211. Kā tu zini, ka Svētais Gars ir patiess Dievs?


No tev nāk visa laime [526]

Ak debes-Tētit žēlīgais,
Iekš saviem svētiem vārdiem
Tu saki: lūdz man, bēdigais,
Un klaudzini pie vārtiem,
Tad piesolu tev palīgu,
Tev gribu raut no nāves;
Tad līgsmigi un priecigi
Man tava mute slavēs.


Padodies rītos, vakaros
Ta Kunga svētam prātam,
Viņš labu padomu tev dos,
Tev tev neliks būt atstātam.
Kas sirdi grauž, kas galvu lauž,
– Tam pavēl ! Viņš sapratīs
Tev priecināt un pasargāt,
Kā gans viņš uz tev skatīs.

Kā žēligs tēvs viņš bērniņus
Apkamps ar savām rokām,
Viņš savus dievbījigus
Izraus no visām mokām.
Ak ļautiņi, lai ticigi
Uz Dievu sirds paļaujās;
Tam uzmetat un izsakat
To, ar ko sirds jums kaujās.

Cik saldi atskan asīs tas,
Ko soli saviem svētiem:
Es glābšu tos no grūtibas,
Tiem būs tapt uzturētiem !
Tie mekle man tad arīdzan,
– Es viņus pārstāvešu;
Tie pie man būs, paglābti kļūs,
Tos klēpī saturešu.

Dievs Kungs grib klātu piestāties
Pie tiem, kas pie ta turās,
Kad tie to sauks, tad viņš aties
Un bēdās ar jebkurās
Grib stāvēt klāt, pa-augstināt,
Par viņiem būt nomodā.
Viņš lielu god’ un prieku dod
Tiem, kas to Kungu goda.

Pats Jezus saka: nāciet klāt,
Jūs grūtsirdigie ļaudis,
Es gribu jūs atvieglināt,
Ka sirds jums prieku baudīs.
Tad atnāciet, man pielūdziet;
Kas lūdzās, visu dabu.
Kas meklēs man, atradīs gan
Pie manim visu labu.

Netaisnais soģis saka tā:
Šī atraitne tā lūdzās,
Ka manim būs paklausama;
Kā tiem, kas kaitēs sūdzās,
Dievs nedotu, nedz žēlotu
Šos savus izredzētos ?
Patiesi Dievs apžēlosies
Un izglābs savus svētos.

Kad taisnais bēdās iekritīs,
Dievs tam dos atkal prieku;
Kam ļaunums sirdi sasitīs,
Tas smiesies pēc pārlieku.
Gan ticīgam ar vaimanām
Tas krusta-ceļš jastaiga,
Bet tatšu Dievs tam piestāsies
Un izglābs īstā laikā.

Mans bērns, es acumirklīti
Tev atstājis iekš bēdām,
Bet redz, nu rādos laipnigi,
Prieks būs uz tavām pēdām.
Tev priecibu un līgsmibu
Par kroni dāvināšu,
Tās asaras un vaimanas
No tev atstādināšu.

Ak tēva sirds, ak mīļais Dievs,
Mans prieks no bērnu kājām,
Tu man liec’ gauži nobrēkties
Un mist iekš bēdu-mājām !
Sirds manim tvīkst,
Viss spēks iznīkst;
Es acis izraudajies,
Es nonīcis un izmisis
Un gauži nobēdājies.

Pēc tevim, Dievs, sirds ilgojas,
Man še daudz jacieš ļauna !
Uz tevi vien sirds paļaujas,
– Neliec man palikt kaunā,
Lai ienaidnieks, mans vaidinieks,
Par mani vis nesmeijās;
Bet to man dod, ka tev par god’
Sirds priecajās un deijās.

Tu esi labs un paliksi
It labs ar sird’ un prātu;
Kad tu man nastu uzliki,
Tad palīgu dod klātu.
To grūtumu, ko gribi tu,
Man uzliec, bet pārlieku
Man neuzkrauj, nedz ar atrauj
No manim tavu spēku.

Tavs spēks, tas nevaid izmanams,
Tu Kungs no stiprām rokām !
Tām viss, ko gribi iespējams,
Tās izraut var no mokām.
Kungs Cebaot, tev godu dod,
Tev teic ta debes-saime,
– Pie tev paties’ liels padoms, Dievs !
No tev nāk visa laime.

Nu , Dievs, kā tu pavēlējis,
Es tevi meklēt gājis
Un lūgšanām neapnicis
Pie vārtiem klaudzinajis.
Palīdz man, Dievs, tad tev paties’
No visas sirds pateikšu,
Šeit laicigi tur mūžigi
Tev slavēt es nebeigšu.

87. 24.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.