237. Kādēļ es apliecinu: "Es ticu uz grēku piedošanu"?


Nopūta Ah!

Mūsu vēlmju ah! un lūgšanas ah! ir divas atšķirīgas lietas, pirmā nāk no mūsu problēmas, kā mēs paši to saprotam, un otra no mūsu problēmas, kādu to Dievs mums iemācījis saskatīt, pirmā ir lielām prasībām vai arī šaubās, otrā ir pazemīga un paļāvīga.


Patieso ah! mēs pat nevaram paši izteikt no savas sirds. Dievam mums jāmāca saukt uz Viņu caur Svēto Garu. Patiesajā ah! Dieva priekšā ir sakopots tas neizsakāmais, kas piemīt mūsu dziļajām problēmām, tā ir Svētā Gara “bezvārdu nopūtas”, kas aizlūdz par mums Dieva priekšā. (Rom. 8:26). Taču šī patiesā nopūta nepaliek apslēpa Dieva priekšā. (Ps.38:10).

Mūs vēlmes ir vērstas uz pasaules uzlabošanu, bet mūsu lūgšana sāk pie sevis paša. Bieži vien mēs ar lielām ilgām tiecamies pēc tā, ka cilvēki kļūtu citādi, ka ļaunajam pasaulē būtu gals un ienāktu jauna taisnība. Bet ar to visu mēs neko neizmainām. Visām pārmaiņām un atjaunojumam jāsākas pie manis paša.

“Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus!” (Ps.119:5). Tā ir lūgšana, kurai ir apsolījums. “Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām, jo viņa rokas negrib neko strādāt.” (Sal.pam.21:25)

Bet šeit ir pilnas rokas darāmā. Šī lūgšana nekavējoties ved pie darbiem, un tur kur tie ir visnepieciešamākie, proti, pie manis paša.

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.