304. Kā Svētā kristība glābj mūs no nāves?


No sirds es tev, Dievs mīleju [621]

No sirds es tev, Dievs mīleju; Nepamet mani atztātu
Ar savu žēlošanu!
Pēc pasaul’s es nerūpejos, Ta man nekāda pret’ nedos,
Kad tevi zinos manu.
Ar kad man sirds grib pušu trūkt Un nāve manu garu sūkt:
Tad tu mans Dievs un patvērums, Kas savas asin’s devis mums!
Kungs Jezus Krist!
Mans Kungs un Dievs, mans Kungs un Dievs!
Tu manis dēļ apžēlosies!


Tās miesas un to dvēselit’ Un vis’, kas šeitan man piekrīt,
Tu man, Dievs augstais devis.
Liec man to valdīt tev par god’ Un tavu žēlastibu dod,
Nelūkot vien uz sevis!
Dod taisnā ceļā tureties, No vella meliem sargaties,
To krustu, kas ir uzlikts man, Līdz galam nezt ar paciešan’!
Kungs Jezus Krist!
Mans Kungs un Dievs, mans Kungs un Dievs!
Dod nāves bēdās pārciezties!

Ak, Kungs, liec manu dvēselit’ Tiem eņģeļiem jauki aizvadīt
Un tavā priekā klusēt!
Tām miesām lieci zemitē Līdz jaunas tiesas bazunei
Bez bēdām viegli dusēt!
Pēc tad no nāves celšos es, Dod tavu vaigu skatities
Ar apskaidrotām actiņām, ar prieku un ar līgsmibām.
Kungs Jezus Krist!
Paklausi man, Paklausi man!
Tev gribu sacīt pateikšan’.

Priekš tiesas šodien stāvu es, Nevaru pats palīdzeties,
Jo sirds ir pilna vaidu.
Tas grēku pulks, tas mani ir klāt, Tas mani grib pazudināt,
Bet žēlastibas gaidu.
Ak Kungs, lai tava pestišan’ No maniem grēkiem šķīsti man’
Es tos no sirds nožēloju, Iekš ticības tev apkampju,
Kungs Jezus Krist!
Mans Pestitajs, ak palīdz man!
Par to tev teikšu aridzan!



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.