339. Kas ir mīlestības bikts tuvākā priekšā?


Nikodēms izdzird par jaunpiedzimšanu

Jāņa evaņģēlijs ir saņēmis uzbrukumus, jo tā vēstījuma stils atšķiras no citiem, un it īpaši tādēļ, ka piecas tā sākuma nodaļas nav atrodamas citos evaņģēlijos. Tomēr no evaņģēlija ir skaidrs, ka Jānis savu pārskatu sāk ar Jēzus kalpošanas pirmajiem posmiem. Katra no šīm ievadošām nodaļām izveido miniatūrstudiju veida kopumu.

Nikodēms izdzird par jaunpiedzimšanu


Trešā nodaļa mums vēsta par “Israēla skolotāju” Nikodēmu, kurš nāca pie Jēzus naktī, lai apspriestos par Viņa mācību. Vēlāk Jānis piemin, ka tas pats vīrs aizstāvēja Jēzu sinedrija priekšā (Jņ.7:50) un piedalījās Jēzus apbedīšanā (Jņ.19:39). Vai viņš bija reāla vēsturiska persona?

Par Nikodēmu mums tiek pavēstīts, ka viņš bija farizejs un, kā zināms, Jāzepa no Arimatijas draugs (Jņ.19:38, Lk.23:50). Viņi abi piederēja pie sinedrija, kurš nodarbojās ar reliģiskas dabas jautājumiem. Talmuds piemin Nikodēma pilno vārdu – Nakdinom Ben Gurion. Šis “Guriona dēls” bija viens no trim visbagātākajiem dižciltīgajiem Jeruzālemē. Vēlāk nemiernieki nodedzināja viņa labību. Arī Talmuds mums stāsta, ka reiz slavenais rabīns Johanans Ben Zakkai, izjādams no Jeruzālemes ēzeļa mugurā, ceļa malā ieraudzīja nabadzīgu sievieti, kura tam likās pazīstama. “Kā meita tu esi?” rabīns jautāja. “Es esmu Nikodēma Guriona dēla meita”, viņa atbildēja. “Mana meita,” rabīns jautāja, “Kas noticis ar tava tēva nama bagātībām?” “Mamona sāls ir nabadzība,” sieviete atbildēja, piemērodama ebreju sakāmvārdu. Tad viņa pastāstīja rabīnam, ka tēvs ir zaudējis savu īpašumu, un jautāja, vai viņš atceras, kā parakstīja viņas laulības līgumu. Rabīns pagriezās pret saviem mācekļiem un pastāstīja par līgumā minēto pūru: “Miljons zelta dināru no viņas tēva nama.” Uz to mācekļi viņam atgādināja, ka Nikodēms nebija darījis žēlsirdības darbus, jo pareizā sakāmvārda forma ir “Mamona sāls ir žēlsirdība“! (Ebreju valodā šie divi izteicieni savstarpēji atšķiras tikai ar burta vilcienu.) Saskaņā ar to Nikodēms pēc dabas bija skops un izmanīgs gan garīgās, gan finansiālās lietās.

Vēsturnieks Josifs “Jūdu karos” piemin vairākus Nikodēma radiniekus. Viņa dēls Gurions uzsāka sarunas ar romiešu garnizoniem sacelšanās sākumā, kas beidzās ar Jeruzālemes izpostīšanu, un šo sarunu rezultātā garnizoni padevās. Guriona dēls Jāzeps tika izraudzīts par Jeruzālemes aizstāvju vadoni līdzās ar saduķeju augsto priesteri Ananiju, to pašu, kurš nodeva nonāvēt Jēzus brāli Jēkabu 62.gadā, un šo rīcību Josifs uzskatīja par vienu no pilsētas izpostīšanas iemesliem. Nikodēma ģimene bija tik izcila, ka mūsdienu Izraēlas premjerministrs Dāvids Ben Gurions no viņiem aizguva savu ebreju vārdu. Viņa agrākais vārds Grün – “zaļš” – nebūtu īpaši piemērots cilvēkam, kurš pastāvīgi atrodas redzamā vietā sabiedrībā.

