72. Kad sākas cilvēka dzīvība?


Nepaliec grēkā

Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? (Rom.6:1–2).

Nepaliec grēkā


No 3. līdz 11. pantam apustulis paskaidro, ka mēs esam miruši grēkam, un saka: Kristībā mēs esam pagremdēti Kristus nāves un dzīvības vienībā un līdzībā. Apustulis saka: “Mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē.” Un šī nāve bija grēka nāve. Savā nāvē Kristus tapa brīvs no mūsu grēkiem, kas Viņam vairs nebija jānes. Tāpat arī visi ticīgie Kristībā tapuši līdzīgi Viņam nāvē un top brīvi no vecās grēka dzīves, lai vairs nekalpotu grēkam.

Ja skaidrojam šos vārdus kā tādi cilvēki, kuri nepazīst piedzimšanu no augšienes, – vienīgi kā Kristības derību un solījumu, kas uzliek par pienākumu mirt grēkam un dzīvot Dievam, tad mēs vēl neesam sapratuši apustuļa vārdus “miruši grēkam”.

Protams, ka tā ir derība, taču ar to vēl viss nav izteikts. Kāzas un laulību solījumi vēl nerada labus laulātus draugus, bet tam klāt ir nepieciešams iekšējs darbs, ko sauc par mīlestību. Mācītāja ordinācija vēl nerada labu dvēseļkopēju, bet tam klāt ir nepieciešams tāds gars, kam rūp dvēseles.

Tāpat arī vienkārša kristīšana un derība vēl negarantē, ka cilvēks ir “miris grēkam”, ja dievišķais darbs dvēselē netiek turpināts. Kristus runā par jaunpiedzimšanu ūdenī un Garā (Jņ.3:5). Apustulis runā par mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanai Svētajā Garā (Tit.3:5).

Šie vārdi mums pauž noslēpumu un paskaidro vārdu “miris grēkam” jēgu. Te apustulis nerunā par viltus kristiešiem un neticīgajiem, kas tikuši kristīti. Bet viņš runā par tiem, kas tiešām “saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību” (Rom.5:17). Viņos ir dievišķā dzīvība un gars, kas vairs nepacieš grēku. Viņos ir noticis tas, ka tie patiesi “miruši grēkam”.

Tā ir otra lielā un brīnišķā dāvana (pēc grēku piedošanas), ko mums dod ticība: Dieva Gara darbs mūsu dvēselē, ka esam piedzimuši no Dieva un mums ir jauns sirdsprāts un jauns gars, kurš nepacieš dzīvi grēkā.

Vislabāk to varu aprakstīt no pieredzes. Toreiz, kad velti pūlējos iegūt sev svētu sirdsprātu, pakļaudamies bauslībai, es arvien pieredzēju, ka proporcionāli tam, kā apvaldīju grēku ārēji, manī pieauga iekšējais ļaunums. Bet, kad pazaudēju visas ilūzijas par saviem nopelniem un tiku izglābts ticībā, no tīras žēlastības, un Kristus dēļ tapu brīvs no grēka un bauslības lāsta, tad beidzot ieguvu jaunu, svētu, iepriekš nepazītu sirds attieksmi un vēlēšanos – jaunu, labprātīgu un svētu prātu, kas sirsnīgi mīl Dieva likumu un ienīst visu ļauno sevī.

Pasaulīgā un grēcīgā dzīve, par ko iepriekš priecājos un tīksminājos, tagad man kļuva par mokām. Par šo apbrīnojamo Dieva darbu cilvēka dvēselē Jānis saka: “Kas ir dzimis no Dieva, negrēko.” Tas nevar grēkot, jo Dieva sēkla paliek viņā.

“Tas nevar grēkot,” saka apustulis. Ir neparasti redzēt, ka kristietis – pat ja viņu moka briesmīgi kārdinājumi, pārsteidz to nesagatavotu un izraisa viņa krišanu – tomēr nepaliek grēkā, kamēr vien Dieva sēkla paliek viņā. Viņš nevar palikt grēkā, t. i. labprātīgi grēkot, “dzīvot tajā”, kā Pāvils to saka šai pantā.

Jau iepriekš sacīju: pat ja kristieti pieveic grēks un viņš krīt – it kā ugunī vai ūdenī, viņš nepaliks grēkā, bet arvien steigsies no tā tikt laukā. Tāpat ir ar tiem, kas “dzimuši no Dieva”. Kritiens radīs vienīgi jaunas un lielākas bailes no grēka, bet cilvēks no jauna sāks staigāt labo ticības ceļu, darot to vēl modrāk un dievbijīgāk, – kamēr vien Dieva sēkla paliek viņā.

Kristietis jūtas labi, staigājot Dieva bauslības ceļus un neesot grēka varā. Tā ir viņa īstā dzīve. Taču, ja grēks sāk viņu uzveikt, tad ticīgais izbīstas, jūt mokas un nemieru, it kā ienaidnieks būtu tam uzbrucis. No tā mēs redzam, ka kristieša patiesā dzīve ir svētdzīve! Jo tad viņš ir “miris grēkam”.

Uzklausīsim pazīstamos Lutera vārdus:

“Vai tas nav svēts cilvēks, kas cieš no grēka (cieš no grēkošanas pret Dievu)? Jo viens velns taču neizdzen laukā otru.”

Dieva darbs cilvēka dvēselē rada to, ka cilvēks sāk dzīvot Kristus Evaņģēlija spēkā, atmet pasauli un grēcīgo dzīvi, lai varētu staigāt pa gluži citu dzīves ceļu. Pasaule to redz, un tas viņā izraisa lielu nepatiku.

Apustuļa vārdi: “Mēs esam miruši grēkam,” bez šaubām, paskaidro lielo patiesību, ka, pareizi saņemot žēlastību, mēs iegūstam jaunu prātu dzīvot atjaunotu dzīvi un atmest veco.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.