristus, kas nācis, lai atjaunotu Dieva tautu – Israēlu. Viņš ir Gans, kas rada un uztur Israēlu kā savu ganāmo pulku. Neviens, kas dzird Viņa sludināšanu un redz Viņa brīnumdarbus nevar palikt neitrāls. Vai nu viņš atzīst, ka Jēzus ir Kristus, vai arī velna apsēsts fanātiķis. Tādi apgalvojumi, kā Jēzus ir dižens morāles skolotājs, bet ne Dievs, nav iespējami, ja ņemam vērā to, ko Viņš pats par sevi saka Jaunajā Derībā. Vai nu Jēzus ir Dieva Dēls, vai arī vājprātīgs ļaundaris. Citu izvēles iespēju Viņš mums nav devis.

Tālāk Jēzus sniedz pamācību: Kad Kristus ir padzinis no jums ļauno garu, pašam “Stiprākajam” ir jāstājas ļaunā gara vietā, jo citādi sātans atgriezīsies ar vēl lielāku ļaunumu un spēku. Cilvēka dvēsele ir nams, kurā dzīvo vai nu Dievs vai velns. Jūs nevarat atrasties pa vidu starp “stipro” un “Stiprāko”. Katrā cilvēkā ir paredzēta vieta, kuru spēj aizpildīt tikai un vienīgi Dievs. Mēģinājumi atstāt to tukšu vai aizpildīt ar kaut ko citu, arvien būs lemti neveiksmei un cilvēks, gribot negribot, nonāks vēl ļaunākā situācijā.

Svētajā Kristībā ikviens kristietis atsakās no velna un viņa darbiem un sola dzīvot vienīgi Trīsvienīgajam Dievam. Ja Kristus nebūs mūsos un Viņa Gars nevaldīs pār mums, tad ļaunais, dēmoniskais “stiprais spēks” atgriezīsies ar vēl lielāku spēku. Neviens šajā pasaulē nevar palikt neitrāls. Pasaulē, kurā klejo ļaunie gari, nav tukšu mājokļu.

Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz ticīgo kopienu. Mēs nevaram palikt neitrāli pret Jēzu katrs atsevišķi un mēs nevaram palikt neitrāli savā kopējā dievkalpošanā un pielūgsmē. Patiesa pielūgsme arvien ir Dieva pielūgsme, bet viltus pielūgsme – velna pielūgsme. Nams, kas pretendē uz dievnama nosaukumu, bet neatrod vietu Kristum, kļūst par “sātana sinagogu”. Kā ikvienam cilvēkam, tāpat arī ikvienai svētvietai ir savs iemītnieks – vai nu Kristus, vai Belcebuls. Neviens nevar kalpot diviem kungiem.

Tādēļ Jēzus noraida kādas sievas izteikto slavinošo cildinājumu: „Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Dalība ticīgo kopienā neizriet no asinsradniecības, bet no ticības. Neviens nevar fiziski piedzimt par kristieti. Par tādu top tikai tas, kurš tic jeb piedzimst no augšas, no Gara. Tas, ka tu piederi vissenākajai baznīcai, tās nosaukumi, amati, tērpi un tradīcijas nenozīmē neko. Šīs lietas nenošķir Dieva draudzi no “sātana sinagogas”. Fiziska pēctecība no Ābrahāma negarantē pestīšanu. Tieši otrādi, Dievs var no akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus. Īstie Ābrahāma bērni ir tie, kas tic apsolījumam. Robežšķirtne tātad ir ticība Kristus vārdiem. “Tiešām svētīgi ir tie”, saka Kristus, “kas Dieva vārdu dzird un pasargā.”

Šo vārdu uzklausīšana nevar palikt bez darbiem. Ar Vārdu tiek izdzīti ļaunie gari, ar Vārdu tiek radīta ticība, ar ticību cilvēkā iemājo Kristus un dara viņu par savu īpašumu, tā kā mēs neviens vairs nepiederam sev pašiem un nedzīvojam sev pašiem, bet vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam, saka apustulis.

Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja zīmi no debesīm.

Jēzus zīme – kurlmēmā dziedināšana, šos cilvēkus neapmierina. Viņi vēlas, lai Jēzus tiem rāda viņu pašu izvēlētu zīmi. Saduroties ar Jēzus mācību un brīnumiem, ļaudis kļūst naidīgi. Tas ir cilvēkā iedzimtais naids un dumpīgums pret Dievu. Lai ko Dievs arī darītu, viņi pieprasa kaut ko citu, pēc sava prāta. Jēzus ļoti stingri norāj šos ļaudis un nosauc tos par “samaitāto dzimumu”. Tāda arvien ir neticība – tā noraida un sagroza patiesību, tā neklausās Dieva Vārdu un to nepasargā.

Tā Jēzus stingri un bargi norāj arī mūsu dienās tik populārās alkas pēc brīnumiem un mudina palikt pie Dieva Vārda. Jums ir dots Vārds. Tajā ir aprakstīti neskaitāmi Jēzus brīnumdarbi, kas pierakstīti, lai jūs nāktu pie ticības un dzīvību iemantotu Viņā. Bet ko dara cilvēki? Viņi saka – es šiem brīnumiem nevaru un negribu ticēt. Tomēr es gribētu, lai Jēzus šodien un tagad veiktu kādu brīnumdarbu, tad gan es ticētu. Nē, jums ir Mozus, pravieši, evaņģēlisti un apustuļi, ticiet viņiem. Ja neticēsiet viņiem, jūs nekļūsiet ticīgi pat tad, ja kāds no mirušajiem pēkšņi uzmostos no nāves. Cita zīme jums netiks dota – saka Kristus – kā Jonas zīme. Tas ir, tāpat kā Jona trīs dienas bija zivs vēderā, tāpat Cilvēka Dēls trīs dienas gulēs kapā un trešajā celsies augšā no nāves. Cita zīme jums netiks dota.

Kristus augšāmcelšanās zīmes ir Svētā Kristība un Altāra Sakraments, kas joprojām pavada Kristus pestīšanas darba sludināšanu. Tā ir zīme, kas dota arī mums. Brīnumainā, cilvēka prātam neaptveramā veidā šodien uz altāra atkal gulēs Viņa miesa un asinis. Kad mēs dzirdēsim Kristus vārdus – Tā ir mana miesa; Tās ir manas asinis – brīnums būs piepildījies, mūsu vidū būs pats godības Kungs. Tad “samaitāta dzimuma” pazīme būtu, meklēt Viņu kur citur, nekā maizē un vīnā. Sakramenta maize un vīns mūs nevedīs pie Kristus, tās būs Viņa miesa un asinis. Jā, pieskaroties svētītai maizei, mēs pieskaramies Kristus miesai un pieskaroties svētītam vīnam, mēs pieskaramies Viņa asinīm.

Tas, kurš reiz radījis debesis un zemi, kas reiz piedzimis no Jaunavas un gulējis Bētlemes silītē, tagad tev sniedz savu miesu un asinis. Nevis kādu drusciņu no savas miesas un asinīm, bet visu savu miesu un visas savas asinis. Šo dāvanu Viņš dod katram un nekad nepaliek mazāk, ko dot, un nevienam nepietrūkst. Kristus miesa un asinis dzen prom no tevis katru ļaunu garu un atjauno tevī Dieva tēlu. Tās stiprina tavu dvēseli un miesu un neļauj ļaunajiem gariem atgriezties un valdīt pār tevi. Tās ir svētās lietas, no kurām bēg velns, elle un nāve. Tur kur tās ir, vairojas dzīvība, prieks un svētlaime.
Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.