Jānis mums stāsta, ka Nikodēms nāca pie Jēzus naktī. Bija pilns mēness, kā vienmēr Lieldienu laikā. Varbūt tā bija nakts, kas “pieminama uz mūžīgiem laikiem,” no 2.Moz.12:42. Iespējams, ka viņu sūtīja farizeji. Cik es zinu no pieredzes, parasti tādā pusoficiālā uzdevumā jūdi ņem līdz vismaz vienu liecinieku, bieži vien kādu jaunu studentu. Lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem, Jēzus par Savu liecinieku varēja būt izvēlējies jauno Jāni. Līdz ar to šai vēstījumā abas puses runā pirmās personas daudzskaitlī.

Jēzus Jeruzālemē bija darījis daudzas brīnumainas zīmes (Jņ.2:23), tāpēc Nikodēms sāk pieklājīgi un atturīgi: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus diskusiju nekavējoties noved lejā uz personīgo līmeni: “Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības”.

Ilgu laiku kritiķi Jēzus vārdus “Patiesi, patiesi, Es tev saku” uzskatīja par diezgan savādiem. Grieķu oriģinālā ebreju vārdi amen, amen tiek izmantoti tādā veidā, kāds nav atrodams ne Vecajā Derībā, ne rabīnu literatūrā. “Āmen” tur ir atrodams lūgšanu un runu beigās, kamēr Jēzus to izmantoja Savu vārdu ievadā. 1960. gadu sākumā tika atrasts fragments no darījuma nokārtošanas, kurā kāds Jēzus laikabiedrs svinīgi paziņo: “Patiesi, patiesi, es esmu nevainīgs”. Šķiet, ka Jēzus šo svinīgo formulu ir aizņēmies no juridiskā zvēresta. Ebreju valodā vārdi “ticība” un “āmen” ir atvasināti no vienas saknes. Vārds “āmen” patiešām ir vienīgais pieļaujamais apstiprinājums: “Tu vari tam ticēt; tā ir patiesība!”

Un vai ideja par “jaunpiedzimšanu” jūdam ir sveša? Sidur lūgšanu grāmatā tā ir pieminēta, runājot par Mesijas atnākšanu, un tiek izmantots apzīmējums “jauna radība” (pam. Gal. 6:15). Daži no Vecās Derības pravietojumiem, kas norāda uz visu lietu atjaunošanos nākotnē, uzsver vajadzību pēc sirds un gara atjaunošanās (Jer.31:33, 32:39, Ec.11:19, 36:26). Jēzus padarīja jaunpiedzimšanu par priekšnoteikumu ieiešanai Dieva Valstībā.

Dažus Vecās Derības pravietojumus var saprast tā, ka garīgā atjaunošanās ietver šķīstīšanos un iesvētīšanu. Jēzus sacīja – ja cilvēks nepiedzimst “ūdenī un Garā”, viņš nevar ieiet Dieva valstībā. Arī Pāvils piemin šos divus veicinošos faktorus, rakstot, ka Dievs mūs pestī “ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā” (salīdziniet Jņ.3:5 un Tit.3:5). Pēteris te pievieno trešo īpašību un uzsver, ka mēs esam atdzimuši “no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1.Pēt.1:23). Praktiski runājot, ar jaunpiedzimšanas ideju tiek saistītas trīs lietas: šķīstīšana, iesvētīšana un garīgais nodrošinājums, kas notiek caur Vārdu. Pāvils, rakstot korintiešiem, uzsver trešo faktoru: “Jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū” (1.Kor.4:15).

Tomēr piedzimšana vienmēr ir brīnums. Jēzus pat saka, ka tā nāk “no augšienes”, uz ko Nikodēms jautā: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbild ar pārmetumu: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?” Jūdam tas noteikti būtu jāsaprot! Tālākajā diskusijā atklāsies dažas īpašas Jēzus laika iezīmes.

Vispirms Viņš norāda uz farizejiem un saka: “Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?” Mācītajiem jūdiem līdz šai dienai ir īpaša nosliece savas mācības pakārtot zem diviem virsrakstiem: “atklātās” un “apslēptās”. Bieži vien kā atslēgu visas Bībeles izpratnei kopumā viņi atkārto 5.Moz.29:29 vārdus: “Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi”. Ja grupa, kuru pārstāvēja Nikodēms, nevēlējās uzņemt mācību, kas tika balstīta uz parastu ikdienas dzīvi, kā gan lai viņi spētu aptvert debesu noslēpumus? Tad Jēzus sniedz Dieva pestīšanas plāna vislielāko noslēpumu: “Neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls”.

