137. Kas ir grēka darbi?


Nepareizais jautājums par žēlsirdīgo Dievu

“Es citādi nevaru, šeit es stāvu. Lai Dievs man palīdz. Āmen.”

Šis teikums viņa latīņu valodā priekšā celtās aizstāvēšanās runā Vormsas reihstāgā 1521. gada 18. aprīlī acīmredzot sacīts vāciski, un tas daudziem kopš gadu simtiem ir kā reformatora Lutera publiskās uzstāšanās kopsavilkums.

šeit es stāvu un citādi nevaru

Lielākoties tas aprobežojas ar teju par sakāmvārdu kļuvušo, citātos un īpašos uzrakstos citēto teicienu “Šeit es stāvu un citādi nevaru”, kas pauž drosmi, neatlaidību,varbūt arī stūrgalvību, jo vairāk tad, ja izlaiž un atstāj bez ievērības spontāno lūgumu “Lai Dievs man palīdz. Āmen”. Taču tieši te parādās, ka Luters nekādā ziņā neatrodas vienīgi pasaulīgās varas priekšā, ko reprezentē ķeizars un valsts, bet gan visvarenā Dieva, soģa un glābēja priekšā.

Savā runā Luters uzsvērti norāda uz Jēzus runu, kas satur viņa mācekļu izsūtīšanas norādījumus, turklāt jāņem vērā divas lietas.

Pirmkārt, Jēzus vārdi par apliecināšanu un noliegšanu: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas Mani noliegs cilvēku priekšā, to arī Es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.” (Mt.10:32-33; Mk.8:38; Lk.9:26; 2.Tim.2:12)

Otrkārt, viņš norāda uz Dieva vārda šķeļošo ietekmi: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo Es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu.” (Mt.10:34-35)

Svēto Rakstu Dieva vārds jau nav kaut kāds vecu laiku teksts, bet gan tajā darbojas Dievs, bauslībā un evaņģēlijā, tiesājot un glābjot, sastopot gan sapratni, gan [sirds] apcietināšanu (sal. Ebr.3:12-13). Tas ir kaul kas pilnīgi cits nekā tekstu skaidrojums, kam pamatā ir šķietama cilvēces gara vēstures attīstība un izpratnes priekšnosacījumi.

Ne tikai šo šķietami varonīgo situāciju valsts augstākās institūcijas priekšā, bet arī visu reformāciju var izprast, tikai paturot prātā šo situāciju kā Dieva vārda rosinātu garīgu notikumu, kā to rāda Lutera liecība viņa aizstāvēšanās runā, kur viņš noraida savu rakstu atsaukšanu:

“Ja Jūsu Majestāte un godātie kungi vēlas vienkāršu atbildi, tad es to gribu sniegt bez ragiem un zobiem [bez viltus un dzēlībām]. Ja es netieku atspēkots, pamatojoties uz Rakstu liecību vai saprātu (jo es neticu pāvestiem un konciliem, kas bieži maldījušies un bijuši pretrunīgi), tad esmu pakļauts manis citētajām Rakstu vietām. Un, kamēr mana sirdsapziņa ir pakļauta Dieva vārdam, es nevaru un negribu neko atsaukt, jo tas ir bīstami un apdraud pestīšanu – darīt kaut ko pret savu sirdsapziņu. Es nevaru citādi, šeit es stāvu, lai Dievs man palīdz. Āmen.”

Pāvests Leons X savā 1520. gada 15. jūnija bullā Exsurge Domine (“Celies jel, Kungs, savās dusmās” (Ps 7:7)) bija nosodījis pavisam 41 teikumu no Lutera rakstiem un pieprasījis šīs viņa rakstu vietas atsaukt. Luters šo bullu kopā ar baznīcas tiesību rakstiem pie Elsteras vārtiem Vitenbergā bija publiski sadedzinājis un atraidījis atsaukšanas prasību. Tad viņš 1521. gada 3. janvārī ar bullu Decet Romanum Pontificem (“Romas Bīskapam pienākas”) tika ekskomunicēts, tātad izslēgts no baznīcas un tās žēlastības līdzekļiem. Pēc baznīcas nosodījuma bija jānāk valstiskajam nosodījumam, un tas notika Vormsas reihstāgā, kurš norisinājās 1521. gadā no 27. janvāra līdz 26. maijam. Tur Luteram piesprieda no valsts un sabiedrības izstumtā statusu, tiesību atņemšanu [Reichsacht], viņš ieguva t. s. putna brīvību, kas, starp citu, nozīmēja to, ka jebkurš bez jebkādām sliktām sekām varēja viņu nonāvēt.

Vēsturiskā atskatā mums baznīcas un valsts soda saistība šķiet nesaprotama, ja raugāmies uz to no virspusējās valsts un baznīcas nodalījuma tēzes skatpunkta. Tomēr reformācijas piemērs mums rāda, kā baznīcas kopība un politiskā kopība ir nedalāmi saistītas arī mūsdienās. Sabrūkot baznīcas kopībai, sabrūk arī politiskā kopība. Romas impērija sadalās nacionālās valstīs un atsevišķo zemju baznīcās.

