124. Kā Dievs īsteno savu solījumu?


Nevienam nav jāmeklē jauna žēlastība, bet jāsaņem jau Kristībā dāvātā

Bija kāds bagāts vīrs, kas, saviem bērniem piedzimstot, uzreiz tiem sastādīja īpašu mantojumu, kurā daļa viņa milzīgās rocības tika tiem tūdaļ novēlēta. Mazā svinīgā ceremonijā pieaicinātu liecinieku klātbūtnē bērni saņēma pie miertiesneša apstiprinātu un derīgu testamentu, un kopš tā laika šis testaments bija stājies spēkā. Bagātniekam bija divi dēli, katrs saņēma savu mantojumu, un jau agrīnā vecumā tie kļuva par lielu mantu un bagātību īpašniekiem.

Nevienam nav jāmeklē jauna žēlastība, bet jāsaņem jau Kristībā dāvātā

Bet kas notika? Zemē izcēlās karš. Tēvs karā gāja bojā, un māte ar abiem dēliem tika ienaidnieka nolaupīta un aizvesta verdzībā svešā zemē. Drīz nomira arī māte, bet bērniem nācās dzīvot un augt lielā postā un nabadzībā, nekoptiem, netīriem un izsalkušiem. Tomēr viņu tēvzeme un mantojums, viņu testaments un īpašumi nebija ienaidnieka izpostīti, bet dzimtenē palikuši sveiki un veseli, taču nabaga bērni neko nezināja par savām bagātībām, jo mājas atstājuši būdami zīdaiņi. Tāpēc viņiem no mantojuma nebija nekāda labuma.

Taču tad viņu audzinātāji, kas bija bijuši testamenta liecinieki, sāka izziņot laikrakstos, ka šiem bērniem pienākas testaments un viņiem tēvzemē pieder lieli īpašumi, un, ja vien viņi atgriezīsies mājās, tie saņems lielas bagātības. Un, kad beidzot bija noskaidrota viņu uzturēšanās vieta, tiem tika sūtītas īpašas vēstules ar testamenta kopijām.

Tomēr pagāja laiks, iekams brāļi noticēja, jo sākumā viņi uzskatīja, ka tas ir mēģinājums tos aizvilināt prom no viņu brīvās un neatkarīgās dzīves, kas nelaimīgā kārtā tiem bija kļuvusi ne tikai pievilcīga, bet arī mīļa, jo nabaga bērni nepazina citu dzīvi un atmiņas par laimīgām bērnības mājām tiem jau bija pagaisušas. Tāpēc viņi neuzticējās aicinājumam un palika svešatnē, dzīvojot nožēlojamu dzīvi nabadzībā un pazemojumā.

Tie, kas viņus pazina un zināja viņu apstākļus, nevarēja paiet garām, lai neapstātos un neuzlūkotu viņus ar sirsnīgu līdzjūtību, sakot: ak, šie nabadziņi, cik nožēlojami un trūcīgi tie izskatās, kaut arī viņiem pieder miljoni, dzimtenē tiem ir apstiprināts testaments un viņi ir mantinieki lielām bagātībām. Ak, cik gan labi viņi varētu dzīvot, ja vien atgrieztos savās tēvzemes mājās!

Kad beidzot šie nabaga bērni pēc daudzām ciešanām un grūtībām noticēja un atgriezās dzimtenē, tad viņi konstatēja, ka viss bija tieši tā, kā viņiem stāstīts, — testaments joprojām bija spēkā un viņiem piederēja mājas un dārzi, kalpi un visādi labumi, un paši viņi bija augsti un bagāti kungi.

Šis stāsts ir domāts kā līdzība, taču lietas būtība, kas stāstījumā atklāta, nav līdzība, bet gan liela, svēta un glābjoša īstenība arī vēl šodien. Tieši tā ir ar mūsu Kristību. Galvenā mācība ir tā, ka nevienam nav jāmeklē jauna žēlastība, bet tikai no jauna jānāk un jāsaņem tā pati žēlastība, kas tam jau dāvāta. Tu paliec un dzīvo svešumā, un šajā zemē izcēlās tāds bads, ka nevarēja dabūt pat sēnalas, ko cūkas ēda (Lk.15:14-16), bet ja vien tu zinātu, cik esi bagāts!

Ja vien tu zinātu, ka esi kungs pār lielu bagātību, par ko tavs Pestītājs ir dārgi maksājis un jau no tavām pirmajām dienām ar mūžīgu, negrozāmu dāvinājumu tev ir sniedzis un nodrošinājis! Noskumušais kristieti, tev nav jāmeklē jauna žēlastība! Jā gan, tu esi kritis, atsvešinājies no Dieva, salauzts un nelaimīgs, taču visās savās skumjās tu vari būt priecīgs, jo svētā Kristība, žēlastība, mantojums, testaments nav ticis lauzts un pazaudēts, tāpēc tu vari šos dārgumus atgūt, un, tiklīdz tu tici, tu esi Viņa valstībā un sava Tēva rokās.

Un vēl: kad redzi bezdievīgu, neticīgu, trūcīgu un nožēlojamu grēcinieku, tu patiesībā redzi tādus pašu ubadziņus un nabadziņus, kas aizmaldījušies svešā zemē. Stāsti viņiem par viņu lielo mantojumu un atstāto testamentu, stāsti viņiem, kas viss dāvāts viņu Kristībā ar Kristus nāvi un: ja tev izdosies kādu pamudināt atgriezties mājās, tu šādu dvēseli būsi izglābis no nāves (Jēk.5:19-20).

Kas tic, tas netaps pazudināts. Kas paliks svešatnē, tas nekad nenāks pie prāta, neatgriezīsies, nenāks atpakaļ Tēva mājās un nesaņems žēlastību, bet paliks pasaulē un grēkā, sargās un lolos savu “es”, jā, tas nespēs glābties un taps pazudināts. Bet tā tam nav jāpaliek, jo arī tāds var tikt kristīts un izglābts.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.