Jēzus vārdi mūs virza uz mesiāniskā noslēpuma centrālo problēmu. 5.Moz.30:11-14, ko gandrīz vai varētu uzskatīt par klasisku paziņojumu no kristiešu salīdzināšanas mācības, jautā: “Kas mūsu dēļ kāps debesīs?” un “Kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai?” Bauslība “no eņģeļu rokām” bija dota no debesīm (Ap.d.7:53, Gal.3:19 un Ebr.2:2). Ja šī bauslība ir salauzta, kurš celsies “mūsu dēļ”, lai salīdzinātu mūsu grēkus pret debesīm (Lk.15:18, 21)? Mesijam tas bija jādara mūsu labā (Rom.10:4-8). Nav nejaušība, ka Pāvils par to raksta Efezas bīskapa Jāņa draudzes locekļiem Efeziešiem 4:9-10: “Uzkāpis…, arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās… Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu”.

Jēzus ienāca šajā kritušajā pasaulē mūsu dēļ, lai salīdzinātu par grēkiem, ko esam izdarījuši pret bauslību. Kā Dieva Dēlam Viņam bija vara tā rīkoties. Pamācības30:4, kas arī runā par Dieva Dēlu, nonāk pat līdz jautājumam: “Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? …Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?” Jēzus norādīja uz šo noslēpumu.

Liekas, ka sinagogā bija zināms par šo sarunu, jo par to runā pat Talmuds. Rabīns Josi saka:

“Shekhinah [Dieva gars jeb klātbūtne] nekad nav nonācis, tāpat arī ne Mozus, ne Ēlija nekad nav uzkāpuši debesīs, jo debesis ir Dieva debesis; un cilvēkam Viņš deva zemi.”

Rabīns Abbahu, kurš trešā gadsimta beigās dzīvoja Cēzarejā un bieži polemizēja ar jūdu kristiešiem, par Dievu saka:

“Es esmu pirmais, Man nav tēva; un Es esmu pēdējais, Man nav brāļu. Ja kāds jums sacītu: “Es esmu Dievs”, …viņš ir melis; ja kāds jums sacītu: “Es esmu Cilvēka Dēls”, …viņš nožēlos savu galu; un, ja viņš saka: “Es uzkāpšu debesīs”, …tas nav nekas vairāk kā vārdi; viņš nespēs tos piepildīt.”

Rabīnu literatūra “uzkāpšanu” debesīs un “nokāpšanu” no debesīm saista ar Mesiju. 5.Moz.30:4 lasām: “Jebšu tavi izraidītie [israēlieši] būtu pašā debess galā, tad tomēr Tas Kungs, tavs Dievs, arī no turienes tevi savāks kopā un arī no turienes Viņš tevi atdabūs”. Jonatāna Targums izskaidro, ka tas notiks “caur augsto priesteri Ēliju, un viņš tos atvedīs atpakaļ caur Mesiju Ķēniņu”. Jeruzālemes Targums saka: “Ja tikai mums būtu pravietis kā Mozus, kurš uzkāptu debesīs un dotu mums Toru, un izlasītu mums tās baušļus.” Jūdi patiešām uzskata Mesiju par “otro Mozu”: “uzkāpšana” un “nokāpšana” – uz “tālu jūras malu”, tas ir, lejā uz Šeolu, pieder pie Mesijas funkcijām. Jēzus norādīja uz šo “noslēpumu”.

Mēs varam redzēt, ka Jēzus turpināja attīstīt to pašu tēmu. “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību”.

Aplūkojot “protoevaņģēliju”, mēs runājām par čūsku saistībā ar mesiānisko pestīšanas cerību. Aplūkojot Jēkaba svētību, redzējām, ka kādreizējais Stokholmas galvenais rabīns Gotlībs Kleins ir teicis, ka Mesija sadragās čūskas galvu, jo vārdiem “čūska” un “Mesija” ir vienāda gematriskā vērtība. Tomēr noslēpumaina norāde, vistuvākā Jēzus slepenajiem vārdiem, ir atrodama 16. nodaļā no “Salamana gudrības grāmatas”, pirms mūsu kristīgā laikmeta iesākuma izveidotās apokrifu grāmatas. Tur mēs atrodam paralēles gan vara čūskai, gan Mesijas uzkāpšanai. Gudrības grāmata to sauc par “pestīšanas zīmi“:

“Jo Tu devi viņiem pestīšanas zīmi, lai atgādinātu Savas gribas priekšrakstus; jo katrs, kas uz to skatījās, palika dzīvs nevis skatīšanās dēļ, bet tāpēc, ka tas bija Tavs prāts, Tu, pestīšanas Dievs”… “Tu noved lejā uz kapu un atkal pacel augšā.” (Gudr.16:7-8, 13. 2.Ķēn.18:4)

Aramiešu Jonatāna Targums šeit piesaista izskaidrojumu, kurā teikts, ka “tas, kurš paceļ savu sirdi Mimras [Vārds] vārdā, dzīvos“. Visā tajā ir redzama mesiāniskā “izlabošana”, kur Dievs dziedinās cilvēces grēka traucēkli.

Tomēr visspēcīgākā liecība par Jēzus izmantotās metaforas patiesumu nāk no Talmuda, kur atrodas arī frāze “sirds pacelšana”. Diskusijā par to, kā Ārons un Hūrs atbalstīja Mozus rokas, kamēr israēlieši cīnījās ar amalekiešiem, Talmuds saka:

“”Kamēr Mozus savu roku turēja paceltu” …nozīmē, ka, ja Israēls pacēla acis uz augšu un nodeva sirdi savam Debesu Tēvam, tas guva virsroku, bet, ja nē, tad sāka zaudēt; Tu sacīji: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos, jo čūska nes nāvi un čūska dara dzīvu”; ja Israēls paceļ acis augšup un nodod sirdi sava Debesu Tēva gādībā, tas tiks dziedināts, ja nē, tad mirs.”*

Es turklāt varētu pieminēt, ka “sirds nodošana mūsu Debesu Tēva gādībā” un “sirds pacelšana Mimras vārdā” atgādina jūdu diskusiju par Mimru kā Mesijas epitetu. Uz to bija atsauksme vēstulē, kuru nesen saņēmu no Sīrijas un Armēnijas austrumu baznīcu arhibīskapa Mara Jakoba. Šis lieliskais aramiešu valodas speciālists rakstīja par lekciju, ko Jeruzālemes universitātē lasīja kāds Alžīras rabīns, runājot par Mimru kā Dieva klātbūtnes (Shekhinah) personifikāciju un kā “vārdu” un “Toru”. Mars Jakobs izteica pieņēmumu, ka “Mimra”, kas atbilst Sīrijas aramiešu apzīmējumam Milta, ir arī Dieva “starpnieks” un “pārstāv neatkarīgu pašapziņu”. Tad nav brīnums, ka jūdu filozofs Filons, kas dzīvoja vienā laikā ar Jēzu, sacīja, ka šis logos bija Dieva pārstāvis, emisārs un augstais priesteris, kurš lūdz Dieva priekšā par pasauli. Mars Jakobs savā vēstulē arī žēlojās, ka Rietumos pārāk maz zina par “Mezopotāmijas un Asīrijas semītisko jūdu kristiešu” diskusijām šajā jomā.

Runājot par Savu misiju, Jēzus nekad neiekrita rakstu mācītāju juceklīgajā prātošanā, bet gan izteicās par tā laika mesiāniskās gaidīšanas pazīstamākajām iezīmēm. Vara čūska bija “pestīšanas zīme”. Kristus ir pacelts pie kauna krusta. Viņš iet paklausības ceļu, kurš galu galā ved uz godību. Mūžīgo dzīvību saņem, ticot Viņam. Viņš gāja pie krusta “mūsu dēļ”. Jaunpiedzimšana ietver šķīstīšanos un atjaunošanos Svētajā Garā. Jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Viņš nāca tā, “lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”. Šeit atrodas pats evaņģēlija kodols.

Kristieši reizēm diezgan romantiski izsakās par “nikodēmiskiem kristiešiem”, bet tādā domāšanā kaut kas nav gluži pareizi. Būt kristietim vienmēr nozīmē atklāti uzņemties jūgu un publiski apliecināt Kristu. Talmuds sniedz traģisku liecību par Nikodēma egoismu, kas varētu būt gluži patiesa. Varbūt viņš pie savas veiklās pieejas turējās līdz galam. Tomēr Jēzus viņam deva “pestīšanas zīmi”. Tikai tad, kad mēs sastopam savu krustā sisto Glābēju un paši sākam staigāt krusta ceļu, mūs var saukt par kristiešiem.


* – Diskusija ir saistīta ar 2. Moz. 17:10-12.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.