Mūsdienās tas visnotaļ jūtams, kad, raugoties uz kultūras un reliģisko plurālismu, rodas jautājums, uz kā pamatojas kādas tautas vai tautu alianses kopība, kas to balsta un nes. Kad mēs piedzīvojam konfliktus mūsu baznīcās un draudzēs, tad nevar nepamanīt, ka baznīcu politiskās diskusijas atrodas mijiedarbībā ar sabiedriski politiskajiem konfliktiem, īpaši ētikas jomā. Neatkarīgi no satura temata rodas spaidi, tāpēc ka baznīcu pārvaldes mēģina baznīcu un sabiedrības konsensu ne vien saglabāt, bet arī pie tā nokļūt ar administratīviem līdzekļiem un nepieciešamības gadījumos pat ar spaidiem. Aplūkojot un apcerot to tuvāk, jāsecina, ka aprakstītā situācija nekādā ziņā neatšķiras no reformācijas laika situācijas: baznīcas pārvalde un valsts vara ir vienādi ieinteresētas aizstāvēt baznīcas un sabiedrības saskaņu.

Šī tendence caurvij visu baznīcas vēsturi, arī skaidrojoties ar daudziem citiem grupējumiem.

Luters atsaucas uz savu sirdsapziņu, ko sasaista Dieva vārds. Tajā ir tiesību prasība, kas balstās uz Rom.14:23: “Viss, kas nav darīts ticība, ir grēks.” Tas ir pamatā mūsu šodienas “ticības un apziņas brīvības” pamattiesībām, kā tas formulēts [Vācijas] konstitūcijas 4.pantā: “Ticības, apziņas brīvība un reliģiskās un pasaules uzskata apliecināšanas brīvība ir neaizskarama.” Šīs pamattiesības lielākoties gan tiek uztverams kā atsevišķa indivīda brīvas izvēles lieta. Taču šajā Rakstu vietā, Rom. 14, kur tās sākotnējā kopsakarā tiek aplūkota ticības saistība ar sirdsapziņu, runa ir par drošu pārliecību, ka ar Jēzu Kristu iespējams Dieva tiesā. Konkrētais iemesls — no pagānu kulta jomas nākušās upuru gaļas, kas draudzes t.s. vājajos rada šaubas un liek bīties par to, ka viņi ar to pazaudēs Kristus pestīšanu un noliegs savu Kungu.

Ar to mēs nonākam pie augstākā mērā aktuālas reformatoriskas problēmas: ja šodien baznīcas vadošās instances sniedz paziņojumus un pieņem lēmumus, kas ir pret Dieva rakstīto vārdu, visviens kāda satura, tad runa īr tieši par sirdsapziņu, kas saistīta ar Dieva vārdu. Sabiedriski politiskās kopības interesēs tad arī šodien baznīcā nonāk ne tikai pie slēptiem spaidiem, bet arī pie atklātiem nosodījumiem un ekskomunikācijām.

Savā 1521. gada rakstā “Visu Romas bullā netaisnīgi nosodīto doktora Mārtiņa Lutera rakstu pamats un cēlonis” plašā ievadā tiek skaidrota Svēto Rakstu Dieva vārda autoritāte un iedarbība kā izšķirošs pamats debatēm baznīcā, tātad šī sola scriptura – “vienīgi Raksti”. Rakstītais Dieva vārds ir Svētā Gara inspirēts, un Svētais Gars arī darbojas ar Dieva vārdu, un Līdz ar to tas jāatšķir no jebkuriem cilvēku runātajiem vārdiem. Bet šī atšķiršana norisinās gan baznīcā, gan arī pasaulē, vai mēs to gribam vai ne. Jo Dieva vārds nav dīks, kā to raksta pravietis Jeremija: “Pravietis, kam patiesi bija sapnis, lai to kā sapni tieši arī pastāsta, un, kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?” – tā saka Tas Kungs. “Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, “un kā veseris, kas sagrauj klintis? Tādēļ redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas Manus vārdus nozog cits citam! Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot Tā Kunga vārdu! Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” – tā saka Tas Kungs.” (Jer.23:28-32)

Un Luters raksta:

“Es neuzskatu, ka esmu skolotāks par visiem citiem, bet gan gribu, lai valdītu vienīgi Raksti. Es arī negribu pēc sava gara vai kādu citu cilvēku gara Rakstus skaidrot, bet gan gribu tos saprast pēc tiem pašiem, to gara.”

Kā tolaik, tā tagad tas ir izšķirošais punkts mūsu strīdos, kurus izraisa tieši Svēto Rakstu Dieva vārds.

Ja Vācijas Evaņģēliskā baznīca oficiāli nolemj, ka “šo sola scriptura (vienīgi Raksti) šodien vairs nevar saprast tā, kā reformācijas laikā”, tad tur parādās, ka baznīcas autoritāte atkal tiek tikta pāri Svēto Rakstu autoritātei. Tas ir tieši tas, pret ko vērsās Luters un par ko viņu nosodīja un vajāja.

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.